Zintnieku pielūgšana un Ziemassvētku dāvanas
Estere Kajema
23/12/2015
Sižets „Zintnieku pielūgšana” radies no Bībeles fragmenta, kurā pieminēti trīs ķēniņi, kas devušies tālā ceļā, lai pieredzētu Kristus dzimšanu un pasniegtu viņam dāvanas – vīraku, zeltu un mirres. Kristus piedzimšanas tēmai ir liela loma Rietumu mākslas vēsturē. Lai gan populārākais ikonogrāfiskais sižets, protams, ir Jaunava Marija ar Kristus bērnu jeb Madonna ar bērnu, arī specifiskā aina ar trīs ķēniņiem ir bieži sastopama mākslā un tai ir būtiska loma patronāžas un reliģiskās glezniecības attīstībā.
Starp daudzajiem šīs tēmas traktējumiem vēlos izcelt trīs īpašus „Zintnieku pielūgšanas” piemērus, kuru autori ir Boss, Velaskess un Botičelli.
Hieronīms Boss. „Zintnieku pielūgšana.” 1485.–1500. Prado muzejs, Madride
Hieronīms Boss. Zintnieku pielūgšana
/ Driekoningen-drieluik (1485–1500)
Hieronīms Boss šo versiju par „Zintnieku pielūgšanu” uzgleznoja pašās 15. gadsimta beigās. Tas ir triptihs, kur pielūgšanas aina redzama centrālajā panelī, kamēr uz abiem sānu paneļiem attēloti gleznas patroni un viņu svētie – Svētais Pēteris un Svētā Agnese. Savukārt gleznas fonā autors iegleznojis vairākas paralēlas sižeta ainiņas.
Kreisajā panelī attēlots viens no Bosa patroniem – Pēters Bronkhorsts, kurš, nometies uz ceļiem, skaita lūgšanu. Viņam aiz muguras – Svētais Pēteris. Aiz viņiem redzama kāda vīrieša figūra, visticamāk, ka tas ir Jāzeps, kas pie uguns žāvē Jēzus autiņus. Vēl dziļākā fonā skatāmi lauki, meži, pilsētas torņi, kā arī cilvēku un dzīvnieku figūras.
Labajā panelī uzgleznota mākslinieka patronese Agnese Boshise, kura arī skaita lūgšanu uz ceļiem. Viņai aiz muguras – Svētā Agnese. Savukārt fonā Boss iegleznojis ganības, ezeru un meža zvērus, kas uzbrūk gan lopiem, gan cilvēkiem. Pielūgšanas aina skatāma centrālajā panelī – tas ir dramatisks brīdis, kur trīs ķēniņi pie Jaunavas Marijas kājām liek atnestās veltes. Viens no ķēniņiem, Baltazars, ir noslīdzis uz ceļiem, viņam priekšā – skulpturāls darinājums no zelta ar Īzaka upurēšanas ainu. Kaspars – ķēniņš baltajās drēbēs – gaida savu kārtu, lai pasniegtu dāvanu Madonnai un Kristus bērnam – tā ir apaļa lādīte ar mirrēm. Trešais ķēniņš, Melhiors, ģērbies greznā bruņinieka mantijā, gatavojas dāvināt vīraku.
Kristus sēž Madonnai klēpī. Zemnieki un gani, kas ieradušies sveikt Jēzu, lūr pa caurumiem sienās vai rāpjas uz jumta un kokos, lai labāk ko saskatītu.
Vēl Boss mums piedāvā kādu noslēpumainu vīru, kas stāv kūtiņas durvīs. Viņam galvā ir liels majestātisks kronis, un viņš ar ļaunīgu smīnu skatās tieši uz Jēzu. Arī vīri, kas redzami viņam aiz muguras, atšķiras no ganiem, viņi visi, šķiet, perinām kādus nelāgus plānus. Domājams, ka ar šo vīru un viņa sekotājiem Boss gleznā iekļāvis Antikristu.
Djego Velaskess. „Zintnieku pielūgšana.” 1619. Prado muzejs, Madride
Djego Velaskess. Zintnieku pielūgšana
/ Adoración de los Reyes (1619)
Simts gadus vēlāk spāņu baroka meistars Djego Velaskess uzgleznoja pilnīgi atšķirīgu „Zintnieku pielūgšanas” versiju. Šajā gleznā fons ir gandrīz nemanāms, jo mākslinieks lieto tipisko baroka kjaroskuro tehniku, kad dramatiskais efekts tiek panākts, radikāli izceļot gaišo un tumšo vietu kontrastu. Ir svarīgi atcerēties, ka „Zintnieku pielūgšana” ir agrīns Velaskesa darbs – tajā laikā viņš bija Fransisko Pačeko skolnieks un darbs tapa meistara darbnīcā. Mākslinieks kā modeļus izmantoja apkārtējos cilvēkus – ķēniņš ar sirmo bārdu ir pats Pačeko, Jaunava Marija – Pačeko meita Huana, bet sevi Velaskess iegleznoja kā jauno ķēniņu, kurš sniedz dāvanu Kristus bērnam.
Visus gleznas varoņus Velaskess ieģērbis sava laika tērpos. Māksliniekam šeit izdevies atklāt Madonnas šķīsto un jaunavīgo tēlu – viņā jūtama pilnīga padevība un miers. Atšķirībā no Bosa sīciņā Jēzus, šeit Kristus bērns attēlots dabiskās proporcijās kā mierīgs mazulis. Jēzus figūra ir visgaišākā vieta gleznā – var gluži vai redzēt no bērna galvas izplūstošus gaismas starus, kā tādu nelielu nimbu. Skatot šīs laikmetīgās drēbes un arī pašas ainas dzīvīgumu, glezna šķiet ārkārtīgi moderna, tai nepiemīt pārlieku svētsvinīgs raksturs. Šādu lielizmēra darbu viegli var iedomāties ievietotu baznīcā, taču to var uztvert arī kā parastas spāņu ģimenes svinības par godu jaundzimušam ģimenes loceklim. Šeit trūkst visu Bībeles ainai būtisko atribūtu, sākot ar spalvām un zeltu uz ķēniņu tērpiem, beidzot ar pašu kūtiņu. Velaskess, šķiet, apzināti izvairījies no ainas sakrālās nozīmes, ļaujot skatītājam pašam interpretēt tēmu.
Sandro Botičelli. „Zintnieku pielūgšana.” 1475. Ufici galerija, Florence
Sandro Botičelli. Zintnieku pielūgšana
/ Adorazione dei Magi (1475)
Sandro Botičelli ir gleznojis vairākas „Zintnieku pielūgšanas” versijas; tās visas bijušas tā vai cita patrona pasūtījumi. Šīs versijas pasūtītājs bija Gaspāre di Canobi del Lama – augstmanis, kas piederēja pie Mediči nama un kuram bija sava kapela (tagad nojaukta) Santa Maria Novella baznīcā Florencē. Tradicionāli bija pieņemts, ka, ja meistaram darbu pasūtīja kāds no Mediči ģimenes, tad gleznā bija jāiekļauj ģimenes locekļu portreti. Šeit, piemēram, kā ķēniņš, kurš pasniedz dāvanu Madonnai, attēlots dzimtas patriarhs Kozimo Mediči (1389–1464). Kā abi pārējie ķēniņi redzami viņa dēli Džovanni (1421–1463) un Pjero (1416–1469), iekļauti arī Kozimo mazdēli (tobrīd dzīvie) Džuliāno (1453–1478) un Lorenco (1449–1492), kā arī, protams, pats del Lama.
Itāliešu arhitekts, gleznotājs un literāts Džordžo Vazāri (1511–1574) pazīstams ar savu apjomīgo grāmatu „Izcilāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves”. Tieši pateicoties šīs grāmatas panākumiem, māksliniekus sāka saukt par ‘māksliniekiem’, nevis ‘meistariem’ vai ‘veidotājiem’. Savā grāmatā Vazāri piemin arī Botičelli „Zintnieku pielūgšanu”: „Šajā ainā gleznoto galvu skaistums ir neaprakstāms; tik dažādi pagriezieni – profilā, trīs ceturtdaļās, noliekti uz leju un vēl. Tikmēr sejas izteiksmes gan večiem, gan jaunekļiem ir ārkārtīgi daudzveidīgas, tādējādi atklājot mākslinieka izcilo amata prasmi. Sandro arī skaidri parāda atšķirības starp katra ķēniņa pavadoņiem. Krāsās, zīmējumā un kompozīcijā tas ir apbrīnojams darbs.”
Gleznas smalkais nostrādājums, Botičelli otas un krāsu paletes elegance un precizitāte ir satriecoša. Viņš, tāpat kā Velaskess, ietērpa gleznas personāžus sava laika apģērbos, kā arī katram piešķīra tipiski itālisku profilu. Savukārt vides ziņā Botičelli ir atteicies no kūtiņas, bet cilvēku grupu iekomponējis sena romiešu tempļa drupās. Jaunava Marija padevīgi sēž, klēpī turot Kristu, bet Jāzeps, maigi uzlūkojot jaundzimušo, atbrīvotā pozā stāv viņai aiz muguras. Kā jau minēts, savā gleznā Botičelli bija iekļāvis Mediči nama pārstāvju portretus, taču bez viņiem tur redzami arī vairāki pazīstami sava laika dzejnieki, filozofi un arī pats autors – kā gaišmatains jauns vīrietis dzeltenā apmetnī pašā labajā malā.
Grēcīgās dāvanas
Ja neskaita pašu sižetu, ir vēl kāda būtiska lieta, kas vieno visus šos minētos mākslas darbus. Tie visi bija pasūtījumi, neviens no tiem netapa kā radošuma eksplozija vai reliģiozas apskaidrības vārdā. Tas, manā skatījumā, ir patiesais sākums Ziemassvētku svinēšanas komerciālajai un ļaunā kapitālisma skartajai tradīcijai.
Gleznu, altārgleznu vai tēlniecības darbu pasūtīšana ar reliģiskiem sižetiem vai reliģiskos nolūkos pats par sevi jau ir visai apšaubāms ticības akts, taču dāvanu došanas tradīcija ir visīstākā zvērība. Kad trīs ķēniņi nesa dāvanas Madonnai un Jēzus bērnam, viņus vadīja šķīsti un dievišķi nolūki. Taču mūsdienās tas jau ir kas pilnīgi cits.
Vai kādreiz aizdomājaties, ka ar katru gadu Ziemassvētki sākas ātrāk? Iepirkšanās sākas ar Melno piektdienu (ASV tā ir nākamā diena pēc Pateicības dienas jeb novembra ceturtā piektdiena – red.), kad visi kā apmāti cenšas pēc iespējas izdevīgāk sapirkties Ziemassvētku dāvanas. Taču patiesībā viss sākas jau ar mākslīgajām plastmasas eglītēm veikalu skatlogos oktobra sākumā, kam ir tikai viens vēstījums – tu nedrīksti aizmirst nopirkt dāvanas! Būtībā viss, ko redzi, spiež tevi pirkt dāvanas. Kokakolas reklāmas kinoteātros, skanot „Svētki tuvojas” (Holidays Are Coming) dziesmai, ir atgādinājums tieši no ekrāna. Un tad, šajā gada vissvētākajā naktī, mēs darām visu, lai radītu tā saucamo Ziemassvētku noskaņu – ar eglīti, gaismiņām, dāvanām, mandarīniem, TV un mūziku jeb visu to, kas sapirkts jau nedēļām iepriekš. Televīzija padarījusi Grinču par slikto varoni, taču, vai tieši viņš patiesībā nav īstens anti-patērētājideoloģijas simbols?
Šajos Ziemassvētkos atcerēsimies, ka dāvanu dāvināšanas tradīcija svētkos nav pati būtiskākā lieta – tā ir vien mūsu sabiedrības patērētājfetišisma degviela. Labāk turēsimies pie tām svarīgākajām lietām, kas mums jau ir, – ģimenes, ticības un prieka sirdī.
Priecīgus Ziemassvētkus!
