No zilajiem džinsiem līdz Ugg zābakiem

Dažas pieturzīmes burtu dizaina universā

Kristīne Budže, “Pastaiga”
22/07/2015

Burtu dizains ir viena no sarežģītākajām un tehniskākajām dizaina jomām. Ir nepieciešama speciāla skaidrojošā vārdnīca, lai neprofesionālis vismaz vispārīgi saprastu burtu konstruēšanas principus, elementus, izmēru sistēmu, iedalījumu un grupēšanas iemeslus. Burtu dizains ir grafikas juveliermāksla un sīkmehānikas nozare reizē. Šķiet, ka tā ir arī viena no konservatīvākajām, t.i. izteikti uz tradīcijām balstīta joma. Pat šķietami vismūsdienīgākajiem fontiem parasti saknes meklējamas daudzu gadsimtu senā pagātnē, kādreiz jau lietotos burtu veidos. Tie atkal un atkal no jauna tiek atklāti, pielāgoti mainīgajām tipogrāfiju tehnoloģijām un laikmeta gaumei, bet pamatos paliek gadsimtu vai pat atsevišķos gadījumos gadu tūkstošu seni principi. Tāpēc daudziem fontiem, stāstot par to vēsturi, tiek uzskaitīti vairāki autori, kas dažādos laikos tos atjaunojuši, papildinājuši, pielāgojuši tehnoloģiskajiem nosacījumiem.

Jā, burtu dizains ir arī viena no anonīmākajām dizaina nozarēm. Lai gan daudzi fonti ir nosaukti to radītāju vārdos, tomēr paši autori lielākoties palikuši plašākai sabiedrībai nezināmi. Burtu dizaina radītāju slavu nevar salīdzināt, piemēram, ar mēbeļu dizaina izstrādātājiem. Lai gan ar populārākajiem fontiem sastopamies un tos lietojam daudz biežāk nekā redzam slavenāko krēslu dizainus. Bieži vien zināmāki ir plakāti, grāmatas un citas lietas, kuru vizuālajam veidolam grafiskie dizaineri ir izmantojuši citu radītos burtus nekā šo burtu autori. Skaidrojot burtu dizaina vēsturi vai pat tikai viena fonta tapšanu, popularitātes un tās norieta viļņus, var izstāstīt laikmeta attīstību, tā garu, modi un vērtības. Šis stāsts ir pavisam viegls pieskāriens burtu dizaina universam, kurā var ceļot gaismas gadu garumā.

Sākumā vienam laikrakstam, tagad katrā datorā
Stenlijs Morisons. Times New Roman

Reti kuram fontam ir zināms tik precīzs dzimšanas datums kā Times New Roman. 1932. gada 3. oktobra pirmdienas laikraksts The Times Londonā pirmo reizi tika nodrukāts ar Times New Roman fonta burtiem. Tos īpaši laikrakstam bija izstrādājis Stenlijs Morisons (Stanley Morison), kurš dažkārt tiek dēvēts par 20. gadsimtā ietekmīgāko britu ekspertu burtu zinībās. Šāds tituls Morisonam ir piešķirts kaut arī tiek uzskatīts, ka pilnībā oriģinālu viņš ir izstrādājis tikai vienu burtu fontu – Times New Roman. Morisons ir strādājis par dizaina konsultantu vairākās izdevniecībās, kā arī pats izdevis burtu mākslai veltītu žurnālu. Visas zināšanas apguvis pašmācības ceļā, viņš īpaši aizrāvies ar burtu mākslas vēstures un seno fontu pētīšanu. Sarakstījis vairākas nozarē respektētas grāmatas un arī fontu kompānijām ieteicis un atjaunojis vairākus vēsturiskos fontus, piemēram, Baskerville un Bembo. Pēdējais minētais joprojām tiek uzskatīts par vienu no piemērotākajiem fontiem tekstu drukāšanai grāmatās.

Stenlijs Morisons bija laikraksta The Times dizaina konsultants un vairākas desmitgades arī The Times literārā pielikuma redaktors. Vienā no saviem rakstiem Morisons kritizēja britu laikraksta novecojošo dizainu un slikto drukas kvalitāti. Šādi publiski izteikumi nepalika nepamanīti un The Times izdevēji griezās pie Morisona ar pasūtījumu, lai tad viņš pats arī iesakot un radot labāku laikraksta dizainu. Morisons kopā ar The Times mākslinieku Viktoru Lardentu (Victor Lardent) radīja jaunu fontu īpaši piemērotu laikraksta drukāšanai. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī Times New Roman veidolam Morisons iedvesmu smēlies vēsturiskā fontā un to ļoti veiksmīgi pārradījis tā, ka tas perfekti atbilda The Times vajadzībām – tas kļuva skaidrāk salasāms un mazāk vietu aizņemošs.

1932. gada 3. oktobrī uzreiz viss laikraksts tika izdots, izmantojot tikai un vienīgi dažādā izmēra un variāciju Times New Roman. Arī tās pašas nedēļas laikraksta pielikumi bija ieguvuši jauno burtu fontu. Vēlāk īpaši The Times radītais fonts tika komercializēts un bija pieejams arī citiem drukāt gribētājiem. Īpaši daudz tas tika izmantots grāmatu drukāšanai. Mūsdienās gan reti kuram Times New Roman raisa asociācijas ar britu laikrakstu 20. gadsimta pirmajā pusē. Tagad šis fonts ir viens no populārākajiem pavisam utilitāra iemesla dēļ – tas atrodas jebkura datora standarta piedāvājumā un visbiežāk tiek izmantots tekstu rakstīšanai.

Režisora Gerija Hasvita filmas “Helvetica” plakāts. © Coroflot.com

Zilie džinsi burtu dizainā
Makss Mīdingers – Helvetica

Režisora Gerija Hasvita (Gary Hustwit) filma “Helvetica” sākas ar dažādu mūsdienu lielpilsētu skatiem, kuros redzamie uzraksti reklāmās, norādēs un skatlogos lielākoties rakstīti izmantojot fontu Helvetica. Tas patiesi ir 20. gadsimta otrās puses un mūsdienu populārākais burtu fonts publiskā telpā. Taču tas nekļuva slavens uzreiz pirmajā dienā pēc tā radīšanas. Fonta izstrādātājs Makss Mīdingers (Max Miedinger) bija savulaik mazpazīstams dizainers, kuru šveiciešu/vācu burtu lietuves Haas'she Schriftgiesserei direktors Eduards Hofmans (Edouard Hoffmann) 1957. gadā uzaicināja radīt jaunu burtu veidolu. Makss Mīdingers pirms tam bija strādājis dažādās reklāmas aģentūrās un īsu brīdi pirms šī uzaicinājuma kļuvis par brīvmākslinieku. Tā radās fonts, kura pirmais nosaukums bija Neue Haas Grotesk. Tam bija jāiemieso Šveices tipogrāfiju un burtu lietuvju modernās tehnoloģijas. Toreiz informācija par jauniem burtu fontiem izplatījās lēni – starptautiskā atzinība kā nenāca tā nenāca. Vēlāk daudzi 50. gadu beigās strādājoši dizaineri atzina, ja vien viņi būtu zinājuši par Neue Haas Grotesk, būtu to izmantojuši jau agrāk.

1960. gadā šveiciešu burtu lietuves partneris un līdzīpašnieks Vācijā Stempel to pārdēvēja par Helvetica – Šveices latīniskajā nosaukumā –, cerot, ka jaunais vārds nesīs arī panākumus. Pamazām Helvetica arvien biežāk izmantoja 20. gadsimta vidus šveiciešu grafikas dizaineri. Tajā laikā Šveices grafiskais dizains bija modē un tika plaši atdarināts citur pasaulē. Tā ātri vien Helvetica popularitāte pārsviedās uz ASV, kur kļuva par 20. gadsimta otrajā pusē visbiežāk izmantoto fontu reklāmas aģentūrās. Var teikt, ka Maksam Mīdingeram izdevās iemiesot laikmeta garu burtu veidolā. Helvetica bija kā radīta pēckara pasaulei, kad tās ekonomika plauka un zemeslode kļuva par vienu globālu ciematu ar starptautiskām korporācijām. Šveiciešu burtu veidolu, kuru raksturo neitralitāte, skaidrība, lakonisms, dēvē par modernisma estētikas kvintesenci. Filmā Helvetica fonta slavinātāji ir eleganti dizaineri ar uzkrītoši stilīgiem briļļu ietvariem.

Tomēr šis fonts tiek arī dēvēts par pārāk neitrālu, bez savas sejas, un tiek uzskatīts, ka tas ir piemērots vienīgi starptautisko uzņēmumu korporatīvajai identitātei. Līdz ar vilšanos modernismā, nāca arī Helvetica norieta laiks, kad tā ieguva palamu “Vjetnamas kara fonts”, jo vairākas šo karu sponsorējošās kompānijas savos logo izmantoja tieši Helvetica. Tagad šie fakti ir aizmirsušies un mūsdienu dizaineri Helvetica atkal lieto uz nebēdu. Piemēram, birojs Norm filmā “Helvetica” atzīst, ka lietojot kādu citu fontu atkārtoti, jūties vainīgs, ir nelāga sajūta, ka izmanto to pašu ko pārējie dizaineri, bet Helvetica šādas sājas nogulsnes dizaineru dvēselēs neatstājot.

Maksam Mīdingeram pašam sevi ar kādu citu fontu pārspēt nav izdevies. Viņš tā arī ir palicis viena fonta dizainers, toties kāda! Helvetica ir pirmais burtu fonts, kas iekļauts MoMA muzeja dizaina kolekcijā, un tā 50 gadu jubilejai par godu muzejā tika sarīkota īpaša Helvetica fontam veltīta izstāde.

Alternatīva Helvetica
Adrian Frutigers – Univers, Frutiger

Helvetica par zilajiem džinsiem burtu dizainā ir nosaucis šveiciešu izcelsmes burtu dizainers Adrians Frutigers, piebilstot, ka tas ir fonts masām, bet viņa radītais Univers esot smalkāks un harmoniskāks, kā arī elegantāks. Frutigers izglītību ieguva tajā pašā Cīrihes Mākslas un amatu skolā, kuras studenti un pasniedzēji veidoja 20. gadsimta Šveices modernā grafiskā dizaina rokrakstu. 1952. gadā viņš pārcēlās uz Parīzi un strādāja burtu lietuvē Deberny&Peignot. Starptautisko slavu dizainers ieguva ar fontu Univers, kuru izstrādāja 20. gadsimta 50. gadu vidū. Stāsta, ka šveiciešu burtu lietuves Haas'she Schriftgiesserei vadība izdomāja radīt nākošo Helvetica tikai tāpēc, lai pārspētu jau pasaules slavu ieguvušo Univers. Lielākā daļa grafiskā dizaina pasaules uzskata, ka tas šveiciešiem izdevies, bet tomēr burtu pasaulē ir arī Univers un Adriana Frutigera piekritēji.

Pirms Univers un Helvetica rašanās pasaulē valdīja vācieša Paula Renera (Paul Renner) radītais burtu fonts Futura, kuru uzskatīja par Bauhaus modernisma iemiesojumu. Arī franču burtu lietuve Deberny&Peignot, mainoties tehnoloģijām, plānoja jaunajām tehniskajām prasībām pielāgot tieši Futura, bet Adrians Frutigers lūdza iespēju radīt jaunu, par Futura labāku burtu fontu. Pēc desmit dienām viņš burtu lietuves vadībai iesniedza jaunā fonta priekšlikumu. Jāpiebilst, ka dizainers par savu īsto darba rīku uzskatīja šķēres, nevis zīmuli, jo burtu patieso formu varot izjust tikai to izgriežot no papīra, nevis uzzīmējot. Deberny&Peignot direktors ar Frutigera priekšlikumu bija ļoooti apmierināts un uzreiz saskatīja jauno fontu kā neatsveramu darba rīku visās pasaules reklāmas aģentūrās. Atlika tikai izdomāt piemērotu nosaukumu. Dizainers piedāvāja La Monde vai Galaxy, bet abi nosaukumi tika atzīti par pārāk franciskiem. Jaunā fonta īstais vārds bija Univers.

Astra Frutiger izmantojums ceļa zīmē

Frutigers savas karjeras laikā ir radījis vairāk kā 30 burtu fontus, no tiem slavenākie ir Univers un Frutiger. 20. gadsimta 70. gadu sākumā Frutigers pielāgoja Univers Parīzes metro norādēm. Tās bija tik izdevušās, ka jaunās Šarla de Golla lidostas vadība vēlējās tādas pašas norādes arī lidostai. Frutigeram pašam Univers tad jau šķita pārāk vecmodīgs fonts, kas pārāk atgādināja 60. gadus un viņš Šarla de Golla lidostai radīja jaunus burtus. Sākumā šis fonts tika nosaukts Parīzes priekšpilsētas Ruasī vārdā, kur atradās lidosta, bet 1976. gadā, kad tas bija publiski pieejams, ieguva Frutiger vārdu.

Ugg zābaki burtu dizainā
Vinsents Konērs – Comic Sans

Ieraugot tekstu rakstītu Comic Sans fontā, tie stilīgi elegantie kungi, kuri filmā “Helvetica” slavēja šveiciešu burtu dizainu, riebumā ģībst un Comic Sans sauc par kauna traipu burtu dizainā. Taču tas ikdienas datoru lietotāju vidū ir viens no populārākajiem fontiem. Comic Sans sauc par vienlaikus mīlētāko un visvairāk nīsto fontu. Tā radītājam amerikāņu burtu dizainerim un fotogrāfam Vinsentam Konēram (Vincent Connare) nemitīgi jātaisnojas, kāpēc viņš radījis šādu burtu veidolu. Dizainers sevis attaisnošanai pat veltījis atsevišķu nodaļu savā mājas lapā. Ja kādam patīk Džastins Bībers un Ugg zābaki, kāpēc lai nepatiktu Comic Sans, viņš saka.

Šis burtu veidols radās 20. gadsimta 90. gadu vidū kā vienas konkrētas problēmas risinājums, nevis fonts plašai lietošanai. Konērs tad strādāja Microsoft un inženieriem palīdzēja pielāgot burtu fontus datorprogrammatūrām. Tad tika izstrādāta arī programmatūra Microsoft Bob, kurā sunītis Rovers bērnus un iesācējus datoru pasaulē uzrunāja komiksiem raksturīgā manierē. Taču suņa teiktais tika rakstīts Times New Roman fontā. Konēram tas šķita ļoti neiederīgi, tāpēc viņš, paņēmis birojā esošās komiksu grāmatas un no tām iedvesmojoties, radīja jaunus burtus. Tie gan tehnisku iemeslu dēļ tā arī nekad netika ielikti Microsoft suņa Rovera mutē, bet tika izmantoti citās bērniem domātās un komisku stilistikā izturētās programmatūrās. Kompānijas produktu menedžeri izlēma Comic Sans iekļaut Windows 95 Plus, bet tagad šis burtu fonts atrodas jebkura datora fontu standartpaketē.

Comic Sans dizainers joprojām uzskata, ka konkrētajai problēmai šāds burtu veidols bija pats piemērotākais. Viņš saka: “Ja tev patīk Comic Sans, tu neko nezini par burtu mākslu, bet, ja tu to ienīsti, tad arī neesi profesionālis burtu dizainā.” Vinsents Konērs arī spēj par sevi un Comic Sans pasmaidīt. Viņš saka, ka tas ir piemērotākais fonts vēstulei, kas adresēta cilvēkam, kuru ienīsti. Lai kā Konēra kolēģi rauktu degunus, Comic Sans popularitātes vilni viņiem neizdevās apturēt. Īpaši 90. gadu nogalē – tas bija visur un tā izmantošana tika salīdzināta ar epidēmiju. Comic Sans mīl un lieto ne tikai bērni, tajā rakstīti tiek gan oficiāli dokumenti, gan ēdienkartes restorānos. Vatikāns to izmantojis kādā no saviem fotoalbumiem, bet grupas Black Sabath fani savas mājas lapas noformējumam. Sliktu gaumi neaizliegsi, tā nosaka Vinsents Konērs.