10 epizodes mākslinieka Aleksandra Drēviņa dzīvē
17/07/2015
Par Aleksandra Drēviņa (1889–1938) un Nadeždas Udaļcovas (1886–1961) dzīvesstāstiem var runāt gan katru atsevišķi, gan tos savienojot – divas personības mākslā, kuras satikās 20. gadsimta otrajā desmitgadē un kuru dzīvi un māksliniecisko darbību ļoti spēcīgi ietekmējuši vēsturiskie notikumi. Rīgas mākslas skolas audzēknis Aleksandrs Drēviņš Pirmā pasaules kara gados nonāca Maskavā, aktīvi iesaistījās mākslas jaunrades procesos un 1920. gadā apprecējās ar Nadeždu Udaļcovu – spēcīgu un garīgi radniecīgu personību, vienu no „krievu avangarda amazonēm”. Būdami mākslinieki ar aktīvu dzīves pozīciju un atvērti visam jaunajam, viņi bija to lokā, kas veidoja mākslas attīstības avangardisko līniju. Radošā savienība turpinājās līdz 1938. gadam, kad režīma realizētais nežēlīgais un bezjēdzīgais represiju vilnis nebūtībā aizrāva latvieti A. Drēviņu. Tikai pamazām pēc 1959. gada viņa vārds tika izcelts no aizmirstības, lai tagad apliecinātu spilgto talantu droši un pārliecinoši.
No 15. jūlija līdz 30. augustam Mākslas muzejā “Rīgas Birža” apskatāma izstāde “Aleksandrs Drēviņš un Nadežda Udaļcova. Laiku virpulī”, kurā var apskatīt šo 20. gadsimta pirmās puses mākslinieku daiļradi.
Ekspozīcijā iekļauti Aleksandra Drēviņa un Nadeždas Udaļcovas 27 darbi no Pētera Avena kolekcijas, 18 gleznas un zīmējumi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, 9 gleznas no Valsts Tretjakova galerijas krājuma Maskavā un 5 gleznas no privātkolekcijām. Izstāde piedāvā skatītājiem iepazīt agrāk neredzētus darbus, novērtēt, kā ir mainījusies mākslinieku glezniecība no pirmajiem avangardiskiem meklējumiem līdz ekspresīvam dabas tēlojumam, kad abi daudz gleznojuši Maskavas apkārtnē, Urālos, Altajā un Armēnijā.
Drēviņa daiļradei faktiski nav analoģiju ne Eiropas, ne Krievijas 20. gadsimta mākslā. Viņa darbu unikālā personīgā stilistika izriet no latviešu tautas mākslas tradīcijām, saistot tās ar specifisku izpratni par krāsu. Mākslinieks, abstrakti traktējot krāsu un meistarīgi izmantojot ekspresīvu triepienu, savā glezniecībā radījis īpašu telpisku vidi.
iezīmē 10 epizodes no mākslinieka Aleksandra Drēviņa dzīves. (Informācija iegūta no LNMM “Rīgas Birža” izdotā kataloga “Aleksandrs Drēviņš un Nadežda Udaļcova. Laiku virpulī”. Autori – Māra Lāce, Dace Lamberga, Tatjana Zeļukina, Ludmila Neimiševa.)
Aleksandrs Drēviņš “Kāršu spēle. Pašportrets.” 1915. Foto: Alise Upmale
Aleksandra Drēviņa jaunības gadi
Mākslinieks dzimis Cēsīs 1889. gada jūlijā. 1895. gadā ģimene pārcēlusies uz Rīgu. Tēvs strādājis rūpnīcā, un viņi dzīvojuši tagadējās Zemitānu stacijas tuvumā. Aleksandrs vispirms mācījies Katrīnas skolā, kas bija četru klašu pilsētas skola un kurā izglītības pamatus ieguva pārsvarā amatnieku un zemāko ierēdņu bērni. 1903. gadā Aleksandrs skolu pabeidz, iegūstot tiesības turpināt izglītību. Sapnis par jūru Aleksandru aizved uz Mangaļu jūrniecības skolu, tur viņš iesaistās 1905. gada revolūcijas notikumos.
Aleksandra Drēviņa ceļš uz mākslu
1907. gadā, kad Drēviņam bija deviņpadsmit gadu, kāda skolas biedra ietekmē viņā mostas interese par glezniecību, kas kardināli izmainīja jaunekļa dzīvi. To būtiski ietekmēja reformas Rīgas pilsētas mākslas skolā pēc tam, kad skolas vadību 1909. gada 1. jūlijā pārņēma Vilhelms Purvītis. Bezmaksas sagatavošanas kursi un mācību maksas daļēja vai pilnīga atlaide spējīgiem, bet trūcīgiem audzēkņiem bija daļa no jaunā direktora ieviestajām pārmaiņām. Drēviņš neilgi mācās Rīgas pilsētas mākslas skolas sagatavošanas kursos. 1909. gadā viņu uzņem skolas audzēkņu skaitā. Vilhelma Purvīša vadībā Drēviņa aizrautīgais darbs ainavu glezniecībā gūst atzīstamus panākumus, ko apliecina mākslas kritiķu pozitīvās atsauksmes 1912. gada presē.
Jāzeps Grosvalds “Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets.” 1915. Foto: Alise Upmale
V. Tone, K. Ubāns, A. Drēviņš un Jāzeps Grosvalds
1914. gada novembrī, iekārtojot Pēterburgā mirušā gleznotāja un teorētiķa Voldemāra Matveja pēcnāves izstādi, Drēviņš un viņa skolasbiedri Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns iepazinās ar daudzpusīgi izglītoto gleznotāju Jāzepu Grosvaldu, kurš aizrāva ar savu Parīzes avangardiski mutuļojošās izstāžu dzīves pieredzi, ar stāstiem par mulsinoši drosmīgajiem modernistiem Andrē Derēnu, Anrī Matisu un Pablo Pikaso. Domubiedru garīgo vienotību Jāzeps Grosvalds iemūžināja “Triju mākslinieku portretā” (1915, LNMM) ar zēnisko Ubānu centrā, kreisajā pusē stāv Tone ar iemīļoto vijoli, bet labajā Drēviņš ar pīpi un tabakas kastīti rokās.
Jaunie mākslinieki bieži tikās Grosvalda dzīvoklī pašā Rīgas centrā, pēc ārzemju grupējumu parauga nodibināja pulciņu “Zaļā puķe” un 1915. gada februārī pašu spēkiem uzveda aizkustinošu leļļu ludziņu. Sižets par divu leļļu bērnu klejojumiem pa pasauli un ideāla – zaļās puķes – atrašanu, atgriežoties dzimtenē, vairāk atspoguļoja Rietumeiropas kultūru iepazinušā Grosvalda uzskatus, turpretī Drēviņu un Toni vairāk vilināja doma izlauzties ārpus ierastās vides.
Aleksandrs Drēviņš “Bēgle. Sieviete baltā lakatiņā” 1917; “Bēgles. Pie galda” 1916; “Sarkanā krūze” 1915. Foto: Alise Upmale
Pirmais pasaules karš
1915. gada vasarā, kad Pirmā pasaules kara fronte tuvojās Rīgai, no pulciņa palika vairs tikai nostalģiskas romantiskas atmiņas – Grosvalds devās uz Petrogradu, Drēviņš evakuējās uz Maskavu, Tone ar Ubānu nolēma turpināt mācības Penzas pilsētas mākslas skolā.
Maskavā Drēviņš patstāvīgi papildina savas glezniecības prasmes, apmeklē Tretjakova galeriju, iepazīstas ar Ščukina un Morozova kolekcijām, skatās franču mākslinieku Pikaso, Matisa, Derēna darbu oriģinālus. 1917. gada revolucionārie notikumi, Drēviņa kreisie uzskati un viņa interese par moderno mākslu rada pamatu saiknei ar latviešu strēlniekiem un krievu avangarda māksliniekiem, kas viņā saskata domubiedru un uzaicina piedalīties savās izstādēs.
Grosvalda “Triju mākslinieku portrets” 1916. gadā tika eksponēts latviešu mākslas izstādē Maskavā, Lemersjē galerijā, kur 280 darbu, lielākoties bēgļu līdzpaņemto, vidū bija pārstāvēts Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Ādams Alksnis, Teodors Ūders, Johans Valters, Voldemārs Matvejs un daudzi citi autori.
Grosvalda aizsākto bēgļu tēmu Penzā vērienīgi turpināja Jēkabs Kazaks, bet Maskavā – Aleksandrs Drēviņš, kurš Lemersjē galerijā izstādīja lakoniski skarbu audeklu ar bēgļu sievietēm (“Pie galda. Bēgles”, 1916, LNMM).
Aleksandrs Drēviņš un Nadežda Udaļcova
“Cik daudz man devis Drēviņš. Bez viņa nebūtu Altaja, Urālu un daudz kā cita.” – Nadežda Udaļcova.
1915. gadā, kad Aleksandrs Drēviņš ieradās Maskavā, “krievu avangarda amazone” Nadežda Udaļcova tikko bija atgriezusies no Parīzes, kur viņa mācījusies akadēmijā La Palette. Jaunās mākslinieces pieredzi bija bagātinājusi arī tikšanās ar visspilgtākajiem Parīzes skolas pārstāvjiem, aizraušanās ar Pablo Pikaso un Fernāna Ležē glezniecību. Viņa draudzējās ar Ļubovu Popovu, Kazimiru Maļēviču, Vladimiru Tatļinu, un tas nozīmē, ka šajā laikā, kad mākslā tika meklētas jaunas patiesības, viņa atradās pašā strīdu un atklājumu centrā.
Drēviņš ar Udaļcovu satikās tikai pēc trim gadiem – 1918. gadā, kad Drēviņš pirmo reizi piedalījās krievu mākslinieku izstādē, eksponējot vienu gleznu no cikla “Bēgles” un “Bezpriekšmetisku kompozīciju”.
1920. gadā Drēviņu un Udaļcovu uzaicināja par piesniedzējiem jaundibinātajās Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās (VHUTEMAS). Tajā pašā gadā Udaļcova apprecējās ar Aleksandru Drēviņu, kopā ar viņu veica radošos ceļojumus.
Ceļojumi uz Urāliem, Altaju, Armēniju
1926. gadā abi mākslinieki pirmo reizi bija Urālos pie Čusovajas upes. Šī novada diženā daba ar kalnu grēdām un neizmērojami plašiem mežiem spēcīgi iespaidoja māksliniekus, un radošais ceļojums būtiski iespaidoja viņu gleznieciskos izteiksmes līdzekļus. Arī vēlāk Drēviņš un Udaļcova ne reizi vien dosies uz Urāliem un vēl tālāk – uz Altaja līdzenumu un Sibīrijas mežiem.
Pēc ceļojuma uz Armēniju (1933) Drēviņa un Udaļcovas daiļradē sākās jauns attīstības posms. Armēnijas cikla glezniecībā Drēviņš pilnībā iziet ārpus 1930. gadu sociālās un politiskās vides, pievēršoties filozofiskām pārdomām par cilvēka likteni un tā dotajām iespējām, par dzīves jēgu, par nāvi.
Aleksandra Drēviņa un Nadeždas Udaļcovas 1920.–1930. gadu daiļrade atklāj sevišķu krāsas izpratnes sistēmu, kas mērķtiecīgi un secīgi īstenota katrā no viņu radošajiem ceļojumiem Urālos (1926–1928), Altajā (1929–1930) un Armēnijā (1933–1935).
Nadežda Udaļcova “Šuvēja” 1912; “Pašportrets ar paleti (mans attēls).” 1915; “Gleznieciska uzbūve.” 1916. Foto: Alise Upmale
Drēviņš un Udaļcova izstādēs
1919. gada februārī Drēviņš un Udaļcova ar saviem “bezpriekšmetiskajiem” darbiem piedalījās Valsts gleznu izstādē Mākslas muzejā (Volhonkas ielā), šajā izstādē Udaļcova nolasīja referātu “Par kubismu”.
1922. gadā Padomju Krievijas mākslas izstāde guva panākumus vispirms Berlīnē, tad Amsterdamā. Amerikāņu māksliniece un mecenāte Ketrīna Dreiere izstādē nopirka Drēviņa “Bezpriekšmetisko kompozīciju”. Viens šī darba variants atrodas Tretjakova galerijā.
1924. gadā Drēviņš un Udaļcova piedalījās Venēcijas biennālē (La Biennale di Venezia). Šajā laikā mākslinieki bija beiguši “glezniecisko masu meklējumus”, arvien aizrautīgāk veidojot savas attiecības ar dabu un paleti bagātinot ar vides raisītiem iespaidiem – gaismas atspīdumiem un krāsu mirdzumu.
1933.–1936. gadā tika izteikta asa kritika par Udaļcovas un Drēviņa darbiem, kuri esot “sveši padomju īstenībai”.
Saikne ar latviešiem
Aleksandrs Drēviņš, būdams aktīvs Maskavas mākslas dzīves dalībnieks, nezaudēja saikni ar latviešiem, tas ļāva neaizmirst dzimto valodu un tradīcijas. Viņš darbojās Latviešu komunistiskajā klubā (dibināts 1918. gadā) un Kultūras un izglītības biedrībā “Prometejs” (1924–1937). “Prometeja” tēlotājas mākslas sekcija bija iecerējusi 1937. gadā atvērt izstādi, veltītu latviešu darbam un sadzīvei Padomju Krievijā. Līdz ar daudziem citiem Maskavas māksliniekiem Aleksandrs Drēviņš gatavojās lielajai izstādei “Sociālisma industrija”.
A. Drēviņš “Nolaišanās ar izpletni” 1932. Foto: Alise Upmale
Liktenīgais pavērsiens
Naktī uz 1938. gada 17. janvāri Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) darbinieki Drēviņu arestēja. Ar viņa dzīvoklī atrastiem medību ieročiem un patronām pietika, lai mākslinieks tiktu apsūdzēts kā biedrības “Prometejs” kontrrevolucionārās sazvērestības dalībnieks un notiesāts uz nāvi nošaujot. Spriedums tika izpildīts 1938. gada 26. februārī.
Ieskatam - fragments no 1938. gada 21. janvārī sastādītā A. Drēviņa nopratināšanas protokola, kas glabājas Krievijas Federācijas Valsts arhīvā.
Jautājums: Pastāstiet, kādus konkrēti darbus jūs kā mākslinieks uzgleznojāt ar kontrrevolucionāriem izkropļojumiem?
Atbilde: Es uzgleznoju vairākas gleznas ar kontrrevolucionāriem izkropļojumiem. Tās bija “Izpletņlēcējs”, “Stirnas”, “Bezdarbnieki”, “Meitene” un “Kolhoza ainava” [..] Piemēram, “Meitene kolhozā”. Tā vietā, lai attēlotu jautru, turīgu, priecīgu dzīvi kolhozā, es uzzīmēju to grūtu. Bēdīgu, skumju kolhoza īstenību.”
Nadežda Udaļcova un Aleksandrs Drēviņš
Drēviņa un Udaļcovas mākslas aizmirstība un atdzimšana
Drēviņa un Udaļcovas māksla tika nolemta aizmirstībai, viņu vārdus izdzēsa no mākslas vēstures, un muzeju ekspozīcijas viņu darbiem bija slēgtas. Tomēr 1970.–1980. gados, kad Rietumos ar panākumiem tika demonstrēta Georgija Kostaki kolekcija, arī Krievijā nācās pārskatīt un pārvērtēt Drēviņa un Udaļcovas mākslas noliegumu, ko bija izraisījuši viņu dzīves notikumi. Ilgus gadus nebija zināma pat Drēviņa nāves diena, visi Aleksandra Drēviņa rokraksti, piezīmes, vēstules tika iznīcināti sakarā ar viņa arestu. Ir saglabājušās vienīgi gleznas, studijas, zīmējumi…
Nadežda Udaļcova kopā ar dēlu Andreju, talantīgu Maskavas tēlnieku, 1958. gadā vēl paspēja izvēlēties Drēviņa gleznas un zīmējumus eksponēšanai muzejā Rīgā, tā bija pirmā izstāde pēc ilgiem aizmirstības gadiem.
1970.–1980. gadu mijā mākslinieku dēlam Andrejam izdevās noorganizēt tēva darbu izstādes Ļeņingradā, Rīgā un Tallinā, tās kļuva par jaunu pasaules, jaunas glezniecības atklāsmi.
Tretjakova galerijā 2003. gadā notikusī Aleksandra Drēviņa izstāde kļuva par sensāciju. Tieši tolaik Drēviņš kā izcils gleznotājs un zīmētājs ieinteresēja Pēteri Avenu.
