Aptauja: 2016. gada intriģējošākā izstāde un mākslas notikums
29/12/2016
Gadu noslēdzot, Arterritory.com aicināja mākslai tuvu stāvošos atsaukt atmiņā izstādes, kuras izdevies pieredzēt aizvadītajā gadā, un izcelt, viņuprāt, spilgtākās un atmiņā paliekošākās.
Runā, ka šis gads ir pieredzējis īpašu sieviešu-mākslinieču sniegumu – arī mūsu aptaujātā mākslinieka Deivida Kenedija Katlera nosauktā Donna Huanka, kuras izstāde gada sākumā bija skatāma kim? Laikmetīgās mākslas centrā, iekļauta interneta vietnes Artsy.net jauno mākslinieku top 10 sarakstā. Līdzīgi kā viņa arī kuratora Džuliena Robsona izceltā beļģu māksliniece Berlinde de Bruikere savos darbos aplūko ķermeni, ķermeniskumu un tā mijiedarbību ar ārpasauli. Savukārt, atskatoties uz Latvijas mākslas vidē notikušajām izstādēm, mūsu aptaujātie izceļ Parīzē dzīvojošās latviešu izcelsmes mākslinieces Daigas Grantiņas izstādi, kā arī Ingas Melderes, Kates Krolles, Andas Lāces, Darjas un Agatas Meļņikovu izstādes.
Berlinde de Bruikere. Piëta. 2007–2008. © Self Collection, Londona. Foto: Mirjam Devriendt
Džuliens Robsons, kurators (Austrija/ASV)
Gada sākumā es noķēru izstādi Baroque Baroque Belvedēres Ziemas pilī Vīnē. Neparastās ēkas un Olafūra Eliasona (Olafur Eliasson) piedāvātais uztveres bagātīgās izpētes pretnostādījums bija ļoti iedvesmojošs. Vēl šajā gadā uz mani atstāja iespaidu Berlindes de Bruikeres (Berlinde de Bruyckere) izstāde Suture Leopolda muzejā, it īpaši performance, ko viņa bija radījusi kopā ar dejotāju Romeu Runu. Piesātinātais notikums atklāja ķermeni kā nepastāvīgu un ievainojamu, atbalsojoties viņas skulptūru melanholiskajā skaistumā.
Alekss Kacs. Dogwood. 2016. Foto: ropac.net
Ervīns Vurms, mākslinieks (Austrija)
Tā kā šogad ļoti intensīvi strādāju, daudz neesmu redzējis, bet man patika Aleksa Kaca (Alex Katz) izstāde New Landscapes Thaddaeus Ropac galerijā Parīzē. Lieliska bija arī Zahas Hadidas (Zaha Hadid) retrospektīvā izstāde Venēcijas arhitektūras biennālē.
Izstāde The Unarchivable. FM Laikmetīgās mākslas centrs, Milāna. Foto: fmcca.it
Andris Brinkmanis, mākslas kritiķis un kurators (Itālija)
Izstāde The Unarchivable, kas notika FM Laikmetīgās mākslas centrā Milānā.
Vēlētos minēt arī 8. Ļubļanas laikmetīgās mākslas triennāli Beyond the Globe, kā arī 16. Romas kvadrienāli, kuras kuratoru grupā bija vairāki mani studiju biedri un NABA (Nuova Accademia di Belle Arti) bijušie studenti.
Maikls Lendijs pie Spin the Saint Catherine Wheel and Win the Crown of Martyrdom. 2013. Ekspozīcijas skats. © 2016 Museum Tinguely, Bāzele. Foto: Matthew Lee
Laura Rutkute, galerijas “Vartai” radošā direktore (Lietuva)
Vārds, kas uzreiz nāk prātā, – Maikls Lendijs (Michael Landy). Patiešām, viņa izstāde Out of Order Tenglī muzejā Art Basel laikā mani ļoti iedvesmoja. Zināju mākslinieka projektu Break Down (2001), kurā viņš iznīcināja visas savas mantas. Ieejot izstādē, mani sagaidīja Credit Card Destroying Machine (“Kredītkaršu iznīcināšanas mašīna”, 2007). No mašīnas varēju dabūt mākslinieka parakstītu zīmējumu, ja ļautu sadriskāt manu kredītkarti mazos gabaliņos – pilnīgi noteikti tas bija lielisks izstādes sākums.
Pablo Elguera. Artoons. Löwenbräukunst. © Foto: Manifesta11/Wolfgang Traeger
Arī Manifesta galvenā sadaļa Cīrihē bija ļoti baudāma. Ļoti patika Pablo Elgeras (Pablo Helguera) Artoons – komiksu sērija par mākslas pasauli – pavadīja skatītāju cauri visai izstādei.
DIS. The New Wholesome (tags: flip flops, dishwasher, gap, sniff). 2013. Courtesy DISimages. Izstāde Co-Workers. Network as Artist
Zane Onckule, kuratore un kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore
Katra atsevišķi vai kopā ņemtas: Balthus Villā Mediči, Romā, Aldo Modino galerijā Isabella Bortolozzi, Berlīnē, Anne Imhofa (Anne Imhoff) Bāzeles Kunsthallē un Darja Meļņikova & Agata Meļņikova galerijā “427”, Rīgā.
2016. gada lieliskākais notikums mākslas un kultūras jomā – Ņujorkas autoru kolektīva DIS projektu “tūre” Eiropā – izstāde Parīzē (Co-Workers. Network as Artist, The Musée d’Art Moderne de la Ville de Paris) un tās neoficiālais turpinājums – 9. Berlīnes biennāles programma. Šeit tā izcelta kā “lieliskākais notikums” vairāk tādēļ, ka bija precīza savās izvēlēs un formātos, atrādot šodienas mākslas prakses aktualitātes.
Baltijas paviljons 15. Venēcijas arhitektūras biennālē. Foto: Ansis Starks
Maija Rudovska, mākslas zinātniece un kuratore
Intriģējošākā izstāde – Baltijas paviljons 15. Venēcijas arhitektūras biennālē.
Noteikti jāmin arī 9. Berlīnes Laikmetīgās mākslas biennāle, kuru kūrēja DIS kolektīvs un kas raisīja daudz pārdomu par t.s. post-interneta mākslas klātbūtni šodien.
Donna Huanka. Scar Cymbals. 2016. Performance. Foto: Thierry Bal
Deivids Kenedijs Katlers, mākslinieks (ASV)
Vienmēr ir grūti izvēlēties vienu izstādi, tāpēc izvēlos trīs. Divas no tām notika Londonā: Donnas Huankas (Donna Huanca) Scar Cymbols – Zabludowicz kolekcijā; modes izstāde The Vulgar mākslas centrā Barbican (vēl līdz 5. februārim, 2017), kuru kurējusi Džudīte Klarka (Judith Clark), ar viņas vīra Adama Filipsa (Adam Phillips) tekstiem, kuros mode tiek uzlūkota no psihoanalītiķa skatu punkta. Vēl viena izstāde – gada sākumā Ņujorkā notika Sāras Grīnbergeras Rafertijas (Sara Greenberger Rafferty) izstāde Dresses and Books Rachel Uffner galerijā.
Daiga Grantiņa. Ribscreentray. Izstāde Heap-core,,, kim? Laikmetīgās mākslas centrā. © Foto: Toan Vu-Huu
Kaspars Groševs, mākslinieks
Tā varētu būt Daigas Grantiņas personālizstāde Heap-Core,,, – kim? Laikmetīgās mākslas centrā –, kaut vai tādēļ vien, ka beidzot šo lielisko mākslinieci varēja apskatīt arī Latvijā. Gribētos gan šo un citus ārvalstīs mītošos māksliniekus redzēt vairāk kā tikai retus svešķermeņus, kas pazib kā eksotiski dzīvnieki.
Marks Kamile Šemovics. An Autumn Lexicon. Serpentine Gallery. Ekspozīcijas skats. © Foto: Hugo Glendinning
Ilgāk gribējās uzkavēties arī Marka Kamiles Šemovica (Marc Camille Chaimowitz) izstādē An Autumn Lexicon Seprentine galerijā, ielocīties starp formām un rakstiem, pasēdēt pie radio un paklausīties mūziku, varbūt iedzert glāzi vīna vai atlaisties kādā no mākslinieka radītajām mēbelēm. Mākslinieka radītā pasaule ir pilna detaļu un atklājumu, kam grūti atrast izcelsmes laiku un vietu, bet viss šķiet pazīstams un kaut kur nosapņots.
Hieronīma Bosa darbnīca. “Svētā Antonija kārdināšana.” 1510–1515. Foto: museodelprado.es
Sergejs Hačaturovs, mākslas kritiķis (Krievija)
Hieronīma Bosa nāves 500 gadadienai veltītā izstāde. Tā notika Prado muzejā Madridē un patiesi bija viens no vēsturiskiem notikumiem planetārā mērogā. Izstādē gandrīz pirmo reizi tik izsmeļoši tika parādīts paša mākslinieka mantojums, kā arī grandiozs kultūras konteksts. Izrādījās, ka Boss ir ne vien mūsdienīgs autors, bet arī nākotnes mākslinieks, un šodien viņš ir futūrists. Viņa metodes un radītās pasaules radikāli parāda tādas problēmas, kā piemēram, kas ir postinternets, postlaikmetīgums un tehnogēnā civilizācija.
Ir patīkami, ka Maskavas Jaunās mākslas biennāle nav izzudusi, bet gluži otrādi, neskatoties uz likstām, palikusi spēcīgāka, izrādījusi spēku, gribu un parādījusi virkni lielisku projektu, kuros redzamas mākslas pasaules tendences. Visvairāk man patika kuratoru Žoao Laias (João Laia) un Nadima Sammana (Nadim Samman) projekti.
Miervaldis Polis. “Autorportrets bronzā Davida gleznā.” 1997. MMS kolekcija
Daina Auziņa, mākslas zinātniece, LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja
Šogad lielu intrigu radīja izstādes, ar kurām Rīgā tika atklātas jaunas mākslas telpas: rekonstruētais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Pati biju aktīvi iesaistīta Miervalža Poļa retrospekcijas organizēšanā un ar interesi sekoju līdzi kolēģu realizētajiem Jaņa Rozentāla un Jura Dimitera izstāžu projektiem.
Festivālu izstādes, no kurām sagaidu tēmas aktualitāti un pārdomātu autoru / mākslas darbu atlasi, šogad nepārsteidza. Salīdzinošā aspektā, vislielākā iekšējā intriga, manuprāt, piemita Rīgas Fotogrāfijas biennālei. Tepat blakus kaimiņos, šogad ar interesi skatījos Viļņas Glezniecības triennāles starptautisko skati, kas kopumā iepriecināja ar daudzveidību un labu autoru atlasi.
Kate Krolle. Darbs izstādē “es varētu būt citur”. 2016
Apvienojoties zem pavadošās konferences nosaukumā formulētā jautājuma „Kā rekonstruēt laikmetīgo mākslu?” intriģējoši notikumi bija Latvijas laikmetīgās mākslas centra izstādes „Kinētikas arheoloģija. Valdis Celms, Ieva Alksne” un „Juris Boiko. Sālskristāli”.
Starp mākslinieku personālizstādēm intriģējošu notikumu bija ļoti daudz, piemēram, Artura Bērziņa „Attēldarbi”, Ingas Melderes „Māja pie ūdenskrituma vai krāsojamās grāmatas pieaugušajiem”, Kates Krolles „Es varētu būt citur”, Andas Lāces „es es es” u.c.
Gada nogalē lielu intrigu rada asprātīgais, performances formā realizētais Miķeļa Fišera pieteikums 57. Venēcija mākslas biennālei.
Izstāde “Klātbūtne”. Publicitātes attēls
Ieva Astahovska, mākslas zinātniece un kuratore
Izstāde “Klātbūtne” Rīgas mākslas telpā, kas Luīzes Lismanes kūrētā sadarbībā-eksperimentā starp Latvijas mākslas leģendu Džemmu Skulmi un pancīgi alternatīvo mākslinieku apvienību “Klīga” dekonstruēja un atdzīvināja padomju laika modernismu Ojāra Ābola darbos. Tas bija viens no neparastākajiem un arī interesantākajiem projektiem, kā padomju laikā radīto mākslu ne vien aktualizēt, bet arī padarīt par daļu no šodienas procesa.
No lielajiem kultūras notikumiem – šī gada Manifesta “Ko cilvēki dara naudas dēļ” Cīrihē. Tur efektīvi manifestējās šai biennālei kopumā un attiecīgi mākslas pasaulei raksturīgās pragmatiskās politekonomiskās attiecības, ētikas jautājumi, sadarbība un koķetērija ar sociālo realitāti. Šveices nauda to visu ļāva izspēlēt uz pilnu banku.
Antonija Falko darbi izstādē Public, Private, Secret. Foto: Alise Tīfentāle
Alise Tīfentāle, mākslas un fotogrāfijas vēsturniece (Latvija/ASV)
Svarīgs notikums bija šogad atvērtā Starptautiskā fotogrāfijas centra (International Center for Photography, ICP) jaunā ēka un pirmā izstāde tajā –Public, Private, Secret–, kura gan, jāatzīst, ir problemātiska un raisa pārdomas par situāciju fotogrāfijas teorijā un kritikā.
