Venēcijas mākslas biennāle. Daži viedokļi
11/05/2015
56. Venēcijas mākslas biennāle ir sākusies! Kamēr pilsētu, Giardini un Arsenale mūrus jaunu atklājumu meklējumos piepilda mākslas mīļotāji, profesionāļi, tusētāji un must see topu cienītāji, žūrija jau ir nosaukusi biennāles laureātus. Galvenā balva „Zelta lauva“ piešķirta Armēnijas nacionālajam paviljonam. Kuratores Adelina Cüberyan von Fürstenberg projekts Armenity / Hayoutioun. Contemporary artists from the Armenian Diaspora apvieno armēņu izcelsmes māksliniekus, lielākā daļa no autoriem nedzīvo Armēnijā, bet ir saglabājuši saikni ar savas kultūras un vēstures mantojumu. Izstāde notiek vēsturiskās klostera telpās uz nelielās San Lazzaro degli Armeni salas Venēcijas lagūnā, kas vēl vairāk pasvītro kopējo izstādes noskaņu – atšķirtība, pārvietošanās, iekļaušanās, savas identitātes saglabāšana jaunā teritorijā.
Biennāles kuratora Okui Enveizora izstādes All the World’s Futures Labākā mākslinieka „Zelta lauva“ piešķirta Adrianai Paiperei (Adrian Piper) par darbu The Probable Trust Registry: The Rules of the Game. „Sudraba lauvu“ kā daudzsološākais jaunais mākslinieks saņēmis korejiešu autors Im Heung-Soon par darbu Factory Complex.
Kamēr viedokļi dalās par to, cik lielā mērā uzvarētāju izvēli ir ietekmējuši politiskie aspekti, uzrunāja Venēcijā sastaptos mākslas profesionāļus, lai uzzinātu viņu iespaidus par šā gada biennāli.
Mākslas kurators un teorētiķis Viktors Miziano
Foto:
Jāatzīst, ka pilnīgu viedokli par šīs biennāles kopainu vēl neesmu noformējis. Taču, jāsaka, ka neatkāpjos no sava uzskata, ka biennāle vairāk kā jebkad agrāk ar tās apjomīgo formātu nav savietojama ar laiku, kurā dzīvojam. Tas nenozīmē, ka biennāles nebūtu jārīko – tās, protams, ir jēgpilnas. Mani neinteresē klasiskais balets, taču tas nenozīmē, ka tas vairs nebūtu jāuzved un operas būtu jāslēdz, taču uzskatu, ka liela apjoma megaizstāde nebūt nespēj aptvert esošās situācijas būtību.
Neskatoties uz to, ka Okui Enveizora kūrētā izstāde man patika, tā nav nekas ārkārtīgi sevišķs. Tā ir ārkārtīgi inteliģenta, ļoti kompetenta, kurators ir bijis saskaņā ar sevi un savām idejām, savu pozīciju un interesēm, turklāt izstādei ir lielisks izpildījums. Tomēr gan šī izstāde, gan nacionālās prezentācijas un satelītizstādes – nevarētu sacīt, ka tās nāktu klajā ar ko patiesi svaigu un nebijušu. Tas apstiprina to, ka šobrīd atrodamies pārejas posmā. Parabola, kas aizsākās 80. gadu beigās/ 90. gadu sākumā ar idejām par globālo mākslu, jaunajiem medijiem, jaunu mākslas funkciju, ir izsmelta. Šobrīd ir krīzes moments, un māksla atrodas jaunā paraboliskā attīstības posmā. Notiek pārorientēšanās, veidojas jauns koncepts.
Dažas no izstādēm biennālē ir absolūti bezjēdzīgas, kas skaidrojams ar to, ka organizatoru mērķis ir tīra promocija, dažas izstādes ir vājas – teritorijā vai institūcijā valdošās birokrātijas dēļ.
Iespējams, esmu subjektīvs, jo manā izstādē “Ornamentālisms. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva” tiecos uzsvērt mākslas patmīlību. 90. gados kā kurators es reflektēju par vēsturi, pagātni, atmiņu – māksla man bija kā atmiņu konteiners. Savās izstādēs esmu pētījis mākslas un dzīves robežas, bet šodien beidzot es atgriežos pie mākslas kā tādas, pie „mākslas mākslas pēc“, un domāju, ka tā ir krīzes zīme. Māksla ir palikusi viena pati ar sevi. Tā sevi sākusi pašreflektēt. Un tas ir ļoti produktīvs brīdis. Tā ir eksistenciāla krīze, kurā sev jājautā – kas es esmu? Arī Okui gadījumā, kaut viņš ir politiski noskaņots kurators, redziet, cik daudz viņa izstādē ir grafikas darbu, glezniecības, tēlniecības... Pat viņš atgriežas pie mākslas tās klasiskā izpratnē.
Interesantākā izstāde, ko šeit esmu redzējis ir izstāde Prada Foundation laikmetīgās mākslas telpā, kura tagad savas telpas veltījusi klasiskajai mākslai.
ARHĪVS: Reportāža no Venēcijas - Café Paradiso
Vācu mākslas kolekcionārs Edžidio Marcona
Foto: Katrīna Ģelze
Kaut visu apskatīt vēl neesmu paguvis, uzreiz man atmiņā ataust Francijas paviljons ar mākslinieka Céleste Boursier-Mougenot „staigājošo“ koku. Interesantākais ir tas, ka es biju pirmais, kas iegādājās viņa darbu. Tas notika kādā izstādē Ņujorkā – 90. gados, kad viņš vēl bija mākslas students. Tagad viņš ir superstārs.
Uzskatu, ka Latvijai mākslas jomā ir liels potenciāls. Tostarp ekonomiskā ziņā. Palūkojamies, piemēram, uz Austriju, kas ir maza valsts, bet kultūras jomā iegulda pamatīgus resursus – Vīnē notiek festivāli un koncerti, kas piesaista cilvēkus un tātad arī naudu.
Kopumā jāsaka, biennāles ekspozīcijas vērtēju kā depresīvas – tās daudz runā par ekonomiskajām un ekoloģiskajām problēmām. Biennāle ir kā pasaules sāpju spogulis. Arī Okui Enveizors savā izstādē koncentrējies uz Marksa kapitālisma idejām – un tas izsaka visu.
Tagad atrodamies situācijā, kad mākslas tirgum ir liela ietekme. Daudzi mākslinieki biennālei izvēlēti ņemot vērā tirgus apstākļus. Atceros 20 gadus atpakaļ Berlīnē, kur dzīvoju, bija 20 galerijas, tagad to ir 600. Tā ir inflācija, kas paredz spekulāciju. Šie aspekti biennālē ir klātesoši.
ARHĪVS: Māksla ir jautājuma zīme. Intervija ar vācu mākslas kolekcionāru Edžidio Marconu Berlīnē
Mākslinieces Eva un Adele
Foto: Katrīna Ģelze
Esam šeit kopš otrdienas, lai strādātu pie savas ekspozīcijas Futuring izstādē Swatch Faces – tur redzama mūsu instalācija un sešas gleznas.
Mēs nekad nerunājam par citiem māksliniekiem, mēs runājam vienīgi par sevi.
