20. gadsimta pirmais stārhitekts Le Korbizjē
29/10/2011
Ja jāizvēlas viens arhitekts, kas visspilgtāk iemieso 20. gadsimtu – tā spožumu un postu, tas noteiktu varētu būt Šveicē dzimušais un pērnā gadsimta 30. gados Francijas pilsonību pieņēmušais arhitekts, dizainers, urbānists, rakstnieks, domātājs un mākslinieks Le Korbizjē (1887–1965), īstajā vārdā Čārlzs Eduārs Ženerē.
No 29. oktobra Kalnciema ielas radošajā kvartālā – dizaina salona Xcelsior telpās (Kalnciema iela 37) apskatāma izstāde LC Authentic Design – Le Korbizjē patiesās ieceres, krāsas un proporcijas. Izstāde notiek “Dizains. Nākotne 2011” festivāla ietvaros.
Jau sevis identificēšana ar kādu vienu pieņemtu vārdu vien ir 20. gadsimta pirmajā pusē radošo profesiju pārstāvju vidē raksturīga parādība. Arī leģendu vīšana ap radošo un personisko dzīvi. Pat par Le Korbizjē vārda pieņemšanu, neraugoties uz pavisam neseno un labi dokumentēto pagātni, nav īstas skaidrības. Ir vairāki varianti, kas sniedzas no versijas par jau agrāk esošas iesaukas ar diezgan nievājošu pieskaņu publiskas akceptēšanas līdz pseidonīma pieņemšanai, lai atšķirtos no brālēna ar ļoti līdzīgu vārdu un uzvārdu, ar kuru Le Korbizjē strādāja kopā vienā studijā Parīzē.
Ārēji šķiet tāda mūsdienu popzvaigznei raksturīga uzvedība, kuras klātbūtnē tiek apsūdzēti arī mūsdienu dižie stārhitekti. Taču tas viss ir vien kā skanīgu zvārgulīšu šķindēšana. Galvenais, kāpēc Le Korbizjē ir vērts atcerēties gandrīz 50 gadus pēc viņa nāves, ir spēja mainīt ja ne visas, tad arhitektūras vēstures gaitu noteikti, esot īstam sava laika bērnam un izmantojot it visas tā dotās iespējas.
Viņš tiek dēvēts par modernisma tēvu, modernās arhitektūras pionieri, gadsimta ietekmīgāko arhitektu un ir apveltīts daudziem citiem vārdiem vispārākajā pakāpē, lai raksturotu 20. gadsimtam tipisko modernisma garu. Dažkārt viņam pat tiek piedēvēta lielāka revolucionāra slava, nekā viņš pats varēja iedomāties. Ja 21. gadsimtā vēlas akcentēt kāda laikmetīgā stārhitekta varenību un izšķirošo lomu nākotnes arhitektūras attīstības gaitā, tad par mērauklu tam tiek izmantots šveiciešu/franču arhitekts, un mūsdienu varonis tiek dēvēts par šodienas Le Korbizjē.
Ar Le Korbizjē notika tas pats, kas atgadās ar visiem reiz ārkārtīgi slavētiem un dievinātiem noteikta laika spīdekļiem. Viņa slava auga dzīves garumā līdz tās kulminācijai nāves brīdī, kad arhitekta darbība tika akceptēta pat no lielāko ienaidnieku puses. Peldes laikā Vidusjūrā ar sirdstrieku mirušā dižā arhitekta bēres tika rīkotas ar lielu vērienu. Luvras pilī sēru ceremonijas organizēšanu uzņēmās tālaika Francijas kultūras ministrs. Greznu ziedu pušķi atsūtīja pat lielākais Le Korbizjē idejiskais pretinieks – spāņu gleznotājs Salvadors Dalī. Pasaules lielvalstu vadītāji slavas vārdos sacentās viens ar otru. Tos teica gan toreizējais ASV prezidents, gan PSRS vadītāji, godinot mirušo arhitektu ar tik skaļu apgalvojumu, ka modernā arhitektūra esot zaudējusi savu dižāko meistaru. Japānas televīzijas kanāli bēru ceremoniju pārraidīja tiešraidē, kas 1965. gadā bija neierasta prakse. Le Korbizjē ģīmetne ir rotājusi Šveices 10 franku naudas zīmi, viņa vārdā tiek dēvētas ielas, un arhitekta apaļās brilles arhitektu vidū ir tikpat populāras kā Lenona acenes popmūzikas pārzinātājiem. Viņa dzīves laikā tika pieņemts, ka Le Korbizjē vienkārši nevar kļūdīties, ka viss, ko viņš dara un domā, ir nevainojams.
Taču pat tik vispusīgi akceptēta personība drīz vien tika apšaubīta. Sākot ar 20. gadsimta 70. gadiem, kad pasaulē iestājās modernisma noriets un aizrautīgi tika noraidīts viss šī virziena radītais, Le Korbizjē kā viens no spilgtākajiem tā pārstāvjiem saņēma leknu devu pārmetumu. Arhitekts tiek apvainots pārāk aizrautīgā koķetērijā ar 20. gadsimta pirmās puses autoritārajiem režīmiem. Viņam bija divdomīgas attiecības ar Višī valdību Otrā pasaules kara Francijā. Le Korbizjē pievēra acis uz daudzu diktatorisko režīmu patieso dabu, ja vien redzēja iespēju to pārvaldītajās zemēs realizēt dzīvē savas utopiskās vīzijas, piemirstot, kā vārdā tas tiek darīts un kas būs patiesais ieguvējs – plašās tautas masas, kurām jaunā arhitektūra it kā būtu domāta, vai diktatoru vara, kuras spēku uzceltais apliecinātu. Le Korbizjē strādāja patiesi globāli, un viņš savas idejas bija ar mieru realizēt jebkurā vietā uz planētas no Brazīlijas līdz Padomju Savienības plašumiem. Ironiskā kārtā vislielākajā koncentrācijā arhitekta idejas tika realizētas Indijā dzīves nogalē, pašam arhitektam jau diezgan maz iesaistoties. Mūsdienās Le Korbizjē radītais ir vērtīgākā Indijā 20. gadsimta arhitektūra, kuras mantojums ir nolaists un kuras daļas pa kluso tiek izpārdotas Rietumu turīgajiem Le Korbizjē faniem.
Arhitektam pārmet pārāk lielu iztapību pelnīt kārajiem nekustamo īpašumu attīstītājiem. Le Korbizjē idejas par augstajiem debesskrāpjiem, kuros varētu izvietot neredzēti lielu iedzīvotāju skaitu, veicināja apbūves intensitāti un ielika dūžus attīstītāju rokās, kuri nu, aizslēpjoties aiz modernās arhitektūras progresīvajām idejām, varēja legāli gūt lielāku peļņu no katra kvadrātmetra zemes.
Lai gan tiek apgalvots, ka liela daļa Le Korbizjē ideju viņam varēja rasties tikai tāpēc, ka 20. gadsimta sākumā tehnoloģiju un industrijas progress pavēra iespējas tās realizēt, arhitektam tiek pārmestas vājās zināšanas savu ēku konstruktīvajā uzbūvē un to sliktais tehniskais izpildījums. Taču der gan atcerēties, ka visas tehnoloģijas, materiāli un konstrukcijas, kas mūsdienās šķiet pašsaprotamas un pat novecojušas, 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs un pat vidū lielākoties bija praksē nepārbaudīts jaunums. Vārdu sakot, pēc kaujas visi ģenerāļi ir gudri.
Vispamatīgāk Le Korbizjē idejas izgāzās saskarsmē ar dzīvu cilvēku. Viņa vīzijas par nākotnes pilsētām un jauno 20. gadsimta cilvēku dzīvi tajās bija balstītas priekšstatā, ka galvenais pārvietošanās līdzeklis būs automašīnas. Izvēlētie attālumi starp dzīvojamajiem rajoniem un to iedzīvotāju potenciālajām darba vietām, pārvietošanās veidi un infrastruktūra tika plānota, pieņemot, ka katram būs sava automašīna.
Taču šī gan Le Korbizjē, gan autorūpniecības uzburtā vīzija nepiepildījās. Pat Rietumu straujas attīstības zemēs iedzīvotāju vispārējais turības līmenis nepieauga tik vērienīgi un vienmērīgi. Līdz galam nerealizētās idejas (rajonos ēkas tika uzceltas, bet savienojošā infrastruktūra ar pārējo pilsētu ne), Le Korbizjē pēcteču vienkāršotā viņa ideju izpratne, pretrunas, kas atklājās, idejām tikai realizācijas gaitā vai pēc tam saskaroties ar dzīves patiesību un iepriekš neprognozējamo cilvēka dabu, noveda pie modernisma izgāšanās – iedzīvotājiem, īpaši kājāmgājējiem neērtā vidē, kurā sabiedrības dažādie sociālie slāņi nodalīti gluži vai geto zonās, kas nevis atrisināja, bet izraisīja vēl lielākas sociālās problēmas.
Viens no lielākajiem mītiem, kas saistīts ar Le Korbizjē ideju izpratni, ir doma par viņa pilnīgu revolucionārismu, kas noliedz visu iepriekš civilizācijas radīto un vēlmi 20. gadsimtā pasauli sākt būvēt, par pamatu ņemot baltu lapu. Šī Le Korbizjē uzskatu pārprastā izpratne parādās, jau viņa dzīves laikā tulkojot viena no arhitekta būtiskākajiem ideju rakstiskajiem sacerējumiem (jau iepriekš žurnālos, lielākosties paša dibinātajā L`Esprit Nouveau, publicēto eseju apkopojumā) Verse une architecture – virsrakstu angļu valodā. Uzsverot tā radikālismu, tas joprojām bieži tiek saukts par “Uz jauno arhitektūru” (Towards a New Architecture), kaut gan patiesībā nozīmē “Uz arhitektūru”.
Le Korbizjē negribēja noliegt pagātni, bet gan atrast tās kodolu un pārnest uz 20. gadsimtu, vien ar jaunā laika izteiksmes līdzekļiem, attīrīt arhitektūru no dekoratīvā fasādisma un atgriezties pie tektonikas un apjomu harmonijas. Viņa izkoptās proporciju sistēmas pamatā bija no antīkās pasaules nākušais Zelta griezums. Šis fakts un arī citas atsauces uz antīko un renesances arhitektūru ļauj Le Korbizjē 20. gadsimta 20.–30. gados tapušās villas pielīdzināt Andrea Palladio projektētajām 16. gadsimtā un viņu saukt par 20. gadsimta Palladio. Jā, ja vēlas mūsdienās skatīt Le Korbizjē ideju veiksmīgāko iemiesojumu dzīvē, tad tās ir ietekmīgiem sava laika miljonāriem celtās villas. To īpašnieki arhitektam deva carte blanche. Te arhitektam vismazāk nācās saskarties ar reālās dzīves neatbilstību viņa idejām, kas ir noticis viņa apjomos lielāko projektu īstenošanā.
