Kur vēl paslēptas Lieldienu olas un zaķi?

Ieva Raudsepa
02/04/2015

Nepamet sajūta, ka mūsdienu pasaulē lielākajai daļai cilvēku Lieldienas vairs īsti nesaistās ar kristietību, bet gan ar lielveikalos atrodamajām šokolādes olām un garausainajiem zvēriem. Tā kā svētku laikā nav iespējams izvairīties no šiem simboliem, kas parasti sastopami cukurotā formā un ietīti krāsainā alumīnija folijā, izlēma papētīt to, kā šie jau par banalitāti kļuvušie objekti tikuši izmantoti mākslā – dažādos laikmetos un tradīcijās.

House of Julia Felix. Still life eggs. Pompeii

Sienas gleznojums no Džūlijas Feliksas mājas
(Julia Felix, ~1.gs.)

Šī skaistā klusā daba, kurā redzams arī trauks pilns ar olām, ir uzgleznota Džūlijas Feliksas, turīgas Pompeju iemītnieces, mājā uz sienas. Pilsēta, kas atradās netālu no Neapoles, gāja bojā Vezuva izvirdumā pirmajā gadsimtā pēc Kristus. Mūsdienās ir iespējams apmeklēt pilsētas drupas un apskatīt to, kas no Pompejiem saglabājies – šeit atrodami arī neskaitāmi citi burvīgi sienu gleznojumi.

Sarah Lucas „Self Portrait with Fried Eggs”, 1996. © Sarah Lucas

Sāra Lūkasa „Pašportrets ar ceptām olām”
(Sarah Lucas „Self Portrait with Fried Eggs”, 1996)

Sāra Lūkasa pieder pie Jauno britu mākslinieku (Young British Artist) kustības. Viņas darbos bieži ietverta feministisks pasaules skatījums. „Pašportrets ar olām” ir viens no mākslinieces slavenākajiem darbiem. Jāpiebilst, ka Lūkasa šogad pārstāvēs Lielbritāniju Venēcijas mākslas biennālē.

Albrecht Dürer „Feldhase”, 1502. © www.albrecht-durer.org

Albrehts Dīrers „Zaķis”
(Albrecht Dürer „Feldhase”, 1502)

Šis smalkais akvarelis ir viens no atpazīstamākajiem ziemeļu renesanses mākslinieka Albrehta Dīrera, darbiem. Gleznā jūtama māksliniekam raksturīgā rūpība un uzmanība pat pret vissīkākajām niansēm.

Jeff Koons „Cracked Egg”, 1994–2006 © Christie's Images Limited 2014

Džefs Kūnss „Ieplēstā ola”
(Jeff Koons „Cracked Egg”, 1994–2006)

Džefs Kūnss savā radošajā darbībā lielākoties turpina pagājušajā gadsimtā uzsākto popārta tradīciju, spēlējoties ar banāliem objektiem mākslas kontekstā. „Ieplēstā ola” –palielināts un spīdīgā perlamutrā ietērpts olas atdarinājums – ir spilgts Kūnsa rokraksta piemērs.

Martin Parr „British Food”, 1995. © Martin Parr / Magnum Photos

Martins Parrs „Angļu brokastis” no sērijas „Britu ēdiens”
(Martin Parr „British Food”, 1995)

Leģendārais Magnum fotogrāfs, nedziedējamais ciniķis Martins Parrs savulaik uzņēma sēriju, kurā dokumentēja britu ēšanas paradumus. Ļoti tiešā snapshot manierē uzņemtā fotogrāfija nebūt neglaimo britu tradicionālajiem brokastu paradumiem, bet saskan ar Parra darbības stilu, kurā viņa dzimtene bieži tiek pasniegta ar krietnu devu ironijas.

Joseph Beuys „Wie man dem toten Hasen die Bilder erklärt”, 1965. © Ute Klophaus / Mervyn Horton Bequest Fund 1997

Jozefs Boiss „Kā izskaidrot attēlus beigtam trusim”
(Joseph Beuys „Wie man dem toten Hasen die Bilder erklärt”, 1965)

Performanci ar šādu nosaukumu publikai prezentēja Jozefs Boiss, viens no nozīmīgākajiem pagājušā gadsimta māksliniekiem. Tās mērķis bija apšaubīt mākslas definīciju un robežas, kā arī uzdot jautājumu par komunikācijas dabu – ko iespējams paskaidrot beigtam dzīvniekam, ko cilvēkam?

Andy Warhol „Eggs”, 1982. © The Andy Warhol Foundation for the Visual Arts/Artists Rights Society (ARS), New York

Endijs Vorhols „Olas”
(Andy Warhol „Eggs”, 1982)

Popārta tēvs Endijs Vorhols nebūt necentās izvairīties no banalitātēm, gluži otrādi – tās izcēla. „Olas” ir vēlīns Vorhola darbs, kurā mākslinieks sev raksturīgajā manierē spēlējas ar ideju par neparasti ikdienišķo.

Iveta Vaivode. Fotogrāfija no sērijas „Klēpis”
(2013)

Ivetas Vaivodes stāsts par dzīvi Pilcenē, kādā nomaļā Latgales ciemā, atgriež skatītāju bērnībā, vai drīzāk – sapnī par aizgājušu zemi, kur dzīve ir pietuvināta dabai un smagam darbam seko pelnīta atpūta. Vaivode atgādina par šo izmirstošo dzīves veidu, kas viņas aizkustinošajās fotogrāfijās vairāk atgādina pasaku nekā īstenību.

Paul Cezanne „Nature morte au pain et des oeufs”, 1865

Pols Sezāns „Klusā daba ar maizi un olām”
(Paul Cezanne „Nature morte au pain et des oeufs”, 1865)

Lai gan no 19. gadsimta gleznotāja Pola Sezāna klusajām dabām atpazīstamākas ir kompozīcijas ar āboliem, šajā skaisti vienkāršajā kompozīcijā jūtams māksliniekam raksturīgais sulīgais krāsu lietojums, kas teju lec laukā no audekla, drosmīgo triepienu un bagātīgās tekstūras dēļ.

Pīters Brēgels vecākais „Zaķu medības”
(Pieter Bruegel the Elder „De haas jagen”, 1560)

Pašus zaķus šajā grafikā saskatīt ir grūti, bet, kā vienmēr, Brēgela kompozīcija ir detaļās bagāta un ieved skatītāju nedaudz dīvainajā, bet reizē amizantajā 16. gadsimta Nīderlandē.