Aptauja: ko pēc iespējas drīzāk būtu jāmaina aktuālajā mākslas telpā?
05/01/2015
Tradicionāli gadumijai esam sagatavojuši aptauju, vairākiem Baltijas, Skandināvijas un Krievijas mākslas un kultūras cilvēkiem uzdodot četrus jautājumus - par aizvadītā gada svarīgākajiem notikumiem, lielākajiem pārsteigumiem un vilšanos, izcilākajām grāmatām, kinofilmām un par to, kas būtu jāmaina aktuālajā mākslas telpā. Pēdējās atbildes publicēsim rīt, 6. janvārī.
Zane Onckule, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore
Pēc iespējas drīzāk neizklausās pēc kaut kā tāda, kas pēc iespējas drīzāk būtu paveicams. Šobrīd kultūrtelpā jeb precīzāk – vizuālās mākslas nozarē – trūkst, ja ne kopējas, tad vismaz samērīgas un atšķirīgus viedokļus neizslēdzošas izpratnes par ‘labo’ un ‘ļauno’, par virzību un interesēm, par sasniedzamo, par noraidāmo un lieko.
Inga Šteimane, kuratore
Dotācijām un profesionāļu vadībai būtu jāatjaunojas Rīgas Mākslas telpā, lai neturpinātu neadekvāta priekšstata veidošanu par laikmetīgās mākslas izpratni Rīgā.
Jānim Zuzānam, kura stratēģiskās iniciatīvas un praktiskais ieguldījums ir veicinājis dabiski plaukstošu atmosfēru laikmetīgās mākslas jomā, ir jābūt starp tiem, kas veido laikmetīgās mākslas muzeju Latvijā. Pašreizējā situācija liek atgādināt, ka laikmetīgās mākslas muzeja tapšanas procesam ir jābūt tiesiski adekvātam, profesionāļus, amatpersonas un politiķus nekompromitējošam.
Mākslas žurnāla „Studija” vadībā varētu atgriezties profesionālis, lai veidotos atbilstošs priekšstats par kritikas līmeni un izpratni Latvijā.
Orests Silabriedis, mūzikas žurnālists, “Mūzikas saule” galvenais redaktors
Attiecībā uz vizuālās mākslas jomu nebūšu kompetents atbildēt. Runājot par visu kultūras telpu kopumā – mums ir pārāk daudz notikumu, bet tas nav nekas tāds, ko varētu mainīt. Ja nu vienīgi kvalitātes iepriekšēja kontrole (joks).
Kaspars Teodors Brambergs, mākslinieks, Purvīša balvas 2014 kandidāts
Domāju pagaidīsim, lai Rīgā ienāk jaunais muzejs (Laikmetīgās mākslas muzejs). Tad mūsu mākslas telpa uzelpos plašāk un daudzveidīgāk, tā pietuvosies cilvēkiem un būs pārskatāma. Piedāvāju atgriezties pie šī jautājuma ap 2021. gadu, kad muzeju iecerēts pabeigt. Tad varētu turpināt runāt par to, kas būtu jāmaina Latvijas aktuālajā mākslas telpā.
Kristīne Želve, rakstniece, kinorežisore, LTV 1 raidījuma „100 grami kultūras” vadītāja
Pēc dažām kultūras diskusijām LTV – piemēram, par Stūra mājas vai Lielo kapu nākotni, man nāvējoša šķiet dažādi domājošu vai dažādos mērķos ieinteresētu pušu absolūtā nespēja un nevēlēšanās nopietnos, pat nācijai būtiskos jautājumos atlikt maliņā savas ambīcijas un meklēt kopīgu valodu, risinājumus, kompromisus.
Arnis Balčus, fotogrāfs, portāla Fotokvartals.lv galvenais redaktors
Manuprāt, kultūras darbiniekiem jābeidz čīkstēt, bet privātajiem biznesiem vairāk būtu jāinvestē vizuālajā mākslā, pašvaldībām finansiāli būtu jāatbalsta talantīgi mākslinieki. Savukārt māksliniekiem – biežāk jāskatās, kas notiek citur pasaulē
Signe Birkova, režisore
Piesātinājums un dziļums – tā nekad nevar būt par daudz jebkurā mākslas veidā.
Jānis Taurens, filozofs
Jāmaina domāšana. Domāšana par mākslu. (Ar ‘domāšanu’ šeit jāsaprot tas, ko vairumā gadījumu Latvijā runā un raksta par mākslu. Izsijāt graudus no pelavām ir kritiska raksta, nevis tāda populāra ‘žanra’ kā aptaujas atbilžu uzdevums.)
Jana Kukaine, mākslas kritiķe
Vajadzīga publiska platforma, no kuras attīstīt kritisku diskursu, kuru neierobežo vajadzība izdabāt konkrētiem naudas devējiem vai institūcijām.
Stefans Andersons (Stefan Andersson), Galleri Andersson/Sandström (Zviedrija)
Vairāk izglītības; mums nepieciešams radīt jauniešos interesi par mākslu. Sabiedrība kļūst arvien seklāka un seklāka.
Alēns Servē (Alain Servais, Beļģija), mākslas kolekcionārs
Mākslas tirgus infrastruktūrai steidzami jāizveido stabili juridiskie un labās prakses pamati.
Roberts Narkuss (Robertas Narkus), lietuviešu mākslinieks
Vēl nekad cilvēces vēsturē pasaulē nav bijis tik daudz mākslinieku, kuri uzdod jautājumu – ko nozīmē būt māksliniekam? Varētu tikt atklātas vēl jaunas lomas. Mākslinieks kā faktors varētu tikt iekļauts plašākā diskursa laukā, kas diktē to, kā mēs dzīvojam uz šīs planētas.
Rauls Kellers (Raul Keller), igauņu skaņas, video, performanču un instalāciju mākslinieks
Es domāju, ka cilvēkiem, kā vienmēr, vajadzētu koncentrēties uz to, kas viņiem liekas patiesi svarīgs. Es ticu nelielām pārmaiņām, kas noved pie lielākiem notikumiem. Kā padarīt kultūru, īpaši eksperimentālo kultūru, ilgtspējīgu – ņemot vērā, ka tā ne vienmēr izdabā izteikti uz objektiem orientētās lielās mākslas tirgum? Iespējamas daudzas pārmaiņas, kas potenciāli varētu ļaut izveidot līdzsvarotāku kultūras lauku. Cilvēkiem nepieciešama sajūta, ka viņus novērtē; idejām un praksēm nepieciešams laiks, lai tās varētu augt un attīstīties.
Olga Temnikova, galerija Temnikova & Kasela (Igaunija)
Attiecībā uz pārmaiņām – domāju, ka mākslas tirgus visu padara mazliet komplicētu, bet tur nu mēs neko nevaram līdzēt. Tāpēc mēs varētu mēģināt atbrīvoties no lietām, kas nesagādā prieku, piemēram, kā manā mīļākajā jokā: “mākslā trūkst jautrības, jo kuratori ģērbjas kā mācītāji”. Es priecājos, ka atgriežas zināma jautrība; priecājos, ka mēs tagad pilnībā apzināmies, kā šī sistēma darbojas un kādu rezultātu var dot tāda vai cita tipa izturēšanās. Un tagad viss izturēšanās tipu spektrs ir apgūts vai gandrīz apgūts. Un mēs beidzot esam brīvi un apzināmies lietas – vai gandrīz apzināmies. Tā nu es iestājos par to, lai būtu vairāk prieka un apzinātas rīcības.
Mindaugs Kavaļausks (Mindaugas Kavaliauskas, Lietuva), festivāla KAUNAS PHOTO direktors
Pārmaiņām vajadzētu nākt nevis no mākslas vai kultūras puses, bet gan no publikas. Baltieši nu jau ir gandrīz pietiekami nobrieduši, lai sāktu kolekcionēt mākslu!
Tūla Alajoki (Tuula Alajoki), fotofestivāla Backlight projektu vadītāja un kuratore (Somija)
Man šķiet, ka dažādās valstīs šīs jomas ir ļoti atšķirīgas. Bet, lai kur mākslinieki dzīvotu, viņiem vajadzētu saņemt par savu darbu naudu. Daudzas strukturālas problēmas, kas sniedzas tālāk par mākslu un kultūru, atstāj uz tām lielu iespaidu. Vajadzētu mainīties visai sabiedrībai.
Lai būtu iespējama pamatīga plānošana, finansējumam vajadzētu būt pieejamam uz ilgāku laiku: saņemot gada stipendiju, rodas situācija, kad lēmumi jāpieņem tajā pašā gadā, kad jāiztērē nauda. Domāju, ka sfēra kopumā ir samērā atvērta, taču uzmanība, ko pievērš kontekstam, bieži ir visai pavirša. Atlases kritēriji ir samērā demokrātiski, taču finansējums bieži piesaistīts nevis saturam, bet gan triviāliem nosacījumiem un noteikumiem. Mākslai un kultūrai vajadzētu tikt novērtētām augstāk un tām vajadzētu aptvert visus sabiedrības slāņus, bez piesaistes produktivitātes kritērijiem vai mēģinājumiem ‘taisīt mākslu’ pēc pilnīgi citiem, piemēram, veselības aprūpes nosacījumiem. Mākslas un mākslas vēstures stundas vajadzētu pasniegt pilnīgi visiem, jau sākot no pamatskolas.
Oļesja Turkina, mākslas zinātniece, Krievija, Sanktpēterburga
Mākslai pašai jābūt tai, kura visu maina. Un pirmām kārtām – skatījumu uz pasauli, šādā izpratnē kļūstot par politisku mākslu.
Dmitrijs Ozerkovs, Laikmetīgās mākslas sektora vadītājs Krievijas Valsts mākslas muzejā “Ermitāža”, Sanktpēterburga
Pētniekiem būtu jānošķir politiskais aktīvisms no tēlotājas mākslas. „Pussy Riot” performance ir politisks un anti-ierēdniecisks protests. Tas, kas akcija ieturēta mākslas formā, apliecina, ka sabiedrība piedzīvo krīzi. Apliecinājums tam ir krīze mākslā. Sekas šai situācijai var būt tādas, ka māksla savās ierastajās formās vispār vairs nebūs sabiedrībai aktuāla.
Jevgeņijs Graņiļščikovs, mākslinieks, Krievija
Uzskatu, ka kaut ko mainīt var tikai ar personisku piemēru, un to arī cenšos darīt.
Dmitrijs Bulatovs, kurators, Krievija
Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs sev formulējam – kas ir laikmetīgums, laikmetīgā māksla – un kādu lomu šajā sistēmā piedēvējam māksliniekiem. Un attiecīgi – mēs vai nu piedalīsimies domāšanas un rīcības procesos, kas saistīti ar postindustriālās sabiedrības laikmetu, vai operēsim tikai ar industriālā laika izpratni un jēdzieniem. Pat nenojaušot, ka tie – līdzīgi kā ģeogrāfijas kartē – lielākoties pasaulē jau ir apgūti. No sistēmas redzesviedokļa Krievijas māksla ir pasaulei pilnībā neadekvāta un tās būtība slēpjas industriālā laika izpratnes translēšanā uz teritorijām, kurās sistēmveidojošais faktors ir postindustriālā ekonomika. Ja mums izdosies apzināt šo situāciju un ieviest pārmaiņas praktiskā darbībā, tad, pieļauju, situācija var mainīties. Tas, starp citu, attiecas ne tikai uz Krieviju, bet arī uz jebkuru citu valsti. Ko tas nozīmē laikmetīgajai mākslai? Tas nozīmē, ka mums no jauna jāveido attiecības starp mākslas un tehnoloģiju fakultātēm, jāiniciē programmas māksliniekiem, kuri grib strādāt ar jaunajām tehnoloģijām, jāveicina dažādu veidu pētniecisko institūciju attīstība, jārīko izstādes un konferences, jāizdod grāmatas. Jo tie visi ir vienotas „uz zināšanām balstītas sabiedrības” ekonomikas elementi, ekonomikas, pie kuras mēs agri vai vēlu tik un tā nonāksim.
Milena Orlova, „The Art Newspaper Russia” galvenā redaktore, Krievija
Nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo māksla ir tik dažāda, ka vienā gadījumā iederīgs būs padoms „Mazāk snobisma!”, citā tieši otrādi – „Mazāk popa!”
