Par garšīgu mākslu nākotnē
Kārlis Vērpe
13/05/2016
Jautājums par to, kāda būs māksla nākotnē, vismaz manī raisa pamatīgu mulsumu. Viens no šī mulsuma priekšnoteikumiem ir filozofijas izglītība, kurā jautājumi bieži vien ir svarīgāki par atbildēm, jo jautājuma acīmredzamie vai slēptie cēloņi un forma paši par sevi ir ārkārtīgi interesanti. Jautājumiem vienmēr ir vēsture. Kādēļ tas tiek jautāts? Kas no atbildētāja tiek sagaidīts? Neko negaidot, labākajā gadījumā var izspiest vaicājumu, uz kuru neradīsies motivācija atbildēt. Vēl jo vairāk – jautājumus interesantus dara arī tas, ka tie paredz noteiktu atbilžu spektru vai horizontu un tie ir atbildami vienīgi pavisam noteikta horizonta ietvaros. Pateicoties tam, ka cilvēka skatījumu ikreiz nosaka noteiktas zināšanas un intereses, jautājumu ir iespējams uztvert vai saprast, to pieņemt kā atbildēt vērtu. Piemēram, ja mēs dzīvotu ar apziņu, ka mākslā viss jau ir sasniegts, jautājums par mākslu nākotnē būtu lieks. Tāpat pirms mēs vispār tiekam pie jautājuma atbildēšanas, izbrīna vērtas taču ir pirmās domas, kas atbildei prātā šaujas. Kāpēc tieši tādas? Kāpēc ne citādas? No kurienes tās radušās? Arī atbildētājam ir sava vēsture vai perspektīva, kādā viņa apziņa ir fokusēta.
Iedomājamies situāciju. Esam par mūsdienu mākslas stāvokli noskaņoti skeptiski un no nākotnes neko negaidām – globālā sasilšana, lielas zemeslodes daļas pārvēršanās tuksnesī jau šī gadsimta laikā, arvien iznīcinošāka tirgus ietekme uz kultūru, tās pārvēršanās arvien triviālākā un zombiskākā izklaidē, demokrātisko režīmu sacietēšana autoritārās formās, pilsoņu kari utt. Pie šādiem priekšnoteikumiem arī mūsu pareģojums labākajā gadījumā atgādinās kādu no miniseriāla “Melnais spogulis” (Black Mirror) epizodēm. Teiksim, pirmās sezonas otro sēriju. Tās galvenais varonis dzīvo distopiskā iekārtā, kur cilvēki ikdienu pavada uz trenažierriteņiem ražojot elektrību un pelnot virtuālu naudu. Privātā telpa ir zudusi: guļamistabas sienas klāj milzu ekrāni, kurus nav iespējams izslēgt; izvēle ir tikai starp truliem TV šoviem, pornogrāfiju vai vienu un to pašu datorspēli, kurā var šķaidīt bezveidīgus humanoīdus. “Izvēlēto” nodarbi ik pa laikam pārtrauc reklāmas, kuras var apklusināt, samaksājot attiecīgu iekrātās naudas summu. “Dzīves jēgu” šajā pavisam regulētajā ikdienā nodrošina iespēja iegādāties visādus niekus savam virtuālajam avatāram un cerība izrauties izklaides industrijā, ja vien neesi jau tik notrulis, ka ar esošo ir gana. Sakrājot prāvu summu, vari iegādāties biļeti dalībai šovā, asprātīgā “Britānijai ir talants” (Britain’s Got Talent) parodijā, kas šajā pasaulē ir vienīgais tilts uz komfortablāku eksistences stāvokli.
Mūsu varoņa pasaulē māksla ir zudusi, ja ar to saprotam kaut ko citu nekā izklaides, avatāru aksesuāru vai pornogrāfijas noformēšanu. Kā jau teicu, šāda versija būtu labākā no arsenāla, ko piedāvā mūsdienu distopisku vīziju tēlošanas tradīcija, jo mūsu versija vismaz būtu gardi pašironiska. Bet jau šai izvēlei patiesi ir gara un plaša vēsture, no kuras apzelētākie piemēri ir spilgtie Džordža Orvela “1984” un Oldesa Hakslija “Brīnišķīgā jaunā pasaule”, kā arī strīdi par to, kurā no darbiem nākotne paredzēta precīzāk.
Pastkartes no Pētera Vaisa kolekcijas. postcard-museum.com
Ja arī mūsdienu piezemētākie un zinātniskos mērījumos balstītie tuvākās nākotnes pareģojumi nesola neko rožainu, ir skaidrs, ka ir pamatīga atšķirība starp to, ko un kāpēc iztēlojamies un kas beigu beigās notiek. Par to varam pārliecināties, tēvišķi smīkņājot par nākotnes pareģojumiem pagātnē, kuri no mūsdienu skatījuma, ja arī mēdz būt necerēti trāpīgi, tomēr atklājas arī kā diezgan neprecīzi, pārsteidzīgi vai pat naivi. Piemēram, pastkartē no 20. gadsimta sākuma ir attēlota nākotnes vīzija, kurā Hamburgas iedzīvotāji jau pārvietojas visai groteskos un tomēr personīgos lidaparātos. Tolaik jaunā gaisa kuģa – cepelīna potenciāls cilvēkiem esot licies tik daudzsološs, jo automašīnas un divriteņi pārdesmit gados bija pamatīgi izmainījuši satiksmi, stipri paātrinot individuālo pārvietošanos tiem, kas varēja to atļauties. Šādi tēlojumi mums liekas naivi vien tad, ja paši esam gana aizmāršīgi, lai neatskārstu, ka jebkuri pareģojumi ir ieausti sava laika iespējamo atbilžu horizontā. Arī mēs savos pareģojumos drīz vien kļūsim amizanti. Pat nopietnie Orvela un Hakslija darbi, kurus vērtīgāk būtu lasīt kā sava un tuvākā laika hiperbolizētu kritiku, paldies Dievam, viņu iztēlotajā veidolā vismaz pagaidām vēl nav īstenojušies.
Izvēle nākotni mālēt nopietni distopiski ir šaubīga, jo ietver nepieciešamību vismaz sev atbildēt uz papildus jautājumiem: kādēļ šāda perspektīva tiek ieņemta un kāds ir tās mērķis? Izsakoties vienkārši – kāds no tās labums? Jo ir arī skaidrs, ka pat tuvākas nākotnes paredzēšana ir ļoti spekulatīva padarīšana, ja vien jūsu rīcībā nav detalizētas zināšanas par civilizācijas attīstības cikliem, kādas visdrīzāk jums nav. Tāpēc paredzēšana lielākoties saistās ar vēlamā projicēšanu un nevis stingru zināšanu. Galu galā dzīvojam arī atšķirīgā laikā, nekā Hakslijs un Orvels – distopiskas filmas Holivuda ik gadus producē gubām un to iekrāsotajā perversi izklaidējošajā ainavā ir teju neiespējami būt nopietni brīdinošam, kāds pamatā bija abu minēto lielmeistaru mērķis. Diezin vai pēc “Bada spēļu” vai “Terminatora” kārtējā turpinājuma noskatīšanās sajūtaties kaut par gramu apzinīgāki un gatavāki nodoties pasaules uzlabošanai. Visdrīzāk tāds taisnvirziena pavērsiens jūsu ikdienas praksē gan arī nebūtu tas vēlamākais.
Pastkarte (1899–1910, Francija)
Distopijas pretpols vai pēc vairāku teorētiķu domām monētas otra puse ir utopija, vismaz centrāls avangarda mākslas vēstures armatūras elements, kas vēl arvien nosaka priekšstatus par mākslas misiju un tās nākotni. Kurators Čārlzs Eše raksta, kopš viņš ir kļuvis par Van Abes muzeja (Eindhovena, Nīderlande) direktoru, viņu interesē muzeja kā publiskas institūcijas attīstība un modernās mākslas radikālāko ideju piedāvājums, kas tiecas pārraut saites ar muzeja 19. gadsimta buržuāzisko mantojumu. Respektīvi, muzejs kā kultūras augstāko sasniegumu kvintesences templis, kuru primāri lieto un apsaimnieko sabiedrības elite un uz tajā glabāto garamantu izpratni “vienkāršā tauta” var tikai tiekties, pēc Ešes domām vairs neatbilst laika garam un avangarda mākslas izaicinājumiem. Eše gan atgādina, ka radikālisms, modernisma transformatīvā un esošo nemitīgi pārvērtējošā dziņa ir muzeja idejas pamatā jau kopš tā sākuma.[1] Respektīvi, pati muzeja institūcija ir utopiska no laika gala un tuvojoties mūsdienām nonāk tikai arvien intensīvāku ideju cīņas krustugunīs par tā ideālo veidolu, no kura būtu iespējams pasauli iztēloties labāku. Šo domu apzināties un izvērst ir ārkārtīgi būtiski arī diskusijās Latvijā par nupat atklātā Nacionālā mākslas muzeja jauno ekspozīciju un vēl gaidāmo Laikmetīgās mākslas muzeju, kur šķietami radikāli atšķirīgu ideju sadursme pamatos ir viena un tā paša procesa rezultāts. Pati modernisma programma nosaka horizontu, kurā jaunas idejas, mākslas un tās eksponēšanas veidi agri vai vēlu nonāk konfliktā ar jaunākām, jo pats ‘jaunais’ ir ierakstīts modernitātes domāšanas dziļūdens matricē, vismaz mākslas kontekstā noteikti. Var pat teikt asāk – laikmetīgās un modernās mākslas adepti jau izsenis to vien dara, kā atrodas jaunā gaidās.
Arī man adresētais Arterritory.com jautājums par mākslu nākotnē svārstās minētās matrices ietvaros. Tāpat manu iespējamo atbilžu horizonts. Vai tuvākajā nākotnē glezniecība vēl pastāvēs? Kādas mākslas formas piedāvās jaunās tehnoloģijas? Pat, ja šie jautājumi nav uzdoti ar cerību saklausīt ko daudzsološi jaunu, pat ja tos jautā mūslaiku stoiķis, kas nepadodas straujo pārmaiņu pavisam dabiski raisītai nedrošības sajūtai, tie sevī ietver konstatāciju, ka atrodamies pamatīgu pārmaiņu laikā, kad nav skaidrs, ko nesīs nākamā desmitgade. Turklāt jautājumi liecina par savdabīgu mentalitāti, kurā pārmaiņas tiek atzītas, atrodas interešu degpunktā un tām pat tiek piespēlēts, jo pastāv taču arī iespēja par pasaulīgi mirklīgo murdoņu nelikties ne zinis un nodoties mūžīgā apcerei, nekreņķējoties par to, cik kāds izcils mākslas darbs ir jauns vai vecs un cik ilgi tas pastāvēs.
Līdz ar to, domājot jautājuma par mākslu nākotnē raksturu, mēs nevaram izvairīties no savaņģotības ‘jaunajā’. Gribot negribot mums attiecībā pret to ir jānostājas, un mūsu izvēlētā nostāja prasa pēc izpratnes. Bet arī šajā gadījumā ir sarežģīti, jo tas, kas šodien tiek piesaukts vai gaidīts kā ‘jauns’, mani lielākoties mulsina. Lai paskaidrotu, kādēļ tas tā ir, uzmetīšu ātru, pavisam patvaļīgu un daļēju ‘jaunā’ klasifikāciju.
Henrijs Fokss Talbots. The Open Door. No grāmatas The Pencil of Nature. 1844
Pirmkārt, ļoti bieži jaunais mūsdienās tiek piesaukts tehnoloģisko izgudrojumu sakarā. Ik brīdi tiek radītas vēl neredzētas tehnoloģijas un ir vairāk kā skaidrs, ka tehnoloģijas mainīs cilvēku sadzīvi. Kā to jau savulaik paveica Johans Gūtenbergs vai Viljams Henrijs Fokss Talbots – grāmatu iespiešanas un pozitīva-negatīva fototehnikas izgudrotāji. Internets un dators vien ir radikāli citādi mediji, kas, šķiet, inovācijām ietilpīgāki par drukāto grāmatu vai fotogrāfiju. Šādā aspektā jaunais vai nākamais ir kaut kas ārkārtīgi grūti paredzams, jo mums ir darīšana ar mūsu ierastajam zināšanu un interešu horizontam salīdzinoši svešām lietām. Mēs pat jau itin veikli datoru lietojam pirms vispār esam sākuši atskārst, ko tas īsti nozīmē un paredz. Šeit fotogrāfijas izgudrošana un tās sākotnējā skaidrošana ir pamācošs piemērs. Viens no medija izstrādātājiem, britu zinātnieks un izgudrotājs Henrijs Fokss Talbots, savā 1844. gadā publicētajā darbā “Dabas zīmulis” (The Pencil of Nature) kā reiz piedāvā entuziastisku aprakstu par fotogrāfijas dažādajiem potenciālajiem lietojumiem. Lielāko daļu piemēru Talbots velta fotogrāfijas lietu kopējošā rakstura skaidrošanai. Fotogrāfijas būs parocīgas zinātnē, jo spēj detalizētāk par cilvēka aci reģistrēt redzamo realitāti. Fotoattēli ļaus saglabāt mākslas darbus vai pat paātrināt lietu inventarizēšanas procesus, kas agrāk ir bijuši iespējami vien biezu un nogurdinošu aprakstu formā. Fotogrāfija vienā mirklī var iemūžināt veselu porcelāna kolekciju. No mūsdienu skatījuma “visnaivākais” šķiet Talbota pareģojums par fotogrāfijas māksliniecisko potenciālu, aprakstot attēlu ar nosaukumu “Vaļējās durvis”. Talbots kā reiz vēlas vārdos noķert “jaunas mākslas” (new art) sākumu. Jau trešajā apraksta teikumā viņam nekas cits neatliek, kā tverties pie holandiešu glezniecības skolas piemēra, jo tā māca attēlot ikdienišķas un pazīstamas situācijas. Lieki piebilst, ka no mūsdienu skatpunkta raugoties, šī ir vēl pavisam agrīna forma patiešām jaunai mākslai un drīzāk sākums aizraujošai un ilgstošai mijiedarbībai starp fotogrāfiju un glezniecību, kas nav noklususi līdz pat mūsdienām. Un par spīti tā laika bieži vien pavisam distopiskajiem pareģojumiem par glezniecības iznīkšanu spriganās jaunās tehnoloģijas ēnā, nekas tāds arī nav noticis un ir pagājuši jau teju divi gadsimti.
Pastkartes no Pētera Vaisa kolekcijas. postcard-museum.com
Otrkārt, jaunā gaidas rada aizdomas, jo mūsdienās mākslas kontekstā ļoti bieži tām ir līdzīga struktūra kā jaunu produktu un gadžetu gaidām, kas lielākoties ir tirgus mākslīgi radītu vajadzību fikcijas. ‘Jaunais’ pēc savas formas, ja pat saturiski tas ne ar ko īpašu neatšķiras no vecā, kā, piemēram, jaunas džinsas nav daudz revolucionārākas par vecajām, darbojas kā nepieciešams tirgus akselerātors un lubrikants. Veiksmīgi pārdot var tikai kaut ko, kas ir vismaz šķietami ‘jauns’ vai ja vecs, tad pasniegts kaut kā jauni. Līdz ar to, jaunā piesaukšana bieži vien ir to pašu veco kapitālisma pamatprincipu efekts.
Treškārt, ‘jaunā’ medības bieži vien rada šķietami nepārlecamu aizu ar ‘veco’, bet vecais mūsdienās mēdz būt kaut kas tāds, kas ir bijis vien pirms desmit, divdesmit gadiem. Tas mēdz radīt šķitumu, ka no ‘vecā’ tieši tā savlaicīgajā izpausmē un horizontā vairs nevar neko iemācīties un ieraudzīt lietu kārtību auglīgā, jaunā perspektīvā. Šāds impulss, savukārt, kultūru priekšstata kā nemitīgu izgāztuvi, kurā atdusas viss, kam ir beidzies lietojuma termiņš. Līdz ar to daudz kas šodienas mākslas kontekstā ir ārkārtīgi īslaicīgs. Un ne tāpēc, ka tas nebūtu interesants ilgstošu pārdomu un turpmākas rūpīgas izkopšanas vērts, bet tāpēc, ka laiks lido vēja spārniem un pakavēšanās draud ar iepalikšanu. Piemēram, tikai nesen, kolēģes pacietīgi iedvesmots, sāku apzināti interesēties par māksliniecisku izpēti (artistic research), pēc manas laika atskaites salīdzinoši nesenu, var teikt – savā ziņā jaunu konceptuālu ietvaru, kādā domāt par mākslu un tās mijiedarbību ar pētniecību. Tikko domu biju sācis, kolēģe atzina, ka vietās, kur pēdējos gados tā praktizēta, tā kļuvusi pašsaprotama un nav vairs nekas diez ko svaigs. Tik strauja jaunuma nomaiņa rada aizdomas par grūtībām daudz maz pamatoti noteikt, kas un kādā ziņā patiešām ir jauns. Jo vai tad mūs interesē tas, kas tūdaļ pat nebūs pat pieminēšanas vērts?
Un visbeidzot, mūsdienu paātrinātā laika šķitumā laikmetīgajā mākslā var just zināmu hiperaktivitātes, rezignācijas un paguruma sajaukumu attieksmē pret visu jauno. Un kā lai citādi tas būtu, īpaši dzīvojot Latvijā, kura gribot negribot atrodas citā laika zonā nekā mākslas lielie centri. Ja jau tur jaunais rodas un zūd ar tādu paātrinājumu, tad no šejienes veroties ātrumu varam pareizināt ar pāris vienībām. Turklāt, uz kuriem centiem ir jāskatās? Mūsdienās būtu ārkārtīgi veci uzskatīt, ka nozīmīgākie mākslas centri atrodas, teiksim, tikai Rietumeiropas vai Amerikas lielpilsētās, jo šāds uzskats patiesi būtu aplami rietumcentrisks. Pasaule ir daudz lielāka un cenšoties patiešām nopietni izsekot visam jaunajam, kas tieši šobrīd rodas, var vienīgi zaudēt prātu.
Par spīti tam, ka šajā rakstā tā arī nenonācu pie atbildes uz jautājumu, kāda būs māksla nākotnē, un paliku pie brīnīšanās par jautājuma priekšnoteikumiem un zemūdens akmeņiem, domāt par mākslu nākotnē arī manuprāt ir būtiski. Īpaši tādēļ, ka nākotne būs izaicinoša. Tādēļ noslēgumam es gribētu pilnībā paļauties utopiskā vizionārisma kodolā esošajam dzinējspēkam – vēlamajam, un neizlikties, ka kaut ko par nākotni zinu pateikt. Es vēlos, ka nākotnē ir gana daudz garšīgas mākslas, kuru ikviens var nesteidzīgi pieredzēt un pamazām nonākt pie patiešām būtiskām atskārsmēm, kādas arī tobrīd, pateicoties zinātnes attīstībai, stipri garākās dzīves ritumā gadīsies tikai dažas. Un šeit es atsaucos uz tādu izpratni par garšīgo, kādu “Satori” intervijā min dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš, ar visiem auglīgajiem priekšnoteikumiem un zemūdens akmeņiem, kas šādu izpratni dara iespējamu.
[1] Esche, Ch. Foreword. In M. Ziółkowska (ed.) Notes from the Future of Art: Selected Writings by Jerzy Ludwinski. Van Abbemuseum, 2007, P. 7.
