Cilvēki miglā. Suņspalvu kaklarota. Mūzika gleznai
Orests Silabriedis
03/11/2011
27. oktobrī pasaules mūzikas (world music) lielākajā un nozīmīgākajā gadatirgū WOMEX pirmoreiz tā pastāvēšanas vēsturē uz t. s. showcase jeb prezentācijas koncertskatuves kāpa Latvijas pārstāve – kokles improvizāciju virtuoze Laima Jansone. Prieku par jaunās mūziķes izcilo sasniegumu kuplināja iespēja pārliecināties, ka Kopenhāgena (vismaz šoruden) ir vizuālās mākslas pārsteigumu un iepriecinājumu pilna.
No visa redzētā izvēlēsimies trīs lietas – Olafura Eliasona instalāciju “Aklais pasažieris” laikmetīgās mākslas muzejā Arken, Kopenhāgenas Ny Carlsberg Glyptotek izstādi “Gogēns un Polinēzija” un Dānijas Nacionālās galerijas akciju Music made by art.
Arken muzeja ieejas fasāde. Preses foto
Krāsainā migla
Muzejs Arken atrodas vienā no nepievilcīgākajiem Kopenhāgenas aglomerācijas nostūriem. Ceļvedis sola ievērojamu dekonstruktīvisma paraugu, kas teicami iekļaujas pludmales ainavā. Celtne patiešām teicami iekļaujas jebkurā ainavā, jo jau trešo dienu Kopenhāgenā un apkaimē valda biezumbieza migla un tūlīt aiz Arken liektajām lauztajām aprisēm sākas viena vienīga miglas jūra. Tas labi saskan ar īslandiešu ģimenē Dānijā dzimušā Olafura Eliasona krāsainās miglas instalāciju “Aklais pasažieris” (Din blinde passager, 2010), kas noslēdz Arken ierosināto mākslas darbu sēriju ar nosaukumu “Utopija”. Ja vien līdz 27. novembrim jums gadās ieklīst Kopenhāgenā, noteikti nepalaidiet garām iespēju piedzīvot kaut ko ārkārtīgi skaistu.
Olafur Eliasson. Din blinde passager. 2010. Instalācija ARKEN modernās mākslas muzejā. Foto: Studio Olafur Eliasson © Olafur Eliasson
No ārpuses šis skaistums ir gandrīz 100 metru garš finiera tunelis, ko iekšpusē pilda bieza migla. Jūs ieejat iekšā, aizverat pirmās durvis, aizverat otrās durvis un nokļūstat kaut kādā pilnīgi citas fiziskās realitātes vietā. Pirms ieiešanas jūs esat kārtīgi izlasījis brīdinājumu, kas aicina uzņemties risku katram pašam uz savu atbildību, jo sevišķi klaustrofobijas un elpceļu slimību īpašniekiem. Jūs pieņemat, ka neesat ne viens, ne otrs, un, lūk, stāvat uz pārbaudījuma sliekšņa, un ir vienlaikus skaisti un mazliet baisi, jo nekā nav – tikai priekšgājēja miglainais siluets un bieza nemateriāla vate, kurai piemīt kaut kāda krāsa. Jūs sākat virzīties uz priekšu (drošāk būs, turoties pie sienas), gaisma (krāsa) pakāpeniski mainās, kaut kur tuneļa galā dzirdamas citu muzeja apmeklētāju balsis, viņiem ir smieklīgi, tas labi, jūs domājat, tad jau nekas bīstams nevar notikt, ja nu vienīgi kāds nāks pretī, un kāds tiešām gandrīz nemanāmi paslīd jums garām pretējā virzienā, jo tunelī var ieiet no abiem galiem, un pa to laiku gaisma ir gandrīz izdzisusi, un jūs ieejat pilnīgā tumsā. Gaisma ir apstājusies, bet jūs nedrīkstat apstāties, citādi melnais nekas ierīs jūs sevī, iesūks kā valis planktonu, un, lūk, atkal parādās gaismas aprises, un nu jau gaisma ir neticami silta, dzeltena un laipna, un liekas, ka nekas skaistāks ar jums nevar notikt, un apziņas bezapziņas stāvoklī jums nāk prātā te kāda Līgas Purmales glezna, te Jurija Noršteina ezīši un zirdziņi, te Laimas Eglītes vējīgie stāvi, un tad jau arī tunelis ir galā, un jūs aizverat aiz sevis vispirms vienas, pēc tam otras durvis.
Olafur Eliasson. Din blinde passager. 2010. Instalācija ARKEN modernās mākslas muzejā. Foto: Studio Olafur Eliasson © Olafur Eliasson
Katalogā Eliasons raksta: “Manā izpratnē utopija ir cieši saistīta ar jēdzienu ‘tagad’, kas ievietojas starp šo sekundi un nākošo. Tas ir potenciāls, kas iemiesots un pārveidots realitātē, kur tādi jēdzieni kā subjekts un objekts, iekša un āra, tuvums un tālums tiek it kā pamesti gaisā, lai tiktu definēti no jauna. Tas ir pārbaudījums mūsu orientēšanās spējai, aicinājums pārskatīt privātās un sabiedriskās telpas koordinātes. Utopijas pamatā ir mainīgums un kustība.”
Jean-Michel Basquiat. Brown Spots (Portrait of Andy Warhol as a Banana). 1984. Bischofbergersamlingen. Schweiz
Arken ir brīnumjauka vieta. Plašajās telpās patlaban ievietojusies apjomīga izstāde, kurā redzami Endija Vorhola un liktenīgajā 27 gadu vecumā heroīnu pārdozējušā Žana Mišela Baskjā kopdarbi. Popārta un neoekspresionisma laulības – tā raksta mākslas speciālisti. Uz šo izstādi, kas atvērta līdz 11. janvārim, jādodas, kad ir daudz laika – mākslu var apskatīt diezgan aši, toties filma, kuru patiešām gribētos redzēt, ilgst teju pusotru stundu. Un vēl – kopš šīgada septembra Arken kolekciju rotā Demjena Hērsta māksla, ko muzejam dāvinājis Londonas Merla Art fonds. Līdz nākošā gada septembrim te var apskatīt divus aizlienējumus – “Mīlas paradoksu” (divi govju priekšgali divos formaldehīda akvārijos) un “Svētā Bartolomeja izsmalcinātās ciešanas” (svētais eleganti pārmetis pār roku sev no puses ķermeņa nodīrāto ādu kā Jāsons zelta aunādu).
Damien Hirst. 2-Amino-5-Bromobenzotrifluoride. 2011. Photographed by Prudence Cuming Associates © Damien Hirst and Science Ltd. All rights reserved, DACS 2011. Gift from The Merla Art Foundation, London, 2011
Pārējie darbi paliek Arken kolekcijā, toskait četrkrāsu gleznojums ar iestigušu tauriņu figūrām (skaisti un, pretēji kataloga izteikumiem, nepavisam ne baisi) un milzīgs Hērsta slaveno punktu gleznojums, kas radīts tieši šī muzeja plašajai baltajai telpai un nosaukts par 2-Amino-5-Bromobenzotrifluoride.
Koka un bazalta citplanētieši
Par Polu Gogēnu mums katram ir kaut kāds priekšstats – no bildēm, no nostāstiem, no Moema opusa “Mēness un penijs”... Iespējams, Gogēns nebija pats jaukākais cilvēks, tomēr ar viņa mākslu sastapties ir liels baudījums, jo sevišķi tādā kontekstā, kādu piedāvā Kopenhāgenas elegantais un kolekcijām bagātais muzejs Ny Carlsberg Glyptotek. Līdz 31. decembrim šajā brīnišķīgajā celtnē aplūkojama izstāde, kurā Gogēna darbi likti vienkop ar Polinēzijas mākslas un sadzīves priekšmetu paraugiem.
Ny Carlsberg Glyptotek ieejas fasāde. Preses foto
Pirmajā brīdī jūs, protams, esat Gogēna gleznu varā, taču pamazām jūsu uzmanību arvien magnētiskāk piesaista figūras, ko 18. un 19. gadsimtā veidojuši Klusā okeāna salu iedzīvotāji. Lūk, piemēram, par Marķīzu salās redzēto Gogēns raksta: “Viņu mākslas pamatā ir cilvēka ķermenis un seja. Jo sevišķi seja. Liels ir pārsteigums, kad tas, kas jums izliecies kā īpatns ģeometrisks veidojums, piepeši izrādās cilvēka seja. Šīs figūras allaž ir vienādas, taču nekad ne identiskas.” Patiešām – šiem tēliem ir maģisks valdzinājums. Lielas galvas, vēl lielākas acis, kaut kāda līdzība ar Dienvidamerikas figūrām, un tā pamazām jūsu iztēlei paveras arvien plašāka kāda Okeānijas nostūra ainava – te dievību un dievišķo senču tēli; te kara vāles, sauktas vienkārši, bet izteiksmīgi par ‘u’u; te kaklarota no suņa vilnas, haizivs zobiem un kokosrieksta šķiedras un nākošajā vitrīnā galvasrota, kur pērļu gliemežnīca rotāta ar brīnumskaistu disku no rupuča bruņām; te gludeni pludlīniju trauki un kokosrieksta bļodiņas; te smalka kokosriekstu degunflauta un bungas, kas taisītas no koka, kokosa un haizivs ādas; te brīnum omulīga bazalta cilvēka figūriņa un visai nesimpātisks koka, kaula un obsidiāna nāves vecis. Un nākošajā telpā pie sienas cilvēka ķermeņa tetovējumu shēma.
No Pola Gogēna darbu izstādes preses materiāliem
19. gadsimta ceļotājs Pols Klaverī apraksta maorus: “Vīri staigā gandrīz kaili, viņiem tikai šaura josta ap vidu, retāk – uzvilkts pareo. Viņi ir tetovēti no galvas līdz kājām, augumus klāj platas pelēkas joslas, starp kurām smalkākas arabeskas. Sievietes valkā koka mizas “auduma” tērpus, kas viduklī sašaurināti, dažkārt tiem pāri uzvilkta viegla auduma kleita. Viņām mazāk tetovējumu nekā vīriem, parasti kādas četras piecas zilganas svītras uz lūpām, savukārt uz plaukstām un plaukstu locītavām smalkas arabeskas, tādējādi liekas, ka viņām rokās uzvilkti mežģīņu cimdi. Šo cilvēku acis ir lielas un platas. Ieslēptas tumši pelēkajos tetovējumos, tās izliekas skarbas un mežonīgas, kādas tās nebūtu, ja ne pelēkie raksti ap tām.” Tetovēšana norit šādi. Vispirms ar krāsā iemērktu kokosrieksta lapas šķiedru uz ādas uzvelk izsmalcinātus rakstus. Pēc tam tetovētājs ņem un liek uz zīmējuma līnijas nelielu bambusa nūjiņu, kurā iestiprināts kauls, izgrebts kā zobaina ķemme. Ar otru roku viņš ātri un spēcīgi uzsit pa šo kaulu ar nelielu koka bozīti – “ķemmes” zobi pārcērt ādas virsējo slāni un atvērumā iesūcas uz ādas uzvilktā krāsa. Ar auduma gabalu notrausis asins lāses, tetovētājs ķeras pie ornamenta nākošā posma. Kad izstāde izskatīta un jūs atgriežaties sākumtelpā, uzmanību piesaista kokgriezums. Ak, cik smalki gan greba šie polinēzieši, jūs aizkustināts nodomājat un, izlasījis griezuma malā piesprausto zīmīti, jūtaties mazliet izbrīnīts – kā, tas būtu Gogēna darbs? Jā, viens no viņa daudzajiem Pape moe (“Noslēpumainais ūdens”). Mākslas zinātnieki, šķiet, lieto vārdu ‘primitīvisms’. Teiksim, uz pirmveidolu attiecināms – kā Gogēna gleznotās nepilngadīgās kaulainās Tahiti meitenes un kā nezināma 19. gadsimta mākslinieka veidotā apaļdibenainā sievišķības kvintesence.
Sameklē gleznu, noklausies dziesmu
Dānijas Nacionālās galerijas (Statens Museum for Kunst) pirmajā stāvā līdz 12. februārim varat iepazīties ar Anrī Tulūza-Lotreka zīmētājiem Monmartras varietē māksliniekiem, amata brāļiem un ielasmeitām – šo plašo un ļoti interesanto izstādi papildina pusstundu gara tikpat saistoša filma par Tulūza-Lotreka dzīvi un daiļradi. Savukārt plašā nama otrajā stāvā kopš 28. maija atvērta pastāvīga ekspozīcija “Dānijas un Ziemeļu mākslas 1750–1900” – retrospekcija, kas dod visai aptverošu ieskatu dāņu mākslas savdabībās un papildina mūsu priekšstatus, kas gūti no dāņu tautas visai ekstravagantajām pasakām un, jā, arī no Andersena nemirstīgās daiļrades. Taču galvenais, kādēļ vēlos pievērst jūsu uzmanību šai ekspozīcijai, ir kāda akcija, kas tiklab saistīta gan ar mākslu, gan mārketingu. Uzreiz pēc ekspozīcijas atklāšana muzejs aicināja septiņas dāņu mūzikas grupas izvēlēties kādu no izstādītajiem mākslas darbiem un veltīt šim darbam speciāli sacerētu jaunu kompozīciju. Muzeja vēlme ir saistīt vizuālo mākslu ar citām mākslas jomām un, protams, pievērst uzmanību nacionālajam mantojumam, kas nedrīkstētu ieslīgt putekļos, kaut arī atrodas vismodernākajās izstāžu telpās. Izstādes veidotāji uzskata, ka izvēlējušies progresīvākos un aktuālākos dāņu mūziķus.
Statens Museum for Kunst. Preses foto
Gandrīz lieki piebilst, ka klasiskās mūzikas pasaules pārstāvjiem visi šie vārdi bija pilnīgi nezināmi, taču pilnīgi iespējams, ka Arterritory.com lasītāji kompetenti atzīs – jā, šie patiešām ir spēcīgākie un redzamākie. Triju dāmu apvienība Giana Factory darinājusi stipri elektronisku veltījumu humorīgai gleznai, kurā Nikolajs Abrahams Abildgords zīmējis Ludviga Holberga satīriskās fantāzijas “Nilsa Klima ceļojums pazemē” titulvaroni – jauneklim sapnī šķiet, ka viņš dzird baznīckunga runu, taču īstenībā pie viņa kājām patlaban nostājies visai ziņkārīgs vērsis. Ļoti skaistai fotomākslas un misticisma garā ieturētai Valdemāra Mellera gleznai “Fontenblo saulriets” dīdžejs un remiksu meistars Kaspers Bjerke darinājis mūziku, kas varētu būt veltījums Tangerin Dream sapņainākajiem paraugiem un labi sapas ar bildi. Dāmu elektroniskās mūzikas duets Darkness Falls izvēlējies gleznu, kuru vairs nevar apskatīt – Kaspara Dāvida Frīdriha jūrasskatu, ko muzejs, šķiet, bija uz laiku aizņēmies. Sintezatorrokgrupas Turboweekend izvēle apstājusies pie visai eksistenciālas skulptūras, ko veidojis Nilss Hansens Jakobsens. Jergena Sonnes gleznieciskais stāsts par slimības pārņemtiem un Svētās Helēnas kapavietas paspārnē vasaras saulgriežu naktī dziedināšanu alkstošiem cilvēkiem piesaistījis visai oriģinālā trio Thulebasen uzmanību. Savukārt viegli melanholiskais ritma duets Stoffer og Maskinen izvēlējies gleznu, kurā tolaik diloņslimais simbolists Ejnars Nilsens pašportretā, liekas, noslēdz rēķinus ar dzīvi un augstāko varu. Novembra beigās publiski būs sadzirdams pēdējais skaniskais mākslas inspirējums, ko patlaban veido elektroniskās mūzikas producents un multiinstrumentālists Anderss Trentemellers – kā atzīst speciālisti, viena no Dānijas mūzikas vērā ņemamām eksportprecēm.
© Ejnar Nielsen. And in His Eyes I Saw Death. 1897 – kalpoja par iedvesmas avotu viegli melanholiskam ritma duetam Stoffer og Maskinen
Jāteic, ka šajā gadījumā mazāk svarīga ir mūzikas kvalitāte – atklāti runājot, spilgtāki un oriģinālāki ir varbūt kādi trīs skaņdarbi (Bjerkes, Thulebasen un Stoffer og Maskinen veikums), sintētisks mākslas darbs te neveidojas un mūzikas attiecības ar konkrēto gleznu tādas kā aiz matiem pievilktas. Toties liels šarms piemīt iespējai doties klejojumā pa ekspozīcijas zālēm un meklēt vajadzīgo gleznu, lai pēc tam nospiestuplay pie kases pret ķīlu aizdotajā iPod un mēģinātu iejusties piedāvātajā gaisotnē. Manuprāt, lieliska ideja, kā pievērst mūzikas cienītāju uzmanību vizuālajai mākslai (iespējams, arī otrādi). Kāpēc gan mēs nevarētu palūgt, teiksim, “Gaujartam”, Alisei Jostei, Woodpecker Project, Laimai Jansonei, “Auļiem”, Andrim Indānam, “Instrumentiem”, Skyforger u. c. paveikt ko līdzīgu? Žēl, ka Nacionālais mākslas muzejs drīz veras ciet uz ilgāku remonta laiku. Varbūt jāpagaida 2014. gads?
