Buona notte, signor Blumberg...
Andra Brinkmaņa vēstule no Milānas
26/02/2016
Milāna, 2016. gada 18. februāris
Saulainā un aizņemtā ziemas diena Milānas Jaunajā mākslas Akadēmijā NABA, kurā pasniedzu, sākās visai ikdienišķi. Steiga, kafija, studenti – šis ir kursa darbu laiks. Papīri, lietišķi jociņi ar kolēģiem – studentu darbi…
Pauzē, izskrienot pārbaudīt e-pastus, pienākušas divas vēstules no maniem vecākiem. Abu saturs ir līdzīgs un sagrauj šīsdienas rutīnu.
Kaut kā automātiski zvanu Mārai Ķimelei, kas pēdējo gadu laikā bija kļuvusi par sava veida starpnieci. Pēc sarunas neesmu īsti drošs, ka Māra saprata, par ko īsti runāju. Iespējams visai naivi, pašam to neapzinoties, komunicēju viņai faktu, kurš tika publiskots tikai dažas stundas iepriekš – šodien aizsaulē aizgājis mākslinieks Ilmārs Blumbergs.
Ir visai dīvaini redzēt, cik emocionāli uzlādēti ir avīžu un interneta mājas lapu virsraksti, runājot par visbanālākajām tēmām vai triviāliem ikdienas sīkumiem, un cik sausi un maz var pateikt šāda zaudējuma sakarā.
Pēdējo gadu laikā ar Ilmāru sazināties bija visai grūti. No publiskās skatuves viņš bija nozudis un reti kurš interesējās par šīs nozušanas patiesajiem iemesliem. Būdams visai noslēgts cilvēks, viņš par savu “cīņu” nestāstīja dzeltenajā presē vai vietējos žurnālos.
Eksistēja visai noslēgts cilvēku loks, kuri zināja, kuri interesējās, kuri mēģināja sarunāties. Diemžēl, jau vairākus gadus vienam no retajiem kultūras cilvēkiem, kuram būtu vēl tik daudz ko teikt, liktenis bija atņēmis tieši balsi.
Ilmārs vienmēr bija lielisks sarunu biedrs. Tās nekad nebija virspusējas diskusijas. Vienmēr tika pateikts kas jēgpilns. Ilmāram piemita ļoti savdabīga, Andrejam Tarkovskim līdzīga “dziļa” harizma.
Tā pa īstam mēs iepazināmies Ļubļanā, pēc Ilmāra debijas pilsētas operā ar “Aīdas” scenogrāfiju. Visai dīvains laika posms katra dzīvē, kas mūs saveda kopā – mani, tolaik vēl pavisam jaunu un nepieredzējušu kuratoru, un Ilmāru – tobrīd Latvijas atzītāko mākslinieku. Daļu vakara pavadījām apspriežot izstāžu plānus, kuru realizēšanai nebija ne līdzekļu, ne pietiekami daudz laika, taču kurus beigu beigās izdevās realizēt neiedomājami viegli un vienkārši.
Ilmārs Blumbergs savā personālizstādē Venēcijā. Foto no personīgā arhīva
Bija 2003. vai 2004. gads. Pēc tam sekoja divas izstādes – viena Rīgā, otra Venēcijā. Pirmā – “Sapņu Sala” teju sešus mēnešus bija apskatāma galerijā “Noass” uz AB dambja, otra – pusotru mēnesi piepildīja nelielo San Ludovico baznīciņu Venēcijā.
Izstādes sargu algošanai Venēcijā līdzekļu nebija. Ar vieglu roku piekritu uzņemties šo pienākumu, pavadot izstādē pusotru mēnesi. Papildus fotogrāfijām, video un skulptūrām telpā bija arī dīvaina ierīce – trīsdesmit metru gara zīmējuma rullis, kuru līdzīgi kā kinofilmu mehāniski grieza pats Ilmārs, stāstot par tajā redzamajiem tēliem. Organizējām vairākas tikšanās, kuru laikā Ilmārs pats darbināja šo mašīnu un hipnotiskā balsī iepazīstināja klātesošos ar savu zīmējumu un gleznu universa iemītniekiem. Viņa prombūtnes laikā stāstīt nācās man, vienmēr apzinoties, cik nepilnīgi tas izdevās.
Ilmārs, zinot par manu neseno pārbraukšanu uz Venēciju un īpašo “personisko stāstu”, kas man lika pieņemt šo lēmumu, it kā jokojot teica, ka palikšot Venēcijā uz izstādes laiku. Es noorganizēju šo palikšanu un joks kļuva par realitāti. Šī pusotra mēneša laikā tapa “Venēcijas grāmatas”. Simtiem zīmējumu, skiču, fotogrāfiju.
Nekad līdz galam tā arī neesmu sapratis šo Ilmāra apsēstību ar Venēciju. Likās, ka viņam bija bail palaist garām katru sekundi un šī nelielā pilsētiņa piepildīja un pārpludināja viņa iztēli un darbus līdzīgi kā rudenīga acqua alta. Ilmārs Venēcijā tā arī nekad vairs neatgriezās, bet, šķiet, viņš to tā arī nekad nespēja pamest. Skaidrs ir viens – bez Venēcijas viņa darbi būtu citādi.
Iznāca “Venēcijas grāmatas”. Bijām runājuši, ka tajās būs tikai zīmējumi, jo nebija iespējams vienā tekstā summēt visu sarunu, pieredzes, ideju un pārdzīvojumu kopumu. Teksts tomēr bija. Visai dīvaina fikcija.
Tas nedaudz sagrāva šo reto saikni, kura vairāku mēnešu laikā bija izveidojusies. Pēc tam tikāmies nedaudz retāk un kopīgas izstādes vairs neesam veidojuši.
Ilmārs Blumbergs. No darbu sērijas “Venēcijas grāmatas”. Attēls no žurnāla “Studija” arhīva, izdevniecība “Neputns”
Šobrīd, domājot par šo pieredzi, ir skaidrs, ka tā atstāja neizdzēšamas pēdas. Ilmārs reiz jokoja, ka es esot nevis izstāžu, bet dzīves kurators, jo Venēcijas pieredze bija ļoti spēcīga. Viņš šīs pēdas transformēja savos darbos. Man šī tikšanās kļuva par sava veida dzīves skolu, jo, šķērsojot pārsātināto Blumberga galaktiku, ir teju neiespējami palikt imūnam.
2007. gadā sāku studēt Milānā un integrējos vietējā mākslas vidē, pakāpeniski zaudējot saikni ar Rīgu.
Kādas četras vai piecas reizes, steidzoties pa Venēcijas ielām un ieraugot tālumā paliela auguma vīrieti ar bārdu, grasījos pasveicināt šo cilvēku, cerot, ka tas būs Ilmārs, kurš kāda iemesla dēļ būs mainījis domas un atgriezies Venēcijā (prombraucot Ilmārs teica, ka Venēcijā vairs neatgriezīsies). Diemžēl viņš izpildīja savu solījumu.
Ilmāra darbu universs ir tik blīvs un komplekss, ka to nav viegli pasniegt rietumos. Konfrontēties ar viņa mantojumu būs nu jau nākamo paaudžu uzdevums.
Izstādē galerijā “Noass” eksponētā darba nosaukums bija lakonisks – “Cilvēki nemainās, tie mirst”. Šī frāze man mūžam sagādāja problēmas, taču mūsdienu globālās krīzes situācijā sāku nojaust, par ko bija runa.
Itālijas izstādes katalogam Ilmārs bija radījis sava veida mantru – par zīmējumiem, kuri ir ieslēgti kastītē, mūsu galvā, par mākslu, kuru katrs interpretējam un uztveram savādāk, kā potenciālu, kuru visbiežāk tā arī neaktivizējam. Ilmāra domas un vārdi vienmēr bija savdabīgi, ar sava veida šamanisku šarmu apvīti, līdzīgi kā Jozefa Boisa uzskati par mākslu. Viņa idejas bieži saskan ar Boisa domām un sociālās skulptūras konceptu – par kultūru, kura ir patiesais cilvēka kapitāls, potence un vienīgais iespējamo pārmaiņu stimuls.
Pēdējais kursa darbs Milānā, kuru šodien aizstāv, citē virkni lielisku autoru un visi citāti neviļus liek domāt par Ilmāru.
Kā raksta Hanna Ārente: “Mēs paliekam, kas cilvēki vienmēr ir bijuši, – domātājbūtnes. Ar šo es negribu teikt neko vairāk kā vienīgi to, ka cilvēkiem ir sliecība, varbūt arī vajadzība aizdomāties pāri zināšanu robežām, darīt ar šo spēju ko vairāk, nekā tikai izmantot to par izzināšanas un rīkošanās instrumentu... Un te nu jāpiebilst, ka nozīmīgs, statistiski pat visnozīmīgākais cilvēku dzīves faktors, kas izpaužas nevis daudzu, bet gan visu cilvēku rīcībā, ir nedomāšana, kas (..) prasa spriest provizoriski, paļauties uz tradīcijām un paradumiem, tātad balstīties uz aizspriedumiem.”
Šodien cilvēka izaicinājums nav vis darīt ļaunu, bet gan, tieši otrādi, pretojoties ļaunuma spiedienam, – domāt. Tieši šī nu jau retā spēja domāt vieno Ilmāru ar citiem intelektuāļiem ar lielo “I”, kurus man izdevies satikt šo gadu laikā – Jons Grigoresku, Haruns Faroki, Džons Akomfrahs, Umberto Eko u.c.
Laikā, kad tika atklāta Venēcijas izstāde biju romantiski iemīlējies. Šī enerģija ir tik spēcīga, ka spēj uzlādēt arī apkārtējos. Ilmārs bija Venēcijā tieši šajā laikā un tolaik katalogā ievietoja frāzi, kura man šķita teju patētiska: “Sii, com’eri quando eri innamorato” (Esi tāds kāds biji, kad biji iemīlējies). Šobrīd šī frāze kļuvusi pavisam skaidra un radikāla un, protams, ka Ilmārs nerunāja vien par romantisko mīlestību.
Savu pēdējo izstādi viņš nosauca “Es nemiršu”. Ilmāram bija pilnīga taisnība.
Ilmārs Blumbergs. No darbu sērijas “Venēcijas grāmatas”. Attēls no žurnāla “Studija” arhīva, izdevniecība “Neputns”
Māksla ir radīšanas akts, un ikviens radīšanas akts ir pretošanās, kā raksta Žils Delēzs. Pretošanās iznīcībai, laikam, vēsturei, viennozīmībai un nāvei. To, cik dzīvs būs Blumbergs pēc savas ķermeniskās dzīves noslēguma, rādīs mūsu spēja neaizmirst viņa mantojumu un mūsu spēja aktualizēt viņa darbos snaudošās potencialitātes.
Viesojoties Venēcijā, Ilmārs uzturējās lielā dzīvoklī kopā ar manas draudzenes vecvecmāmiņu. Viņa runāja tikai dialektā. Viņu nesaprata pat itāļi. Bet Ilmārs mācēja klausīties, un viņi spēja sarunāties stundām – katrs savā valodā. Pirms gulētiešanas viņa savā smalkajā balstiņā izdvesa: “Buona notte, Blumberg!” Ilmārs atbildēja: “Ar labu nakti!”
Ar labu nakti, Ilmār!
Izsakot līdzjūtību tuviniekiem, Andris Brinkmanis / 18.02.2016.
Vēstules nosaukums atsaucas uz Andas Kļaviņas rakstu “Buona notte, Blumberg!“, publicēts laikrakstā “Diena“ 2005. gada 30. aprīlī
