Lisjēns Freids. Portretu glezniecības naratīvs
Estere Kajema
16/10/2015
Vieni zina viņu kā Zigmunda Freida mazdēlu, citi – kā slavenu mīlinieku, savukārt The Financial Times viņu nosaucis par „vienu no lielākajiem gleznotājiem vēsturē”. Lisjēns Freids nešaubīgi ir viens izcilākajiem un pazīstamākajiem britu māksliniekiem. Viņš strādājis visdažādākajās tehnikās, izmantojis atšķirīgus stilus un metodes, viņa viszināmākie darbi ir cilvēku akti – gan zīmēti ar zīmuli, gan gleznoti ar eļļu. Portreti bija Freida īpašā kaislība, viņš teicis, ka portrets var būt jebkas un viss ir pelnījis savu portretu, jo pat mēbelēm ir sava personiskā biogrāfija.
Lisjēns Freids piedzima Berlīnē 1922. gadā slavenā ģimenē – viņa tēvs bija Zigmunda Freida jaunākais dēls. 1933. gadā ģimene no nacistiskās Vācijas pārcēlās uz Angliju. Lisjēns sāka mācīties mākslas vidusskolā, pēc tam pabeidza Goldsmita koledžu Londonā. Freida agrīno stilu raksturo liela nobeigtība – darbiem ir ļoti gluda, perfekta virsma, tie ir skaidri un nosvērti attēlojumi. Taču tad viens no mākslinieka tuvākajiem draugiem Frensiss Bēkons paziņoja, ka, viņaprāt, Freida stils ir diezgan garlaicīgs, un ieteica tehniku pamainīt – mazināt asumu un ļauties lielākai brīvībai. Kopš tā brīža Freids sāka gleznot ar biezāku, sulīgāku triepienu, koncentrējoties uz cilvēka ķermeņa attēlojumu.
Frensiss Bēkons un Lisjēns Freids. 1950. Foto: Harry Diamond
Lisjēnam Freidam uzgleznot portretu nenozīmēja radīt fotoreālistisku ķermeņa vai sejas atveidu. Gleznojot ķermeni, viņš vienmēr gleznoja arī dvēseli. Freida portretos ķermeņi visbiežāk ne tuvu neatbilst stereotipiskajiem priekšstatiem par skaisto. Mākslas vēsturē kaila sieviete – Olimpija, Venēra, Judīte vai kāda cita – vienmēr ir lepojusies ar savu ķermeni, ar gara un dvēseles mājvietu. Bet Freida portretos kailums sievieti padara neaizsargātu. Kailumā nav nekā seksuāla, gluži pretēji – tas liek domāt par cilvēka ķermeņa un dvēseles trauslumu, skumjām, nemieru un vientulību. Freida modeļi nekad nav priecīgi. Viņu dzīves ir traģiskas, sāpju un traumatisku atmiņu pārpilnas. Šie ķermeņi ir ar senu vēsturi, ar dziļām rētām, tiem arvien piemīt kaut kāds pamatīgāks naratīvs.
Bulgāru izcelsmes franču filozofe Jūlija Kristeva ieviesa apzīmējumu ‘abjekcijas stāvoklis’ - viņa to skaidro kā subjektīvu sajūtu, ko cilvēks izjūt, redzot kaut ko, kas viņam atgādina paša ķermeniskās atmiņas. Šo ‘abjekciju’ savā ziņā var tulkot kā riebumu, un tas attiecas uz personisko drošības un komforta sajūtu. Piemēram, kad redzam attēlu ar kādu šausminošu slaktiņu, mūs uzreiz pārņem dziļš un nelabumu raisošs diskomforts, taču lielā mērā tas ir tāpēc, ka attēls ar asinīm un sāpēm atgādina mums par pašu asinīm un sāpēm. Freids gleznoja riebīgus, netīrus ķermeņus, kas skatītājiem liek aizdomāties par pašu ķermeņiem – cik tie ir neaizsargāti, kā tie ož un kā baidās no atkailināšanās.
Hazlitt Holland-Hibbert īpašums
Deivids Hoknijs, vēl viens Freida draugs un amatbrālis, atceras, ka, pozējot Freidam, viņi kopā pavadījuši vairāk nekā 120 stundas. Freids viņam visu laiku licis kustēties un runāties, lai novērotu, cik daudz un kā mainās viņa sejas izteiksmes un ķermeņa valoda. Gleznojot Freids vienmēr sarunājies ar sevi, uzdevis sev jautājumus, piemēram, „Vai tas izskatās labi?”, „Nē, tā nav pareizā krāsa, ne?”, „Vai te man kaut kas jāmaina?” utt. Mākslinieka glezniecības stils ir nebeidzams dialogs ar sevi pašu. Dienas un naktis pavadot pie audekla, viņš vienmēr centās būt sevis paša vislabākā versija un savos darbos sasniegt patiesu perfekciju.
Marina Veizija rakstā „Lisjēna Freida zīmējumi freidofīlijas kontekstā” minējusi, ka Freids bijis vienkārši apsēsts ar glezniecību un strādājis teju bez atelpas. „Viss liecina, ka lielāko savas dzīves daļu viņš, kamēr nepusdienoja ar draugiem vai modeļiem (bieži tie bija vieni un tie paši cilvēki), strādāja no rīta līdz vēlai naktij.” Mākslinieks dzīvoja un strādāja Londonā vairāk nekā 60 gadus, tāpēc droši var teikt, ka viņa gleznu un zīmējumu apjoms bijis ietekmīgs un transformējošs spēks britu postmodernisma mākslā. Šobrīd Lisjēns Freids ir arī viens no mūsdienu dārgākajiem māksliniekiem; 2008. gadā viņa darbs Benefits Supervisor Sleeping tika pārdots Christie’s izsolē par 33,6 miljoniem dolāru Romānam Abramovičam, uzstādot jaunu cenas rekordu par dzīva mākslinieka radītu darbu.
Lai ilustrētu Freida portretu glezniecības stilu, kā piemēri izvēlētas trīs eļļas gleznas: „Meitene ar kaķēnu” (1947), „Viņas Majestāte karaliene Elizabete II” (2000–2001) un „Keita Mosa” (2002).
Lisjēns Freids. Girl with a Kitten. 1947. © The Lucian Freud Archive / Bridgeman Images
Meitene ar kaķēnu
Portretā redzama Lisjēna Freida pirmā sieva Ketlīna Gārmana. Tas ir neliels jaunas sievietes attēls – viņa puspagriezienā pozē uz bēša fona un labajā rokā, cieši saņemtu aiz kakla, tur mazu kaķēnu. Redzot viņas asos un saspringtos pirkstu kauliņus, skatītājam rodas sajūta, ka Ketlīna, iespējams, dzīvnieciņam nodara sāpes.
Ketlīna bija slavenā britu mākslinieka un tēlnieka Džeikoba Epstaina vecākā meita, kura nekad netika saukta īstajā vārdā, bet draugiem un radiem viņa bija vienkārši Kitija. Šī vārdu spēle liek aizdomāties, vai mākslinieks gleznā nav ieslēpis kādu papildu nozīmi (Kitty angļu valodā nozīmē ‘kaķītis’ – red.). Sekojot sava slavenā vectēva pēdās, Lisjēns Freids, iespējams, šeit atklāj mums ne vien Kitijas valdonīgo raksturu, bet arī viņas noslieci uz sevis traumēšanu.
Šis darbs, kas šobrīd apskatāms Tate Britain muzejā Londonā, ir viena no Freida spēcīgākajām gleznām. Tā tapusi gadu pirms Kitijas un Freida laulībām.
Lisjēns Freids. Queen Elizabeth II. 2000-2001. Karaliskās ģimenes kolekcija
Viņas Majestāte karaliene Elizabete II
Pirmo reizi parādoties atklātībā šim neglaimojošajam karalienes Elizabetes II portretam, tas izsauca sašutumu gan britu sabiedrība, gan izpelnījās pašas karalienes nepatiku. Pirmoreiz vēsturē Lielbritānijas monarhs bija uzgleznots tik agresīvā tuvplānā. Tā vietā, lai parādītu karalienes majestātiskumu un nozīmīgumu, Freids bija izvēlējies viņas seju pietuvināt pavisam neliela formāta gleznā, kur karaliene izskatās pēc vecas sagurušas sievietes. Viņas kronis nesimbolizē vis varu, bet šķiet nomācošs un pārāk smags.
Ir svarīgi atcerēties, ka portrets nebija pasūtījums, Freida darbu neviens nekontrolēja, un viņam bija pilnīga izteiksmes brīvība. Karaliene pozēja portretam no 2000. gada maija līdz 2001. gada decembrim. Pēc mākslinieka lūguma viņa pozēja ar slaveno Briljanta diadēmu galvā – šādā izskatā viņa redzama uz pastmarkām un banknotēm. Iespējams, ka šajā portretā Freids centās alegoriski parādīt monarhiju kā novecojošu un vecmodīgu fenomenu.
Lisjēns Freids. Naked Portrait. 2002
Keita Mosa
Dzīves nogalē Freidam izveidojās cieša draudzība ar slaveno britu modeli Keitu Mosu – viņi viens otru cienīja un dievināja. Mosa bieži izteikusies, ka Freids ir viens no interesantākajiem un inteliģentākajiem cilvēkiem, ko viņa pazinusi. Šķiet, vienīgais šķērslis viņu draudzībai bija modeles kavēšanās uz pozēšanas seansiem.
Labi pazīstamajā gleznā Keita Mosa attēlota, būdama savas meitas gaidībās. Lai gan uz šī milzu audekla uzgleznota viena no skaistākajām sava laika sievietēm, gleznā „Keita Mosa” redzamais ķermenis ir galīgi nepievilcīgs. Vienīgais veids, kā to aprakstīt vārdos, ir teikt, ka Freids nekad neattēloja vienkārši cilvēka ķermeni, šajos darbos nekad nebija tās elegances, grācijas vai skaistuma, ko vēlētos redzēt sievietes. Savos portretos Freids attēloja miesu. Cilvēcisku miesu – īstu, netīru, ar savu smaku. Tā nekad netika gleznota, lai izsauktu iekāri. Gleznai ir jāatgriež mūs pie pašu ķermeņiem un jāatgādina par mūsu pašu eksistences laicīgumu un primitīvismu.
(Fragments.) Deivids Dousons. Lucian Freud and Kate Moss in Bed. 2010. No sērijas Lucian Freud: Studio Life
2011. gadā Lisjēns Freids aizgāja mūžībā 89 gadu vecumā. Savas pēdējās dienas viņš vēlējās pavadīt strādājot pie molberta. Diemžēl to neļāva slimība. Mākslinieks ieslēdzās savā Rietumlondonas namā, kas bija nepārprotama ziņa viņa draugiem – „ar mani ir cauri”. Pirmo reizi 50 gadu laikā Freids nespēja piespiest sevi piecelties no gultas un gleznot. Pēc divām uz gultas pavadītām nedēļām mākslinieks nomira.
Lisjēns Freids neapšaubāmi ir ne vien viens no pretrunīgākajiem postmodernisma gleznotājiem, bet arī viens no visspēcīgākajiem, emocionālākajiem un dziļākajiem māksliniekiem visā mākslas vēsturē. Viņš baidījās no nāves un ienīda cilvēku mirstīgumu, taču savu nemirstību ieguva ar otas triepienu un oriģinālajiem gleznieciskajiem stāstiem.
