Hardija Lediņa dzīve kā māksla
Daiga Mazvērsīte
14/01/2015
Kā zināms, kultūrā nāve dod pievienoto vērtību. Un kapitālismā nodzīvotais gadsimta ceturksnis liek ar jaunu skatu paraudzīties uz Hardija Lediņa dzīvi un mākslu, jo pašlaik dzīvojam patērētāju un preču sabiedrībā, kurā kādreizējās skaistās iracionalitātes un poēzijas mums ļoti pietrūkst.
Būdams viens no savdabīgākajiem Latvijas māksliniekiem, Hardijs Lediņš (1955–2004) pret savas personas svarīgumu ikdienā izturējās bez uzpūstas pompozitātes – atrazdamies bezapstājas radošajā procesā, viņš vienkārši darbojās, veidodams ieceres ziņā unikālus mūzikas un mākslas projektus. Šādi cilvēki parasti dzīvo ar maksimālu atdevi, arī tāpēc Hardija smadzenes, izlietojušas garīgo potenciālu, palaikam pieprasīja atpūtu. To varētu saukt par depresiju vai grūtsirdību, taču pēc katra šāda starplaika Lediņš atgriezās savā avangardista mundierī ar pilnu klapi. Viņš dega un sadega, nebūdams ne pirmais, ne pēdējais šāds mākslinieks. Taču Hardijs Lediņš bija pirmais tik daudzās jomās, ka vērts to atcerēties biežāk.
Hardijs Lediņš. Publicitātes foto
Savu neparasto vārdu Lediņš ieguva, pateicoties tēvam, kam ļoti patika futbols, sevišķi komanda, kurā spēlēja Hardijs Blūms. Ja ar sportu jauneklis bija ‘uz jūs’, tad no mammas, Rutes Lediņas, tika mantota interese par valodām. Rute joprojām ir darbīga tulkotāja no skandināvu valodām, savukārt Hardijs, skolā daudz bastodams, aizrāvās ar vācu valodu, kam pievienojās arī interese par mūziku, sākumā jo sevišķi par džezu. Lediņš muzicēja arī pats: līdz 3. klasei piedalījās vokālajā ansamblī un mācījās klavierspēli, vēlāk iesākto pameta, lai pie mūzikas atgrieztos jau vidusskolā.
Hardija Lediņa klasesbiedrs Rīgas 5.vidusskolā bija viņa vēlākais radošais partneris, mākslinieks un dzejnieks Juris Boiko, ar kuru kopā izveidota NSRD jeb „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”, bet 11. klasē abi izdeva pagrīdes žurnālu „Zirgābols”. Tas gan iznāca tikai vienā eksemplārā, taču tā desmit numuri bija tik brīvdomīgi, ka skolā ieradās čekisti un jaunos censoņus, tāpat kā viņu vecākus, pamatīgi pārbiedēja. Juris un Hardijs rakstīja arī dzejoļus, iestudēja lugas, sacerēja mūziku, vēl viens viņu kompanjons bija vēlākais NSRD dalībnieks Mārtiņš Rutkis, un šai apsēstībai ar radīšanu sekoja turpinājums arī pēc skolas beigšanas 1973. gadā.
Hardijs Lediņš. Foto: Pietura.lv
Lediņš iestājās Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļas Celtniecības fakultātē, jo rektors bija viņa mammas paziņa un atļāva kārtot eksāmenus, citādi tik brīvdomīgam jauneklim augstskolas durvis varēja palikt slēgtas. Kad Hardiju uzņēma fakultātē, viņš ar mammu devās uz Dzintaru koncertzāli klausīties Bēthovena „Odu priekam”. Abi smējušies – ja nebūtu iestājies, būtu gājuši uz kādu rekviēmu.
Kopš vidusskolas laikiem Lediņš pirka un mainījās ar skaņuplatēm un toreizējā Politehniskā institūta klubā, Anglikāņu baznīcā, izveidoja vienu no pirmajām diskotēkām Latvijā. Taču Hardijs interesējās ne tikai par popmūziku – kad Latvijas PSR Filharmonija atcēla pianista Aleksandra Ļubimova rīkoto koncertu „XX gadsimta mūzika”, Studentu kluba aktīvists Lediņš bija sašutis. Viņš sazinājās ar vijolnieku Borisu Avramecu, kuram bija draudzīgi sakari ar Maskavas mūziķiem. Iecerētā viena koncerta vietā Ļubimovs piedāvāja koncertu programmu, un tā Rīgā 1976. gadā dzima pirmais avangarda mūzikas festivāls. Tā repertuārs netika saskaņots ne ar kādām iestādēm, kopā ar Ļubimovu Rīgā ieradās maskavieši: perkusionists Marks Pekarskis, vijolniece Tatjana Grindenko, elektroniskās mūzikas grupa „Bumerangs”, komponists Vladimirs Martinovs. Šī festivāla programma pirmo reizi iepazīstināja plašāku Rīgas auditoriju ar pasaules aktualitātēm – Keidža un Štokhauzena mūziku ‘dzīvajā’ priekšnesumā.
Hardijs Lediņš. Publicitātes foto
Starp 1976. un 1977. gada avangarda festivāliem Studentu klubā Lediņš organizēja lekcijas ar audio piemēriem par mūsdienu mūziku: Avramecs atskaņoja un iepazīstināja ar avangardu – Aivzu, Šēnbergu, Mesiānu –, bet Lediņš stāstīja par progresīvo roku – grupām King Crimson, Gentle Giant, Camel. Pēc otrā avangarda festivāla 1977. gadā, kurā tika izpildīti arī latviešu komponistu Imanta Zemzara un Jura Ābola skaņdarbi, bet Tallinas Hortus Musicus spēlēja Hardija Lediņa vismīļākā komponista Arvo Perta mūziku, pasākumu aizliedza. Lediņš saņēma RPI rektora brīdinājumu – neko tādu vairs neatļauties, taču vismaz diskotēkas vēl drīkstēja rīkot.
Celtniecības fakultāti pabeidzis, Hardijs desmit gadus nostrādāja savā profesijā Celtniecības institūtā, kļūdams par atzītu arhitektūras teorētiķi, zinātnieku, kur viņa galvenās intereses saistījās ar laikmetīgās dzīvojamās vides, proti PSRS jauno blokmāju rajonu un cilvēka uztveres un identifikācijas jautājumiem. Žurnālā „Māksla” viņa publikācijas „Dzīvojamā vide postfunkcionālajam cilvēkam” (1986), „Postmodernisma situācijas krustceļi” (1987) u.c. bija pieejamas arī plašam lasītāju lokam, aizrautība ar postmodernismu arhitektūrā izplatījās arī uz mākslas jomu, 80. gadu beigās Lediņš izdeva apjomīgu traktātu par postmodernismu.
Hardijs Lediņš. Publicitātes foto
Paralēli Lediņš nepameta novārtā savu interesi par moderno mūziku, regulāri vadīdams diskotēku „Kosmoss” tolaik pieņemtajā izglītojošas lekcijas stilā kultūras namā „Oktobris”. Vasarās Lediņa diskotēkas darbojās arī Jūrmalā, Asaru parkā, no 1978. līdz 1981. gadam notika arī turnejas pa Latvijas pilsētām, Lediņš bija republikā atzīts un ievērojams šīs nozares loceklis, darbojās arī diskotēku konkursu žūrijās, dalījās ar savām atziņām intervijās.
Taču ar to vien neaprobežojās Hardija Lediņa neticami plašās amplitūdas radošums: aizliegtā avangarda festivāla vietā mūsdienu mūzikas idejas viņš turpināja kopā ar Juri Boiko izveidotajā eksperimentālās mūzikas projektā „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”, kas izpelnījusies žanra apzīmējumu „avangards”, kaut gan ar avangardu Lediņš un Boiko savu darbošanos paši nekad nav saistījuši. Viņu vadmotīvs bija „Mākslu – mākslai!”, jau 1976. gadā tika dibināta skaņu ierakstu firma Seque un aizsākta magnētisko ieskaņojumu ēra. Piemēram, savu pašrocīgi radīto ieskaņojumu „Četras kompozīcijas sunim un klavierēm”, kur skanēja t.s. preparētās klavieres, Hardijs izsūtījis draugiem kā Ziemassvētku dāvanu. Savā diskotēkā „Kosmoss” Lediņš sarīkoja ko līdzīgu Radio Luxembourgh notiekošajām dziesmu ‘milžu cīņām’, kam par godu arī radīts „Dzelteno pastnieku” lielais grāvējs – savas darbošanās sākumā šie ‘pagrīdnieki’ atskaņoja Lediņa un Jura Boiko dziesmas, un šī ietekme turpinājās „Pastnieku” darbībā vismaz līdz 80. gadu vidum.
NSRD. No kreisās: Juris Boiko, Dace Šēnberga, Aigars Sparāns, Hardijs Lediņš, Imants Žodžiks. Foto: Pietura.lv
Kad „Kosmosa” diskotēku 1983. gadā slēdza, apgalvojot, ka tā ir nacionālistiski noskaņota un pulcē narkomānus un prostitūtas, gadu iepriekš jau bija izveidota radošā apvienība NSRD. Tās pirmajā koncertperformancē grupa uz skatuves uznāca caur skapi, un arī turpmāk tā saglabāja Latvijas skatuvēm neparastu tēlu, kurā neaizstājama bija Hardija Lediņa zīmīgā figūra garā brezenta mētelī, sarkanās aizlīmētās brillēs un parasti ar milzīgām ugunsdzēsēju orķestra bungām.
NSRD jau pirmsākumos bija multimediāls koncepts, neaprobežojoties ar mūzikas sacerēšanu, kur atkal jāsaka, Lediņš mina pirmatklājēja takas: pirmais Latvijā mūzikas radīšanā sāka izmantot datoru, iespaidodamies no saviem elkiem, Braiena Īno un Lorijas Andersones skaņdarbiem. Filozofija, dzeja, skaņu arhitektūra – Lediņa kopā sasauktie mūziķi NSRD ierakstos centās mūzikā ienest ikdienas impulsus un otrādi. Hardijs dzīvi centās padarīt par mākslu, piemēram, leģendām apvītajā gājienā uz Bolderāju un citās nodarbēs, kas Latvijas inteliģences leksiku bagātināja ar apzīmējumiem hepenings un performance. Tur bija gan doktora Enesera binokulāro deju kursi, aptuvenā pārpratuma laboratorija, savdabīgi rituāli, un pat tik ikdienišķu norisi kā sniega tīrīšanu pie savas mājas Imantā Hardijs Lediņš prata padarīt par neatkārtojamu deju.
NSRD. Foto: Pietura.lv
Skaņu ierakstu sesijās NSRD kodolam (Lediņš, Boiko, sākumā Mārtiņš Rutkis, vēlāk Inguna Černova, tagad Rubene) pievienojās viņu domubiedri: „Dzelteno pastnieku” mūziķi, DJ Roberts Gobziņš, arī Ieva Akuratere un citi. NSRD pasākumos iesaistījās laikabiedri no mākslas aprindām – Aija Zariņa, Pēteris Bankovskis, Helēna Demakova, apvienības „LPSR Z” locekļi , arhitekts Aigars Sparāns – šie 80. gadu konceptuālie albumi un filmas joprojām var sniegt ne tikai iedvesmu, bet arī raisīt apbrīnu šo laiku mākslas pasaules apdzīvotājiem par savu drosmi, negaidītību, plašo zemtekstu spektru. 1988. gadā Lediņš kļuva arī par aktīvu dalībnieku 3. Starptautiskajā telefonkoncerta rīkošanā, tur prezentējot arī „Binokulārās acu dejas” un citus NSRD skaņdarbus, NSRD piedalījās Mākslas dienās, izstādē „Kurmis alā” u.c.
NSRD. Foto: Pietura.lv
1989. gadā Hardijs Lediņš nodibināja „Aptuvenās mākslas aģentūru”, uzsākot pakāpenisku NSRD albumu izdošanu, vispirms kasešu, tad jau CD formātā, aģentūra nodarbojās arī ar koncertu rīkošanu, izveidojās cieša saikne ar Rietumberlīnes mākslas aprindām Mikija Rēmana, Barbaras Štrakas un Induļa Bilzēna personās – viņi tur rīkoja latviešu mākslinieku izstādes un performances. Krietnu laiku regulāri mērodams ceļu Rīga–Berlīne–Rīga, 1992. gadā Hardijs Lediņš saņēma apjomīgu stipendiju no kādas Vācijas iestādes vai fonda un gadu nodzīvoja šajā ‘apsolītajā zemē’, baudīdams visus iespējamos dzīves priekus, kas viņam nekad nav bijuši sveši.
Jau Vācijā Lediņš pēc kādas depresijas lēkmes nonāca ārstniecības iestādē, 90. gadu beigās slimību sarakstu papildināja diabēts, taču likstas nekavēja turpināt mākslinieku darboties ar joprojām satriecošu izdomu.
90. gadu pašā sākumā viņš nodibināja izdevniecību „Zilā govs”, ar kuras vārdu tika rīkoti koncerti un izdotas kasetes. Kopā ar domubiedru Kasparu Rolšteinu tika sacerēta un 1997. gadā uzvesta avangarda opera Rolstein on the Beach, izdota arī DVD formātā, ieskaņots albums „Genādijs klauvē pie durvīm”, viņiem abiem piederot arī rekords krodziņu caurstaigāšanā vienas nakts laikā…
Hardijs Lediņš (kreisajā pusē), Regnārs Vaivars (labajā pusē). Publicitātes foto
21. gadsimtā Lediņš, pāris priekšnesumos atdzīvinājis arī projektu NSRD, atgriezās pie savas jaunības nodarbes – vadīja neparastas diskotēkas, publiku šad tad apvienodams arī kopīgā dziedāšanā. Izšķīries no savas studiju biedrenes Daces un turpinot priecāties par dēla Pētera veiksmēm, Hardijs atrada arvien jaunas mūzas un draudzenes, turklāt bija īsts gardēdis ne tikai attiecībā pret ēdieniem, mākslu un mūziku, bet arī sievietēm. Dzejnieces, mākslinieces, mūziķes – dažas bija vien sarunu biedres, citas – radošo projektu dalībnieces, vien pāris – ar mātišķu gādību apveltītas būtnes, kas bija gatavas rūpēties par lielo bērnu, kādas patiesībā bija Hardijs. Taču ģimenes miers viņam bija svešs, viņš visu laiku meklēja jaunas izjūtas, turklāt Lediņa robustā attieksme pret sadzīvi ļoti disonēja ar izmeklēto mūziku, kādu viņš klausījās. Reizēm Hardijs bija pārāk pinkains un reizēm viņam nebija naudas. Bet, ja nebija viņam, līdzekļi atradās līdzcilvēkiem.
Hardijs Lediņš. Publicitātes foto
Par pēdējo Lediņa daiļdarbu kļuva „Dziesmas nepabeigtai lugai”, to ieskaņojumā Ojāra Apiņa studijā piedalījās arī Edīte Baušķeniece, smalkjūtīga ‘telefondraudzene’ uzmanības slāpstošajam māksliniekam. „Viņš patiešām bija cilvēks, ar kuru var runāt par pilnīgi visu, un šajā ziņā man viņa ļoti pietrūkst, jo cita neviena tāda nav.” Cikls tapa ar dzejnieces Liānas Langas dzeju, viņu iepazīšanās notika 2001. gada nogalē, un drīz vien kļuva skaidrs, ka abi var strādāt kopā. „Viņš bija gardēdis, tāpat kā es, līdz ar to mums bija kopīgas intereses arī ārpus mākslas. Mums patika aiziet uz ķīniešu restorānu un tā labi papusdienot,” Liānu Langu nemulsināja Hardija tolaik izteikti jaušamā ārējā dīvainība, ko nevarēja teikt par vairumu ļaužu.
Kosmoss un šīs dzīves brīnišķīgie prieki bija galvenās tēmas ne tikai šais „Dziesmās nepabeigtai lugai”, kuras Hardija draugi izdeva jau pēc viņa aiziešanas mūžībā, bērēs skanot Perta mūzikai un pavadītāju pūlim pulcējoties klubā „Depo” uz atvadu vīna glāzi, bet arī Lediņa pirmatklājēja baudas trīsām vainagotajā mūžā.
