Iekšpusē un ārpusē
Piekto reizi Maskavā atklāta Starptautiskā jaunās mākslas biennāle
19/07/2016
Atstāsim malā apsvērumus par nepieciešamību dalīt māksliniekus pēc vecuma, lai gan laiku pa laikam zemapziņas dzīlēs pavīd maksimas divide et impera rēgs, un vienkārši papriecāsimies par to, ka Maskavā piekto reizi atklāta Starptautiskā jaunās mākslas biennāle. Krievija kā vienmēr iet “visai planētai pa priekšu” – nekur citur nekā līdzīga vienkārši nav. Vesela mēneša garumā galvenās, speciālās un paralēlās programmas ietvaros teju simts izstādēs mākslinieki līdz 35 gadu vecumam demonstrēs savas spējas pārdzīvot un izprast apkārtējo pasauli.
Jauno cilvēku biennāles ideja radās pirms 15 gadiem Valsts mūsdienu mākslas centra un Maskavas Mūsdienu mākslas muzeja mūsdienu mākslas skolas “Brīvās meistardarbnīcas” dzīlēs. Iesākumā tas bija ikgadējs festivāls ar provokatīvu nosaukumu “Stāt, kas nāk?” – to iniciējusī komanda ar mākslas zinātnieci Darju Pirkinu priekšgalā pulcēja jaunos māksliniekus ar cerību ieskatīties jaunās paaudzes sejā. Kopš 2008. gada festivāls kļuvis par biennāli, kopumā saglabādams formēšanās principus – no pieteikumu plūduma koordinācijas komisija izraugās labākos, un dalībnieks gūst iespēju izstādes ietvaros realizēt savu projektu. Biennāles auditorija auga līdz ar tās starptautisko statusu. 2012. gadā to pirmoreiz veidoja ārzemniece, kuratore un rakstniece no Berlīnes Katrīna Bekere.
Pašreizējā biennāle noris jaunā režīmā. Izskatās, ka pie tās ķērušies pa īstam. 2015. gadā biennāles direktora postenis tika likvidēts, un tā ieguva komisāru, kas tagad iekļauts ekspertu komisijā. Par pirmo komisāru kļuva Jekaterina Kibovska – neatkarīgā žurnāliste un veiksmīga mākslas menedžere. Sekojošā Valsts mūsdienu mākslas centra, VMMC, pievienošana Valsts muzeju un izstāžu centram РОСИЗО un pārkārtojumi vadībā vēl vairāk nošķīra biennāli no tās alma mater. 5. Biennāli atklāja jaunieceltais РОСИЗО vadītājs, karaskolas absolvents Sergejs Perovs, Maskavas Mūsdienu mākslas muzeja direktors Vasīlijs Cereteli un komisāre Jekaterina Kibovska. Biennāles kustības ideologi un dibinātāji no VMMC pieticīgi apmierinājās ar ceremonijas viesu lomām.
Biennāles komisāre Jekaterina Kibovska Fēliksa Kislinga melnās AntiSaules fonā
Kāda tad šodien rādās jaunā māksla, kur slēpjas tās patoss, vai pietiekami drosmīgi ir jaunā skatījuma un metodes eksperimenti un meklējumi? Par savdabīgu prologu galvenajiem Biennāles notikumiem kalpo divi mūsdienu mākslas centra Винзавод, galerijas Триумф un pērnajā gadā pirmajā no šiem atvērtā Department of Research Arts kopprojekti.
“Tikai neoficiālā valoda” Baltvīna ceha plašajā zālē apkopo vairāk nekā trīsdesmit Maskavas māksliniekus un, neraugoties uz nosaukumu, pirmajā brīdī nesola neko neparastu: prasmīga ekspozīcija, nedaudz glezniecības, objektu un instalāciju, kvalitatīvi videodarbi, atsauces uz Arte Povera un Art Brut – pilnībā oficiāla valoda, kādu lielākoties sastopam mūsdienu mākslas izstādēs visā pasaulē. Tomēr starp visu pārējo atklājas arī kaut kas uzmanības vērts – garš galds ar monitoriem, kas bez apstājas rāda uz riņķi izstādes dalībnieku videointervijas, un austiņām, lai dzirdētu viņu dzīvās balsis. Negaidītā kārtā šie monologi prezentē jauno paaudzi precīzāk nekā darbi. Mēs uzzinām, cik nežēlīga ir pilsēta pret jauno mākslinieku un cik tā burvīga ar savu piesātināto dzīvi, cik nepilnīga un didaktiska ir jaunās mākslas atbalsta sistēma, cik daudz šķēršļu liek ceļā mūsdienu pasaule, cik nežēlīga ir vilšanās sajūta par mākslas iespējām, cik grūti atrast savu vietu telpā un laikā un saglabāt sevi domubiedru tusiņa vidū.
Lielās vīna noliktavas pagrabos tajā pašā vakarā Antoņina Bajevera piedāvā grupas projektu ar gaužām citu intonāciju. “Svaigas asinis” – tas ir mēģinājums izprast jaunības kulta fenomenu un krievu reivu “kā brīvības un emocionālās spriedzes telpu”. Vienīgi tajā, pēc dalībnieku domām, iespējams ieelpot “koncentrētu, jaunības piepildītu gaisu”. Ironiskā kārtā dienu pēc vernisāžas varas orgāni atcēla jau par tradīciju kļuvušo lielo Maskavas reiva festivālu Outline – dažas stundas pirms paredzētā sākuma, it kā ar nodomu vēlēdamies uzsvērt, ka māksla – tā ir māksla, dzīve – tā ir dzīve, bet brīvības telpa Krievijā saraujas ar neticamu ātrumu.
Ekspozīcijā “Svaigas asinis” Lielās vīna noliktavas pagrabos
Biennāles ārvalstu dalībnieki labāk par krievu māksliniekiem iekļaujas starptautiskajā mūsdienu mākslas industrijā un ir labāk apguvuši spēles noteikumus. Viņi labi artikulē savus projektus un zina nepieciešamos vārdus. Šo vārdu precizitāti un izteiksmīgumu izvērtēja ekspertu komisija, kurā iekļauti lielo Maskavas institūciju pārstāvji. Rezultātā biennāles nacionālais sastāvs izdevies ļoti daudzveidīgs, ir pat Ukrainas un Turcijas pārstāvji. Tiesa gan, lielākā daļa jauno mākslinieku sevi uztver kā pasaules pilsoņus, dzīvo “pāri barjerām” un koncentrējas uz universālām eksistences problēmām, kā Anastasija Beļevičeva no Pirjatinas Poltavas apgabalā, kura jēgas vizuālās identifikācijas meklējumos aizrautīgi atklāj jaunus kongruentus daudzstūrus.
Pamatprojekta “Dziļi iekšpusē” neizmērojamā tēma labāk par visu atbilst šādām noskaņām. Ar to nācis klajā jaunais, taču pieredzējušais profesionālis, brits Nadims Samans, kuram savas balsis atdeva deviņi no desmit ekspertu komisijas locekļiem. Ļoti labi pazīdams Krievijas situāciju, kā disertācijas par krievu konceptuālismu autors un kurators, kurš daudz sadarbojies ar krievu māksliniekiem, Samans lieliski dara savu darbu, nenovirzīdamies pie pašreizējām Krievijas problēmām (kas pilnībā atbilst Jekaterinas Kibovskas uzstādījumam, kura kādā no intervijām izpļāpājās, ka viņu pārstājusi interesēt politiska māksla). Manufaktūras Трёхгорная vēsturiskās ēkas interesantajā telpā no ekspozīcijai atlasītajiem projektiem viņš būvē īstu blokbāsteru, kas izstāsta cilvēces acīmredzamo un aktuālo problēmu pilnu stāstu.
Huans Kobeljo. “Stūrī iedzītais.” 2015
Ekoloģija, ekonomika, tehnoloģiju attīstība, informācijas sprādziens, apokaliptiskas noskaņas kļūst par mūsdienu eksistences grūtību frustrēto mākslinieku dziļi personiskā pārdzīvojuma objektiem. Te atrodama melnā AntiSaule (Fēlikss Kislings), kas liek atminēties Maļeviča supremas, Olafura Eliasona objektus un melno caurumu, kas ievelk sevī visu dzīvo; sava “Jērika” (Lī Nevo) ar nažiem un asināmajiem; kibertelpā teju apmaldījies “Stūrī iedzītais” (Huans Kobeljo) un “Apskāviena mēģinājums Nr. 25” (Klēra Pogama), kur Eldfellas vulkāna akmeņi kļuvuši par dzīvas miesas gabaliem, ilustrēdami Mišela Fuko definēto “lielisko līdzību konfliktu”.
Mūsdienu mediju iespējas autoriem ļauj analizēt savas uztveres dzīles ne tikai ar augstas kvalitātes videodarbu palīdzību, kuru ekspozīcijā ir daudz. Instrumentu vidū – gan tehniski sarežģīti projekti, kā biovadāmā instalācija “Vilnis” (Pauls Rosero Kontrerass), kur datorsistēma seko līdzi ģenētiski modificētu zīdtauriņu kāpuriem, aicinādama uz starpsugu mijiedarbību. Līdz galam iegrimt ieintriģējušajā saziņā ar kāpuriem pamatīgi traucē it kā starp citu atmiņā uzpeldējušais likums par ĢMO aizliegumu Krievijā, kuru tik tikko apstiprinājusi Federācijas Padome. Lūk, kur patiesais bezdibenis – tas slēpjas konfliktā starp mūsdienu zinātnes atklājumiem un filistrisko apziņu, kas paaugstināta valstiskās apziņas rangā. Un pat 87 mākslinieki no 35 valstīm, kuri radījuši asprātīgus, dziļdomīgus un augstākajās tehnoloģijās izpildītus darbus, nespēs šo bezdibeni pārvarēt.
Jura Šusts. “Ekoaizmirstība.” 2015
Biennāles galvenās zāles lielajos logos harkoviete Darja Koļcova ar izolācijas lenti izkārtojusi ģeometriskus rakstus, tos viņa pavadījusi ar ukraiņu seno aizsardzības buramvārdu audioierakstu. Te ir gan karš, gan briesmu atmodinātā mitoloģiskā apziņa ar tās ticību amuletiem un buršanai. Ornaments it kā aizsargā ekspozīcijas zāli no problēmām, kas valda pasaulē otrpus logam, tomēr mēs taču labi atceramies, ka Krievijas šodienas reālijas ne pārāk veicina brīvu radošo attīstību. “Jarovojas pakete”, nejēdzīgi sodi par aktivitāti tīklā, Pēterburgas “Dialogu” slēgšana ir vien maza laika absurdo pazīmju daļa. Vai šādos apstākļos jaunajai mākslai ir nākotne? Jautājums ir retorisks, bet izeja vienmēr atradīsies. Iespēju ir daudz – eskeipisms vai iekšējā emigrācija, konformisms, privāta pretošanās u.t.t.
Tomēr pamēģināsim atrast savu variantu, un tamdēļ atgriezīsimies Vīna fabrikā, nokāpsim Sarkanvīna cehā uz 5. Biennāles paralēlās programmas izstādi “В славном городе Воронеже”, ko kūrējusi Irina Aksenova, paiesim garām Alekseja Nožkina Voroņežas kartei un Ivana Gorškova totālajai instalācijai, lai nonāktu tieši pie galda, uz kura atrodas Iļjas Dolgova “Meža avīzes” papīra lapas. Lūk, te tas ir – mājasdarbs no trešā numura: “Veiciet seklu, 1–2 mm, iegriezumu rokas ādā, kādā citā ķermeņa daļā. Aizdomājieties par to, ko jaunu esat uzzinājis no šī iegriezuma. Sajūtiet, kurp tas jūs ved. Novērojiet iegriezumu vairāku dienu garumā. Aprakstiet savus atklājumus un atsūtiet “Meža avīzei”!” Nē, nevis “Meža avīzei”, precizējam mēs, bet gan nākamās jauno mākslinieku biennāles ekspertu komisijai.
