Ars Sacra
20./21. gadsimta mijas laikmetīgās mākslas eksperimenti kristīgajā tematikā
Tabita Sīmane
23/12/2014
Nebūšu oriģināla, sakot, ka Rietumu mākslā īsti kristīga satura šedevri nav radīti jau kopš 18. gadsimta. Līdz ar romantisma laikmetu māksla ir centusies rast alternatīvu valodu, kā izteikt garīgus meklējumus un katarsiskus stāvokļus. Tomēr, neskatoties uz to, reliģiska satura mākslas darbi turpina rasties arī ārpus tās specifiskās jomas, ko varētu dēvēt par ‘kristīgo mākslu’. Ja mēģina novērtēt pēdējā laika laikmetīgās mākslas pienesumu reliģiskajai tematikai un to pavadošos skandālus, neapšaubāmi rodas jautājums – cik tam visam tiešām ir sakars ar vēlmi paust kaut ko sev būtisku šajā kristīgajā tēmā, un cik – provocēt un gūt lētu popularitāti? Piedāvāju nelielu ieskatu 15 mākslas darbos, kas tapuši pēdējo 20 gadu laikā un kurus saturiski raksturo kristīgi motīvi.
Andress Serrano. Čuru Kristus (1987)
Par pirmo lielo mūslaiku mākslas darbu ar nosacīti kristīgu tematiku un totālu skandāla auru var uzskatīt amerikāņu mākslinieka Andresa Serrano (Andres Serrano, 1950) 1987. gada fotogrāfiju „Čuru Kristus” (Piss Christ) jeb pilnā nosaukumā – „Iegremdēšana (čuru Kristus)” (Immersion (Piss Christ)), kas savā ziņā aizsāka šo skandalozo līniju. Fotogrāfijā redzams neliels plastmasas krucifikss, kas iegremdēts stikla traukā ar dzeltenas krāsas šķidrumu. Mākslinieks apgalvoja, ka tas ir viņa paša urīns. Taču, ja urīns nebūtu minēts ne autora komentārā, ne darba nosaukumā, tikpat labi varētu domāt, ka šis šķidrums ir kāda pilnīga cita substance, piemēram, dzintars vai poliuretāns.
Darbs bija viens no fotogrāfiju sērijas, kurās Serrano dažādas klasiskas statuetes iemērca dažādos šķidrumos – pienā, asinīs, urīnā utt. Protams, Serrano paziņoja, ka viņa darbs nekādā ziņā nav jāuztver kā reliģiju apsūdzošs, bet kā kritika pret kristīgo ikonu komercializēšanu mūsdienu kultūrā. Lai gan kritiķi šo darbu lielākoties uztvēra labvēlīgi, publiku tas satracināja ne pa jokam – pret autoru vērstā kampaņa bija ne tikai ar nāvi draudošas vēstules, bet arī augstākā līmeņa ASV politiķu iesaistīšanās, kā rezultātā mākslinieks zaudēja vairākus grantus. Kad darbs tik izstādīts Viktorijas Nacionālajā galerijā Austrālijā, to kāds apmeklētājs mēģināja nocelt no sienas, bet pāris dienas vēlāk – divi pusaudži uzbruka tam ar āmuru. Galerijas darbiniekiem tika izteikti draudi, kā rezultātā izstāde tika slēgta. Savukārt Serrano atbalstītāji uzskatīja, ka šāda veida vēršanās pret mākslas darbu ir vēršanās pret māksliniecisko un vārda brīvību.
2011. gadā „Čuru Kristus” tika neatgriezeniski sabojāts, kad protestētāji-kristieši tam uzbruka izstādes Je croix aux miracles (Es ticu brīnumiem) laikā Aviņonas Laikmetīgās mākslas muzejā Francijā.
Martins Kippenbergers. Pēdas vispirms (1990)
Serrano aizsākto līniju spoži turpina Martina Kippenbergera (Martin Kippenberger, 1953–1997) slavenā koka skulptūru sērija „Pēdas vispirms” (Zuerst die Füße, 1990), kura attēlo krustā piesistu vardi vārdā Freds. Viszināmākā darba versija ir ar zaļu vardi gurnautā, kam vienā rokā ola, bet otrā – alus kauss. Lai kur šis darbs arī tiktu eksponēts, tas vienmēr izsaucis lielāku vai mazāku skandālu. Piemēram, kad tas tika izstādīts jaunatvērtajā Bolcāno muzejā Itālijā, izvērtās vesels ‘karš’ starp muzeju, kurš aizstāvēja savu institucionālo autonomiju un izteiksmes brīvību, un valdības un Vatikāna garīdzniecības funkcionāriem, iesaistoties pat pāvestam Benediktam XVI, kas paziņoja, ka darbs ir provokatīvs un zaimojošs, un pieprasīja tā aizvākšanu. Tika rīkoti protesta marši, petīciju parakstīšana, un kāds vietējais politiķis pat pieteica bada streiku. Rezultātā „Pēdas vispirms” tika pārceltas no muzeja ieejas zāles uz trešo stāvu. Ja pāvests vēstulē rakstīja, ka skulptūra „aizskar to daudzu cilvēku reliģiskās jūtas, kuri krustu redz kā Dieva mīlestības un mūsu pestīšanas simbolu”, tad muzeja kuratori pastāvēja uz to, ka darbs ir mākslinieka pašportrets „dziļas krīzes brīdī” un nekad nav bijis domāts kā uzbrukums reliģijai.
Kriss Ofili. Svētā Jaunava Marija (1996)
Seko Krisa Ofili (Chris Ofili, 1968) darbs „Svētā Jaunava Marija” (The Holy Virgin Mary), droši vien viens no skandalozākajiem 20. gadsimta beigu mākslas darbiem. Tas tapis 1996. gadā un tajā redzama tumšādaina sieviete zilā tērpā un daudz pliku pakaļu. Tās, kā arī darba radīšanā izmantotie ziloņu mēsli, protams, iedarbojās uz visa veida konservatīvajiem tradicionālo vērtību aizstāvjiem kā sarkana lupata uz buļļu baru. Kad šis darbs tika eksponēts 1999. gadā Ņujorkā Čārlza Saači organizētajā ceļojošajā izstādē „Sensācija”, tā laika pilsētas mērs Rūdolfs Džuliāni to nosauca par „slimu” un „pretīgu”. Viņš piedraudēja vērsties pret Bruklinas muzeju tiesas ceļā, ja ekspozīcija netiks novākta. Iesaistījās arī Valsts sekretāre Hilarija Klintone, kura uzskatīja, ka „nav pareizi sodīt” Bruklinas muzeju, taču dažus izstādes eksponātus nosauca par „dziļi aizskarošiem” un paziņoja, ka šo izstādi apskatīt negatavojas. Džuliāni bija apņēmies izstādi nogremdēt par katru cenu, viņš paziņoja, ka Bruklinas muzejam „nav tiesību saņemt valdības subsīdijas, lai apgānītu kādu reliģiju”. Lieta nonāca tiesā, kur federālais tiesnesis lēma par labu muzejam, sakot, ka Džuliāni un Ņujorkas pilsētai nav tiesību pret muzeju vērst nekādas represijas, tostarp – nepiešķirt līdzekļus. Sekojot Ņujorkas skandālam, tika atcelta izstādes viesošanās Austrālijas galvaspilsētā Kanberā, kur to bija paredzēts izrādīt Austrālijas Nacionālajā galerijā 2000. gadā. 2007. gadā Ofili kontroversālo darbu no Saači nopirka Tasmānijas multimiljonārs un mākslas kolekcionārs Deivids Velšs un izstādījis to savā dīvainajā privātmuzejā Hobārtas pilsētā.
Roberts Gobers. Jaunava Marija, uzdurta uz caurules (1997)
Amerikāņu mākslinieka Roberta Gobera (Robert Gober, 1954) instalācija „Jaunava Marija, uzdurta uz caurules” (Virgin Impaled on Pipe), radīta 1997. gadā Losandželosas Laikmetīgās mākslas muzejam, protams, nav tik ‘slavena’ kā iepriekšminētie mākslas darbi, taču arī tas savulaik izpelnījies kvēlu nosodījumu. Instalāciju veido Jaunavas Marijas betona skulptūra pilnā augumā, ko vēdera lejasdaļā caurdur milzīga kanalizācijas caurule un kura novietota uz lielas metāla kanalizācijas restes; abpus skulptūrai nolikti divi atvērti koferi, arī uz kanalizācijas restēm, bet tai aiz muguras – koka kāpnes, ko kaskādes veidā regulāri appludina ūdens. Ūdens notek krāsaini izgaismotā, ornamentētā pazemes grotā zem galerijas grīdas, ko var redzēt caur kanalizācijas restēm. Lai gan instalācija izsauca niknumu plašajā Losandželosas katoļu kopienā, to var tulkot arī kā simbolisku un precīzu rezumējumu katoļu mācībai par pestīšanu. Visas darba detaļas – kāpnes, koferi, Jaunavas Marijas statuja – nāk no mākslinieka bērnības atmiņām 50. gadu Amerikā, tā ir sen zudušas pasaules rekonstrukcija. Fakts, ka viss ‘reālajā’ pasaulē virs zemes ir neinteresants un vienmuļš, kamēr tas, kas pieder pārdabiskajai pasaulei apakšā, ir neaprakstāmi skaists, atspoguļo katolicisma attieksmi pret šo dzīvi un ‘nākamo’.
Deniss Openheims. Ierīce, kā ļaunumu izraut ar saknēm (1997)
Denisa Openheima (Dennis Oppenheim, 1938–2011) milzu objekts „Ierīce, kā ļaunumu izraut ar saknēm” (Device to Root out Evil) pirmoreiz tika eksponēts Venēcijas mākslas biennālē 1997. gadā, vēlāk, 2005. gadā, tas tika pārcelts uz publisku parku Vankūverā Kanādā. Taču pēc kāda laika pilsētas sabiedrisko parku komiteja nobalsoja par objekta aizvākšanu, un tas nonāca Glenbovas muzejā Kalgari. No metāla, tērauda un stikla veidotais lauku baznīcas apjoms, apgriezts kājām gaisā, balansē uz zemē ieurbušās torņa smailes. Lai gan izskanējušas dažādas versijas un interpretācijas par to, ko tas viss nozīmē, visplašāk akceptētais tulkojums ir – objekts, kas ar milzu pārdabisku spēku pārvietots uz konkrēto vietu kā līdzeklis, ar ko cīnīties pret ļaunajiem spēkiem.
Mauricio Katelāns. Devītā stunda (1999)
Ļoti zināms mākslas darbs ir Maurīcio Katelāna (Maurizio Cattelan, 1960) instalācija „Devītā stunda” (La Nona Ora), kas tapusi 1999. gadā. Tajā redzama uz sarkana paklāja guļoša pāvesta Jāņa Pāvila II vaska figūra, kurai uzkritis meteorīts. Darba nosaukums saistīts ar to brīdi no Jaunās Derības, kad Kristus saka: „Kāpēc tu esi mani pametis?” un mirst pie krusta. Šeit Kristus pārstāvis uz zemes mirst bez jebkādas simbolikas – viņu nogalina meteorīts kā tādā zinātniskās fantastikas parodijā. Pirmoreiz instalācija tika eksponēta izstādē „Apokalipse” Karaliskajā mākslas akadēmijā Londonā. Christie’s izsoļu nams to pārdeva par gandrīz 900 tūkstošiem dolāru.
Pats autors par savu darbu izteicies šādi: „Vēlētos domāt par „Devīto stundu” kā par skulptūru, kas neeksistē, par trīsdimensiju tēlu, kas izšķīst tīrā komunikācijā, – objekts, kas pazūd informācijas, ziņu, komentāru, virsrakstu, reprodukciju, avīžu un tamlīdzīgu vilinājumu plūsmā. No otras puses, „Devītā stunda” var būt vienkārši slikts joks, kas uztverts pārāk nopietni, vingrinājums absurdā... (..)
Mūsu dzīve balstās pretrunās. Šajā ziņā pāvests ir tikai iegansts, veids, kā atspoguļot mūsu dienišķo eksistenci un viduvējību. (..) Vēstījumi ir domāti reklāmai, ne mākslai. Vienmēr esmu domājis, ka māksla nav par izskaidrošanu. Bet par iespēju pavēršanu. Reklāma, gluži kā reliģija, cenšas vēstīt patiesību. Mākslai turpretī jācenšas melot.”
Renē Koksa. Jo mammas pēdējais vakarēdiens (1999)
1999. gadā tapis arī jamaikiešu izcelsmes amerikāņu mākslinieces Renē Koksas (Renée Cox, 1960) darbs „Jo mammas pēdējais vakarēdiens” (Yo Mama’s Last Supper). Tā ir ir fotomontāža, kas sastāv no pieciem paneļiem un diezgan tieši atkārto da Vinči freskas „Pēdējais vakarēdiens” kompozīciju. Šeit redzami 12 melnādaini vīrieši un viena melnādaina kaila sieviete (pati māksliniece) Jēzus vietā ar augšup paceltām rokām. 2001. gadā darbs tika eksponēts Ņujorkā Bruklinas mākslas muzeja izstādē „Ziedojušies attēlam: laikmetīgie melnādainie fotogrāfi”, kur tas aizvainoja ne vien vietējos katoļus, bet arī jau minēto, tik jūtīgo mēru Džuliāni. Viņš aicināja izveidot īpašu komisiju, kas noteiktu „piedienības standartus” visām mākslas izstādēm, kas notiek Ņujorkas publiski finansētajos muzejos.
Džerijs Boils. Svētāks par Tevi (2003)
Šis gadījums ir ļoti lokāls un arī mākslinieks ir nezināms, taču kaut kā labi iederas tēmas kontekstā. Katru gadu Vašbērnas Universitāte Kanzasā rīko āra skulptūru konkursu, godalgotos darbus pēc tam uz vairākiem mēnešiem izstādot universitātes teritorijā. 2003. gadā par vienu no šādiem godalgotajiem darbiem kļuva Džerija Boila (Jerry Boyle) bronzas biste „Svētāks par Tevi” (Holier Than Thou, 1990), kas attēlo katoļu garīdznieku ar grotesku sejas izteiksmi un mitru galvā. Uz šiltes zem bistes rakstīts, ka šeit redzama „bailes iedvesošā persona”, ko mākslinieks sastapa septiņu gadu vecumā savā pirmajā grēksūdzē. Lai gan darbs nemaz nebija jauns un jau iepriekš eksponēts, tieši universitātē to piemeklēja negaidīts skandāls – mitras formā vairāki universitātes pārstāvji bija skaidri nolasījuši falla veidolu. Skulptūra tika apvainota zaimošanā un tika ierosināts tiesas process, lai to aizvāktu no publiskās vides. Tiesa gan lēma pretēji, taču šis gadījums raisīja kārtējo diskusiju par valdības dotētu institūciju ietekmi uz reliģisku simbolu lietojumu, akadēmisko brīvību un subjektīvu mākslas interpretāciju.
Demjens Hērsts & Deivids Beilijs. Krusta ceļš (2004)
Tas, ka Demjens Hērsts (Damien Hirst, 1965) ir gatavs šokēt publiku ar visiem iespējamiem līdzekļiem, ir labi zināms fakts, un nav nekāds pārsteigums, ka arī viņš iekļuvis šajā sarakstā. Hērsta un slavenā modes un slavenību fotogrāfa Deivida Beilija (David Bailey, 1938) kopdarbs „Krusta ceļš” (Stations of the Cross) ir 14 lielizmēra fotogrāfiju sērija, kas attēlo Kristus Sāpju ceļu, nāvi un apbedīšanu. Jāatzīmē, ka 14 ‘stacijas’ ir tradicionāls Krusta ceļa attēlojums kristīgajā ikonogrāfijā. Taču Hērsta darbā, piemēram, Poncija Pilāta tiesu simbolizē cilvēks ar govs galvaskausu un diviem nažiem rokās. Savukārt 10. stacijā, kur tradicionāli Kristus tiek izģērbts, redzama puskaila sieviete ar dzeloņdrātīm, bet 12. attēlā, kur Kristus mirst, ir redzams krusts, aplīmēts ar cigarešu izsmēķiem. Protams, šādi provokatīvi attēli ar asinīm, kailumu un visādām preteklībām nevienā lielu sajūsmu neizsauca un no kristiešu puses tika uztverti kā aizskaroši. Kritiķi gan mēģināja to visu aizstāvēt ar „veiksmīgu kristietības konceptu pārnesumu mūsdienu pasaulē”. Sērija tikai vienā eksemplārā tika radīta 2004. gadā un šobrīd atrodas kādā privātkolekcijā Austrijā.
Aleksandrs Savko. Kalna sprediķis (2007)
Krievu mākslinieks Aleksandrs Savko (Alexander Savko, 1957), kurš pazīstams ar diezgan ārprātīgām klasisko mākslas darbu interpretācijām, 2007. gadā Maskavas Andreja Saharova muzeja rīkotajā izstādē „Aizliegtā māksla” piedalījās ar darbu, kurā redzams Kristus ar mācekļiem Kalna sprediķa laikā – tikai ar tādu niansi, ka Kristus vietā tur redzams Mikimauss. Glezna bija no sērijas „Mikimauss ceļo pa mākslas vēsturi”. Jau toreiz izstādes organizatoriem tiesa piesprieda bargu soda naudu par „reliģiskā naida kurināšanu”, bet dažus gadus vēlāk ar tiesas lēmumu tika pasludināts, ka šo „reliģiski aizskarošo” un „ekstrēmistisko” darbu aizliegts jebkad publiski eksponēt vai publicēt. Mākslinieks ārzemju presē par tiesas lēmumu izteicās, ka „šīs gleznas nolūks nebija aizvainot ne Kristu, ne kristiešus. Tā ir vienkārši mūsdienu realitāte: cilvēku garīgo un morālo vērtību aizstāšana ar masu kultūras seklumu”. Minētajā izstādē bija vēl kāds skandalozs darbs – armēņu izcelsmes mākslinieka Vagriča Bahčanjana (Vagrich Bakhchanyan, 1938–2009) fotogrāfija ar gleznotu krucifiksu, kur Kristus galva aizsegta ar Ļeņina ordeni, savulaik augstāko apbalvojumu Padomju Savienībā.
Deivids Vojnarovičs. Uguns manā vēderā (1986-87/2010)
Amerikāņu mākslinieks Deivids Vojnarovičs (David Wojnarowicz, 1954–1992) bija kontroversāla figūra vēl dzīves laikā, taču pēdējo lielo skandālu viņš izraisīja, kad jau sen bija miris no AIDS. Viņa filmētais video darbs „Uguns manā vēderā” (Fire in My Belly), kur uz mirkli redzams rūpnieciski ražots krucifikss, pa kuru rāpo skudras, pēc katoļu organizāciju un vairāku ASV kongresmeņu sūdzībām 2010. gadā tika izvākts no izstādes Nacionālajā portretu galerijā Vašingtonā. Tā bija dārgākā ekspozīcija Portretu galerijas vēsturē ar finansējumu no dažādiem privātiem ziedotājiem. Četru minūšu montāža tika speciāli izveidota šai izstādei no daudz garāka materiāla, kur mākslinieks bija fiksējis dažādus baisus iespaidus no Meksikā pavadītā laika 80. gadu beigās. Kristus ar skudrām bija tikai 11 sekundes īss fragments no šīs filmiņas, ko var raksturot kā ārkārtīgi tipisku versiju par memento mori tēmu, bet ar to pietika, lai visu izstādi pasludinātu par ‘antikristietisku’. Viens no galvenajiem cīnītājiem pret šo mākslas darbu bija Katoļu līgas prezidents Bils Donahjū. Lai gan muzeja pārstāvji sākumā aizstāvēja Vojnaroviča darbu: „Mākslinieks bija sašauts par AIDS, un viņš izmantoja šādu stilu, lai izteiktu savas sajūtas par ciešanām. Viņa pieejas pamatā bija ļoti latīņamerikāniska tēlu pasaule, tāpēc tā var likties pārmērīga un trauksmaina”, pēc laika spiediena rezultātā darbs tomēr tika izņemts no izstādes. Jāatzīmē, ka, lai arī opozicionāru galvenais arguments bija tāds, ka valsts finansēti muzeji nedrīkst eksponēt „reliģiskas jūtas aizskarošus” mākslas darbus, šeit tas nebija gluži vietā – kaut arī Portretu galerija kā Smitsoniāna institūta daļa saņem federālās valdības finansējumu 70% apmērā, šī nauda netiek izmantota izstāžu veidošanai.
Deivids Mahs. Mirsti smagāk (2011)
2012. gadā Sautvarkas katedrālē Londonā tika izstādīts Tērnera balvas nominanta Deivida Maha (David Mach, 1956) skulpturālais veidojums „Mirsti smagāk” (Die Harder) – dramatiska skulptūra ar Kristu pie krusta, kas radīta tikai no 3000 drēbju pakaramajiem – to āķi iztaisnoti tā, ka izskatās duramies laukā no miesas. Darbs tika radīts par godu karaļa Džeimsa Bībeles 400 gadu jubilejai 2011. gadā, un vismaz publiski neizskanēja nekādi protesti vai apvainojumi zaimošanā. Mākslinieks pats teicis: „Kristus figūra cieš sāpes un mokas, viņu caurdur tūkstošiem šķēpu, šis viens ķermenis darbojas kā visu pārējo cilvēku rūpju un ciešanu novadītājs,” un, iespējams, ka tieši to arī cilvēki spējuši šeit saskatīt.
Žans Fabrē. Pietà (2011)
2011. gadā Venēcijā – tuvā saistībā ar, bet ne kā daļa no tā gada mākslas biennāles – beļģu mākslinieks Žans Fabrē (Jean Fabre, 1958) eksponēja savu baltā marmora ansambli Pietà, kuras galvenā skulptūra ir nepārprotama leģendārās Mikelandželo Pietà interpretācija. Pārējās četras daļas ir milzu izmēra smadzenes, kurās iedurti/no kurām izaug dažādi objekti. Ja Mikelandželo darbā redzama Marija ar mirušā Kristus ķermeni klēpī, tad Fabrē versijā mākslinieks pats sevi, tērptu stilīgā mūsdienu uzvalkā, ieliek Kristus vietā. Uz viņa ķermeņa redzami vairāki kukaiņi – vaboles, tauriņi –, kā arī gliemezis, savukārt rokā viņš tur cilvēka smadzenes. Jaunavas Marijas sejas vietā ir galvaskauss kā ļoti tiešs pašas nāves attēlojums. Protams, ka šāda darba parādīšanās tik katoliciskajā Itālijā izsauca skandālu, uz ko mākslinieks atbildēja: „Tas netika radīts ar zaimojošu vai pat tikai provokatīvu vēstījumu. Šis darbs reprezentē „performances skulptūru”, kas ilustrē mātes patiesās jūtas – viņa tik ļoti vēlas apmainīties vietām ar savu mirušo dēlu.” Kritiķi rakstīja, ka Fabrē interpretācijā nolasāmi tādi koncepti kā sāpes un pieņemšana, nāve un atdzimšana, kā arī cilvēka iztēles, atjautības un mākslas spējas.
Kozimo Kavallaro. Mans saldais Kungs (2007)
Nobeigumā gribētu minēt kādu pavisam amizantu gadījumu, ko diezin vai var pieskaitīt ‘augstajai mākslai’, bet kas ārkārtīgi labi raksturo Amerikas sabiedrības liekulīgo attieksmi pret izteiksmes brīvību. 2007. gada martā Ņujorkas Roger Smith viesnīcas mākslas galerija paziņoja, ka atceļ Lieldienu nedēļā plānoto izstādi „Mans saldais Kungs”, jo saņēmusi nāves draudus pēc tam, kad radio bija uzstājies jau pieminētais Katoļu līgas prezidents Bils Donahjū. Par izstādes centrālo darbu bija jākļūst ekscentriskā mākslinieka un pārliecinātā katoļa Kozimo Kavallaro (Cosimo Cavallaro, 1961) 1,83 metrus lielajai, anatomiski precīzajai Kristus skulptūrai ar nosaukumu „Mans saldais Kungs” (My Sweet Lord), kas bija radīta no kādiem 100 kg piena šokolādes. Tika lēsts, ka figūra satur 480 000 kaloriju, no kurām cilvēks varētu izdzīvot apmēram astoņus mēnešus. Pārējie paredzētās izstādes eksponāti bija dažādi svēto tēli, arī veidoti no šokolādes. (Jāatzīst, ka Kavallaro ar šādiem dīvainiem pārtikas mākslas objektiem bija pazīstams jau iepriekš, piemēram, 1999. gadā viņš Ņujorkas Washington Jefferson viesnīcas 114. numuru pilnībā noklāja ar izkausētu mocarellas sieru.)
Bils Donahjū paziņoja, ka ‘šokolādes Jēzus’ „ir viens no ļaunākajiem visu laiku uzbrukumiem kristiešu jūtām” un CNN dzīvajā intervijā uzrunāja Kavallaro ar vārdiem: „Tev paveicies, ka neesmu talibs, jo tad tu zaudētu ne tikai savu galvu vien”. Jādomā, ka Kavallaro neko tik ļaunu nebija domājis, bet vienkārši gribēja likt publikai aizdomāties un brīdināt tos pārlieku aizrautīgos, ka attiecībā gan uz ēdienu, gan ticību pārmērības par labu nenāk.
Ko no tā visa var secināt? Neviens no šiem minētajiem darbiem neraisa kādu garīgu katarsi, toties vārdi, kas nāk prātā uzreiz, ir ‘skandāla saldā garša’. Nedomāju, ka kāds no šeit minētajiem māksliniekiem ir nodarbojies ar klaju zaimošanu, pieļauju, ka viens otrs pat strādājis ar tīru sirdi un cēliem nodomiem, piemēram, Kippenbergers ar savu zaļo vardi man šķiet vispatiesākais šajā kompānijā, taču kristīgās ikonogrāfijas lietojums laikmetīgajā mākslā arvien būs drošs pamats kontroversālai reakcijai. To vienmēr pamanīs vairāk, to analizēs skrupulozāk, tam tiks piedēvētas visneiedomājamākās interpretācijas. Tāpēc tie, kas alkst šādas slavas, to dara apzināti – apzināti provocē, bet citi tiek vienkārši pārprasti. Nedomāju, ka tikai Amerikas Katoļu līga ir tumsoņas, kas visur saskata sātana roku, paši mākslinieki brīžiem nav ne par matu labāki, mēģinot savas reliģiskās sajūtas attēlot caur čurām, kakām un nocirstām govju galvām.
