Bēglim ir tikai viens jautājums

01/09/2015

Pēdējo mēnešu laikā raisījušās spraigas diskusijas par 250 patvēruma meklētāju uzņemšanu Latvijā, lai palīdzētu Āfrikas un Tuvo Austrumu bēgļu straumes noslogotajām valstīm Itālijai, Grieķijai un Maltai. Tiek rīkoti piketi un diskusijas, rakstīti sabiedrības aicinājumi, bet tikai daži indivīdi mēģina skaidrot situācijas būtību un spēj atbildēt uz jautājumiem. Šobrīd Latvija piekritusi uzņemt 250, Lietuva 325 un Igaunija 150 patvēruma meklētāju. Iestājusies panika, kas radusies neziņas dēļ. Aptaujājot dažādu profesiju un vecuma pārstāvjus par to, ko viņi domā par patvēruma meklētāju uzņemšanu Latvijā, pirmā atbilde gandrīz visiem ir vienāda – uz šo situāciju var skatīties divējādi.

20. augustā Kaņepes Kultūras centra rīkotajā diskusijā “Par svarīgo. Latvietis un citādais” tika runāts par to, kas mūs uztrauc, vai mēs esam spējīgi dalīties, pastāvēt līdzās un pieņemt citādo. Mācītājs un biedrības “Zvannieku mājas” pārstāvis Juris Cālītis, kurš pirms vairākiem gadiem pie sevis uzņēma septiņus somāliešus, sacīja: “Bēglim ir tikai viens jautājums – kur viņš var nonākt drošībā un vēl kādu dienu, mēnesi vai gadu padzīvot? Bēglis nekad nebrauc prom no savas zemes ļoti laimīgs, bet gan tāpēc, ka citādi nevar. Mana personiskā pieredze ir sekojoša – mēs uzņēmām septiņus dažāda vecuma somāliešus, pirmās melnās sejas, ko iedzīvotāji Skujenē redzējuši savā dzīvē. Uzņēmāmies atbildību, sarunājām skolas un atradām darbus. Tas, protams, bija darbs, bet tas nebija grūti. Latviešu sabiedrība vienmēr ir bijusi izteikti multikulturāla. Mēs neesam monolīti balti, mums ir franču, spāņu, īru, krievu, poļu asinis. Mums ir jāparāda, ka mēs esam atvērti. Un atvērti pret ko? Pret cilvēkiem, kas ir uz mūsu zemeslodes. Kas tad viņi ir – kaut kādi mērkaķi?”

Aktuāls paliek jautājums, kādi ir iemesli šo cilvēku bēgšanai no savas dzimtenes. Pēc draudošo briesmu rakstura tiek izšķirti politiskie, kara, etniskie, reliģiskie, ekoloģiskie un ekonomiskie bēgļi. Mākslinieks Andris Vītoliņš sarunā uzdod vairākus jautājumus, min dažus piemērus un iespējamos risinājumus: “Viens jautājums ir, kāpēc viņi mūk tieši uz Eiropu, otrs – kā mēs ar to tiksim galā. Piemēram, pēc Otrā pasaules kara bija ļoti spēcīga segregācija. Tika izvērtēts, kas ir tie cilvēki, kas iebrauc. Vai tiešām viņi mūk, jo viņu ģimenes ir cietušas un vajātas, vai tie ir kaujinieki, partizāni. Jautājums ir, kā to izkontrolēt un kā Eiropa sadursies ar citām kultūrām, kuras pārstāv diktatoriskus režīmus? Ne jau velti klaigā, ka musulmaņus – nē, kristiešus – jā. Jo nav zināms, vai viņi paši būs gatavi uz koeksistenci. Arī pārtikušajās valstīs, piemēram, Arābu Emirātos un Saūda Arābijā, ir ļoti daudz bēgļu, bet tur ir ļoti elementārs princips – ja kāds kaut ko iepīkstas, ar pirmo reisu viņu deportē. Būtu jābūt papīram, kuru viņi parakstītu, kur apakšā būtu minēta deportācija. Daudzi migranti nāk no ļoti spekulatīviem režīmiem, kur cilvēks ir trenēts spekulēt. Ja mums pat viena padomju režīmā dzimusi paaudze nespēj akceptēt šo migrāciju un citu kultūru ienākšanu, vai totalitāros režīmos augušie būs spējīgi akceptēt mūs?” Savukārt jau iepriekš minētajā Kaņepes Kultūras centra diskusijā, atskatoties uz Latvijas pieredzi un tās smago vēsturi, sociālantropologs Andris Saulītis aicina saskatīt kopīgo, nevis atšķirīgo starp bēgļiem Latvijā Otrā pasaules kara laikā un tiem, kuri šodien lūdz patvērumu mums.

Jēkabs Kazaks. “Bēgļi.” 1917. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija

Trīs nozīmīgākie emigrācijas viļņi Latvijā bijuši – Pirmā pasaules kara bēgļu kustība, Otrā pasaules kara bēgļi uz Rietumiem un mūsdienu emigrācija, kas aizsākās līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, bet sevišķi aktuāla kļuva tā sauktajā krīzes laikā. Šie emigrācijas viļņi uzskatāmi par lielākajiem, jo Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās devās ap 760 000 Latvijas teritorijas iedzīvotāju, pēc Otrā pasaules kara Rietumos nokļuva ap 150 000 latviešu, savukārt mūsdienu emigrantu oficiālais skaits ir ap 300 000.

Ir, protams, jāizšķir legālie un nelegālie patvēruma meklētāji, bēgļi un emigranti, kuri dažādu iemeslu dēļ brīvprātīgi izvēlējušies mainīt dzīvesvietu. Arī mākslinieku vidē bēgļu gaitas un emigrēšana no dzimtajām zemēm nav nekas svešs. Ir neskaitāmi piemēri no Latvijas un pasaules mākslinieku vides, kuri brīvprātīgi izvēlējušies pamest savu dzimteni. Piemēram, slavenais mākslinieks Anišs Kapūrs (Anish Kapoor) 1954. gadā dzimis Bombejā, bet 70. gadu sākumā emigrējis uz Londonu, Širina Nešata (Shirin Neshat) devās uz ASV īsi pirms 1978.–1979. gada Irānas Islāma revolūcijas, Kriss Ofīli (Chris Ofili) dzimis Lielbritānijā, bet 2005. gadā emigrējis uz Trinidādi. Ne mazums piemēru ir arī starp latviešu māksliniekiem, kuri izvēlējušies pamest Latviju un devušies labāku dzīves apstākļu meklējumos uz ekonomiski augstāk attīstītām valstīm. Kādi tad bijuši šīs izvēles faktori? Un ko viņi domā par patvēruma meklētāju uzņemšanu Latvijā?

Animatore Signe Baumane pārcēlās uz Ņujorku 1995. gadā, jo vēlējās realizēt savu potenciālu kā māksliniece: ”90. gadu vidū man Latvijā nebija daudz iespēju, naudas filmu projektiem bija ļoti maz, un mani projekti nesaņēma atbalstu. Nebiju domājusi palikt Ņujorkā uz ilgu laiku, bet izrādījās, ka potenciāla realizēšana ir process dzīves garumā. Nedomāju, ka man ir tiesības izteikties par patvēruma meklētāju uzņemšanu Latvijā, ja tur nedzīvoju. Bet, manuprāt, ja ir pareizi organizēts bēgļu integrācijas process sabiedrībā (ja bēgļi mācās un zina latviešu valodu, vēsturi, kultūru un viņiem ir līdzvērtīgas iespējas sabiedrībā), man nav iebildumu par viņu uzņemšanu Latvijā. Par bēgļu uzņemšanu un latviešu bailēm no pārmaiņām, varētu citēt Raini: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”.”

Arhitekte un Vesterdāla Komunikācijas skolas profesore Vēsma Kontere-Makvilana pārcēlās uz Norvēģiju un dzīvo Oslo jau kopš 2005. gada, kad apprecējās ar amerikāņu izcelsmes arhitektu Tomasu Makvilanu (Thomas McQuillan). Jautājot viedokli par bēgļu uzņemšanu Latvijā, arhitekte godīgi atbild: “Neesmu padziļināti sekojusi diskusijām, kas šobrīd norisinās Latvijā saistībā ar bēgļu uzņemšanu, bet, manuprāt, vismaz sākotnēji, tas pat nav sabiedrības apspriešanas jautājums. Jo bēgļi ir un to būs aizvien vairāk. Tie ir cilvēki, kuriem ir vajadzīga palīdzība. Ja viņi netiks uzņemti legāli, viņi ieradīsies nelegāli. Tādēļ ir jāmeklē risinājumi, jāizstrādā rīcības programmas un jābūt gataviem tās īstenot. Ja Latvijai nav pieredzes ar bēgļu uzņemšanu, jāmeklē sadarbība ar citām valstīm, kurām tāda ir.”

Latviešu mākslinieks Artūrs Virtmanis, kurš jau gandrīz divdesmit gadus dzīvo Ņujorkā, uz jautājumiem atbild: “Bēglis – izklausās traģiski! Bet jautājumā par manu motivāciju pārcelties un jautājumā par bēgļu uzņemšanu Latvijā saklausu sekojošu domu – es kā „bēglis“ varētu piedāvāt it kā insaidera ieskatu. Diemžēl nevaru neko tādu piedāvāt, jo mana pieredze nekādi neasociējas ar „bēgļa“ pieredzi. Ja nu vienīgi mēs skatītu šo kā eksistenciālu fenomenu. Manā gadījumā tā, iespējams, ir dekadenta bēgšana kaut kādā ziņā gan no sevis paša, gan no visai paredzemā dzīves plūduma vietā, kur esi dzimis un audzis. Plus vēl dziņa redzēt un uzzināt kaut ko citu. Ne jau dzimtajai vietai būtu kāda vaina, taču, iespējams, ka, iedzimstot tautas daļā, kas „sirgst“ ar Sprīdīša sindromu, neaizbraukšana nozīmētu sava aicinājuma ignorēšanu vai apspiešanu… Bet jautājums par bēgļu uzņemšanu Latvijā, man šķiet, ir paredzami vienkārši atbildāms – tas ir morāls pienākums bēgļus uzņemt. Tālāk tie ir tikai tehniskas dabas jautājumi – par pareizu mehānismu, kā tas tiktu darīts.”

Politiskais un sociālais konteksts vienmēr ir līdzāspastāvējis un veidojis platformu mākslai. Bēgļi šobrīd ir ļoti aktuāla tēma un tiek aplūkota arī mākslā, lai raisītu sabiedrības uzmanību un diskusijas par šo problēmu. Arī Latvijas mākslas vēsturē šī tēma nav sveša. Pirmais pasaules karš un tā izraisītās latviešu bēgļu gaitas ir nesaraujami jēdzieni. Vide un ikdienas notikumi māksliniekam sniedz nepārprotamus un pamudinošus impulsus šīs tēmas izvēlē gan pirms simts gadiem, gan arī šodien.

Jāzeps Grosvalds. “Bēgļi (Vecais bēglis).” 1917. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Foto: Normunds Brasliņš

Jāzeps Grosvalds (1891–1920)

Jāzeps Grosvalds, ģimenē un draugu vidū saukts Džo, bija viens no pirmajiem latviešu māksliniekiem, kas pievērsās latviešu bēgļu un strēlnieku tematikai, un bija viens no modernisma aizsācējiem latviešu glezniecībā. Grosvalda mākslinieciskās darbības progresu lielā mērā noteica ārējo apstākļu un iespaidu faktori, kas īpaši vērojams laika posmā no 1915. līdz 1917. gadam, kad būtiski mainījās paša mākslinieka dzīve. Pirmos bēgļus Grosvalds redzēja 1915. gada vasarā, kad karš tuvojās Rīgai. Viņš palīdzēja mātes vadītajā komitejā, kur notika bēgļu ēdināšana, savas sajūtas un redzēto aprakstīja dienasgrāmatā. Bet drīz arī Grosvaldam bija jākļūst par bēgli, un viņš devās uz Pēterburgu. Lai nopelnītu iztiku, mākslinieks strādāja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, kas noveda viņu līdz bēgļu tēmas attēlošanai mākslā, kas sakrita ar viņa personiskās pārliecības noteiktu vēlēšanos piedalīties latviešu sabiedriskajā un mākslas dzīvē. Bēgļus Grosvalds attēlojis ugungrēku dūmu aptumšotā gaismā, tādējādi īpaši izceļot ciešanas un tautas likteni. Mākslinieka pārdzīvojums par bēgļu likteni vainagojies tematisku gleznu ciklos “Bēgļi” (1915–1917) un “Latviešu strēlnieki” (1916–1917).

Jēkabs Kazaks. “Rindā. (Astē)” 1917. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija

Jēkabs Kazaks (1895–1920)

Jēkabs Kazaks mācījās Rīgas pilsētas mākslas skolā, bet veiksmīgi iesāktās studijas pārtrauca Pirmais pasaules karš. Nebeidzamas bēgļu straumes no Kurzemes plūda cauri Rīgai uz Vidzemi, uz Igauniju un tad tālāk uz Krieviju. Uzzinājis par negaidīto Rīgas pilsētas mākslas skolas likvidēšanu, Kazaks pēc dažām nedēļām ar bēgļu vilcienu devās uz Penzu, kur studēja Ķeizariskajai mākslas akadēmijai pakļautajā Penzas mākslas skolā. 1917. gada martā ar Krievijas Iekšlietu ministrijas Penzas nodaļas izdoto atļauju, ka bez šķēršļiem drīkst braukt uz Rīgu, un vecāku atsūtītajiem 20 rubļiem, Jēkabs Kazaks, mākslas skolu tā arī nepabeidzis, pameta Penzu un devās uz dzimteni ar patriotisku domu iestāties strēlnieku rindās. Bēgļu tēmai savās gleznās Kazaks nopietni pievērsās 1917. gada ziemā, attēlojot tautas traģēdiju. Bēgļu dzīves ainas tika izmantotas daudzos Kazaka akvareļos un vairākos desmitos zīmējumu, kur jūtams vēl izvērstāks stāstījums.

Vika Muniza peldošā instalācija “Lampedūza” 56. Venēcijas mākslas biennālē. 2015. Foto: © Vik Muniz

Viks Munizs (Vik Muniz)

Šogad Venēcijas mākslas biennālē tika izstādīta brazīliešu mākslinieka Vika Muniza gandrīz četrpadsmit metru garā peldošā instalācija “Lampedūza” (Lampedusa). Darbs veidots kā atsauce uz 2013. gada oktobra traģēdiju, kur Lampedūzas piekrastē aizdegās un nogrima nelegālo imigrantu kuģis un dzīvību zaudēja 366 cilvēki. Laiva vizuāli atgādina no avīzes izlocītu kuģīti, tādējādi mēģinot runāt par briesmām un nedrošību, kam ir pakļauti migranti, šķērsojot jūras. Šis darbs izraisīja asas diskusijas, jo īpaši tādēļ, ka neilgi pirms Venēcijas mākslas biennāles atklāšanas, šā gada aprīlī Lībijas piekrastes tuvumā bojā aizgāja 1000 nelegālie imigranti. Darbs tika veidots, lai pievērstu sabiedrības uzmanību aktuālajam bēgļu un nelegālo imigrantu jautājumam, bet saņēma asu kritiku par veidu, kā tas realizēts, uzskatot to par ņirgāšanos un traģiskas humānās un politiskās krīzes banalizēšanu.

Daļa no instalācijas ar bēgļu laivu, kas apskatāma Benksija projektā “Dismal-lenda”, Lielbritānijā. Foto: REUTERS/Toby Melville

Benksija projekts Dismal-lenda (Dismaland)

Dismal-lenda ir jaunākais un vērienīgākais skandalozā grafiti mākslinieka un politiskā aktīvista Benksija (Banksy) projekts, kas pēc vairāku mēnešu darba Lielbritānijas bijušajā kūrortpilsētā Vestonā beidzot apskatāms sabiedrībai. Dismal-lenda (no angļu valodas ‘dismal’ – drūms) ir veidota kā Disnejlendas parodija. Šim projektam pieaicināti vairāk nekā 50 starptautiski mākslinieki, kuri apspēlējuši un parodējuši Disneja varoņus, piemēram, Pelnrušķīti, kas cietusi avārijā. Bet ir arī vairāki mākslas darbi, kas vērsti uz dažādām sociālām un politiskām problēmām. Viens no visvairāk apspriestajiem darbiem Dismal-lendā ir dīķis, kurā izvietotas vadāmas spēļu motorlaivas ar bēgļiem.

Džima Goldberga fotogrāfiju sērija Open See

Džims Goldbergs (Jim Goldberg) ir viens no mūslaiku vadošajiem dokumentālajiem fotogrāfiem. Pie projekta Open See Goldbergs sāka strādāt 2003. gadā Grieķijā, fotogrāfiju sēriju apkopojot grāmatā 2009. gadā. Viņa darbos dokumentēti nelegālie imigranti, bēgļi un patvēruma meklētāji no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem un Austrumeiropas. Goldbergs strādā ar attēlu un tekstu. Sarunājoties un uzdodot jautājumus dokumentētajiem cilvēkiem, viņi uz fotogrāfijām ir parakstījušies vai snieguši komentāru, ko vēlējušies nodot, tādējādi vēl spēcīgāk atainojot šo cilvēku traģisko likteni.