Pasaules uzlabotāja Luīze Buržuā

Tabita Rudzāte
06/02/2015

Maza auguma, ar parupju balsi un manierēm, atklāta, bet aizdomīga pret žurnālistiem, noslēpumaina, provokatīva; sieviete, kura visu mūžu cīnījās ar bērnības traumām, māksliniece, kas šo traumatisko pieredzi pārvērta oriģinālā mākslas valodā, galu galā – personība, par kuras pastāvēšanu lielākā daļa pasaules uzzināja daudz par vēlu.

Luīze Žozefīne Buržuā piedzima 1911. gada pirmajos Ziemassvētkos Parīzē kā trešais bērns Žozefīnes un Luī Buržuā ģimenē. Atbilstoši uzvārdam ģimene bija īsti buržuā – viņiem piederēja senu tekstilizstrādājumu galerija. Dažus gadus pēc Luīzes dzimšanas ģimene pārcēlās uz Šuazīleruā, kur atvēra gobelēnu restaurācijas darbnīcu. Tāpat kā gandrīz viss ar bērnību saistītais atsaucās vēlākās mākslinieces daiļradē, arī darbs gobelēnu darbnīcā tiešā veidā nolasāms viņas darbos – skulptūru sērijā, kur cilvēka ķermenis savīts vertikālās spirālēs.

Spiral Woman. 1984

„Kad gobelēns tika mazgāts upē, bija nepieciešami četri cilvēki, lai to izvilktu laukā un izgrieztu ūdeni. Griešana man ir ļoti svarīga,” teikusi māksliniece. „Kad sapņoju, ka varētu atbrīvoties no [tēva] mīļākās, vienmēr sagriezu viņas kaklu”. Te nu parādās Luīzes Buržuā dzīves lielā traģēdija – attiecības ar tēvu. Luī bija tirāns un brunču mednieks, Luīze ienīda viņa impulsīvo, despotisko dabu, to, ka viņš viņu apcēla pārējo mājinieku priekšā, bet visvairāk par to, ka tēvs bija neuzticīgs mātei – Žozefīnei pēc smagas gripas formas bija ļoti trausla veselība, tāpēc Luī, lai arī visu laiku apgalvoja sievai, ka mīl viņu, meklēja izklaides citur – kad Luīzei bija 12 gadi, par tēva jauno mīļāko kļuva viņas angļu guvernante Seidija (un palika šajā statusā daudzus gadus). Savā dienasgrāmatā Luīze rakstīja, ka viņas māte, „inteliģenta, pacietīga un visu paciešoša” sieviete, labi zināja par vīra neuzticību, taču vieglāk bija izlikties neko neredzam. „Viņš bija vilks, un viņa – racionālais zaķis, kas piedeva un pieņēma viņu tādu, kāds viņš bija”. Šis ģimenes modelis acīmredzot atstāja neizdzēšamas pēdas uz jaunās meitenes psihi, ‘iedēstīja’ viņā aizvainojumu un nedrošību uz visu mūžu un radīja aizmetņus vēlākajai interesei par dubultmorāli attiecībā uz dzimumu un seksualitāti.

Luīze Buržuā ar māti Žozefīni

„Tikai studējot noteikumus, kurus neviens nevar mainīt, es varu iegūt iekšēju mieru,” rakstīja Luīze Buržuā un 1930. gadā iestājās Sorbonnas universitātē, lai studētu matemātiku un ģeometriju – priekšmetus, kurus uzskatīja par visstabilākajiem. Taču pēc pāris gadiem nomira Luīzes māte, un šis traģiskais notikums lika viņai pamest matemātiku un pievērstiem kam pilnīgi citam – mākslai. Protams, tēvs, māksliniekus uzskatot par liekēžiem, atteicās meitu turpmāk finansiāli atbalstīt, taču Luīze nepadevās – lai nebūtu jāmaksā par mācību stundām, viņa centās apmeklēt tās stundas, kurās angliski runājošiem studentiem bija nepieciešami tulki, līdz ar to pašiem tulkiem šīs stundas bija par velti. Lai nu ko, bet angļu valodu Seidija viņai bija labi iemācījusi. Reiz šādā stundā Luīzes darbus ieraudzīja Fernāns Ležē un viņa spriedums bija visai strikts – tēlniece, ne gleznotāja.

Sorbonnu Luīze pabeidza 1935. gadā un turpināja mākslas studijas vairākās citās skolās, tostarp Luvras skolā un Daiļo mākslu skolā, kā arī privāti dažādu mākslinieku darbnīcās. Tieši tolaik viņa apzināti izvēlējās savas mākslas inspirācijas avotu – bērnības traumas – un neatkāpās no tā līdz pat garā mūža beigām. „Mana bērnība nekad nav zaudējusi burvību, mana bērnība nekad nav zaudējusi noslēpumainību, mana bērnība nekad nav zaudējusi savu drāmu”. Vēlāk viņa allaž runāja par savu agrīno, emocionālo konfliktu pilno bērnību kā savu formatīvo laiku.

1938. gadā Luīze Buržuā apprecējās ar mākslas vēsturnieku, amerikāni Robertu Goldvoteru un pārcēlās uz Ņujorku. Goldvoters, specializējies primitīvajā mākslā, bija profesors Ņujorkas Universitātes Tēlotājmākslas institūtā, vēlāk Primitīvās mākslas muzeja direktors; viņš piederēja pie Ņujorkas elites – viņa draugu vidū bija pirmais MoMA direktors Alfrēds Barrs, kolekcionāre Pegija Gugenheima, tāpat arī pazīstamākie abstraktā ekspresionisma pārstāvji. Luīze tikmēr turpināja privātas mākslas studijas, kā arī rūpējās par ģimenes atvasēm – 1939. gadā adoptēto franču zēnu Mišelu un drīz pēc tam dzimušajiem bioloģiskajiem dēliem Žanu Luī un Alēnu.

Sleeping Figure. 1950

40. gadu sākums Ņujorkā nebija viegls laiks jaunajai māksliniecei – bija grūti iedzīvoties citā valstī un vēl grūtāk – nokļūt Ņujorkas izstāžu apritē. Lai gan viņas pirmā personālizstāde notika jau 1945. gadā, ilgus gadus pēc tam mākslas pasaule viņai neveltīja ne mazāko uzmanību. Šajā laikā viņas stāvās skulptūras tapa no metāla atgriezumiem un no jūras izskalotiem kokiem. Viens no šādiem piemēriem ir „Guļošā skulptūra” (Sleeping Figure) – kareivis, kurš nespēj atgriezties reālajā pasaulē.

1954. gadā Luīze Buržuā pievienojās Amerikas abstrakto mākslinieku grupai, kurai piederēja arī Bārnets Ņūmens un Eds Reinhards. Šajā laikā viņa sadraudzējās arī ar Vilemu de Kūningu, Marku Rotko un Džeksonu Polloku. Savā radošajā darbībā no stāvajām koka struktūrām viņa pārgāja uz marmoru, ģipsi un bronzu, pievēršoties tādām tēmām kā bailes, ievainojamība un kontroles zaudēšana. 1958. gadā Buržuā ar ģimeni pārcēlās uz Čelsiju, Rietumu 22. ielu, kur dzīvoja un strādāja visu atlikušo mūžu. Būtisks notikums karjerā bija 1966. gadā, kad viņas darbi tika iekļauti izstādē Eccentric Abstraction Ņujorkas Fišbaha galerijā, ko organizēja kritiķe Lūsija Liparda.

1973. gadā nomira Roberts Goldvoters; pēc vīra nāves Buržuā nācās strādāt par pasniedzēju dažādās izglītības iestādēs – Kolumbijas Universitātē, Jēlas Universitātē, Prata institūtā, Bruklinas koledžā u.c.

Luīze Buržuā darbnīcā. Foto: no Luīzes Buržuā arhīva

Viens no faktoriem, kāpēc pēc tik ilgiem gadiem Luīzi Buržuā kā mākslinieci beidzot pamanīja plašāka publika, bija viņas saistība ar feminismu mākslā. Viņa gan sevi nekad nepieskaitīja tādām pārliecinātām māksliniecēm-feministēm, taču jau 70. gados bija viena no feministiskās anticenzūras grupas Fight Censorship Group biedrēm – šī kustība, ko bija dibinājusi māksliniece Anita Stekela, iestājās par brīvību iekļaut mākslas darbos seksuāla rakstura tēlus. Tāpēc feministes pasludināja viņu par savējo, un tas viņai pievērsa uzmanību. Buržuā savdabīgajai mākslai radās daudz pielūdzēju, lai arī oficiālajās aprindās viņa joprojām tika uzskatīta par marginālu parādību.

Taču 1982. gadā notika Luīzes Buržuā pirmā retrospektīvā izstāde – Ņujorkas MoMA. Intervijā žurnālam Artforum, kas iznāca reizē ar izstādes atklāšanu, viņa atklāja, ka tēli skulptūrās ir pilnībā autobiogrāfiski, ka caur savu mākslu viņa ar slimīgu apsēstību atkal un atkal izdzīvo to traumatisko brīdi, kad atklāja patiesību par attiecībām starp savu tēvu un angļu guvernanti Seidiju. Šī retrospektīva māksliniecei, kurai jau bija pāri 70, beidzot atnesa kritikas un publikas atzinību. Nākamā viņas retrospektīva notika 1989. gadā Kaseles Documenta 9 ietvaros, bet 1993. gadā viņa pārstāvēja ASV Venēcijas biennālē. 2000. gadā Luīzes Buržuā darbi bija iekļauti Tate Modern atklāšanas izstādē Londonā, bet 2001. gadā – eksponēti Sanktpēterburgas Ermitāžā. 2007. gadā tika organizēta otrā lielā mākslinieces starptautiskā retrospektīva – Tate Modern Londonā un Pompidū centrā Parīzē; pēc tam izstāde ceļoja uz Ņujorku, Losandželosu un Vašingtonu. Mākslinieces vēlīnā ‘atklāšana’ nešaubīgi spēlēja zināmu lomu šai vispārējā interesē, un kaut kādā mērā viņa kļuva par simbolu mākslinieka spēkam, neatlaidībai, palikšanai pie savas pārliecības pat vissmagākajos ignorances apstākļos.

Luīze Buržuā. I Do. 2011

„Ikvienam ir jābūt tiesībām precēties. Apņemšanās mīlēt kādu uz mūžu ir skaista,” izteicās Luīze Buržuā, 98 gadu vecumā nekautrēdamās būt aktīva LGBT kustības atbalstītāja – bezpeļņas organizācijai Freedom to Marry viņa radīja darbu I Do, kur bija redzami divi ziedi uz viena kāta.

Luīze Buržuā nomira 2010. gada 31. maijā Ņujorkā no sirdstriekas. Līdz pat pēdējai mūža dienai viņa bija aktīvi strādājoša māksliniece, kā allaž sekojot savam moto: „Es ticu, ka, ja strādāšu pietiekami daudz, pasaule kļūs labāka”.

„Sāpju tēma ir lieta, kurā esmu iekšā. Es gribu piešķirt nozīmi un formu frustrācijai un ciešanām. Sāpju pastāvēšana nav noliedzama. Es nepiedāvāju ne zāles, ne risinājumus.” Par sāpēm kā savu darbu tēmu Luīze Buržuā runāja bieži, tāpat par bailēm – bailēm no pagātnes žņaugiem, no neskaidrības par nākotni, no zaudējumiem tagadnē. Taču viņas talants un mākslas spēks slēpās tieši viņas spējā universalizēt savu iekšējo dzīvi kā kompleksu jūtu spektru.

Buržuā strādāja ar koku, tēraudu, akmeni, kaučuku un arī citiem materiāliem; viņas darbi bieži ir organiski formā un seksuāli atklāti, emocionāli agresīvi, tomēr atjautīgi, turklāt visdažādākajā stilistikā. Taču galvenā un arvien atkārtotā centrālā tēma ir cilvēka ķermenis un tā neaizsargātība ļaunajā pasaulē. Seksualitāte un saistība starp seksualitāti un ievainojamību. „Man ir reliģiozs temperaments. Man neviens neiemācīja to izmantot. Man ir bail no varas. Tā padara mani nervozu. Īstajā dzīvē es identificējos ar upuri.” Mākslinieces veidotie ķermeniskie tēli ir jutekliski un groteski, fragmentēti, bieži vien seksuāli neviennozīmīgi. Dažos gadījumos ķermeņi jau iegūst abstrakcijas līmeni – kā stāvie koka dēļi, ko caururbj vien daži caurumi un skrāpējumi no daiļrades agrīnā posma, citreiz tie var būt fragmenti – kā sievietes roku pāris no marmora, kas ar atvērtām plaukstām novietots uz masīvas akmens bāzes.

Destruction of the Father. 1974

Luīzes Buržuā autobiogrāfiskajos darbos bieži izdomātas atmiņas savijas ar īstajām. Ja runājam par viņas psihoanalītisko apsēstību ar tēva ‘nodevību’, tad šīs tēmas apogeja nešaubīgi tiek sasniegta darbā ar visai tiešo nosaukumu – „Tēva iznīcināšana” (Destruction of the Father, 1974). Tā ir instalācija, kur redzama tāda kā mīksta, ‘miesīga’ telpa, kas nedaudz atgādina dzemdi; tajā izkaisītas dažādas miesas krāsas formas no ģipša, lateksa un auduma, kas izskatās pēc ķermeņa daļām – krūtīm, falliem un citām biomorfiskām formām. Protams, šeit pilnībā netiek izskaidrots redzamais, taču tas diezgan nepārprotami atgādina rituālu ķermeņa sadalīšanu. Māksliniece likusi saprast, ka iedvesmu darbam radusi no kādas bērnības fantāzijas – despotisko tēvu, kura klātbūtne ik vakara maltīti padara neizturamu, pārējie ģimenes locekļi uzvelk uz galda, sadala gabalos un aprij.

Fillette. 1968

Tomēr par visprovokatīvāko mākslinieces ‘izpausmi’ daudzi droši vien uzskata kādu agrāku darbu – sēriju Fillette (Maza meitene, 1968), kas būtībā ir milzīgi lateksa falli, pakarināti gaisā. Vienu no šādiem falliem kopā ar autori 1982. gadā savā slavenajā fotogrāfijā iemūžinājis Roberts Mapltorps – māksliniece, šķelmīgi smaidīdama, tur šo objektu, nevērīgi iespiestu padusē.

Vēl ļoti pazīstami un daudzkārt izstādīti Buržuā darbi ir divas instalāciju sērijas ar nosaukumu „Kameras” (Cells), kas tika aizsāktas 80. gadu beigās un turpinātas arī 21. gadsimta sākumā. Viena daļa ir tādi kā drāts iežogojumi, kur iekšā izkārtoti dažādi simboliski objekti, bet otra daļa ir mazas mākslīgas istabas, kur var ieiet arī iekšā. Šajos darbos Buržuā izmantoja agrīnāku skulptūru formas, atrastus objektus, kā arī personiskas lietas ar spēcīgu emocionālo vērtību. Pati māksliniece izteikusies, ka „Kameras” reprezentē „dažādus sāpju tipus – fiziskus, emocionālus, psiholoģiskus, mentālus, intelektuālus... Katra Kamera saistīta ar bailēm. Bailes ir sāpes... Katra Kamera saistīta ar vērotāja baudu, vērošanas satraukumu un satraukumu, kad zini, ka tiec vērots pats”.

Cell. You Better Grow Up. 1993

Ja tēvu Luīze Buržuā savā mākslas darbā ‘apēda’, tad māti viņa interpretēja pavisam savādāk. „Zirneklis ir oda manai mātei. Viņa bija mans labākais draugs. Tāpat kā zirneklis, mana māte bija audēja. Mūsu ģimenes bizness bija gobelēnu restaurācija, un mana māte bija darbnīcas vadītāja. Mana māte bija ļoti gudra, tāpat kā zirnekļi.” 90. gadu beigās par Buržuā galveno mākslas tēlu (un mūsdienās vispazīstamāko) kļuva zirneklis – tēls, kas māksliniecei asociējās ar māti – mātes spēku, aušanu, vērpšanu, barošanu, aizsardzību. Taču, ņemot vērā mākslas darba gabarītus un ‘citplanētisko’ paskatu, šī asociācija nešķiet mazāk slimīga par tēva sadalīšanu vakariņās.

Maman. Londona

Pirmais zirneklis „Māmuķītis” (Maman) bija vairāk nekā deviņus metrus augsta skulptūra no tērauda un marmora, kas pirmo reizi tika izstādīta Londonā pie Tate Modern – izstāžu zāles atklāšanas pasākumā 2000. gadā. Vēlāk no šī parauga tika atlietas sešas bronzas kopijas, kas nu jau pabijušas visdažādākajās pasaules vietās. Jāpiebilst, ka viens no Māmuķīšiem 2011. gadā tika izsolīts par 10,7 miljoniem dolāru, kas bija izsoļu rekordsumma ne tikai pašai māksliniecei, bet arī augstākā cena, kas samaksāta par sievietes radītu mākslas darbu.

Vecumdienās Luīze Buržuā vienreiz nedēļā atvēra publikai savu darbnīcu, kur aicināja jaunos māksliniekus un kritizēja viņu darbus, bieži vien ar visai brutālu atklātību. Viņas tiešums, nonkonformisms, noslēpumainie un neērtie darbi un ilgie nodzīvotie gadi padarīja viņu par tādas mākslinieces iemiesojumu, kas apvienoja sevī gan dumpinieci, gan tādu kā ‘viedo sievu’. Par sevi viņa saka: „Māksla top no dzīves. Māksla top no problēmas iekārdināt putnus, cilvēkus, čūskas – jebko, ko vēlies. Tas ir kā Korneija traģēdijā, kur katram ir savs iekāres objekts: tev patīk A, A patīk D, un D patīk... Būdama Voltēra meita un iepazinusi 18. gadsimta racionālistus, es ticu, ka ja strādāšu pietiekami daudz, pasaule kļūs labāka. Ja es strādāšu kā zirgs pie visiem šiem daiktiem, es galu galā dabūšu to putnu, ko kāroju... Tomēr gala rezultāts ir diezgan negatīvs. Tāpēc es turpinu. Atrisinājums nekad neparādās, tas ir kā mirāža. Es negūstu apmierinājumu, citādi es apstātos un būtu laimīga...”