Aptauja: 2014. gada labākā grāmata vai filma
06/01/2015
Tradicionāli gadumijai esam sagatavojuši aptauju, vairākiem Baltijas, Skandināvijas un Krievijas mākslas un kultūras cilvēkiem uzdodot četrus jautājumus - par aizvadītā gada svarīgākajiem notikumiem, lielākajiem pārsteigumiem un vilšanos, par to, kas būtu jāmaina aktuālajā mākslas telpā, kā arī noskaidrojam viņu izvēli 2014. gada izcilāko grāmatu un kinofilmu vidū.
Inga Šteimane, kuratore
Signes Baumanes filma „Akmeņi manās kabatās” un Ingas Ābeles romāns „Klūgu mūks” – nedomāju par tiem kategorijās ‘labākais’, bet tie ir darbi, kurus, izvairoties no skaistākiem un emocionālākiem apzīmējumiem, es sauktu par izciliem ‘mājasdarbiem’ identitātes laukā. Atbildība un subjektivitāte.
Zane Onckule, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore
Rubena Estlunda filma Force Majeure, kas ir labs darbs, lai noslēgtu gada apli (Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmas ietvaros). Interesanti, ka Rīgas kā 2014 Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas nosaukums arī ir Force Majeure. Tālāk domas pašas raisās un iezīmējas kādas iedomātas un varbūt pat pamatotas paralēles šo divu notikumu sižetos.
Orests Silabriedis, mūzikas žurnālists, “Mūzikas saule” galvenais redaktors
Labāko grāmatu un filmu ir daudz, nosaukšu to, kas man personiski atstāja visspēcīgāko iespaidu: tā ir Viestura Kairiša filma „Pelikāns tuksnesī” un Ainas Rendas literārais darbs „Himna”, par ko paldies Ilmāram Šlāpinam.
Kaspars Teodors Brambergs, mākslinieks, Purvīša balvas 2014 kandidāts
Šogad mani uzrunāja divas filmas. Viena gara, otra īsa. Pirmā ir Nika Keiva „20 000 dienas uz zemes”. Tas ir dokumentāls stāsts par mākslinieku, par radīšanas procesu, tajā bija jūtama kāda nots, kas izstaroja dzīvot prieku, kā arī to caurvija laba mūzika.
Otra spilgtākā šī gada filma ir Ginta Gabrāna īsfilma darbam „Ne no kurienes”. Tajā ir epizode ar putojošu torni kalna galā. Tajā bija kaut kas neizskaidrojams, ārpus laika...
Aleksejs Naumovs, mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors
Latvijas Mākslas vēstures institūta izdotā mākslas vēstures grāmata. Tas ir ļoti mērķtiecīgs un kvalitatīvs darbs, ko var dāvināt arī ārzemju draugiem, jo tam ir sinhrons tulkojums angļu valodā. Arī formāts tai ir labi izdomāts un pārskatāms.
Kristīne Želve, rakstniece, kinorežisore, LTV 1 raidījuma „100 grami kultūras” vadītāja
Personīgi man tā ir Pētera Krilova „Uz spēles Latvija” – tas ir daudzslāņains ‘ilgspēlējošs’ darbs, ļoti intīms un vēsturi pētošs vienlaikus.
Signe Birkova, režisore
Šī gada spilgtākais iespaids kino, filma gan iznākusi jau senāk, ir režisora Alekseja Germana filma „Grūti būt dievam”. Grāmata, kas mani šogad iepriecināja, ir Fila Beikera (Phil Baker) Austin Osman Spare. The Life and Legend Of London's Lost Artist.
Arnis Balčus, fotogrāfs, portāla Fotokvartals.lv galvenais redaktors
Latvijas kontekstā tā ir Romana Korovina grāmata Rock, bet pasaules kontekstā –Rafala Milaha The Winners.
Jānis Taurens, filozofs
Nedomāju, ka par filmām varētu teikt ‘labākā’, jo dažādas balvas, sākot ar Oskaru, ir komercializējot degradējušas šo apzīmējumu. Nav arī bijusi iespēja skatīties pēdējās ‘labākās’, ja neiznāk laika vēlreiz noskatīties senākās labākās (bez pēdiņām). Tomēr vienu gandrīz tukšā kinozālē redzēju – Signes Baumanes filmu „Akmeņi manās kabatās”, kuru vērts minēt gan temata, gan tā risinājuma ziņā, pat neatkarīgi no pārējā konteksta.
Gada labākā grāmata nešaubīgi būs kāda agrāk sarakstīta darba jauns izdevums vai tā tulkojums (Fortleben kā teiktu Benjamins). Tīri kvantitatīvi uz nozīmīgu vietu Latvijas kultūrā varētu pretendēt „Latvijas mākslas vēstures” ceturtais (izdots kā pirmais) sējums – teksta kritiska analīze, cerams, sekos nākamajā gadā. Izdevums nozīmīgs arī ar to, ka netieši norāda uz jaunas latviešu valodā sarakstītas enciklopēdijas neesamību, kas liek apšaubīt Latvijas neatkarību (vismaz garīgu).
Jana Kukaine, mākslas kritiķe
Gajatri Čakravorti–Spivakas „Vai pakļautie spēj runāt?” tulkojums latviešu valodā ar visnotaļ precīzu Denisa Hanova pēcvārdu, kas ir viens no retajiem izņēmumiem kopīgajā Latvijas sabiedrības nejūtībā pret dzimtes problemātiku un ar to saistīto ikdienas seksismu – tiklab mākslā, kā citās jomās.
Stefans Andersons (Stefan Andersson), Galleri Andersson/Sandström (Zviedrija)
Labākā grāmata: Džona Viljamsa „Stoners” (John Williams, Stoner), kas Zviedrijā klajā nāca 2014. gadā.
Labākā filma: Pāvela Pavļikovska “Ida” (Paweł Pawlikowski, Ida).
Mākslas kolekcionārs Alēns Servē (Alain Servais, Beļģija)
Labākā grāmata: Tomasa Piketija „Kapitāls 21. gadsimtā” (Thomas Piketty, Capital in the XXIst Century).
Labākā filma: Pona Čuna Ho „Caur sniegiem” (Joon-ho Bong, Snowpiercer) un Vesa Andersona „Viesnīca „Diženā Budapešta”” (Wes Anderson, Grand Budapest Hotel).
Lietuviešu mākslinieks Roberts Narkuss (Robertas Narkus)
Labākā grāmata: Herberta Velsa „Doktora Moro sala”. Labākā filma, pareizāk sakot, seriāls: „Kāršu nams” (House of Cards).
Rauls Kellers (Raul Keller), igauņu skaņas, video, performanču un instalāciju mākslinieks
Labākā filma: tā nav uzņemta 2014. gadā. Tā ir Aleksa van Varmerdama „Borgmans” (Alex van Warmerdam, Borgman), ko redzēju šī gada sākumā. Taču pati filma nav šī gada. Ļoti ievelkoša, drūma un kaut kā dīvaini nozīmīga.
Labākā grāmata: reti gadās sastapt grāmatu, kas sakrīt ar manām pašreizējām interesēm un, nepastarpināti uzrunājot, liekas nozīmīga tieši šeit un tagad. Ja tā padomā, maniem jaunākajiem pirkumiem daiļliteratūras jomā vienmēr nākas vispirms kārtīgi iepazīties ar pārējo bibliotēku. Es šīs grāmatas izlasu vēlāk, kad pienāk to kārta. Varētu teikt, ka izveidojusies zināma rinda. Bet es tikmēr esmu izlasījis šo to no zinātniskās fantastikas klasikas un vēstures grāmatām.
Olga Temnikova, galerija Temnikova & Kasela (Igaunija)
Labākā grāmata – tikai nesmejieties, bet tā tiešām ir labākā grāmata, kādu es esmu turējusi rokās: Merikes Estnas mākslinieka grāmata “Blue Lagoon / Pattern Book”, kas nāca klajā reizē ar viņas KUMU izstādes katalogu. Tā mielo acis – īsta iespieddarba konfekte! Šī grāmata uzlabo manu garastāvokli ik reizi, kad es paņemu to rokās.
Labākā filma – Jāna Tomika (Jaan Toomik) jaunākais darbs, “Ainava ar vairākiem mēnešiem”.
Festivāla KAUNAS PHOTO direktors Mindaugs Kavaļausks (Mindaugas Kavaliauskas, Lietuva)
Labākā filma: Ģiedres Žickītes (Giedrė Žickytė) dokumentālā filma „Meistars un Tatjana” (Meistras ir Tatjana) par fotogrāfa Vita Luckus (Vitas Luckus) un viņa mūzas Tatjanas dramatisko dzīvesstāstu. Tā pārspēj Finding Vivian Maier!
Igauņu māksliniece Jānika Pērna (Jaanika Peerna)
No filmām noteikti „Puikas gadi" (Boyhood). Grāmatas? Es ar lielu baudu lasīju un pārlasīju Tenu Ennepalu (Tõnu Õnnepalu) dzejoļu krājumu Kevad ja Suvi ja.
Lietuviešu mākslinieks Deimants Narkevičs (Deimantas Narkevičius)
Labākā grāmata. Reģionā, kas tā saskaldīts starp dažādām valodām, nav viegli izsekot tam, kas notiek literatūras jomā. Runājot par Lietuvu, šogad kā ievērojams notikums jāmin Grigorija Kanoviča (Grigorijus Kanovičius) darbu izlases klajā nākšana. Šis Izraēlā dzīvojošais rakstnieks savos romānos pievēršas Lietuvas dramatiskajai vēsturei laikā no 18. gadsimta beigām līdz pat mūsdienām.
Labākā filma. Nacionālā kino centra programma, kas paredz digitalizēt 60. un 70. gadu lietuviešu filmas, šajā procesā iesaistot kinooperatoru, kurš piedalījies attiecīgā darba radīšanā, dos iespēju tās noskatīties daudz labākā vizuālā kvalitātē – pat labākā nekā filmas tapšanas laikā. Esmu pārliecināts, ka tas būs iespaidīgs pārdzīvojums.
Oļesja Turkina, mākslas zinātniece (Krievija )
"The Manifesta Journal Reader. Rakstu izlase par kuratoru darbu". Krievijā pirmais mācību līdzeklis par kuratoru pētījumiem.
Divas slovēņu psihoanalītiķes Renātes Saleclas grāmatas, kas pirmo reizi publicētas krieviski Viktora Mazina tulkojumā, – „Izvēles tirānija” un „Par bailēm”.
Jaunākais žurnāla „Kabinet” Š numurs ar rakstiem par Nezinīti un Džūditas Batleres, Kristīnas Bisī-Gliksmanes, Braha Lihtenberga-Etingera tulkojumiem.
Jevgeņijs Graņiļščikovs, mākslinieks
Jaunās grāmatas un filmas, kas man pērn izrādījušās visnozīmīgākās? Pēdējā laikā diemžēl esmu lasījis diezgan maz grāmatu, kas nebūtu saistītas ar manu darbu. Gandrīz nemaz – daiļliteratūru, izņemot Hļebņikovu, Mandelštamu un Dostojevski.
Nozīmīga bija Lava Diasa intervija, vairākas Reija Martina intervijas, trīs desmiti rakstu „Cineticle”, gara saruna ar Raulu Ruisu, Delēza grāmata par Frānsisa Bēkona glezniecību, vairākas Džonatana Litela grāmatas (par Bēkonu, Čečeniju, Sibīrijas karu), Salmana Rušdi jaunākā un vēl dažas citas viņa grāmatas, Dostojevska vēstules sievai.
Par filmām runāt ir diezgan grūti, jo es dienā parasti pagūstu noskatīties vairākas. Bet, ja kaut kas ir jāizceļ īpaši, tad:
„Melanholija” (2008), Lavs Diass
„Nākamā svētdiena” (2008), Oļegs Morozovs
„Semi-autocolours” (2010), Isajs Medins
„Grēku izpirkšana”(2013), Migels Gomešs
„Slepkavības akts” (2013), Džošua Openhaimers
„Citā zemē” (2012), Hons Sans Su
„Hamlets” (1964), Grigorijs Kozincevs
„Sindromi un gadsimti” (2006), Apičatpongs Verasetakuls
„Žila Delēza alfabēts” (1996), Pjērs Andrē Butans
„Skaņas barjera”( 2006), Amīrs Naderi
„Putna dziesma” (2008), Alberts Serra
„Pēdējā reize, kad es redzēju Makao” (2012), Žoao Pedru Rodrigešs un Žoao Rujs Gerra da Mata
„Pēc tumsas nāk gaisma” (2012), Karloss Reigadass
„Īsa filma par Filipīnām” (2006), Reijs Martins
„Cilvēks ar kinoaparātu” (1929), Dziga Vertovs
„Ardievas valodai” (2014), Žans Liks Godārs
Dmitrijs Bulatovs, kurators
Pagājušais gads man diemžēl ir bijis diezgan nabadzīgs no jaunu filmu viedokļa. Bez Deivida Finčera „Neatrodamās” un Larsa fon Trīra „Nimfomānes” pirmās daļas neko citu neesmu redzējis. Toties ar uzviju esmu kompensējis baltos plankumus savās zināšanās par doktora Fausta filmām – izrādās, tādu ir neticami daudz. Uzrīkoju sev īstu kinematogrāfisku ceļojumu par tēmu "līgums ar nelabo" – no vairāk vai mazāk klasiskajām Mūrnava un Bērtona variācijām, caur tēmas autoriemiesojumiem de Palmas, Sabo un Švankmeijera veikumā līdz savā unikalitātē brīnumlieliskajam Mario Saljeri un Srdžana Spasojeviča darbiem. Vārdu sakot, es ļāvos detaļās izjust apmaldījušos dvēseļu mokas strīdā ar savu saimnieksubjektu.
Attiecībā uz grāmatām – līdztekus literatūrai par mākslu, kuratora darbu un mediju arheoloģijai iepazinos ar lielisku krievu rakstnieka Fadeja Bulgarina opusu „Pasaules ceļojumi 29. gadsimtā” (1824). Tā ir viena no pirmajām Krievijas grāmatām, kurā – stingri saskaņā Šennonu – tiek dots apraksts, kādā intensitātē uz ierasto automātismu fona izpaužas jaunais (t. i., vēstījuma neticamība). Un, lai labāk izprastu tehnoloģiju radikālo iztēli mūsdienās, tagad paralēli lasu Mihaila Kurtova „Koda teoloģiju” un mākslinieka Dmitrija Morozova dāvanu – Skota Frenča grāmatu “HIGH-TECH HARASSMENT”.
Milena Orlova, „The Art Newspaper Russia” galvenā redaktore
Varu ieteikt grāmatas, pieskaņojot izstādēm. Divu sējumu izdevums saistībā ar izstādi „Rekonstrukcija”, kas veltīta pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem un pašām spilgtākajām Krievijas galerijām. Grāmata par Juriju Soboļevu, kurā pirmo reizi ir apkopots materiāls par šo spilgto personību, mākslinieku, kurš izpaudies visdažādākajās jomās – no poligrāfijas līdz teātrim. Ievērības cienīgs ir mākslas telpā „Garaž” notikušās krievu performances izstādes katalogs, kurā pirmo reizi ir sistematizēti materiāli simt gadu periodā.
Par filmām ko tādu nevaru teikt.
