Aptauja: 2016. gada pārsteidzošākā mākslas kolekcija
05/01/2017
Iedvesmojoties no izcilās Sera Eltona Džona modernisma fotogrāfiju privātkolekcijas, kas līdz 2017. gada maijam vēl skatāma Londonas Tate Modern, un šogad daudz apspriestā Deivida Bovija mākslas kolekcijas fenomena, kā arī aizvien vairāk un vairāk pieaugot to privāto kolekciju skaitam, kuras tiek atvērtas publikai, Arterritory.com šķita interesanti uzzināt, kādi bijuši aptaujāto atklājumi šajā jomā.
Gintauts Trimaks. 13 Approaches to the Sea. 1998. Foto: photography.lt
Zane Onckule, kuratore un kim? Laikmetīgās mākslas centra programmas direktore
Lietuviešu fotogrāfa Gintauta Trimaka (Gintautas Trimakas) laikietilpīgi veidotā pludmales darbu sērija kolekcionāra Darjusa Žakaiša (Darius Žakaitis) privātmājas pagraba galerijā Viļņā.
Alise Tīfentāle, fotogrāfijas pētniece (Latvija/ASV)
Izcila – unikāla un visaptveroša – fotogrāfijas vēstures kolekcija fotogrāfijas muzejā Džordža Īstmena namā (George Eastman House) Ročesterā, Ņujorkas štatā.
Ramin Haerizadeh, Rokni Haerizadeh, Hesam Rahmanian un Iman Raad kopdarbs Joyous Treatise, 2011-14. Publicēts ar Gallery Isabelle van den Eynde un mākslinieku atļauju. Alēna Servē kolekcija
Džuljens Robsons, kurators (Austrija, ASV)
Atzīšos, ka mana īstā kolekcija vēl ir priekšā. Viennacontemporary mesē es intervēju Patrīciju Vergesu – tā bija satriecoša pieredze. Tāpēc ļoti ceru tuvākajā laikā nokļūt Buenosairesā, lai apmeklētu Vergesu kolekciju, kuras fokuss ir instalācijas. Ja atmetam šo nākotnes mērķi, varu teikt, ka šajā gadā ar prieku apskatīju vairākas kolekcijas – Alēna Servē Briselē, Timo Mietinena Berlīnē un Leal Rios fondu Lisabonā. Es ne vien guvu ieskatu katra kolekcionāra motivācijā, bet šie apmeklējumi man arī palīdzēja izprast, kā katrs no viņiem uzver skatītāju.
Maija Rudovska, mākslas zinātniece un kuratore
Ir izdevies atklāt nelielas, privātas mākslas iniciatīvas, kuras varētu dēvēt arī par kolekcijām, bet tās nav zināmas plašākam lokam.
Thomas Chimes. Wittgenstein. 1976. Cartin Collection. Foto: artnet.com
Deivids Kenedijs-Katlers, mākslinieks (ASV)
Katru gadu no jauna man tā ir Kartēna kolekcija (Cartin Collection). Viena no pārdomātākajām un visaptverošākajām maniakālās mākslas un grāmatu kolekcijām. Kartēns, pirms kļuva par uzņēmēju, studēja filozofiju, viņš savā kolekcijā sajaucis Solu Levitu, savrupos māksliniekus, ekscentrisku portretu glezniecību, Džozefu Albersu, Čārlzu Ledreju, Džo Kolmanu, Agnesi Mārtinu, Alfrēdu Džensenu (un daudzus citus maniakālos māksliniekus) kopā ar ilustrētiem manuskriptiem un agrīniem drukas paraugiem, panākot brīnišķīgi saliedētu vīziju.
Valda Celma kinētiska instalācija “Rotējošie cilindri” izstādē “Forma. Krāsa Dinamika”. 1978
Ieva Astahovska, mākslas zinātniece un kuratore
Kā kuratorei strādājot pie izstādes “Kinētikas arheoloģija”, novērtēju iespēju tuvplānā piezūmēt mākslinieka Valda Celma arhīvu, vienlaikus arī kolekciju. Ne viss tajā ir mākslas darbi, daudz kas – tikai fragmenti un atmiņas par tiem. Taču pārsteidzoši un iedvesmojoši. Priecājos arī, ka neliela daļiņa no tā pievienosies Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijai.
Monika Pormale. “Miss pasaules.” 2009. Izstāde „Gaisma kabeļa galā. Latvijas mākslas digitālajā laikmetā“. Foto: Ieva Makare (LETA)
Fransisko Martiness, antropologs (Spānija / Igaunija)
Izstādē „Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā”, kuras kuratore bija Helēna Demakova, es atklāju dažus mākslas darbus, kas tiek uzkrāti nākotnē paredzētajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Izstādē eksponētie darbi bija gan no valsts muzeja fondiem, gan no ABLV bankas privātkolekcijas.
Otakar Kubín (Othon Coubine). Figure II. 1912–1914. Prāgas Nacionālās galerijas kolekcija. Foto: ngprague.cz
Kaspars Groševs, mākslinieks
Patīkams pārsteigums bija Prāgas Nacionālās galerijas 20. gadsimta mākslas kolekcija, kurā nevērīgi izmētāti Vorhola, Boisa, Kokoškas un citu meistaru darbi, starp kuriem paspīd arī pa kādam čehu dārgakmenim. Šķiet, labākais veids kā atbalstīt nacionālo mākslu ir vienlaikus skatīties uz to pasaules kontekstā, neļaujot tai iestigt provinciālisma muklājā. Laikam Pikaso pirkt mums ir par vēlu, tomēr ar gudru skatu veidot kolekciju, kurā sadzīvo dažādu izcelsmju mūsdienu mākslas darbi, gan nebūt nav par vēlu.
Vēl viens šī gada atradums slēpās tepat – Laikmetīgā mākslas centra virtuāli aplūkojamā kolekcija, kurā tādi kā es var uzzināt mazliet vairāk par to, kas notika pirms un pēc gada, kurā sāku eksistēt.
Josip Seissel (Jo Klek). Zīmējums Marijana Mikača grāmatas Effect on Deffect vākam. 1923. Marinko Sudac kolekcija. Foto: avantgarde-museum.com
Andris Brinkmanis, mākslas kritiķis un kurators (Itālija)
Atklāju Marinko Sudaka (Marinko Sudac) kolekciju Zagrebā – viena no plašākajām Austrumeiropas mākslas kolekcijām, kuru man līdz šīm izdevies apskatīt.
Sergejs Hačaturovs, mākslas kritiķis (Krievija)
Sudraba laikmeta mākslai veltītā Maksima Boksera kolekcija. Nenovērtējamajās grafikas lapās un gleznās tiek pabeigta dižā Mākslas Vēstures būve.
Krievu reālistiskās mākslas institūta ekspozīcija. Dmitrija Žilinska zāle. Foto: rusrealart.ru
Milēna Orlova, The Art Newspaper Russia galvenā redaktore (Krievija)
Ļoti patika Jacquemart-André muzejs Parīzē, kas balstās uz privātas “veco meistaru” kolekcijas. Tāpat negribu atstāt nepamanītu privātā plaši pieejamā Maskavas muzeja “Krievu reālistiskās mākslas institūts” ekspozīciju. Tā ir krievu mecenāta Alekseja Anaņjeva kolekcija, kurā pārstāvēta XX gadsimta krievu un padomju glezniecība. Šie mākslinieki man ne vienmēr ir estētiski pieņemami, taču tas, ar kādu mīlestību kolekcionārs veido ekspozīciju, aicinādams labākos dizainerus, pētot dokumentus, atklājot nezināmus mākslinieku biogrāfiju faktus, pasūtot īpašus muzeja suvenīrus un vadot ekskursijas, pelna cieņu un sajūsmu. Diemžēl ne visi kolekcionāri rāda savus krājumus publikai. Bieži vien tie iepriecina tikai īpašniekus.
