Aptauja: 2015. gada pārsteidzošākā jaunā arhitektūra
30/12/2015
Turpinot aptauju par notikumiem mākslā un kultūrā, šodien atklājam, kuri arhitektūras projekti šogad pārsteiguši Baltijas un Krievijas kultūras jomas profesionāļus visvairāk. 5. janvārī vēl pastāstīsim, kādi bijuši gada lielākie pārsteigumi un vilšanās kultūras norišu jomā, un kādus mākslas pasaules izaicinājumus sagaidām 2016. gadā.
IEVA ASTAHOVSKA
Mākslas zinātniece, kuratore
Ažiotāžai ap iespēju apskatīt Latvijas Nacionālās mākslas muzeju bez mākslas padevos arī es, un tur ieraudzīto, šķiet, varu ierindot “pārsteidzošākās arhitektūras” augšgalā. Jo īpašs prieks par to, ka jaunā dzīvē atdzimst vēsturiskais mantojums, kas ir Rīgas pilsētas lielākā vērtība.
INESE BARANOVSKA
Mākslas zinātniece, LNMM Latvijas dekoratīvās mākslas
un dizaina departamenta vadītāja
Būšu patriotiska – LNMM rekonstruētā galvenā ēka Valdemāra ielā 10a. Pārsteidzoši īsā laikā, par spīti būvniecības laikā atklātajām tehniskajām problēmām, tas nu ir veikts. Man personiski jau no projektu konkursa laikiem šis ēkas rekonstrukcijas piedāvājums simpatizē. Lielisks piemērs, kad modernā arhitektūra nav pašmērķīgi ambicioza, bet organiski saplūst ar arhitektūras mantojumu un vēsturiski izveidojošos apkārtējo vidi, tai pašā laikā iezīmējot arī jaunus mūsdienīgus vaibstus.
Tomass Saraceno. Omega Centauri 1 Nephila Kenianensis 4 Cyrtophora citricola. 2014. Zirnekļu zīds, oglekļa šķiedra, gaisma, statīvs. Mākslinieka un Esther Schipper Gallery īpašums, Berlīne. © Studio Tomás Saraceno
DMITRIJS BULATOVS (Krievija)
Kurators
Mani vienmēr interesējuši mākslas darbi, kas fokusēti nevis uz to, kā lietas izskatās, bet uz to, kā tās pievēršas pasaulei. Uz to, kā autors tās izved pasaulē. Tieši tāpēc man prātā palicis Tomasa Saraceno projekts, ar kuru viņš iepazīstināja Naņjanga Tehnoloģiju institūtā Singapūrā. Saraceno – slavens argentīniešu arhitekts, mākslinieks un arahnofīls – nolēmis uz laiku atpūsties no zirnekļtīklveidīgajām muzeju telpu būvēm un nodoties skaņas mākslai. Savā instalācijā Arachnid Orchestra viņš izmantojis zirnekļtīkla īpašības un zirnekļu sarežģīto sazināšanās veidu caur vibrācijām – pastiprinot zirnekļu tēviņu “gaudas” un skaņu, ko rada tīmekļa kustēšanās. Rezultātā viņam sanācis vesels “zirnekļu koris” – akustiski ritmi, ko apmeklētāji izstādē uztver reālajā laikā. Īpaši iepriecināja tas, ka šā projekta ietvaros notika vietējo skaņas mākslinieku vairāki jam session ar Saraceno zirnekļšņācošo arhitektūru. Ar savu arhitektūras-mākslas praksi Saraceno ļoti tieši inscenē dažādus sadzīvošanas veidus starp cilvēcisko un ne cilvēcisko. Manā skatījumā, šis mākslas darbs ir lielisks piemērs, lai izskaidrotu, kā radoši sadarboties ar pasauli.
Laikmetīgās mākslas muzejs “Garāža”. Foto: Ļiza Borvikova
VALENTĪNS DJAKONOVS (Krievija)
Mākslas kritiķis, kurators
Visvairāk strīdus izsaukusi jaunā muzeja “Garāža” ēka (arhitekts Rems Kolhāss). Vai tā paliek prātā? Jā! Vai tā der izstāžu darbībai? Pagaidām tas nav pārāk skaidrs.
Nams Rīgā, Skārņu ielā 11. “Jaunromāns un Ābele” vizualizācija. Foto no dpg.lv
IVARS DRULLE
Mākslinieks
Dzīvokļu nams Vecrīgā, Skārņu ielā (“Jaunromāns un Ābele”, arhitekti: Mārtiņš Jaunromāns, Māra Ābele, Ieva Skadiņa, Jolanta Šaitere, Liene Danilēviča, Oskars Žuks, Juris Pupainis, grafikas dizaineris Edgars Zvirgzdiņš).
Vienā no Vecrīgas nozīmīgākajām vietām – tieši pie Pēterbaznīcas ir izveidota ēka, kas ne tikai nav kārtējais “cukurtrauks”, bet tieši otrādi – tās ritms, proporcijas un faktūra ļauj man to uztvert kā patiešām skaistu un lieliski ievietotu vidē.
KASPARS GROŠEVS
Mākslinieks
___|----|___
Fondazione Prada. Foto:
INGA MELDERE
Māksliniece
Fondazione Prada īsta zelta lapiņu apdarinātais tornis (vismaz apmeklētājiem pieejamā siena) Milānā, Itālijā.
VIKTORS MIZIANO
Kurаtors, Художественный журнал redaktors
Šogad esmu redzējis divas jaunas Rema Kolhāsa ēkas – Fondazione Prada Milānā un mākslas muzeju “Garāža” Maskavā. Viena no tām, kaut arī atklāti glamūrīga, bet ir meistarīgi veidota, bet otra – kaut arī iecerēta meistarīga, realizēta atklāti pavirši.
Bet to – kura ir kura – , lai nevienu neaizvainotu, neteikšu...
Viļņas Modernās mākslas centra vizualizācija. © Studio Libeskind
DR. VITAUTS MIHELKĒVIČS (Lietuva)
Lietuvas Nacionālā paviljona kurators
un komisārs 56. Venēcijas mākslas biennālē
Pēc Gugenheima projekta izgāšanās Viļņā 2008.–2009. gadā (konkursa finālisti: Zaha Hadida (uzvarētāja), Maksimiliāns Fukss un Daniels Lībeskinds), zvaigžņu arhitekts Daniels Lībeskinds kā Fēnikss atgriežas Viļņā: pagājušajā ziemā tika izziņoti jaunumi par viņa projektu Beacon slēpošanas centram (Beacon Ski Center), bet šajā rudenī – Modernās mākslas centram (kurš iekļaus Lietuvas modernās un laikmetīgās mākslas lielāko privāto kolekciju).
Otrs lielākais svarīgākais arhitektūras notikums Baltijas reģionā bija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja renovācijas pabeigšana (ar lielu apakšzemes izstāžu telpu, kura cerams tiks atvēlēta laikmetīgajai mākslai), kas bija Lietuvas arhitektu biroja Processoffice darbs.
Vidzemes koncertzāle “Cēsis”. Foto: cesukoncertzale.lv
INGA ŠTEIMANE
Mākslas zinātniece, kuratore
Veidojot 2015. gada Cēsu mākslas festivāla laikmetīgās mākslas izstādi „Tālas noskaņas zilā vakarā“, nakšņoju Vidzemes koncertzāles „Cēsis“ augšstāvā un vēroju somietes Maijas Hirvanenas performanci šīs koncertzāles kinozālē. Uzskatu Vidzemes koncertzāli „Cēsis“ par harmoniskāko un radoši veidojamāko kultūras telpu, kādu nācies pēdējā laikā apmeklēt.
Islandes paviljons Venēcijas mākslas biennālē. Foto: mosque.is
OĻESJA TURKINA (Krievija)
Kuratore, mākslas zinātniece
Visvairāk prātā palikušais arhitektoniskais risinājums – kā Kristofs Bušels (Christophe Buchel) biennāles laikā pārvērtis Venēcijas Santa Maria Misericordia baznīcu mošejā. Šajā vienkāršajā un efektīgajā žestā es redzu jaunas ekoloģijas asnus. Modernistiskās vēlmes – radīt jaunu pasauli – vietā te redzam telpas piepildīšanu ar jaunu jēgu.
Liepājas koncertzāles Lielā zāle. Foto: Andrejs Strokins
MĀRTIŅŠ VANAGS
Publicists
Emocionāli lielāko iespaidu man noteikti atstāja Liepājas koncertzāle. Biju iebraucis Liepājā vēlu vakarā un apmeties viesnīcā, no kuras paveras skats uz “Lielo dzintaru”. Kad no rīta pirmoreiz ieraudzīju to zaigojot saules gaismā, mani pārņēma liels aizkustinājums, un es jutu, ka kaut kas ir jādara. Viedtālrunī ātri uzmeklēju Imanta Kalniņa 4. simfonijas Otro daļu (sarakstītu krietni pirms Liepājas komponists kļuva par ģeopolitisku “teorētiķi”) un, piecēlies kājās, to noklausījos.
Citi pārsteigumi šogad bija sabiedriskās un kultūras jaunbūves Polijā, kā arī Vīnes ekonomikas un biznesa universitātes komplekss (kas ir labs piemērs tam, kā lietderīgi iztērēt pusmiljardu eiro).
MĀRIS VĪTOLS
Kolekcionārs un kurators
Pēc 2014. gada nogalē, atbilstoši arhitekta Frenka Gērija iecerei futūristiskā stilā uzbūvētā mākslas muzeja atklāšanas Buloņas mežā Parīzē (Louis Vuitton Foundation), arī šīgada lielākos pārsteigumus arhitektūrā sarūpēja luksusa preču zīmolu dominējošā intervence laikmetīgās mākslas laukā. Citu projektu vidū noteikti izceļams Milānā atklātais Fondazione Prada, kurš uzbūvēts pēc arhitekta Rema Kolhāsa projekta. Muzeja nosaukums šim fondam nav piedienīgs. Gan formāli, gan saturiski jaunā mākslas un kultūras telpa pārsniedz ierastos muzeja mērogus un drīzāk pelnījusi “kultūrpilsētas” apzīmējumu.
Foto: Tõnu Tunnel
KADRI ŪSA un ANDRA ORNA (Igaunija)
Mākslas platformas noar.eu veidotājas
Ir jauki redzēt, kā arhitektūra arvien vairāk un vairāk saplūst ar dabu. Nevienu vairs nepārsteidz zaļie “paklāji” uz dzīvokļu vai biroju ēku jumtiem, un saules enerģijas stacijas Kalifornijā vai Mohaves tuksnesī arī šķiet daļa no ikdienas dzīves, īpaši globālās sasilšanās problēmu gaismā vai laikā, kad ziņas par Pekinas gaisa dramatisko piesārņojumu ir grūti uztvert kā jaunumu.
Protams, ir daudz lieliskas arhitektūras piemēru, kas parādījušies pasaules dažādās vietās, bet, lai atbalstītu mūsu reģiona jaunos talantus, kuri strādā varbūt ar ne tik lielu vērienu, vēlamies pieminēt mazo, asprātīgo pārsteigumu – dabas skaņu klausīšanās megafonus mežā pie Igaunijas–Latvijas robežas. Šim pieredzējušo dizaineru, arhitektu, kā arī Igaunijas Mākslas akadēmijas studentu projektam arī starptautiski tika veltīta liela uzmanība.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka. Foto: Kristīne Madjare
IEVA ZĪBĀRTE
Arhitektūras un dizaina kritiķe
Vienīgais, kas mani mūsdienu arhitektūrā pārsteidz, ir fakts, ka arhitekti joprojām tic un cer, ka viņu profesijai ir tikpat liels prestižs kā 20. gadsimtā un agrāk. Taču, piemēram, preses relīzēs, ko ikdienas saņem arhitektūras kritiķis, kā arī publikācijās par jaunajām būvēm arhitekta vārds gandrīz nemaz neparādās – ir pasūtītājs, ir būvnieks, vēl kādas personas, bet arhitekts tiek nosaukts tikai tad, ja ziņa tiek sūtīta no paša arhitekta biroja. Latvijā mani patīkami pārsteidza Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārbūve un sabiedrības interese par to.
