Gormlija desants Florencē
27/05/2015
Foto:
Līdz pat 27. septembrim Florences pievārtē esošajā Belvedēres cietoksnī skatāms viens no šīs vasaras grandiozākajiem vides mākslas projektiem – britu skulptora Entonija Gormlija megaizstāde Human. Ceļš līdz cietoksnim ved caur šaurām piepilsētas ieliņām un vienlaikus piedāvā iespēju nokļūt Florencē, kas, tradicionālās takas apskrienot, bieži paliek nepamanīta.
Belvedēre ir otrs lielākais Florences cietoksnis, ko savulaik cēlis Mediči ģimenei pietuvinātais arhitekts Bernardo Buontalenti. Tas tapa piecus gadus (1590–1595) un atrodas pilsētas dienvidos, Boboli dārzu augstākajā kalnā. Cietokšņa monumentālais veidols ir itāļu renesanses un sava laika militārās arhitektūras meistardarbs. Tiesa, sava novietojuma un augstuma dēļ tas savulaik ne tik daudz kalpojis saviem tiešajiem mērķiem – aizsardzībai pret ārējo ienaidnieku, bet gan ļāvis Mediči dinastijai saviem pavalstniekiem uzskatāmi demonstrēt, kā rokās ir spēks un vara. Astronomiskajiem novērojumiem cietoksni savulaik esot izmantojis arī Galileo Galilejs, kurš dzīvojis pavisam netālu. Šodien tā teritorijā ir klusi un mierīgi – tālumā zilā dūmakā ietinušies vīd Toskānas kalni, bet turpat lejā – par sava laika pilsētbūvniecības meistardarbu uzskatītā Florence.
Katrā ziņā ideālāku platformu Gormlija meditācijai par cilvēka dzimuma sūtību un eksistences jēgu grūti iedomāties. Visā cietokšņa teritorijā – gar aizsargmūri, pagalmos, terasēs, torņos, kāpnēs, iekštelpās, šaujamlūkās, ejās u.c. kopumā izvietotas vairāk kā 100 mākslinieka skulptūras. Viņa leģendārie dzelzs cilvēki visos iespējamos ķermeniskajos “agregātstāvokļos” – sakņupuši, sēdoši, tupoši, lienoši, meditējoši, guloši, apgaroti, nožēlojami, izaicinoši, varonīgi un absolūti bezspēcīgi. Cilvēki, kuriem nekas cilvēcisks nav svešs. Kaili kā no mātes miesām nākuši; vāji un vienlaikus spēcīgi.
Izstādes kodolu veido ikoniskais Gormlija darbs Critical Mass II, kuru viņš 1995. gadā radīja izstādei pamestā Vīnes tramvaja depo. To veido 12 dažādās pozās saliekušies cilvēku tēli dabiskajā izmērā, kuru modelis bijis mākslinieks pats. Vēlāk katra no formām tikusi atlieta vēl piecas reizes, kopumā šajā ciklā radot 60 skulptūras. Tagad tās visas apdzīvo cietokšņa galveno terasi. Vienā pusē – līnijā taisnā kā stīga, stāv 12 figūras – no embrija pozā sakņupuša tēla līdz apgarotam zvaigžņu pielūdzējam. Uz lejupvīdošās Florences fona radot teju vai majestātisku “radības kroņa” triumfa sajūtu. Kā apgalvojis Gormlijs, instalācija ilustrē “cilvēka izaugsmi”. Vienu no lielajām utopijām.
Otrpus terasei šie paši tēli burtiski samesti kaudzē – kā līķi, atkritumi, bezjēdzīgu upuru masa, tādējādi uz militārisma citadeles – cietokšņa fona atgādinot par cilvēces progresa blaknēm. Kariem, nežēlīgām varas spēlēm un konfliktiem. Kaut mākslinieks pats to dēvē par “antipieminekli, kas atgādina par visiem 20. gadsimta upuriem”, tikpat labi tam varētu piemērot arī 21. gadsimta vai jebkura cita cilvēces vēstures laikposma apzīmējumu.
Gormlijs pats savus dzelzs tēlus salīdzinājis ar adatām akupunktūrā, kas stratēģiski izvietotas cietokšņa teritorijā, lai akcentētu arhitektūras detaļas, skatupunktus un stimulētu skatītāja maņas. Atklāt un ieraudzīt to, kas citādi netiek pamanīts. Arī sevī. Viņa pasaules sastingušajiem iemītniekiem it kā risinot nemitīgu eksistenciālu dialogu – starp muguru izslējušu (savas dzīves mērķus un ideālus sasniegušu) un kritušu ķermeni. Un trauslo robežu starp abiem. Jo no tēla, kas sēž uz aizsargmūra torņa malas un apcerīgi raugās kalnos līdz tam gulošajam, kas bezpalīdzīgi mēģina ar galvu stutēt mūra sienu, reizēm ir tikai viens liktenīgs solis. Lieku reizi atgādinot, cik atkarīgs, ievainojams un nedrošs patiesībā ir cilvēku dzimums un arī mūsu situācija uz planētas Zeme.
Kaut izstāde Belvedēres cietoksnī mēroga ziņā ir viens no līdz šim vērienīgākajiem Gormlija vides mākslas projektiem, viņa cilvēki pabijuši un mitinās visur – kalnos, ezeros, debesskrāpjos, jūrās, privātmājās, viesnīcās, muzejos, pagalmos, bēniņos. Kā kādā intervijā apgalvojis Gormlijs, vienīgā vietā, kur viņš tomēr neatļautos tos eksponēt, ir kalna virsotne, jo tas būtu “mazliet necienīgi pret dabu.”
Ieeja izstādē ir bezmaksas un atrašanās laiks, kā arī pārvietošanās trajektorija tajā ir neierobežota. Piedāvājot skatītājam teju bezgalīgas pašizziņas un identifikācijas iespējas.
