Borisa Bērziņa darbu TOP 5
05/05/2015
Rīgas Mākslas telpā atveroties Borisa Bērziņa mākslas darbu izstādei, lūdzām mākslas zinātniecei Laimai Slavai, albuma „Boriss Bērziņš“ (2003) sastādītājai un monogrāfijas par mākslinieku “Dieva buča” (2000) autorei, nosaukt piecus iezīmīgus Borisa Bērziņa darbus.
Laima Slava: Piecu “visvisvis!”darbu izvēli izdarīt ir ļoti grūti. Boriss Bērziņš vienmēr ir uzsvēris, ka tas, kas viņu interesē, tā ir forma. Un par to nav jābrīnās – sakāmā viņam nekad nav trūcis, jo netrūka ko vērot un pārdomāt. Domātspējas un redzētspējas talants te nav mazāks par to, kas vadīja viņa kā formveides meistara roku. Piepacelti izsakoties – no ikdienas gružiem izcelt mūžības zelta graudus – uz to viņš tiecās, tam kalpoja šie nebeidzamie īstās formas meklējumi un vērojuma asums. Formveidē viņš ir unikāls – spējīgs būt diametrāli pretējs, lietojot gan zīmētāja, gan gleznotāja rīkus visplašākajā spektrā no iluzora reālisma līdz tīrai abstrakcijai, no līnijas smalkuma līdz raupjai kolāžai, no tīši neglītā līdz cēli skaistajam, no vardarbīgi brutālā līdz trauslam maigumam. Lai arī katru darbu viņš centās novest līdz pilnībai, tai pilnībai, kurā sastopas impulsa patiesums un īstais paņēmiens, vienai tēmai atrodas daudz risinājumu, katrs meistarīgs un citāds. Un daudz palicis tā arī līdz galam nepabeigta – gluži kā viņa “kamertonim” Leonardo.
Boriss Bērziņš. Meitene ar vainagu. 1975. Kartons, eļļa. 79 x 69 cm
Meitene ar vainagu
- 1975 -
Lai arī sadzīviskotas Bizantijas Dievmātes ikonu prototipa apspēles (Meitene ar bumbieri, Meitene ar saldējumu, Raudošā, Meitene ar uzpampušu vaigu utt.) plašāk izvērstas 80. gados, šī ziediem rotātā pagāniskā cietēja – skumjā līgotāja man šķiet visdramatiskākā, saturiski bagātākā un reizē kanoniski tīrākā. Līdzjūtība, kas vada mākslinieka roku pieminētās sieviešu galvas veidojot, te vienlaikus izskan kopā ar pārlaicīgu pārmetumu un pat tādu kā draudīgu spēku. Taču koloristikā tas ir krāšņs, mīlestības pilns vēstījums. Iespējams tāpēc, ka pirmais darbs šajā ilgi nēsātā studiju gadu pārdzīvojuma izsauktajā tēmā.
Boriss Bērziņš. Līgotāji. 1987. Kartons, pastelis, tuša, zelts. 80 x 90 cm
Līgotāji
- 1987 -
Starp daudzām Borisa Bērziņa iemīļotās tēmas (cilvēki svētkos pie galda) variācijām ne bez piepūles izvēlējos šo tās drastiski monumentalizētā, lietus un asaru apskalotā pilnbrieda trakuma, jutekļu sakāpinātā haosa dēļ, ko meistarīgi atklāj zīmējuma un krāslaukumu attiecības. Maigums jaucas ar brutalitāti, neglītais ar formāli virtuozo un aizkustinošo. Te lietā likts viss mākslinieka arsenāls – līniju mežģīnes, jutekliski plastiskie ķermeņu apaļojumi, krāsu kontrasti un pat svētbildes līmeni piesakošais fona zelts.
Boriss Bērziņš. Peldētājas. 1982. Saplāksnis, eļļa, tempera, zelts. 119 x 148 cm
Peldētājas
- 1982 -
Šajā darbā ir kaut kas no absolūtās pilnības. Ķermeņa kustības fiksējums un reizē cildens miers un harmonija. Tas varētu būt no tiem, kuros Boriss salīdzinās ar Leonardo. (“Uz viņu es savu kamertoni pārbaudu.”)
Boriss Bērziņš. Buļļa galva (Āda pār acīm). 1997
Buļļa galva (Āda pār acīm)
- 1997 -
Lakoniskiem līdzekļiem sniegts vīrišķīga izmisuma portrets. Uz raupja fona tīras, ģeometrizētas līnijas, skaidu ieberzumi, papīra kolāža – ragi un novilktā āda, un pāris pieskārieniem iezīmēta acs. Cerību zaudējusi.
Lieki piebilst, ka tas ir meistara slimības saasinājuma laika darbs.
Boriss Bērziņš. Ainava. 1962. Papīrs, zīmulis. 38,7 x 56,7 cm
Divas ainavas un Simones Martini albuma lapas
Nespēju atturēties un piedāvāju trīs zīmējumus piektā darba vietā. Jo zīmējums ir visdabiskākā Borisa Bērziņa stihija. Ne velti viņš ir teicis: “Es varu uzzīmēt atbaidoši līdzīgi, bet es to nedaru, jo tā nav māksla.” Agrīnais, visreālistiskākais zīmējums - “Ainava” - man saistās ar tādu kā dziļu sentimentu – ainava kā pardzīvots bērnības Visums. Tādēļ tik maigi kā uzrūgusi mīkla apaļojas zemes virsma, tādēļ skats uz pazīstamo pagalmu un tā apkārtni ir no augšas, no putna lidojuma jau.
Boriss Bērziņš. Slapjdraņķis. 1978. Papīrs, kartons, jaukta tehnika. 52,9 x 77,2 cm
Otra ainava “Slapjdraņķis” – pagalms tuvplānā un reizē paraugs, kā zīmējums top nevis uz tīras lapas, bet nejaušību raisīts. Uz kartona, kur piesprauž papīru, atstātās rasētāja vilces pēdas devušas impulsu švīkājumiem, kas noved pie attēla, kurp aizmaldās domas. Katram, kas vēl kādreiz rokā tur rakstāmrīku, tā gadās. Borisam Bērziņam tas sanācis šādi.
Boriss Bērziņš. Simones Martini grāmatas atvērums. 80. gadi
Simones Martini grāmatas atvērums – tikai viena no ļoti daudzām iespējām, jo Boriss Bērziņš koncentrēti vēroja un sevī komentēja ne tikai realitāti, bet arī daudz lasīja un šķirstīja sev tuvu mākslinieku albumus. Komentāri bija neizbēgami, tā bija jau kopš bērnības ierasta nodarbe, kas šeit pārvērtusies par virtuozu kompozīcijas pērli ar Borisam tik mīļajām sievietēm pirtī.
Apmēram tā. Ar Borisu Bērziņu nekad nav garlaicīgi. Tagad, pārlūkojot viņa darbus un cenšoties izdarīt neiespējamo – atlasīt piecus, es jutu, kā atkal burtiski iegrimstu tajā viņa rokas un prāta radītajā dzīves jautājumu, pētījumu, atbilžu un pārsteigumu okeānā, kas, klasiķa vārdiem runājot, ir kā mums katra paņemtspējai piedāvāti “svētki, kas vienmēr tev līdzās”. Tieši Svētki. Boriss Bērziņš tāpat kā visi mākslinieki bija sava laika gūsteknis un ieguvējs reizē, ar visām no tā izrietošām sekām. Viņa darbi atgādina, cik lielā mērā vari būt ieguvējs, ja iespēj tā faktūrā saskatīt pārlaicīgo un šādās atklāsmēs rast prieku. Viņa rokrakstu, lai cik tas daudzveidīgs, nevar sajaukt ne ar vienu citu, un, līdzīgi kā ar Kārli Padegu, no viņa darbiem skolnieks neko nesodīts nevar pārņemt, vienīgi – mācīties novērtēt mākslinieka gara brīvību, bez kuras talants dziest.
Kāda laime, ka tas viss mums pašlaik, kaut uz neilgu brīdi, ir pieejams.
P.S. Izrādījās, ka vakar atvērtajā, lieliski iekārtotajā izstādē neatradu nevienu no minētajiem darbiem. Toties līdzās jau izsenis kanonizētajiem ieraudzīju daudzus citus, vēl neatklātus. Brīnišķīga iespēja tieši te katram atrast savu „piecinieku“ – Borisa Bērziņa universs ir neizsmeļams.
