Ja māja degs

Īss atskats uz mākslinieces Birutas Baumanes daiļradi

Paula Lūse
27/01/2017

Māja varot degt, bet Biruta tik un tā gleznošot
– Valdemārs Tone par Birutu Baumani

Vakar, 26. janvārī, Rīgas Latviešu biedrības namā notika atvadīšanās no gleznotājas Birutas Baumanes (06.06.1922.–21.01.2017). Cienot mākslinieces garo mūžu un viņas glezniecību, saviem lasītājiem piedāvājam atcerēties dažas, mūsuprāt, nozīmīgākās gleznas no mākslinieces bagātā daiļrades mantojuma.

Biruta Baumane dzimusi un bērnību pavadījusi Tērvetē, vēlāk mācījusies Jelgavas ģimnāzijas humanitārajā nodaļā. Māksliniece ir teikusi, ka nebija domājusi kļūt par gleznotāju – visi nākotnes sapņi bija saistīti ar baletu. Ar mākslu Baumane sākusi iepazīties Rīgā – Romāna Sutas mākslas studijā. No 1941. gada māksliniece studēja Latvijas Mākslas akadēmijā glezniecības nodaļā pie Valdemāra Tones, Vilhelma Purvīša, Ģederta Eliasa, Augusta Annusa, Kārļa Miesnieka, Jāņa Liepiņa u. c. Paralēli Mākslas akadēmijas studijām un baleta nodarbībām māksliniece studēja arī Latvijas Universitātē Filozofijas fakultātē, bet, kad to 1944. gadā likvidēja, Baumane turpināja studēt romāņu valodas filologos. Latvijas Mākslas akadēmiju māksliniece absolvēja 1948. gadā pie gleznotāja Jāņa Liepiņa.

Savas intereses un virzību glezniecībā Baumane noskaidroja jau studiju laikā. Gleznās attēloto tēmu loks ir plašs – portreti un pašportreti, akti, cirks un klauni, ainavas, klusās dabas, zvejnieki, pirts –, bet, lai arī tēmu loks ir nemainīgs, to izpildījums dažādos periodos ir jūtami atšķirīgs. Baumanes gleznas ir tik pat spilgtas kā viņas personība – temperamentīgas, dinamiskas, emocionāli sakāpinātas, skumjas, viennozīmīgi patiesas, dzīvas un dziļas. Savu māksliniecisko izteiksmi viņa atrada modernisma stilistikā, interpretējot postimpresionistiskos principus un fovisma krāsu izjūtu, bet ar precīzu raksturotājas talantu patiesi un trāpīgi atspoguļoja sevi, sev tuvos ļaudis un ainavas. Tie, kas pazinuši mākslinieci, vienbalsīgi saka vienu – Birutai Baumanei glezniecība bija viss. To atzinusi arī pati māksliniece, sakot, ka glezniecība ir viņas dzīve, ka tā ir viņas dienasgrāmata, bet dzīve – tas ir laiks, kurā mēs piedalāmies, laiks, kam mēs piederam ar saviem darbiem, jūtām, domām un arī redzējumu par to.

Biruta Baumane. „Antonio.“ 1979

Antonio
-1973-

Cirka un klaunu tēma Birutai Baumanei bija īpašs un neaizstājams motīvs viņas glezniecībā visu dzīvi, par ko jāpateicas Mākslas akadēmijas pasniedzējam Jānim Liepiņam, kura darbnīcu māksliniece izvēlējās ceturtajā studiju gadā. Tieši Liepiņš ierosināja Baumanei doties uz cirku, lai meklētu jaunas tēmas savai glezniecībai. Cirka gaismas un atmosfēra, akrobāti un klauni, kas liek smieties, kaut arī zem šīs maskas slēpjas dziļas skumjas. Šie pretrunīgie, neikdienišķie un spilgtie tēli ar sakāpinātajām emocijām Baumani rosināja gleznot visu mūžu. Klaunu Antonio Baumane ir gleznojusi trīs reizes. Antonio piemīt saldsērīga, smalka un jūtīga daba, viņa skatienā jaušama zināma nolemtība un smeldzīgums, bet vienlaicīgi silti aicinošs draudzīgums. Par Birutas Baumanes gleznotajiem klauniem nenāk smiekli, bet gan rodas vēlme tos samīļot. Īpaši Antonio.

Biruta Baumane. „Lilioms (Helēna Romanova un Ģirts Jakovļevs).“ 1975. LNMM

Lilioms
-1975-

Birutas Baumanes glezna “Lilioms” ir viens no muzikālākajiem mākslinieces darbiem, jo, gribot negribot, Imanta Kalniņa mūzika automātiski ieskanas galvā brīdī, kad izlasa gleznas nosaukumu. Baumane mīlēja dzīvi un tās svinēšanu ar draugiem. Baumane, Valdis Jancis un Māris Villerušs bieži pavadīja laiku kopā, tad sekoja zvans Gunāram Cilītim un Helēnai Romanovai jeb Ļenai, kā Nacionālā (toreiz – Drāmas) teātra aktrisi sauca draugi. Helēna Romanova bija Birutas modelis jau 60. gados. Viņa bija ne tikai spoža personība un lieliska aktrise, bet arī labs draugs Baumanei. Ļena bieži dziedāja “Atkal, atkal ir debesis pušu,” izstarodama milzīgu dzīvesprieku. Un tieši šo pāri plūstošo dzīvesprieku Baumane vēlējās parādīt, iegleznojot Ļenu gleznā „Lilioms“, bet Ģirtā Jakovļevā māksliniecei bija svarīgi uzgleznot Lilioma pievilcību un mānīgumu – kaut ko pārejošu kā laime varbūt.

Biruta Baumane. „Pašportrets melnā.“ 1969

Pašportrets melnā
-1969-

Arī pašportretus Biruta Baumane gleznojusi visu savu garo mākslinieces mūžu. Lai arī gleznotāja savu dvēseles stāvokli un sajūtas ieliek visos savos darbos, pašportretos tas, protams, izpaužas vistiešāk. Skatiena dziļums un noteiktība, skumjas, ciešanas raksturo vairākas Baumanes gleznas, bet par “Pašportretu melnā” māksliniece sacījusi, ka tas radīts pēc tam, kad viņa bija noskatījusies izrādi “Anna Kareņina”, un vēlējās uzgleznot pati sevi melnajos plīvuros.

Biruta Baumane. „Izvarotā zeme.“ 1981

Izvarotā zeme
-1981-

Neraugoties uz to, ka trešajā studiju kursā Vilhelms Purvītis Baumani bija izraudzījies savai meistardarbnīcai, māksliniece turpināja apmeklēt Valdemāra Tones darbnīcu, uzsverot, ka ainava kā žanrs viņu neinteresējot. Kas ir visnotaļ kategorisks apgalvojums, ņemot vērā, ka pirmās ainavas – Daugavas salas, Rīgas nomales, pirmās mazpilsētas – tapa jau Mākslas akadēmijas laikā, savukārt dzīves nogalē viņa gleznoja ziedošus rapšu laukus un kastaņu alejas. Tone gan Baumanei skaidrojis, ka ainava jau tas pats akts vien esot – savu iekšējo pārdzīvojumu un emociju pasaules izteikšanas mākslā, nevis redzamā attēlojums. “Izvarotā zeme”, manuprāt, ir viena no skarbākajām mākslinieces ainavām – biezie un drosmīgie triepieni, piesātinātie zemes toņi un gleznai piešķirtais nosaukums kopā veido smagnēju mākslinieces dvēseles stāvokļa portretējumu caur ainavas žanru.

Biruta Baumane. „Grupas portrets.“ 1969. LNMM

Grupas portrets
-1969-

Draudzību Biruta Baumane vērtēja augstāk par visu. Īstas, patiesas un cilvēciskas attiecības viņu padarīja stipru. Draugu atbalsts, novērtējums, sarunas un kopā pavadītais laiks viņu virzīja visu dzīvi. Baumanes draugi ne tikai atbalstīja mākslinieci, bet ir klātesoši gandrīz visās gleznās – gan tiešā portretu veidolā, gan pastarpināti ar mūzikas un dzejas klātesamību. Viņa kā magnēts ap sevi pulcēja visdažādākos kultūras pārstāvjus – gleznotājus, tēlniekus, grafiķus, dzejniekus, pianistus u.t.t. Baumanei bija svarīga nerimstoša kustība un dzīvība visapkārt. 1969. gada “Grupas portretā” Biruta Baumane sevi portretējusi kopā ar izcilajiem laikabiedriem Borisu Bērziņu, Aleksandru Stankeviču, Vili Ozolu un Gunāru Cilīti. Daudziem šis ir viens no pirmajiem darbiem, kas nāk prātā, izdzirdot Baumanes vārdu. Mākslinieku staltie, noteiktie un stingri drosmīgie sejas panti šķiet skarbi, bet tajos jūtams kāds nomierinošs, neaprakstāmi vienojošs, uz priekšu virzošs spēks un misija, kas visiem jāveic kopā vai atsevišķi.

Biruta Baumane. „Pēc ziemas.“ 1982

Pēc ziemas
-1982-

Pirmie Birutas Baumanes akti tapa tiešā Valdemāra Tones glezniecības iespaidā – gleznoti zemes toņos ar pastozu triepienu faktūrām, formas modulāciju un gaismēnām. Māksliniece savā emocionāli sakāpinātajā izpausmē reiz skaidrojusi, ka laiks esot tukšs, ja viņa neesot uzgleznojusi kādu aktu. Pārskatot Birutas Baumanes aktu glezniecību, var konstatēt katram no tiem raksturīgos formālos paņēmienus un to pārmaiņas. Māksliniece sacījusi, ka viņas gleznotajos aktos neapzināti ienākot tas, kas notiek ar viņu pašu.

Laika gaitā Baumanes gleznotie akti kļūst arvien gaišāki, bez gaismēnām, bet ar maigu kolorītu. Galvenais ir krāsa, ar kuru strukturēta viņas glezniecība. Aktā “Pēc ziemas” lietots arī Baumanei iemīļotais spilgti zaļais hromoksīds, ko māksliniece izmantojusi vairākos darbos jau kopš studiju laikiem.

Gleznā meitene tiešām izskatās, kā tikko modusies pēc garās ziemas, lai ar smaidu izstaipītos un viegli ieelpotu pavasara gaisu.

Biruta Baumane izstādēs piedalījās kopš 1956. gada, un Latvijas Mākslinieku savienības biedre ir kopš 1959. gada. Par mūža ieguldījumu latviešu glezniecībā izcilā latviešu gleznotāja apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Mākslinieces Birutas Baumanes gleznas atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Krievijā un citos muzejos, kā arī privātajās kolekcijās Latvijā, ASV, Kanādā, Itālijā, Francijā u.c.

Tekstā izmantoti materiāli no galerijas “Daugava” 2010. gadā izdotās grāmatas “Biruta Baumane. Glezniecība”