Paolo Veronēze. “Zēns starp tikumību un netikumību”
Ieskats izstādē “PRADO 12 raksturi”
28/03/2017
No 25. marta Mākslas muzejā Rīgas Birža skatāma izstāde “PRADO 12 raksturi” – pasaules slavenu mākslinieku divpadsmit meistardarbi no Spānijas lielākā muzeja PRADO kolekcijas. Izstāde iekļauj 16.–19. gadsimta meistardarbus, kas koncentrētā veidā atsedz muzeja kolekcijas vēsturi un specifiku. Ekspozīcijai atlasīti 12 sieviešu portreti vai žanra gleznas ar reliģisku un alegorisku saturu, kas demonstrē tēmas plašo traktējuma iespēju, portretējamo personu sociālo stāvokli vai parāda sievieti kā simbolu varai, elegancei, skaistumam, mātišķumam, dievbijībai vai vieglprātībai. Šie pretmeti vai līdzības izvijas cauri gadsimtiem, kas katrs nāk ar citu skaistuma ideālu, modi un izpratni par dzīves baudīšanas attiecībām pret tikumību.
Izstādē “PRADO 12 raksturi” skatāmi Paolo Veronēzes, Pītera Paula Rubensa, Antonisa fan Deika, Bartolomē Estebana Muriljo, Fransisko de Goijas un citu ievērojamu Rietumeiropas glezniecības klasiķu darbi. Arterritory.com piedāvā tuvāk aplūkot vienu gleznu no Rīgas Biržā skatāmās ekspozīcijas – Paolo Veronēzes (Paolo Veronese, 1528–1588) darbu “Zēns starp tikumību un netikumību”.
Itāļu renesanses laika Venēcijas skolas pārstāvis Paolo Veronēze zināms kā viens no sava laika spožākajiem reliģisko un mitoloģisko tēmu atspoguļotājiem monumentālajā glezniecībā. Visspilgtāk viņa darbu vērienu un rokraksta iezīmes ieraugām daudzfigūru kompozīcijās ar Bībeles ainām. Daudzas no tām vēl šodien saglabājušās Venēcijas un Veronas klosteru telpās. Eiropas muzeju kolekcijās pārsvarā iegūluši mazāka izmēra darbi, galvenokārt – portreti.
Paolo Veronēze. “Zēns starp tikumību un netikumību.” Ap 1581. Audekls, eļļa. 102 x 153 cm. Prado Nacionālā muzeja kolekcija. © Madrid, Museo Nacional del Prado
Izstādē “PRADO 12 raksturi” skatāmā Paolo Veronēzes glezna “Zēns starp tikumību un netikumību”, pēc 20. gadsimta pētnieka un rakstnieka Roberto Ridolfi domām, piederējusi Džovanni Batistam Sanuto, un tai ir skaidrs morāles vēstījums, rādot divus pretējus ceļus, pa kuriem cilvēks var sākt virzīties jau bērnībā – tikums un netikums. Netikumība ir attēlota venēciešu kurtizānes veidolā – ar gaišiem matiem, dziļi dekoltētā tērpā un greznojusies dārglietām, bet tikumība – ar lauru vainagu, bez rotām un garā apģērbā, kas apslēpj sievietes ķermeni.
Ridolfi uzskata, ka gleznā redzamais bērns ir no Sanuto ģimenes un ka, iespējams, gleznu pasūtījis bērna tēvs, lai brīdinātu par tiem riskiem, kas dēlu sagaida, sasniedzot pusaudža vecumu.
Lai gan tikumu alegorijas tēmai bija piemēri gan viduslaiku, gan seno grieķu un romiešu kultūrā, Veronēze izvēlējās atsaukties uz otro, ilustrējot sofista Prodika stāstu, ko pierakstījis Ksenofonts savā darbā “Atmiņas par Sokratu” un kas ir pazīstams ar nosaukumu “Hērakls krustcelēs”. Šajā Prodika stāstā jaunajam Hēraklam parādās divas sievietes. Viena, izaicinoši un grezni ģērbusies, piedāvā viņam pasaulīgos priekus un aicina sekot, taču noklusē šādu izpriecu traģiskās beigas. Otra sieviete, atturīgi ģērbusies, norāda Hēraklam uz ceļu, kas ir pārpilns grūtībām, bet kas palīdzēs tam atrast tikumu un iegūt dievu labvēlību.
Veronēzes izvēle par labu antīkās kultūras avotiem, nevis viduslaiku avotiem (Prūdensijam vai Vincentam no Bovē) gleznā tiek uzsvērta ar ainavu, kurā redzama antīkā stila skulptūra un templis.
Glezna tika nopirkta, veidojot Arundelu dzimtas kolekciju 1654. gadā, un 1659. gadā tā tika pieminēta Kardenasu dzimtas uzskaites žurnālā, norādot 100 mārciņu augstu cenu. Spāņu augstmanis – politiķis un ģenerālis, Luiss de Aro nodeva šo gleznu karalim, un tā tika novietota Madrides pils telpā, kuru mēdza saukt par “galerijas tumšo istabu ar skatu uz parku”, kur tā atzīmēta inventarizācijās no 1666. līdz 1734. gadam.*
PRADO Nacionālā muzeja kolekcijas izstāde Rīgā ir mecenātu Borisa un Ināras Teterevu īpašais dāvinājums Latvijas valsts simtgadei.
*Teksts no publikācijas: Falomir, M. La Almoneda del Siglo, Relaciones artísticas entre España y Gran Bretaña, 1604–1655. Museo Nacional del Prado, 2002, 274. lpp.
