Arnolds Burovs un viņa tēli
Agita Salmiņa
02/06/2015
Foto: Agita Salmiņa
Teiksmainais sapņu kuģis, kas dodas uz ilgu zemi Bimini, nešpetnais Si-si-dra vai liriskais dzejnieks Čaks – šie tēli neizdzēšami veido daļu bērnības atmiņu lielai daļai gan vecākas, gan jaunākas paaudzes cilvēku. Arnolda Burova radītajos tēlos slēpjas kaut kas maģisks, kas liek tos mirklī iemīlēt. Šogad leļļu animācijas meistaram apritētu 100 gadu. Sarunā ar vienu no Burova kolēģiem, animācijas režisoru Jāni Cimmermani, centās izdibināt Burova fenomenu.
Arnolds Burovs
Kas ir Burovs?
“Tāds viņš arī bija – ar smīnu sejā, vienmēr pozitīvs, bet lirisks. Viņš centās katrā filmā atrast ko jaunu, nebijušu, neparastu. It īpaši sākumā filma no filmas atšķīrās un tās bija pilnīgi pretējas! Triki, paņēmieni – tie tika izfunktierēti, labi izdomāti! Piemēram, “Pasaka par Vērdiņu”, “Umurkumurs”, “Skroderzellis Jānis” un, protams, “Mana paradīze” – tur viņš peldēja kā ūdenī. Nedomāju, ka meistars dzīvoja līdzi laikam, viņam patika 1930. gadi.”
“Meistara slepenā dzīve” un “Spēle ar dzīvību”
“Burovs filmā (“Meistara slepenā dzīve”, ko filmu studijā “Avārijas brigāde” uzņem režisors Jānis Cimmermanis – red.) satiek savus tēlus, viņš grib atgriezties, kopā vadīt to dzīvi, kas šeit nav iespējama. Tā nebūs raudu filma vai melanholisks stāstījums. Tā būs asprātīga, ar darbību piesātināta. Viņš burtiski ies cauri visām savām filmām. Iekļāvām arī ne īpaši veiksmīgās filmas – arī tās tiks pieminētas. Uz beigām tā arī bija – nedomāju, ka viņš bija sevi izsmēlis, bet drīzāk bija kāds spiediens, kas lika viņam vienkārši aiziet... Viņa pēdējā filma “Spēle ar dzīvību” bija ļoti smaga – kādēļ viņš tik smagu tēmu izvēlējās, to mēs nezinām.
Pretstatā visiem citiem tēliem šie ir baismīgi tēli. Viņš taču bija filozofs, dzejnieks! Pēdējā filmā tas vairs nebija viņš – it kā visi līdzekļi, paņēmieni ir, bet tas nav īsti viņš.”
Lelles un dzīve
“Tas, ko redzam viņa darbos, ir kolosāls meklējumu un atradumu ceļš! Ir rastas arī daudzas atbildes – pareizās atbildes. Piemēram, vai var leļļu filmu savienot ar dzīvi? Filmā “Ragainais māls” darbojās dzīvi aktieri, kā arī dzīvnieki – kazlēni, zirgs. Pie tam, Ēvalds Valters spēlēja velnu. Maskava filmu nepieņēma, tai tika piešķirta 3. kategorija – jāsaka, mums pat tā ir labāk, savādāk filma nemaz nebūtu mūsu arhīvā! Arī ”Tīģerī Ņau Ņau” dzīvs puika pārvēršas par lelles puiku un viņu vajā dzīvs kaķis... Kaķi vispār bija septiņi. Katrs bija talantīgāks uz kaut ko savu – vai nu gulēja mierīgi, skraidīja vai spēlējās. Tie ir kolosāli meklējumi – filmu padarīt liriskāku, dzejiskāku! Vēl viens jauns interesants eksperiments bija Si-si-dra ar Bērziņa zīmējumiem – lelle savienojumā ar zīmējumu sēriju.”
Ne tik daudz idejiski, bet risinājuma ziņā interesants ir “Vanadziņš”. Pirmkārt jau lelles – liela izmēra. Tā bija nepieciešamība, jo Burovs gribēja Vanadziņa acīs redzēt kā jūra viļņojas. Un viņš asprātīgi izdomāja – tā tīrība, kas tajā parādās ir neizsakāma! Jūra tika izveidota! To veidoja pieci ruļļi, kas neatkarīgi viens no otra tika lēnām rullēti, virsū bija tāds kā putas strīpiņas, putu galotnītes. Kad to visu iedarbina, rodas iespaids, ka tā ir jūra. Tāds fantāzijas lidojums! Tas ir tas, kas līdz ar tehnoloģiju laikmetu ir zudis. Tagad visi darbojas ar gatavām formām. Tad animācijā domāja kā nedzīvs priekšmets var atdzīvoties, kā viņš var elpot, dzīvot! Burovs pats teica, ka lelles pasaule un dvēsele ir jāsaprot, ja tas izdodas, būs arī viss pārējais! Jūra ir saglabājusies līdz mūsdienām un to restaurēsim topošajai filmai par Burovu.”
Skices un darbs komandā
“Nebija tā, ka viņam viss bija akmenī kalts. Viņš strādāja ļoti radoši. Burovs grupu izsauca uz filmēšanu tikai tad, kad viss bija skaidrs. Un, ja arī viņam kaut kas nebija skaidrs, viņš vienmēr teica: “Puikas, mēs rīt darbā nenākam!” Mēs šo un vēl citas viņa ieviestās tradīcijas piekopjam joprojām! Tās ir perfektas! Tad nākošajā dienā vienmēr bija garas darbu listes, jo viņš bija kaut ko pārdomājis, kaut kas bija jārada no jauna. Burovs bija ļoti radošs, humora pilns – katrā ziņā ar viņu bija jautri. Bet svētākais viņam bija darbs. Ja paviljonā filmēja –neviens tajā nedrīkstēja ienākt! Šeit cilvēki strādā! Taču, ja atnāca kādas ekskursijas, viņš vienmēr apjautājās kolēģiem, vai var pārtraukt. Un tad visu labprāt izrādīja un izskaidroja. Viņam bieži bija ekskursijas!”
Pats sākums!
No studijas dibināšanas grāmatas. Valentīns Jākobsons (direktors), Noriņš Arvīds (leļļu vadītājs), Burovs Arnolds (režisors), Pēteris Trups (operators).
„Tā studija sākās! Četri veči sēž, pīpē un domā kā visam notikt. Neviens jau īsti nezināja kā tas vispār būs.”
1966. gads 3. februāris – pirmā filma “Ki-ke-ri-gū!”
“Tapa pirmā filma “Ki-ke-ri-gū”! Nākošgad lellei būs 50 gadi. Nedomāju, ka tās aktualitāte ir mazinājusies. Tās joprojām kustas, viss darbojas! Šajā filmiņā var redzēt to kā Burovs ir meklējis un domājis kā radīt šo lelli, tā, lai neapnīk.”
Čaplins un Amerika
“Viņš bija aizbraucis uz Ameriku un no turienes atgriezās ļoti iespaidots. Čaplins viņam asociējās ar Ameriku – tā ir asociatīvā kopija. Tie ir tā paša mēmā kino gadi, un viņam tas ļoti patika. Tad radās šīs trīs filmas: “Sapnis”, “Pēdējā lapa”, “Princese un puma” – tas viss ir O. Henrijs. Pie tam, Čaplins nav Čaplins, bet tas ir Soupijs... par ko dažiem bija jāaizvada dažas smagas pārrunas... Šīs filmas ir citādas tīri estētikas ziņā. Tie ir 20tie, mēmā kino gadi, arī lellēm bija jākustas mēmā kino stilā. Ja nemaldos, tie bija 16 kadri sekundē. Tas radīja zināmu efektu. To trakais ritms bija atšķirīgas no visām citām filmām. Savās filmās Burovs arī kustībās bija lirisks.”
Rīgas kinostudijā Šmerļa ielā 3 vēl līdz 10. jūnijam aplūkojama Arnoldam Burovam veltīta izstāde. Apmeklējums jāpiesaka telefoniski 29254055.
