Kultūrpilsēta Fondazione Prada
15/05/2015
Foto:
Šķiet, tik ļoti gaidīts un tādas komplimentu lavīnas apbērts knapi nedēļu pēc atklāšanas kā Fondazione Prada, pēdējā laikā nav bijis neviens muzeju projekts. Milānas jaunās mākslas un kultūras telpas mājvieta ir 1910. gadā būvēts spirta brūzis pilsētas dienvidos esošajā industriālajā rajonā Largo Isarco. Tā pielāgošana mākslas telpas vajadzībām tikusi uzticēta modes nama Prada dibinātājas Mjučas Pradas labam draugam, stārahitektam Remam Kolhāsam un arhitektu birojam OMA, kas, cita starpā, ir arī vairāku Prada veikalu dizaina autors. Fonda teritorijas kopējais apjoms ir 19 000 kvadrātmetru, no kuriem 11 000 kvadrātmetri atvēlēti ekspozīciju telpām. Kaut šis projekts jau izpelnījies Milānas jaunā laikmetīgās mākslas muzeja apzīmējumu, oficiāli tam muzeja statusa nav. Un patiesībā tas tam arī nepiedien, jo gan formāli, gan saturiski jaunā mākslas un kultūras telpa pārsniegusi visus muzeja mērogus, kuluāros jau iemantojot “kultūrpilsētas” apzīmējumu.
Fondazione Prada ir modes dizaineres Mjučas Pradas un viņas vīra – modes nama finanšu bosa Patričo Bretelli, privāta iniciatīva. Tapusi bez jebkādas valsts finanšu līdzdalības, un – tā kā komplekss ir privāts fonds - nesaņemot nodokļu atvieglojumus. Mākslas fondu Prada un Bretelli nodibināja 1995. gadā, un savas pastāvēšanas 20 gados tas rīkojis izstādes un iniciējis kultūras projektus visdažādākajās pasaules malās. Pirms četriem gadiem tika atklāta arī fonda mākslas telpa Venēcijā, kas mitinās grandiozā 18. gadsimta palazzo Lielā kanāla krastā.
Taču jaunatvērtais Fondazione Prada, kura realizācija aizņēmusi veselus septiņus gadus, šobrīd nenoliedzami uzskatāms par Prada mākslas un kultūras iniciatīvu flagmani. Un arīdzan zīmīgu pagrieziena punktu esošajos priekšstatos par muzeju būtību – izaicinot klasiskos un līdz šim aprobētos muzeju konceptus, kas, dažāda mēroga ambīciju stutēti, pēdējā dekādē dzimuši kā sēnes pēc lietus.
Savā ziņā var teikt, ka Kolhāsa arhitektūra ir neitrāls un vienlaikus pietiekami izsmalcināts casual stila uzvalks, kas meistarīgi uzģērbts jau eksistējošajām brūža ēkām. Nekonfliktējot, nedominējot un nekādā ziņā necenšoties pašmērķīgi pārmākt saturu – te eksponēto mākslu. Un tādējādi ir ideāli piestāvošs Prada stilam, kam bieži tiek piemērots apzīmējums “neglītais šiks” jeb anti-modes statuss. No vienas puses Prada iemieso patērētājkultūras atkarības sātana brunčus, no otras – intelektuālu snobismu. Kas, turklāt, savu virsvērtību nav zaudējis par spīti brenda masveida popularitāti ieguvušajam trīsstūrveida logo (tikpat klišejiski atpazīstamam kā dubultais C vai LV) un Prada izstrādājumiem pārpludinātajam viltojumu tirgum, “Sātanam Pradas brunčos” un pārējai globālās popularitātes atribūtikai. Turklāt, atšķirībā no virknes līdzgaitnieku, ir absolūti brīvs no “grabuļiem”, lēta ekshibicionisma un ārišķīga spožuma.
Kā modes brends Prada ir iekarojusi gan muzejus (Ņujorkas Metropolitēnu 2012. gadā ar izstādi–intelektuālu izziņas piedzīvojumu “Skjaparelli un Prada: neiespējamās sarunas”), gan tviteri, kur ik pa mirklim kāds brenda apsēstais padalās savās galantēriskajās trofejās. Tā teikt, virtuozi apmierinājusi abas – gan garīgās, gan miesiskās vēlmes. Kā reiz par Mjuču Pradu izteikusies leģendārā britu modes kritiķe Sjūzija Menkesa: “Viņa ir konceptuāla modes persona, kura saprot, kurā virzienā pūš vējš.”
Un, jāteic, to Prada lieliski apzinājusies arī šajā projektā. Kaut pirmajā atvēršanas dienā fonda telpās vēl izteikti smaržo pēc krāsas, tas arī ir vienīgais uzkrītošais mīnuss – citādi visas “vīles” ir nostrādātas perfekti, radot īsteni labi sēdoša “uzvalka” sajūtu. Kā apgalvojis Kolhāss: “Fonds nav konservācijas projekts un nav jaunā arhitektūra,” bet gan organiska abu simbioze vienas teritorijas ietvaros.
Kompleksu veido septiņas vēsturiskas ēkas un trīs jaunas – izstāžu zāle, auditorija un muzejs – desmit stāvu tornis, kas, tiesa, pagaidām vēl atrodas tapšanas stadijā. Fonda simboliskā sirds ir stiklotais izstāžu paviljons, kur šobrīd skatāma atklāšanas ekspozīcija “Serial Classic” – veltījums Senās Grieķijas un Romas impērijas mantojuma attiecībām. Pati Mjuča Prada to nodēvējusi par politisku žestu, jo tā ir pirmā reize, kad arheoloģiskas vērtības nonāk laikmetīgās mākslas muzejā. Parasti mēdz būt otrādi – laikmetīgajai mākslai meklējot neordinārākas izteiksmes formas, tā ne reizi vien kā platformu izvēlējusies arheoloģijas un vēstures muzejus. Izstādes kurators ir arheologs un mākslas vēsturnieks Salvatore Setis, un tās fokusā ir klasiskā skulptūra un stāsts par Senajā Romā tik populāro praksi – kopijām. Kaut klasiskā māksla saistās ar unikalitāti, nav noslēpums, ka daudzi mākslinieki, tostarp arī Mikelandželo, savulaik nodarbojušies ar grieķu artefaktu kopiju izgatavošanu, tādējādi izjaucot un sapludinot robežas starp oriģinālu un kopiju. Izstādē skatāmos oriģinālus un to kopijas Fondazione Prada aizdevušas tādas prestižas mākslas institūcijas kā Ufici galerija, Luvra, Vatikāna un Britu muzejs. Uzlikti uz koka podestiem, grieķu marmora dievi un dievietes stoiciski noraugās uz visus klasiskos ideālus zaudējušajiem 21. gadsimta homo sapiens “oriģināliem”, kas spieto turpat aiz stiklotajiem paviljona logiem.
Tieši aiz jaunā paviljona atrodas arī fonda pamanāmākā ēka – Haunted House, kuras fasāde viscaur pārklāta ar zeltītu lapu gleznojumu, kas atstaro gaismu un, atkarībā no diennakts laika, maina noskaņu garastāvokļus. Haunted House ir mājvieta Roberta Gobera speciāli jaunajam fondam radītai instalācijai un diviem Luīzes Buržuā darbiem. Šī ir arī vienīgā izstāžu telpa visā kompleksa teritorijā, kurai nepieciešama atsevišķa ieejas biļete, turklāt apmeklējuma laiks jārezervē iepriekš, jo telpā vienlaikus tiek ielaisti tikai 20 cilvēki. Tā teikt, zelts tomēr nozīmē zināmu ekskluzivitāti! Tiesa, ņemot vērā, ka fonds nav muzejs, bet gan vesela pilsēta, kuras kārtīgai apgūšanai ar vienu dienu var arī nepietikt – neķeriet kreņķi, ja rezervēšanas brīdī pieejamais laiks atradīsies tikai dienas beigās. Ticiet, tas pienāks ātri!
Kā jau pilsētai piedien, Fondazione Prada teritorijā ir gan bruģētas ielas un pagalmi – ar soliņiem un pakāpieniem pie ēku fasādēm, kur piesēst, lai atpūstos, diskutētu, dalītos iespaidos jeb vienkārši padomātu un tāpat vien savā nodabā būtu. Tieši iepretim izstāžu paviljonam atrodas kinoteātris, kura stiklotā fasāde kalpo ne tikai kā dzīves skatuves spogulis, bet arī optiski palielina pašu fonda teritoriju. Kinoteātris tika atklāts ar dokumentālo filmu–interviju “Roman Polanski: My Inspirations” – veltījumu poļu izcelsmes režisoram Romānam Polaņskim. Programmas ietvaros skatāmas arī paša Polaņska filmas, kas te tiek demonstrētas pamīšus ar filmām, kas režisoru iedvesmojušas, piemēram, “Pilsonis Keins” (1941) un “Rozmarijas bērns” (1968) utt.
Savukārt atsevišķa ēka, kuras nosaukums ir Cisterna (savulaik tajā glabājušās viskija un brendija mucas), atvēlēta “Trittico” projektam, kurā eksponēti trīs darbi no Prada kolekcijas. Centrālais no tiem ir Demjena Hērsta “Lost Love” – gigantisks “zobārstniecības akvārijs”, kurā krāsainas zivtiņas, droši vien pat nenojaušot par anturāžas absurdu, visai bezrūpīgi peld starp galdiņu ar ķirurga instrumentiem, zobārsta krēslu, turpat zemē nolikto dāmu somiņu, ārsta balto uzsvārci un mazām bērnu kurpītēm. Instalācija un viss tās iespaidīgais “dzīvības” mehānisms aplūkojama gan tuvplānā, gan no augšas – speciālas skatu platformas. No šī skatu punkta pastarpinātā mākslas objektu lomā nonākot arī apmeklētājiem un to dažādajām skatīšanās/ ziņkārības izpausmēm. Atsevišķās zālēs eksponēts arī Evas Heses darbs “Casse II” un Pīno Paskali “A Cubic Meter of Soil”. Pie sienas piestiprināts saplacināts kubs, kas novietots industriālai katedrālei līdzīgā telpā, kuru izgaismo caur lielajiem logiem telpā ienākošā gaisma.
Abas galvenās – dienvidu un ziemeļu galerijas, atrodas it kā paralēlās ielās. Dienvidu galerijā jeb Deposito skatāma izstāde “An Introduction” jeb “Iepazīšanās”, kuras simboliskais mērķis ir sniegt ieskatu kolekcionāra (šajā gadījumā Pradas un Bretelli) attīstības “virtuvē” – kā tiek aizsākta, veidota un tālāk attīstīta kolekcija. Prada gadījumā tas acīmredzami noticis visai eklektiski, bez izteikta fokusa – vairāk ļaujoties mirkļa aktualitātēm un apkārt virmojošām sajūtām. Kā savulaik kādā intervijā izteikusies Prada: “Mākslinieki, ar kuriem es strādāju, padziļināti domā par dzīvi, pasauli un cilvēci. Viņos, tāpat kā manī, ir kaislība saprast. Kopīgi mēs mēģinām padarīt iespējamas idejas, kas izskatās neiespējamas. Mēs meklējam jaunas domas, jaunus domāšanas veidus.” Vizuāli Dienvidu galerija atgādina teju bezgalīgu gaiteni, kura malās – atsevišķās galeriju “kabatās”, eksponēti apmēram 70 mākslas darbi. 60. gadu klasiķi Īvs Kleins, Pjero Manconi, patērētājkulta blakņu nenogurstošais parodētājs, itāļu mākslinieks Frančesko Vecoli, kura darbi izstādīti telpā ar brūna plīša sienām un uz gravīrām rotāta 15. gadsimta koka sekretera. Lučio Fontana, Džefs Kūnss u.c. Ekskursijai simbolisko galeriju valstībā noslēdzoties gana negaidīti... ar garāžu. Milzu industriālu angāru, kur sastumti Karstena Hēlera, Rozmarijas Trokelas, Džanni Pjačentino, Sāras Lukasas un Elmgrīna & Dragseta režijā mākslas darbos pārtapušie automobiļi.
Savukārt ziemeļu daļā skatāma izstāde “In Part”, kuras kurators ir Nikolass Kalinans un kas tapusi iedvesmojusies no Roberta Raušenberga 1952. gadā uzņemtas fotogrāfijas ar Saju Tvombliju milzu plaukstas skulptūras fonā. Ekspozīcija ir stāsts par fragmentiem, kas ir daļa no veseluma, arī, ja reizēm tie no tā ir šķietami atrauti. Pārstāvēto autoru vidū ir gan Mens Rejs, gan Mikelandželo Pistoleto, Īvs Kleins, Lučio Fontana, Roberts Raušenbergs, Fransiss Pikabija u.c.
Fondazione Prada teritorijā mājvietu radusi arī Accademia dei Bambini – fonda pirmais projekts bērniem un bibliotēka, kas gan durvis vērs nākamgad. Turpat blakus gozējas arī Bar Luce, kura dizaina autors ir kinorežisors Vess Andersons, interjeram atgādinot klasisku Milānas kafejnīcu, savukārt griestu velvēm – miniatūru slavenās iepirkšanās pasāžas Galleria Vittorio Emanuele II versiju (kā zināms, tajā atrodas arī vecākais un leģendārākais Prada veikals). Zināmā mērā interjeru var uzskatīt arī par reveransu 20. gadsimta 50. un 60. gadu itāļu kino, un tā kā dienā, kad Milānā pirmoreiz publiski durvis vēra Prada fonds – skatītāju ordas bija sapucējušās uz nebēdu (Prada tomēr ir modes nams), bāra publikā neiztrūka arī pa kādai pašsludinātai dīvai.
Nenoliedzami, līdz ar Fondazione Prada atklāšanu visu mutē ir salīdzinājums – ar apmēram pirms pusgada durvis vērušo, sirreālam aisbergam jeb stikla zīdpapīrā iepakotai brenda somiņai līdzīgo Frenka Gērija projektēto Louis Vuitton fondu Parīzē. Pēdējā laika kontraversālāko un pompozāko muzeju projektu, kura sakarā kultūrentuziasti pat bija sadalījušies divās izteikti pretējās nometnēs – vieni, kas Gērija un Arno ambīciju brīnumu nolīdzināja līdz ar zemi vēl pat neapskatījuši, un otri, kas – par spīti ne-stilam, tomēr atzina to par tehnoloģisku meistardarbu. Tiesa, abām pusēm vienojoties, ka ar muzeju, kas celts kā mājvieta mākslai, tam gan nav nekā kopīga. Louis Vuitton Fondation izmaksas tika lēstas 143 miljonos dolāru. Savukārt Prada fonda izmaksas publiski izpaustas netiek, un, kaut mākslas projekti ir daļa no brenda asinsrites, atšķirībā no kolēģiem, Mjuča nekad nav tieši pārkāpusi “sarkano līniju”, flirtējot ar modes un mākslas aprēķina laulībām. Arī, ja Prada kolekciju šovizrāžu pirmajās rindās dažkārt mēdz sēdēt labi zināmi mākslinieki, neviens no viņiem nav debitējis kā Prada somiņu vai tērpu uzdruku autors. Šajā ziņā dizainere vienmēr ieturējusi inteliģentu distanci. Un, kaut arī, pateicoties ielas galā vīdošajam gigantiskajam posterim ar kliedzošu uzrakstu Fondazione Prada, fonda mājvietu nepamanīt ir neiespējami, Pradai meistarīgi izdevies režisēt, ka “logo brēciens” atrodas šķietami ārpus fonda teritorijas, tādējādi pašu mākslas telpu it kā saglabājot brenda identitātes un citu korporatīvu atsauču neskartu. Publiskajos paziņojumos uzsverot, ka arī jaunais Fondazione Prada nav iecerēts kā spožs ietvars grandiozas privātkolekcijas izrādīšanai, bet gan kā multifunkcionāla kultūras telpa, kurā līdzās mākslai vienlīdz pilntiesīgi pastāvēs arī kino, dizains, arhitektūra un filosofija. Kā paziņojusi Prada – māksla viņai un arī fondā tiek prezentēta kā viens no pasaules izziņas instrumentiem.
Tiesa, gribi vai nē, lai arī intelektuāli perfekti maskējies, pastarpināti Fondazione Prada tomēr tās somiņas pārdod un patiesībā jau šis process nebūt nav tik melns, kā to piedien mālēt. Pirmkārt, somiņa ir gluži funkcionāls (ne tikai dekoratīvs) aksesuārs, otrkārt, diezin vai bez veiksmīga somiņu rūpala Milāna būtu tikusi pie sava pirmā laikmetīgās mākslas muzeja. Bet – sic!, par somiņu fundamentu runāt nav labais tonis. Taču, ko tur liegties, turklāt tā ir bijis visos laikos – māksla ir tā “zelta ola”, kas brendam piešķir intelektuālo virsvērtību. Vai lieliski papildina jau esošo – kā Prada gadījumā.
