Subkultūrslānis
12/05/2011
Uz Viļņu atceļojusi Ņujorkas ievērojamās fotogrāfes Diānas Arbusas (1923–1971) retrospektīvā izstāde “Pierre Leguillon presents Diane Arbus: a printed retrospective, 1960–1971”. Izstāde nav jauna. 2008. gada decembrī tā tika atklāta Parīzē Kadist mākslas fondā, pēcāk ceļojusi pa Franciju, pagāšvasar apmetās Malmes mākslas telpā Zviedrijā, bet šopavasar no 15. aprīļa līdz 22. maijam skatāma Laikmetīgās mākslas centrā CAC Viļņā. Iespēja Diānas Arbusas darbus redzēt klātienē ir vērā ņemama un noteikti jāizmanto.
Pjēra Legiljona ceļojošā lasītava
Retrospekciju izveidojis Pjērs Legiljons (1969) – franču fotomākslinieks, kritiķis un kurators, kurš atlasījis Diānas Arbusas darbus, kas publicēti anglo-amerikāņu preses izdevumos no 1960. līdz 1971. gadam. The Sunday Times Magazine, Esquire, Harper’s Bazar un Nova ir vien daži no iekļauto žurnālu nosaukumiem. Kolekcija aptver gandrīz visas mākslinieces publikācijas – vairāk nekā 150 fotogrāfijas. Izvēlētais periods ir laiks, kad Arbusa visaktīvāk un patsāvīgi nodarbojusies ar fotografēšanu, iemūžinot dažādu subkultūru pārstāvjus. Retrospekcija ir unikāla, jo pirmo reizi Arbusas radošā artava ir atlasīta, apkopota un šādi eksponēta.
Pārsteidzošs ir fakts, ka starptautiski zināmā fotogrāfe dzīves laikā piedalījusies tikai vienā izstādē – New Documents 1967. gadā Ņujorkas modernās mākslas muzejā MoMA. Tās rīkotājs – ievērojams fotogrāfs, kurators un mākslas kritiķis Džons Zarkovskis (John Szarkowski), kura mērķis bija vienkopus parādīt trīs uzlecošu dokumentālo fotogrāfu darbus (Diane Arbus, Lee Friedlander, Garry Winogrand). Diāna Arbusa vairījusies darbus eksponēt izstādēs, jo baidījās, ka ārpus konteksta, ārpus stāstījuma foto eseju, reportāžu formā, viņas nolūki varētu tikt pārprasti. Pjērs Legiljons to ir ņēmis vērā un retrospekciju veidojis, fotogrāfijas “neizplēšot” no to pavadošajām publikācijām žurnālos.
Izstāde Viļņas CAC iekārtota tāpat kā citās tās pieturvietās. Neliela, pelēka telpa, gar sienām izkārtoti iestikloti žurnālu atvērumi, telpas centrā pelēkas koka kastes, radot iespaidu par retrospekcijas ceļojošo raksturu. Savukārt ne pārāk lielā telpa ir tīkams izmērs, lai “nosēstos pie nodzeltējušu žurnālu kaudzes” un iepazītos ar Diānu Arbusu.
No glancētas modes pie ikdienas dokumentēšanas
Diāna Arbusa fotogrāfes gaitas uzsāka komerciālajā sfērā. Fotokameru rokās ielika vīrs Alans Arbuss (Allan Arbus), ar kuru viņa apprecējās jau 18 gadu vecumā. Jaunajam pārim Ņujorkā piederēja veiksmīga foto studija, viņu maizes darbi regulāri parādījās tādos modes žurnālos kā Glamour u.c. Diānas pienākums bija izdomāt kadra konceptu, stilu un kompozīciju.
Aiz kameras stāvēja Alans, un no viņa Diāna iemācījās, kā attīstīt filmiņu un izgatavot negatīvus “tumšajā istabā”, par kuru tolaik kalpoja abu jauniešu vannasistaba. Paralēli darbam sāka uzņemt pati savas bildes ar 35 mm filmiņas Nikon fotoaparātu un iemūžināja uz ielas sastaptus cilvēkus. Kopā ar vīru viņa strādāja no 1941–1956 gadam, kad rūpalu pameta, pēc diviem gadiem arī vīru, lai ar pilnu atdevi nodotos foto mākslai. Iztiku joprojām nodrošināja žurnālu redaktori, bet nu jau pasūtot ilustratīvu materiālu intervijām un piedāvājot veidot dokumentālas foto esejas. Un tieši šo laiku, kad viņa darbojās jau kā patstāvīga foto māksliniece, uzrāda Viļņā apskatāmā izstāde. Radošais zenīts turpinājās līdz pat 1971. gadam, kad pasaules ievērību ieguvusī fotogrāfe, divu pieaugušu meitu māte 48 gadu vecumā sev atņēma dzīvību. Pēc ilgstošas cīņas ar depresiju.
Dīvaiņu trupa?
Aplūkojot izstādē Diānas Arbusas fotogrāfijas, pirmais iespaids ir skābeni šķebinošs. No portretiem raugās visdažādākie “dīvaiņi” (latviskojot angliski tik kodolīgo freaks): transvestīti, nūdisti, punduri, milži, garīgi slimie, pat identiskie dvīņi šai kontekstā izskatās kā anomālija. “Kas šī ir par cirka trupu?” neviļus gribas jautāt. Taču tā ir tikai virskārta – virsma, kurai vēlme parakties apakšā bijis viens no fotogrāfes virzītājspēkiem.
Arbusas portreti akcentē cilvēka fasādi – ķermeni, kostīmus, statusu. Un ar tiešu frontālu portretējumu dod iespēju skatītājam šo virskārtu caururbt.
Lai arī pieskaitīta pie 60. gados uzplaukstošā ielu dokumentālā foto, Diāna no laikabiedriem atšķiras, jo izmanto klasiska portreta principus. Pretēji kustībā ķertiem mirkļiem, viņai kadra kompozīcija nav nejauša. Arbusa bija prasīga pret saviem personāžiem, tos noteiktā vīzē iekomponējot un liekot nekustīgi pozēt. Viņa grib izstāstīt intīmu stāstu, kas aprakts zem indivīda čaulas. Bet, lai tas nolasītos, jāsaliek vajadzīgie akcenti. Man no prāta neiziet fotogrāfija ar milzi, kurš, kājās stāvot, ierūmējies tipveida dzīvoklī, un tai līdzās – fotogrāfija ar izrotātu Ziemassvētku eglīti, kas ir kādu pusmetru par garu. Atliektā galotne pieglaudusies istabas griestiem.
Subkultūrslāni atsedzot
Kas tad slēpjas zem šīs ķermeniskās virskārtas? Kas ir tas, kas Diānu Arbusu tik ļoti vilināja? “Fotogrāfiju subjekti Diānu dziļi aizkustināja, un viņa pret tiem izturējās gandrīz vai godbijīgi. Diānu valdzināja to paštēls, kurš bija tik lielā pretrunā ar tēlu, kā viņus uztvēra pasaule,” kādā intervijā stāsta mākslinieces bijušais vīrs Alans. Iespējams, ka spēja pietuvoties dažāda veida “autsaideriem”, rast ar viņiem tuvu kontaktu, Diānai piemita dēļ pašas emocionālajiem samezglojumiem. Un tos izpīt liedza epizodiskie depresijas uzplaiksnījumi. Taču vilkt šādas paralēles būtu pārāk patvaļīgi un vienkārši. Tāpat kā sabiedrībā pieklājīgi novērst acis no “dīvaiņiem”, domājot, ka tā darīt ir labāk.
Attēlā augšā: Nova, October 1969, People Who Think They Look Like Other People © 1969 The Estate of Diane Arbus, LLC
Attēlā apakšā:
Diāna Arbusa, Ebreju milzis mājās, 1970
