Nākotne top šeit*
Gatavojoties documenta 14 izstādei Kaselē un Atēnās
23/03/2017
Starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde documenta 14 notiks Atēnās, Grieķijā no 8. aprīļa līdz 16. jūlijam; Kaselē, Vācijā – no 10. jūnija līdz 17. septembrim.
Kā māksla un to pārstāvošās institūcijas uzsūc un atbalso laikmeta norises – šis jautājums vienmēr bijis aktuāls ne tikai mākslas videi, bet arī tās patērētājiem. Šogad viena no lielākajām un prestižākajām laikmetīgās mākslas izstādēm documenta 14 par savu norises vietu izvēlējusies ne tikai jau ierasto Vācijas pilsētu Kaseli, kur tā nemainīgi notiek kopš 1955. gada un ik pa pieciem gadiem pulcē starptautiskās mākslas vides publiku, bet arī Atēnas – Eiropas kultūras šūpuli, kas diemžēl pēdējās desmitgadēs atradies ārpus aktuālās mākslas kartes. Turklāt pēdējo gadu ekonomiskās krīzes dēļ Atēnas nav spējušas veidot atbalstu laikmetīgajai mākslai. documenta izstādēm vienmēr bijusi raksturīga reakcija uz aktuālo, fokusējoties uz vispārējo sociālpolitisko klimatu pasaulē. Tā nekad sev par uzdevumu nav izvirzījusi aklu sekošanu modes tendencēm, bet gan drīzāk – kritisku notiekošo uztaustīšanu un neērtu jautājumu uzdošanu. Tādēļ neizbrīna, ka documenta 14 mākslinieciskais direktors Adams Žimčiks (Adam Szymczyk) šoreiz izvēlējies izstādi veidot starp diviem kultūras punktiem – pietiekami smagiem un kultūrpolitiski pieblīvētiem – Vāciju un Grieķiju.
Adams Žimčiks, saukts par kuratoru-rokzvaigzni**, ir poļu izcelsmes kurators, viens no Foksal Gallery Foundation (FGF) dibinātājiem Varšavā. Kopš 2003. gada viņš ir Bāzeles Kunsthalles galvenais kurators. Kūrējis vairākas nozīmīgas starptautiskas izstādes, tai skaitā, 2008. gadā 5. Berlīnes Laikmetīgās mākslas biennāli (kopā ar Elenu Filipoviču (Elena Filipovic)) ar nosaukumu „Kad lietas nemet ēnas” (When Things Cast No Shadow). Žimčika kuratora rokrakstam raksturīgi izcelt gaismā tādu mākslinieku vārdus, kas līdz šim bijuši nezināmi (pat mākslas videi), atrodot veiksmīgu intelektuālo rāmi un valodu, kas palīdz uztvert un saprast jaunākās tendences.
Methodos. Atēnas. © Foto: Freddie F.
Izvēloties pagaidu nosaukumu „Mācoties no Atēnām” (Learning from Athens), Žimčiks aizsāka documenta 14 un Atēnu Nacionālā laikmetīgās mākslas muzeja (EMST) sadarbību, kas praksē izpaužas arī kā informācijas un zināšanu apmaiņa, atrodoties savstarpējā mācību procesā, jo EMST līdz pat pagājušajam gadam vēl nebija vēris savas durvis. documenta 14 komandas pārcelšanās uz Atēnām pamudināja gan muzeja atvēršanu, gan kalpoja par katalizatoru vispārējai aktivitātei un dažādām norisēm vietējā mākslas vidē. Krīzes nomāktajai Grieķijai laikmetīgā māksla nav prioritāte, un nekad tāda nav bijusi, taču pēdējos gados Atēnās sācies negaidīts „mākslas bums” – gan interese no starptautiskās mākslas vides, gan izteikta rosīšanās pašu mājās. Izrādās, ka Atēnās ir diezgan viegli atvērt nekomerciālu mākslas telpu, jo izmaksas nav lielas, dzīve ir salīdzinoši lēta (salīdzinot ar Eiropas mākslas metropolēm). Īpaši veiksmīgi to izdodas paveikt tiem māksliniekiem un kuratoriem, kuri apķērīgi spēj pārnest finansējumu no vienas valsts uz citu. Daudzi gan ir skeptiski noskaņoti par šo mākslas „burbuli”, uzskatot, ka, tiklīdz documenta pasākumi beigsies, visa aizrautība noplaks, jo Grieķijā nav ne laikmetīgās mākslas tirgus, kas mākslas infrastruktūru uzturētu, ne finansējuma, kas tiktu atvēlēts institūciju ilgtspējīgai darbībai. Jorgos Circilakis, DESTE Laikmetīgās mākslas fonda konsultants, uzskata, ka mākslas pasaulei zināmā mērā ir raksturīgi dzīties pakaļ bēdām un ciešanām. Grieķija ir traumatiska zona. Problēma un izaicinājums šobrīd ir atrast veidu, kā izmantot šo pēkšņo interesi – lai Grieķija spētu piedāvāt ko jaunu, nevis tikai paļautos uz traumatisko pieredzi.***
Marta Minujín. Parthenon of Books. 1983. Instalācija. Avenida 9 de Julio, Buenos Aires. © Foto: Marta Minujín Archive
documenta 14 pirmais publiskais mākslas darbs ir Parthenon of Books, kas tiks veidots Kaselē Atēnu akropoles Partenona izmērā no ziedotām grāmatām, tā simbolizējot pirmās demokrātijas estētiskos un politiskos ideālus.
Ieskats documenta vēsturē
Katru no documenta izstādēm veido tās mākslinieciskais direktors, ar kura starpniecību atklājas ne tikai konkrētā kuratora stils un uzskati par laikmetīgo mākslu, viņa gaume un skatījums uz procesiem sabiedrībā, bet arī tiek veidots sava veida diskurss, kam mākslas vide seko kā mācībstundai nākamos gadus. Kopumā izstāde arī uzliek lielu atbildības nastu, gaidot inovatīvus piedāvājumus, kaut ko, kas ne tikai ir sazobē ar laikmetīgumu, bet savā ziņā arī projicē nākotni. documenta izstādes vienmēr spēlējušas vadošo lomu laikmetīgās mākslas diskursā. Izstādes nepiedāvā pārskatu par to, kas noticis laikmetīgajā mākslā pēdējo piecu gadu laikā, bet gan drīzāk tiecas veidot diskusijas par to, kas tiek gaidīts no mākslas un ko tā spēj piedāvāt plašākai sabiedrībai.
Fridericianum. Kasele. © Foto: Mathias Völzke
documenta un Fridriha muzeja (Fridericianum) Kaselē kopīgā institūcija ir bezpeļņas organizācija, kuru finansiāli atbalsta Kaseles pašvaldība un Hesenes federālā valdība, kā arī Vācijas Federālais kultūras fonds. Pēc Otrā pasaules kara, 1955. gadā, Kaselē mītošais gleznotājs un akadēmijas profesors Arnolds Bode (Arnold Bode) nolēma atsākt dialoga veidošanu starp laikmetīgās mākslas vidi Vācijā un pārējo pasauli, par pamatu ņemot 20. gs. mākslas valodu. Viņš nodibināja 20. gadsimta Rietumu mākslas biedrību, lai parādītu mākslu, kas nacistu režīma laikā tika uzskatīta par degradējošu, kā arī tos darbus, kas Vācijā nekad nebija eksponēti. Pirmā documenta iekļāva vairāku modernisma virzienu retrospektīvu – fovisma, ekspresionisma, kubisma, „Zilā jātnieka” grupas, futūrisma –, kā arī daudzus mākslas vēsturē labi zināmus vārdus: Pablo Pikaso, Maksu Ernstu, Hansu Arpu, Anrī Matisu, Vasiliju Kandinski un Henriju Mūru. Izstāde pierādīja, ka kara gadi sabiedrībā veidojuši lielu izsalkumu pēc informācijas un vēlmes uzzināt, kas noticis starptautiskajā mākslas vide – izstādi apmeklēja ap 130 tūkstošiem cilvēku.
Kopš 1972. gada, kad par galveno sekretāru ievēlēja Haraldu Zēmanu (Harald Szeemann), parādījās jauns documenta formāts. 1997. gadā Katrīna Deivida (Catherine David) kļuva par pirmo sievieti, kura veidojusi documenta.****
Marta Minujín. Parthenon of Books. 1983. Instalācija. Avenida 9 de Julio, Buenos Aires. © Foto: Marta Minujín Archive
Ko sagaidīt no documenta 14?
Sekojot Atēnās veidotajam izdevumam „Dienvidi kā prāta stāvoklis” (South As a State of Mind), kurš līdz šim trīs izdevumos kalpojis par tādu kā ruporu documenta 14 iesildīšanai, ir iespējams apzināt aptuvenos tematiskos virzienus un mākslinieku vārdus, kuri būs pamatā šā gada izstādei. Izdevuma „Dienvidi kā prāta stāvoklis” dibinātāja ir Marina Fokida, un žurnāls iznāk kopš 2012. gada. Tā fokuss ir kritiska nostāja attiecībā uz šībrīža politisko, sociālo un ekoloģisko situāciju. Aicinot māksliniekus radīt jaunus darbus, izdevuma politiskais konteksts tiecas pēc kopradīšanas – iniciēt stratēģiskus scenārijus, kas nostātos pret šobrīd sabiedrībā un politiskajās reālijās dominējošo pasivitāti, kontroli un teroru. Pirmajā žurnāla numurā bija iespējams lasīt par pārvietošanas un padzīšanas konceptiem; otrajā – par klusuma tropiem un maskām kā estētikas un politikas izpausmēm formām; trešajā izdevumā tika pētīta tēma par valodu un izsalkumu – par valodas nepieciešamību laikā, kad patērēšana un izsalkums ir būtiski politiski un estētiski nosacījumi, kas veidojuši pagātni un formē kopējo nākotni.*****
Žimčiks Atēnas un Kaseli saskatīja kā divas vietas, kas simboliski raksturo mūsdienu Eiropas galējības un polarizāciju – abas ar radikāli atšķirīgiem ekonomiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Žimčiks, tāpat kā daudzi citi mākslas vides vadošie kuratori un teorētiķi, uzsvēris, ka būt kritiskam mūsdienās liek vairāki faktori: Vladimira Putina režīms Maskavā, Krimas aneksija un karš Austrumukrainā, kas „rada jauna Aukstā kara priekšnojautas”; krīze Grieķijā, nesaskaņas un autoritārisma politika Eiropas Savienībā; ekstrēmisma tendences pret „citādo”; vietējo musulmaņu problēmas un bēgļu jautājums; terorisma radītās bailes un draudi; Sīrijas konflikts u.c. Piemēram, viena no documenta 14 interaktīvajām aktivitātēm ir izstādes mājaslapas nodošana anonīmam sīriešu kino kolektīvam Abounaddara, kas katru piektdienu tajā prezentē jaunu „kritiskā stāvokļa filmu”.******
Methodos. Atēnas. © Foto: Freddie F.
Uzsverot mākslas institūciju lomu mūsdienās
Šīgada documenta pamatā ir sadarbība starp divām institūcijām: EMST Atēnās un documenta 14 Kaselē. Sadarbības pamatā ir vienota problēma: kā māksla un to pārstāvošās institūcijas padarīt publiskas, lai tās kļūtu par daļu no kopējā labuma? Kopš EMST dibināšanas muzejs ir kolekcionējis grieķu un ārvalstu mākslinieku darbus – no 1960. gada līdz pat mūsdienām. Kolekcijas darbi tikuši prezentēti tādās institūcijās kā Atēnu koncertzāle (Megarons), Atēnu konservatorija un citur. Savukārt documenta vienmēr bijusi iespēja veidot izstādes ar stabilu finansējumu no Kaseles pilsētas, Hesenes valdības un Vācijas Federālā kultūras fonda. Vēsturiski un ideoloģiski documenta tika radīta kā Rietumvācijas institūcija, taču pēc transformācijām saistībā ar Vācijas atkalapvienošanos tā sāka aptvert arī globālas mākslas norises. Šādā formātā tā darbojoties arī šodien. Tādā ziņā documenta vienmēr mācējusi uzmanīgi izlīdzsvarot vairākus aspektus – attiecības ar starptautisko mākslas tirgu, ekonomisko iespaidu uz Kaseles pilsētu un pieejamību publikai. Arī šīs documenta ietvaros ir svarīgi uzdot jautājumu: „Ko institūcijai nozīmē būt publiskai vairākos līmeņos – mākslinieciski, politiski un finansiāli?”.
Žimčika piedāvājums organizēt documenta 14 Atēnās un Kaselē savā veidā apšauba pašas institūcijas pozīciju – tai vairs nav uzņemošās lomas, un izstāde tiek veidota vietā, kur šī institūcija ir tikai viesis. Fridriha muzejs documenta 14 laikā uzņems Grieķijas EMST kolekciju, kas ir nebijis gadījums. Par kolekcijas ekspozīcijas iedvesmas avotu un kontekstualizēšanas pamatu kalpo ēkas un institūcijas vēsture – Fridriha muzejs tika izveidots 1779. gadā kā pirmais publiskais muzejs kontinentālajā Eiropā, tajā bija izstādīta Hesenes landgrāfu mākslas kolekcija. Pēc tam ēka kalpojusi par bibliotēku un Vestfālenes karalistes parlamenta ēku, līdz visbeidzot kļuvusi par mākslas telpu jeb kuntshalli.
Savukārt Atēnu EMST ēka celta 1961. gadā kā alus brūzis – projekta autors bija grieķu modernisma vizionārs Takis Zenetos sadarbībā ar Margariti Apostolidi. documenta 14 izstāde izvietosies ēkas vertikālajā spārnā, apliecinot sadarbību starp vairākām publiskajām institūcijām Grieķijā, kuras iesaistījušās šī notikuma tapšanā. Starp tām var minēt Atēnu Tēlotājmākslas skolu (ASFA), Atēnu pašvaldības Mākslas centru, kas atrodas Elefterijas (Brīvības) parkā, Benaki muzeju, kā arī citus vietējos muzejus, arhīvus, skolas, nevalstiskas organizācijas un iniciatīvas.*******
* Universes in Universe mājaslapas
******* turpat
