10 neparasti notikumi Romana Sutas dzīvē
Agnese Pundiņa
25/02/2016
Romans Suta (1896–1944) ir mākslinieks, par kuru dzirdēts, ja ne mākslas vēstures lekcijās, tad sarunās par latviešu kultūras dzīvi 20. gadsimta pirmajā pusē noteikti. Mākslinieka biogrāfija ir piepildīta ar neparastiem notikumiem, dažkārt kļūstot par leģendām.
Romans Suta bijis ātras dabas, ekspresīvs cilvēks. Viņš aizrāvās ar visu, kam pieķērās. Līdzīgi kā renesanses mākslinieks, viņš strādāja dažādos mākslas veidos – glezniecībā, grafikā, keramikā, plakātu mākslā, scenogrāfijā, kā arī filmu mākslinieciskajā noformēšanā un pat spēlēja nelielu lomu filmā “Kaugurieši”. Romans Suta arī daudz rakstīja par mākslu un teoriju, par to, kādai vajadzētu būt mākslai Latvijā. Viņš darīja visu un bija visur, ar savu enerģiju un idejām Romans Suta brāzmaini traucās cauri mākslas pasaulei. Viņš bijis ekspresīvs un vitāls, viņam bijis smags raksturs, strauja un pat brīžiem izaicinoša uzvedība, tādā veidā kļūstot par sava laika leģendu, par kura piedzīvojumiem tika rakstīts presē. Suta bija viens no aktīvākajiem modernās mākslas propagandētājiem un aktīvi pauda savus uzskatus par dažādiem mākslas teorijas jautājumiem. Viņa lielākā kaislība bija māksla, bet viņš aktīvi interesējies arī par šahu, makšķerēšanu un zirgu skriešanās sacensībām.
Romana Sutas atstātais mantojums ir skatāms Romana Sutas un Aleksandrs Beļcovas muzejā, kas reiz bijis abu mākslinieku dzīvoklis.
Šogad par mākslinieka daiļradi atgādinās vairākas izstādes, kas veltītas Romana Sutas 120. gadu jubilejai. No februāra Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā skatāma izstāde “Romans Suta un Sigismunds Vidbergs. Divu meistaru radošais dialogs”, kas veltīta abu mākslinieku radošajai kopdarbībai. Šī ir pirmā izstāde, kas aizsāk turpmākās māksliniekam veltītās izstādes un arī citus notikumus, kas godinās Romana Sutas piemiņu.
Romana Sutas jubilejas gadā apkopojis 10 neparastus notikumus mākslinieka dzīvē.*
Romans Suta. Mets porcelāna vāzei „Zirgu sacīkstes”. 1930. gadi. Papīrs, akvarelis. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija. Skenējums
Pirmie mirkļi ratos
1896. gada 28. aprīlī Natālija Amālija Suta, būdama gaidībās, devās pie māsas Karlīnas Maizītes. Neparastos apstākļos pa ceļam lauku ratos piedzima Romans Suta. Tā arī līdz galam nav skaidrs, kur tieši ceļā puisēns dzimis, jo Karlīnas Maizītes vīrs bijis vairāku krogu īpašnieks, un nav zināms, uz kuru no krogiem Natālija Suta toreiz devās ciemos. Vēlākos gados Suta pierakstījis, ka dzimis Raunā, bet citreiz – Cēsīs. Savukārt Tatjana Suta, vēlāk rakstot par tēvu, min, ka varbūt šis neparastais dzimšanas fakts ir viens no iemesliem, kādēļ tēvam tik ļoti patikuši zirgi. Viņam piederējuši vairāki zirgi hipodromā un daudzi jo daudzi tušas melnbaltajos zīmējumos. Jau no agras bērnības Valkas pilsētas ormaņi esot bijuši Romana labākie draugi.
Romans Suta. „Baznīca.“ 1917. Audekls, tempera. 196,5 x 137 cm. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
No kuģa puikas par gleznotāju
1907. gadā Romans Suta uzsāka mācības Pleskavas reālskolā. Tēvs cerēja, ka skola savaldīs brāzmaino jaunieti, bet tā vietā 1910. gadā, abi kopā ar brāli pabeidzot reālskolu, aizbēga uz Rīgu un pieteicās par kuģu puikām. Brāļi gadu klīda pa pasauli un, kuģim piestājot dažādās ostās, puikas izbaudīja arī ostas krogu dzīvi. Pēc gada Romans atgriezās mājās un nolēma studēt mākslu. Stāsta, ka kādu nakti esot pamodies un pateicis mātei, ka vēlas kļūt par gleznotāju. Drīz vien 1913. gadā viņš devās līdzi māsīcai uz Jūlija Madernieka privāto mākslas studiju, lai gatavotos iestājeksāmeniem Rīgas pilsētas mākslas skolā. Arī šeit jauneklis nav sēdējis mierīgi – nomācījies tikai pāris mēnešus, kādu dienu paņēmis savus darbus un devies prom. Drīz vien Romans Suta iestājās Rīgas pilsētas mākslas skolā Vilhelma Purvīša klusās dabas klasē, kurā vingrinājās impresionistiskās glezniecības tehnikā. Šeit viņš iepazinās ar Jēkabu Kazaku, ar kuru kļuva par ļoti tuviem draugiem. Glezniecības studijas pārtrauca Pirmais pasaules karš, un 1915. gadā Romans Suta kopā ar ģimeni devās uz Pēterburgu. Rudenī, kā jau liela daļa latviešu jauniešu, viņš iestājās Penzas mākslas skolā.
Romans Suta un Aleksandra Beļcova. 1920. gadu vidus. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija.
Romans Suta un Aleksandra Beļcova
Skolas brīvlaikos Penzas mākslas skolas studenti devās braucienos uz Maskavu vai Pēterburgu, lai apskatītu mākslas galerijas. 1916. gada pavasarī Romans Suta ceļā uz Maskavu ieraudzīja vilcienā savu skolas biedreni Aleksandru Beļcovu, kuras uzmanību tobrīd centās piesaistīt arī vairāki citi jaunekļi. Tā kā Romans Suta ātri saprata, ka nepievērsīs meitenes uzmanību ar savu izskatu, viņš apbūra meiteni ar savu daiļrunību. Visu ceļu viņi esot norunājuši par mākslu, līdz Romans pierunājis jauno meiteni būt viņas gidam gleznu galerijās. Aleksandru Beļcovu esot aizrāvis Sutas dedzīgums. Šis brauciens ne tikai satuvināja abus māksliniekus, bet arī iedvesmoja Romanu risināt savas ieceres modernākā un ekspresionistiskākā ievirzē, kādi ir arī Sutas 1917. gada akvareļi, kas veltīti latviešu bēgļu dzīvei.
1922. gadā Romans Suta un Aleksandra Beļcova apprecējās. Arī tas noticis nedaudz neparastos apstākļos, jo Romana mamma iebildusi pret līgavas izvēli – tolaik sieviete māksliniece Rīgā bijusi reta parādība, un turklāt vēl sveštautiete. Neskatoties uz mātes iebildumiem, Romans sareģistrējās ar Aleksandru. Natālija par šo faktu esot uzzinājusi no avīzes raksta, tādēļ nekas cits neatlika, kā klāt galdu un svinēt kāzas “Sukubā”.
Sutas un Beļcovas attiecības esot bijušas temperamentīgas un kaismīgas, nevienu reizi vien piedzīvojot dažādus neparastus notikumus ģimenes dzīvē, bet, neskatoties uz to, viņi viens bez otra ilgu laiku nespēja dzīvot. Piemēram, 1941. gada pavasarī, divas nedēļas pēc oficiālas laulības šķiršanas, Romans esot draudējis nošauties, ja Aleksandra neatgriezīsies pie viņa, tādēļ abi devušies salaulāties otrreiz.
Rīgas mākslinieku grupas biedri „Sukubā” pie Romana Sutas apgleznotās sienas. No kreisās: Valdemārs Tone, Niklāvs Strunke, Oto Skulme, Romans Suta. 1920. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija. Skenējums
Leģendārais “Sukubs”
1919. gadā Natālija Suta atvēra veģetāro kafejnīcu “Sukubs”, kas drīz vien kļuva par iecienītāko jauno mākslinieku, rakstnieku un mūziķu pulcēšanās vietu. Kafejnīcas nosaukums ir veidots izmantojot divus 20. gadsimta mākslas virziena nosaukumus – supremātisms un kubisms, kas liecina par Romana Sutas mātes līdzdalību dēla mākslas dzīvē un otrādi. Iekštelpas apgleznoja un dekorēja Romans Suta, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns. “Sukubs” ir viens no leģendārākajām Rīgas bohēmas vietām. Šeit tika svinētas Beļcovas un Sutas kāzas, šeit tika dibināts satīrisks, politikai veltīts žurnāls “Ho-Ho”, kā arī, iespējams, tieši šeit radusies ideja par Rīgas mākslinieku grupu.
Romans Suta. „Sieviete un revolveris.“ 1924.–1926. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija
Rīgas mākslinieku grupa
Rīgas mākslinieku grupas pirmsākumi saistās ar domubiedru pulciņu „Zaļā puķe“ (1914–1915). 1919. gadā jaunie mākslinieki – Jēkabs Kazaks, Niklāvs Strunke, Oto Skulme, Romans Suta, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns – nolēma izveidot jaunu grupu, kas risinātu jaunus mākslas teorijas jautājumus. Viņi vēlējās izraut mākslu no provinciālisma un runāt jaunā, ekspresīvā formā. Tā radās “Ekspresionistu grupa”. 1920. gadā tā tika pārdēvēta par Rīgas mākslinieku grupu – tādā veidā apvienība vairs neorientējās tikai uz ekspresionismu kā izteiksmes veidu. Drīz vien jaunie mākslinieki nonāca konfliktā ar vecākās paaudzes māksliniekiem, kas uzskatīja, ka jaunie tikai atdarina Rietumu mākslu, nevis veicina attīstību.
Šajā laika Romans Suta daudz rakstīja presē par mākslu, cenšoties pievērst sabiedrības uzmanību mākslas attīstībai, rosinot cilvēkos spriešanas spējas un vēlmi līdzdarboties mākslas procesos.
1926. gadā gan Romans Suta, gan Sigismunds Vidbergs izstājās no Rīgas mākslinieku grupas, jo grupas biedri apsūdzēja abus māksliniekus līdzekļu šķērdēšanā. Tā kā abi mākslinieki noliedza izvirzītās apsūdzības un neviens nevarēja pierādīt pretējo, mākslinieki pameta Rīgas mākslinieku grupu.
Romans Suta. „Ierakumi.“ 1920. Audekls, eļļa. 63,5 x 58,3 cm. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Parīzes iedvesmas
1922. gada beigās Romans Suta un Aleksandra Beļcova devās ārzemju ceļojumā. Abi mākslinieki sākumā ieradās Berlīnē, bet pēc tam devās uz Parīzi, kas bija galvenais Rietumeiropas mākslas centrs. Suta pārzināja franču valodu un iepazinās ar vairākiem modernisma māksliniekiem, kā, piemēram, ar Amedē Ozanfānu (Amédée Ozenfant), Lekorbizjē (Le Corbusier), Huanu Grisu (Juan Gris) un citiem. Gan Parīzē satiktie cilvēki, gan redzētās izstādes Romanu ārkārtīgi iedvesmoja. Piemēram, Lekorbizjē ietekmē Suta sāka domāt par lietišķās mākslas attīstību konstruktīvisma manierē.
Romans Suta atgriezās Parīzē vairākkārt. Viena no pēdējām reizēm bija 1937. gadā, kad viņš iekārtoja Latvijas paviljonu Parīzes starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē.
Romans Suta. Dekoratīvs šķīvis „Kāzas”. 1928. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija
“Baltara” veiksmes un neveiksmes
1924. gadā Romans Suta kopā ar Sigismundu Vidbergu un Aleksandru Beļcovu nodibināja porcelāna apgleznošanas darbnīcu “Baltars” (latīņu valodā ars Baltica jeb Baltijas māksla). Ideja par lietišķās mākslas attīstīšanu Sutam radās pēc iepazīšanās ar Lekorbizjē. Grupai pievienojās arī Dmitrijs Abrosimovs, kurš apmācīja pārējos porcelāna apdedzināšanā. Katrs no māksliniekiem izveidoja sev raksturīgu porcelāna apgleznošanas metodi, izmantojot kompozīcijās vienotu konstruktīvu uzbūvi. Savos porcelāna šķīvju sižetos Suta bieži izmantoja latviešu sadzīves ainas – gan no lauku cilvēku, gan no pilsētnieku dzīves – , bet dažkārt viņš dekorēja tos tīri konstruktīvi.
1925. gadā mākslas porcelāns tika prezentēts dažādās izstādēs, tajā skaitā Starptautiskajā dekoratīvi lietišķās mākslas izstādē Parīzē, kurā “Baltars” tika apbalvots ar trim medaļām – zelta medaļas ieguva Vidberga šķīvju kompozīcijas un Abrosimova tehniskais izpildījums, bet bronzas medaļu ieguva Sutas šķīvju kompozīcijas. Neskatoties uz apbalvojumiem un veiksmēm, darbnīcu skāra finansiālas grūtības, jo ienākumi nespēja nosegt mājrūpniecības augstās pašizmaksas. 1928. gadā “Baltars” pārgāja Sutas īpašumā, jo Vidbergs no uzņēmuma izstājās. Suta vēlējās glābt darbnīcu, tādēļ 1930. gadā, izvēloties labākos 200 priekšmetus, nosūtīja tos uz izstādi Ņujorkā un Vašingtonā. Lai gan daudzi darbi tika pārdoti, atpakaļceļā, paviršas trauku iepakošanas dēļ, nepārdotie trauki saplīsa, līdz ar to zuda arī pēdējā cerība atjaunot “Baltars” darbību.
Romans Suta. “Izpārdošana.” No cikla „Iela”. 1920. gadu beigas. Papīrs, tuša. 32 x 35,4 cm. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija
Pasniedzējs Romans Suta
1929. gadā, aizvietojot uz pāris nedēļām savu draugu Vidbergu Rīgas Tautas augstskolā, Suta pat nenojauta, ka uz turpmākajiem desmit gadiem kļūs par pasniedzēju. No 1929. līdz 1931. gadam Suta strādāja par zīmēšanas pasniedzēju un no 1931. gada – arī par gleznošanas studijas vadītāju. Ar savu dedzību pret dzīvi un mākslu viņš aizrāva arī savus skolniekus. Suta saprata, ka ar klasisko mākslu sev iztiku vien nenodrošinās, tādēļ saviem studentiem mācījis arī māksliniecisko telpu un skatlogu noformēšanu, grāmatu grafiku, scenogrāfiju un lietišķo mākslu. Lai nodrošinātu praktisku pieredzi, Suta studentus ņēma par palīgiem lielākos pasūtījuma darbos.
Pēc Rīgas Tautas augstskolas darbības pārtraukšanas 1934. gadā, Suta turpināja pedagoģisko darbu līdz par 1940. gadam savā privātajā studijā. Viņš centās iemācīt saviem skolniekiem ne tikai amatu, bet arī prasmi domāt par mākslu.
Romans Suta. Dekoratīvs šķīvis „Bermontiāde”. 1928. Porcelāns, virsglazūra. Diametrs 40,5 cm. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Tautas gaumes veidotājs
Apskatot Romana Sutas radošo darbību, viņa biogrāfijā ir ļoti daudzas un dažādas nozares. Viņš gleznoja, zīmēja, darbojās grafikas mākslā. Suta mēģināja arī izveidot latviešu modernā interjera stilu, kam būtu bijis jāapvieno zemnieciska vitalitāte ar ziemeļniecisku temperamentu, tādēļ viņš pievērsās porcelānu trauku apgleznošanai. Vēlākos gados viņš strādāja Nacionālajā Operā un dažādos teātros kā scenogrāfs, veidoja interjera noformējumu Ķemeru restorānā “Jautrais ods”, zīmēja tērpu metus izrādēm, kā arī tika aicināts iekārtot izstādes gan Latvijā, gan ārzemēs. Trīsdesmitajos gados viņš atsāka darbu keramikas nozarē, kļūstot par trauku formu un apgleznojumu metu zīmētāju Kuzņecova porcelāna fabrikā, kur tika ražoti gan dārgi un elitāri priekšmeti, gan arī lēta standarta prece. Iespēju šeit strādāt Suta uzskatījis par lielu priekšrocību, lai audzinātu tautas gaumi mākslā ar ikdienā lietojamo priekšmetu starpniecību. Vēlāk Sutam piedāvāja darbu arī Iļģuciema stikla fabrikā, kurā viņš veidoja metus kristāla trauku formām un gravējumiem. Strādājot abās fabrikās, mākslinieks esot nonācis pie secinājuma, ka plaši ieviest moderno latviešu interjeru stilu būtu iespējams tikai tad, ja tas tiktu organizēts valstiskā līmenī.
Kā viena no būtiskākajām radošajām darbībām ir Sutas publicistika. Viņš rakstīja daudzos un dažādos laikrakstos – gan recenzijas un mākslas teorētiskos pārspriedumus, gan piezīmes no saviem ceļojumiem pa Eiropu, tāpat arī radīja karikatūras dažādiem žurnāliem, piemēram, “Ho-Ho”. Pēc atgriešanās no Parīzes 1923. gadā, Romans Suta sāka vākt faktus un materiālus par latviešu mākslas vēsturi. Tajā gadā Leipcigā iznāca viņa brošūra vācu valodā “60 Jahre lettisher Kunst” (“60 gadi latviešu mākslā”). Šī bija pirmā ārzemēs izdotā grāmata par latviešu jaunlaiku mākslu no 1860. līdz 1920. gadam.
Trīsdesmito gadu beigās mākslinieks pievērsās kinomākslai, veidojot dekorācijas Rīgas mākslas filmu kinostudijas lentei “Kaugurieši”. Interesanti, ka Romans Suta arī epizodiski ir iemūžināts kadros kā baznīcas ķesteris. Filma tika pabeigta 1941. gada jūnijā – dažas dienas pirms kara sākuma. Filma tika ārkārtīgi atzinīgi novērtēta, tādēļ Romans Suta kopā ar filmas operatoru Voldemāru Pūci tika nosūtīti radošā ceļojumā uz Maskavu. Pēc atgriešanās Rīgā, tika uzsākts darbs pie filmas “Melanholiskais valsis”, kas uzņemts pēc Emīla Dārziņa dzīves motīviem.
Aleksandra Beļcova ar Romanu Sutu Jūrmalā. 1930. gadu pirmā puse. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija
Pēdējie soļi kino
Tik pat neparasts kā dzimšanas brīdis, bijusi arī Romana Sutas aiziešana. 1941. gadā, strādājot pie filmas “Melanholiskais valsis”, kādu dienu pie kinostudijas piestāja bruņotu vīru mašīna un deva pavēli “brīvprātīgi” evakuēties uz Padomju Savienību. Romans Suta paspēja tikai piezvanīt uz mājām. Vien 1959. gadā, pēc brauciena uz Tbilisi, Romana Sutas meita Tatjana Suta Kara tribunālā Rīgā saņēmusi tēva reabilitācijas dokumentu, kurā noskaidrojās, ka viņš ir nošauts 1944. gada 14. jūlijā uz apmelojumu pamata par maizes talonu viltošanu. Romanam Sutam toreiz bija 47 gadi.
* Raksts tapis, izmantojot Tatjanas Sutas 1975. un 1996. gadā izdotās grāmatas par Romanu Sutu.
