Neērtā zaļā gaisma

Olafura Eliasona un Ernestu Netu projekti 57. Venēcijas mākslas biennālē

29/05/2017

Šī gada Venēcijas mākslas biennāles kuratores Kristīnes Maselas (Christine Macel) veidotajā izstādē Viva Arte Viva abu tās norises vietu – Arsenāla izstāžu zāles un Dārzu Centrālā paviljona – centrā ir divi sociālās mākslas projekti. Olafura Eliasona “Zaļā gaisma – mākslinieciska meistardarbnīca” (Green light – An artistic workshop) – projekts, kas tapis sadarbībā ar Vīnes izstāžu telpu TBA21 un Frančesku fon Habsburgu, un brazīliešu mākslinieka Ernestu Netu “Svēta vieta” (Um Sagrado Lugar). Kaut konkrētā veidolā abi darbi radīti speciāli biennālei, to fokusā ir temati un problemātika, kas šos māksliniekus nodarbinājusi jau ilgāku laiku. “Zaļās gaismas” gadījumā tā ir migrācija, bēgļu problēma un viņu integrācija, Ernestu Netu “Svētās vietas” – seno zināšanu un mūsdienu Rietumu kultūras dialoga nepieciešamība, kuru mākslinieks, pēc sastapšanās ar hunikuini (Huni Kuin) cilts šamaņiem un izejot pats savu cilvēcisko pārmaiņu ceļu, uzskata par cilvēces vienīgo izdzīvošanas iespēju mūsdienu pasaules realitātē. Līdzīgi kā Netu iepriekšējos projektos Vīnē – TBA21, Gugenheima muzejā Bilbao un KIASMA Helsinkos – arī Kristīnes Maselas “Šamaņu paviljonā” Netu uzbūris gigantisku instalāciju – tīklotu telti jeb meditatīvu rituālu un satikšanās telpu, kas hunikuini cilts iezemiešu valodā tiek dēvēta par kupixawa. Biennāles atklāšanas dienās tajā varēja sastapt arī pašus hunikuini cilts pārstāvjus.

Zīmīgi un vienlaikus paradoksāli – īpaši pasaules, kurā šobrīd dzīvojam, kontekstā – gan Eliasona “Zaļā gaisma”, gan Netu “Svētā vieta” kļuvuši arī par vieniem no vispretrunīgāk vērtētajiem mākslas projektiem 57. Venēcijas mākslas biennālei veltītajās recenzijās. Turklāt šī viedokļu apmaiņa joprojām turpinās.

Olafurs Eliassons. Green light– An artistic workshop. Sadarbībā ar Thyssen-Bornemisza Art Contemporary. Koks (osis), otrreizējās pārstrādes jogurta trauciņi (PLA), lietoti plastmasas maisi, pārstrādāts neilons, LED (zaļš). 35 x 35 x 35 cm. 57. Starptautiskā mākslas izstāde La Biennale di Venezia VIVA ARTE VIVA. 2017. Foto: Damir Zizic. Mākslinieka un Thyssen-Bornemisza Art Contemporary īpašums. © Olafur Eliasson

Tikai daži citāti – Kristina Ruisa (Cristina Ruiz) no The Art Newspaper par “Zaļās gaismas” projektu: “Viss, kas saistās ar bēgļu kā eksponātu izlikšanu mākslas izstādē, man šķiet nepareizs. Jā, viņi ir piekrituši piedalīties. Bet cik tad iespēju viņiem patiesībā ir? Un vai viņi atrodas pozīcijā, kurā varētu atteikties no Eliasona piedāvājuma? Kāpēc nerīkot ar viņiem projektu kaut kur ārpusē, nevis izstādīt viņus publikai? Ļaujiet cilvēkiem, kurus šis projekts interesē, to arī uzmeklēt. Savukārt pārējiem “uzmest aci” kam citam. Šī nav māksla, kas kalpo bēgļiem, bet gan bēgļi, kas kalpo mākslinieciskajai un kuratora vīzijai.”

ArtNet par Ernestu Netu Um Sagrado Lugar instalāciju: “Tā tikusi radīta, lai uzburtu asociācijas ar svēto ajavaskas rituālu, taču lielākoties pārtapusi ekscentriskā mākslas tūristu atpūtas zonā.”

The Economist: “Šie darbi, kas akcentē sadarbību un sadarbošanos, ir labi domāti, taču izstāde ir tik pārpildīta, ka tā vietā, lai līdzdarbotos, lielākā daļa apmeklētāju vienkārši aizstumjas garām – kā cilvēku zoodārzā.”

Olafurs Eliassons. Green light. 2016. Sadarbībā ar Thyssen-Bornemisza Art Contemporary. Foto: Sandro E. E. Zanzinger / TBA21, 2016. © Olafur Eliasson

Starpdisciplinārs eksperiments

Kā kādā intervijā izteicies Olafurs Eliasons: “Es gribētu pateikt Andželai Merkelei: “Šeit ir modelis”.

Pirmais “Zaļās gaismas” meistardarbnīcas projekts tika īstenots 2016. gadā TBA21 galerijā Vīnē, un tajā mākslinieks bija uzaicinājis piedalīties bēgļus un patvēruma meklētājus, lai kopīgi ar pārējiem projektā iesaistītājiem cilvēkiem (māksliniekiem, kultūras producentiem, universitāšu studentiem, skolotājiem, sporta treneriem, psihologiem utt.) simboliskā procesā veidotu puzuram līdzīgās “zaļās gaismas” lampas – tādējādi radot jaunu objektu, kas vienlaikus kalpo kā sadarbības un pretimnākšanas metafora. Ne tikai tiem, kas kara vai ekonomisku apstākļu dēļ bijuši spiesti atstāt savas mājas, bet arī to valstu iedzīvotājiem, kuri viņus šobrīd uzņem. Projekta centrā izvirzot jautājumu par līdzīgajiem un citādajiem mūsdienu sabiedrībā, par kopā būšanu un savstarpēju mijiedarbību drošākas pasaules radīšanā. Pati lampa ir vienkārša (jāteic, pat vienkāršāka par vienkāršu), tiek veidota no videi draudzīgiem, otrreizējās pārstādes materiāliem un var tikt dažādi variēta (gluži kā cilvēciskās attiecības).

Vienlaikus projektam ir arī otrs līmenis – tā ietvaros tiek rīkoti dažādi semināri un arī valodu kursi. Un tā mērķis ir gan zināšanu apmaiņa, gan vēlme kļūt par platformu, kuras ietvaros bēgļiem tiek piedāvāta iespēja tikt sadzirdētiem.

Eliasona un TBA21 kopīgi rīkotajā projektā Vīnē piedalījās 35 bēgļi, kas nesen bija ieradušies Austrijā kopā ar migrācijas vilni no Afganistānas, Sīrijas, Nigērijas, Tadžikistānas, Somālijas un Irākas. Visi projektā iesaistītie ir brīvprātīgie un visi tā ienākumi (zaļās gaismas lampu iespējams iegādāties par 250 eiro) tiek ziedoti, lai atbalstītu izglītības programmu Green Light – Shared Learning, kā arī virkni nevalstisku organizāciju, kas nodarbojas ar migrācijas jautājumu risināšanu.

Otrs “Zaļās gaismas” projekts tika īstenots šī gada sākumā Hjūstonā, 57. Venēcijas biennālei kļūstot jau par tā trešo mājvietu. Un kā apgalvo Eliasons, šobrīd rit sarunas ar vēl trim pilsētām.

Olafurs Eliassons. Green light– An artistic workshop. Sadarbībā ar Thyssen-Bornemisza Art Contemporary. Koks (osis), otrreizējās pārstrādes jogurta trauciņi (PLA), lietoti plastmasas maisi, pārstrādāts neilons, LED (zaļš). 35 x 35 x 35 cm. 57. Starptautiskā mākslas izstāde La Biennale di Venezia VIVA ARTE VIVA. 2017. Foto: Studio Olafur Eliasson. Mākslinieka un Thyssen-Bornemisza Art Contemporary īpašums. © Olafur Eliasson

Venēcijā “Zaļās gaismas” meistardarbnīca atrodas pašā Centrālā paviljona sirdī un enerģētiski atgādina mutuļojošu bišu stropu. No vienas puses tā ir nepārtrauktā procesā esoša darba telpa, kur – līdzdarbojoties bēgļiem, pārējiem projekta dalībniekiem un arī apmeklētājiem, kas tiek aicināti iesaistīties, top aizvien jaunas lampas. No otras – tā ir sarunu un viedokļu apmaiņas teritorija, kur notiek dažādas diskusijas, var manīt rosāmies, piemēram, itāļu dokumentālo filmu studiju Zalab, kas še filmē projektā iesaistīto bēgļu stāstus u.c. Projekta norise un aktualitātes tiek atspoguļotas arī Instagram kontā @studioolafureliasson. Būtībā tā ir globāla, daudznacionāla dzīves telpa miniatūrā. Venēcijas biennāles atklāšanas dienās tajā klātesošs ir arī pats Eliasons, kurš gan sniedz intervijas, gan nepārtraukti iesaistās meistardarbnīcas procesā, kā arī “Zaļās gaismas” patronese, kolekcionāre un filantrope Frančeska fon Habsburga. Jautāta, kā viņa redz šī projekta attīstību, Habsburga atbild: “Viena no ļoti būtiskām “Zaļās gaismas” sastāvdaļām ir apmācību programma, kuru esam nodēvējuši par “dalīšanos zināšanās.” Manuprāt, vissvarīgākais, lai starp cilvēkiem – bēgļiem, arī mūsu pašu vidū – būtu šī savstarpējā mijiedarbība. Meistardarbnīcās esam aicinājuši piedalīties māksliniekus, kinorežisorus, dzejniekus, rakstniekus, psihologus, visdažādāko profesiju pārstāvjus – savstarpēji līdzdarbojoties viņi runā par šiem cilvēkiem svarīgiem dzīves jautājumiem, tādējādi palīdzot viņiem tikt galā ar tajā valdošajām, dziļajām rētām. Un ne tikai bēgļu – arī mūsu puses. Piemēram, saprast, kālab mēs paši dažkārt izjūtam vainas sajūtu, ka nespējam tikt galā ar šo problēmu. Mēs bijām un joprojām esam absolūti nesagatavoti migrācijas priekšā, turklāt tā ir jau globāls fenomens, kas nākotnē tikai pieaugs, arvien vairāk cilvēkiem nonākot šajā nepārtrauktās pārvietošanās situācijā. “Zaļās gaismas” meistardarbnīcas ir mācību process visiem iesaistītajiem – kā sadzīvot ar šo situāciju. Tas nav atrisinājums, bet tas ir solis, lai to meklētu.

Olafurs Eliassons. Green light. 2016. Koks (osis), otrreizējās pārstrādes jogurta trauciņi (PLA), lietoti plastmasas maisi, pārstrādāts neilons, LED (zaļš). 35 x 35 x 35 cm. Foto: María del Pilar García Ayensa / Studio Olafur Eliasson. 2017. Mākslinieka un Thyssen-Bornemisza Art Contemporary īpašums. © Olafur Eliasson

Strādājot pie meistardarbnīcas Venēcijas biennālē, esam iesaistījuši vietējos politiķus, pilsētu, biennāli. Der atcerēties, tikai pirms diviem gadiem – iepriekšējā Venēcijas biennālē, vietējā vara ar skandālu lika aizslēgt šveiciešu mākslinieka Kristofa Buhela (Christoph Büchel) veidoto mošeju, kas tika uzstādīta pilsētas centrā, Islandes paviljona prezentācijas ietvaros. Šobrīd šis spiediens pilsētai risināt aktuālos sociālos jautājumus ir tikai pieaudzis.

Manuprāt, mākslas pasaule mākslas valodā, īpaši Kristīnes Maselas veidotās biennāles ietvaros, runā par ļoti fundamentālām problēmām. Un tas ir tas, ko TBA21 ir darījis jau ļoti daudzus gadus. Sociālā un politiskā problemātika ir TBA21 aktivitāšu fokusā jau no pašiem pirmsākumiem. Arī minoritāšu jautājumi, ar kuriem esam nodarbojušies jau kopš 2006. gada. (Viens no pirmajiem TBA21 projektiem, kas izpelnījās lielu publisku uzmanību, bija turku mākslinieka Kutluğ Ataman vērienīgā videoinstalācija “Küba”, kura tapa divus gadus – mākslinieks filmēja netālu no Stambulas lidostas esošo nelegālo kurdu kvartālu un tā iemītniekus. Tādējādi konfrontējot turkus ar minoritātēm pašu zemē un vienlaikus reflektējot par vēsturisko Osmaņu turku režīma invāziju Eiropā. Instalāciju veidoja 40 monitori un baržā pret Donavas straumi tā devās no Melnās jūras uz Vīni, katram pieturpunktam tās ceļā akcentējot seno Eiropas tirdzniecības ceļu – no Rumānijas, Bulgārijas, Serbijas un Ungārijas līdz Slovākijai un Austrijai – red.)

Šobrīd TBA21 aktīvi pievēršas arī vides un dabas resursu aizsardzības jautājumiem.

Kā kolekcionāre es nekolekcionēju mākslu mākslas dēļ. Man ir svarīgi, lai šim procesam būtu jēga – nozīme, nevis tikai jauna mākslas objekta iegūšana īpašumā. Tas ir savveida ceļojums, kur ceļš līdz atslēgai ir mācību process. Un tāds tas ir arī šajā projektā iesaistītajiem cilvēkiem. Protams, kā privāta kolekcionāre es varu atļauties riskēt un eksperimentēt – mēģināt, apzinoties, ka varu arī izgāzties. Kamēr oficiālās institūcijas parasti ļoti baidās kļūdīties. Tām ir visi šie likumi un regulas, kas tās attur no šāda veida eksperimentiem.

Visi bēgļi, kas piedalās šajā biennāles projektā, ir no Veneto reģiona. Kopumā uzrunājām deviņas organizācijas, kas nodarbojas ar bēgļu izmitināšanu. Lielākā daļa no viņiem Itālijā uzturējušies sākot no sešiem mēnešiem līdz gadam. Šurp atkļuvuši no Irānas, Irākas, Afganistānas, Kurdistānas un Āfrikas – Nigērijas, Sjerraleones, Gambijas, Somālijas u.c. Afrikāņu ir ļoti daudz un tikai tad, kad viņi visi šeit satikās, sapratām, ka viņi katrs ir no savas valsts. Viņi visi ir brīvprātīgie. Šodien, piemēram, viņu ir 12, bet dalībnieki teju katru dienu mainās, jo atrašanās šeit un saskarsme ar tādu daudzumu cilvēku, viņiem ir arī liels stress. Šie cilvēki ir trauslas būtnes un, iesaistot šajā projektā, mēs nevēlējāmies viņus padarīt par “objektiem”, mums pret viņiem jāizturas ar milzīgu cieņu un viņi jāpasargā. Katram no šiem cilvēkiem ir savs stāsts un bijusi dzīve valstī, kuru viņi pametuši. Viņu vidū ir ārsti, skolotāji, universitātes pasniedzēji. Mēs bieži automātiski domājam par bēgļiem, kā par cilvēkiem bez izglītības. Taču lielākā daļa to, kas izteikuši vēlēšanos piedalīties šajā projektā, ir ļoti izglītoti cilvēki. Un lepni, ka piedalās mākslas projektā. Visas šīs lekcijas, tikšanās, kuras rīkojam – nav pašmērķīgas vai uz izklaidi vērstas, to mērķis ir šī savstarpēja saskarsme. Un tā ir divvirziena kustība.”

Pats Eliasons “Zaļo gaismu” dēvē par savveida starpdisciplināru eksperimentu. Uz manu jautājumu, vai, turpinot šo projektu un arī “Mazo sauli” (Little Sun), viņš tic, ka ir iespējams ko mainīt pasaulē un sabiedrībā, mākslinieks atbild: “Tie ir meklējumi jauna modeļa virzienā. Manuprāt, šobrīd politiskajā sektorā ir vērojams sabrukums, varbūt ne pilnībā, taču Eiropas Savienība līdz šim nav spējusi ar pietiekami pārdomātu stratēģiju reaģēt uz bēgļu krīzi. Nelegālo kontrabandistu skaits un industrija ap bēgļiem tikai uzņem apgriezienus, un tas nozīmē, ka mums pilnīgi noteikti būtu jāpārskata veids, kā šo situāciju risinām un arī, kā uz to raugāmies. Es nesaku, ka man būtu tam pilnīgs atrisinājums, taču domāju, ka kultūras sektors idejiskā ziņā šobrīd ir daudz spēcīgāks nekā mēs domājam. Tāpēc mani pašu saista un šķiet tik svarīga šī ideja savienot publisko sektoru, privāto un kultūras sektoru, lai saprastu, vai mēs varam sadarboties.”

Cits jautājums – vai “Zaļās gaismas” un līdzīgu sociālās mākslas projektu balss ir pietiekami spēcīga, lai vispār varētu runāt par tās ietekmi? “Manuprāt, uzticības latiņa tādējādi ir augstāka. Atšķirībā no politiķiem un valdības, kur ir ļoti daudz populisma, kultūras sektoram uzticība ir krietni lielāka. Arīdzan potenciāls, ko kultūra var piedāvāt.”

Līdzās Veneto apgabala bēgļiem, kuriem šī ir pirmā saskarsme ar “Zaļo gaismu”, savveida skolotāja statusā projektā piedalās arī bēgļi, kas ar šo projektu bijuši saistīti no pašiem pirmsākumiem. Viņu vidū arī Tahajud Alghrabi, irāņu skolotāja, kura savu dzimto valsti pametusi jau 2003. gadā. “Zaļās gaismas” projekts man ir kā ģimene. Esmu ar to kopā ceļojusi, un jūtu, ka tas tikai aug. Manuprāt, tā būtība, kādu es to izjūtu līdzdarbojoties meistardarbnīcā, ir ziņa cilvēkiem – mēs visi esam vienādi. Mūsu komanda, Frančeska, Olafurs – mēs visi darām tās pašas lietas. Tas nav tā – mēs esam bēgļi un punkts, katram no mums ir sava izcelsme un stāsts – izglītība, darbs, visas cilvēciskās lietas. Šajā projektā esmu tikai tālab, ka šī ir vieta, kur jūtu – starp mums nav atšķirības.”

Frančeska fon Habsburga apgalvo, ka projekta tālākais maršruts joprojām ir atvērts: “Mēs varam doties jebkur pasaulē. Es ceru, ka kādudien “Zaļā gaisma” varbūt nonāks arī Sarajevā.”

Jautāta par atsaucību un projekta atbalstu no citu kolekcionāru puses, iegādājoties “Zaļās gaismas” lampas, Fančeska fon Habsburga nosmej: “Es tajā ieguldu diezgan daudz pūļu...”

Ernestu Netu. Um Sagrado Lugar. Ernestu Netu saruna ar hunikuini cilts indiāņiem. 57. Venēcijas mākslas biennāle, Arsenāls. 2017. gada 13. maijs

Māksla ir ceļš

Un tomēr, kas izsaucis abu šo (Eliasona un Netu) izteikti humānu un ļoti aktuālu ideju caurstrāvoto projektu kaismīgo kritiku, kas brīžiem šķiet pat sacenšas negativitātes piestrāvotu vārdu virknēšanas ekvilibristikā? Viņu vidū ir visai cienījami mediji un to autori – respektabli kritiķi, kas māksliniekiem pārmet bēgļu (un iezemiešu) kā objektu eksponēšanu mākslas izstādē. Un tādējādi joprojām kultivē mūsdienu globālās pasaules realitātēm absurdo dalījumu – Mēs un Citi. Vienlaikus, piemēram, neviens neceļ līdzvērtīgu “paniku”, piemēram, par dobermaņu ekspluatāciju šī gada biennāles galveno balvu ieguvušajā Vācijas paviljonā, mākslinieces Annes Imofas (Anne Imhof) darba “Fausts” ietvaros... Vai par apmeklētāju staigāšanu pa stikla grīdu virs zem tās ložņājošiem cilvēkiem – performances dalībniekiem un šī procesa iemūžināšanu neskaitāmos video un pašbildēs? Kā iespaidos par Ernestu Netu paviljonu dalās The Guardian: “...iekšpusē sēž īsteni Brazīlijas lietusmežu cilts pārstāvji, kam viņa (Netu) instalācija ir veltīta. Tas kaut kā šokē – māksla kā etnogrāfisks zoodārzs?”

Jo vairāk tālab Arterritory.com šķita būtiski uzzināt, kā uz šiem pārmetumiem raugās paši mākslinieki? Kāpēc, viņuprāt, “Zaļās gaismas” un “Svētās vietas” ideja tikusi pārprasta jeb interpretēta pilnīgi citādi. Un, veltot šiem projektiem skarbas rindas, rakstītāji ne vienmēr iedziļinājušies to idejiskajā būtībā? Vai tā būtu uztverama kā augstprātība un mūsu laikam raksturīgā virspusējība, jeb varbūt Venēcijas biennāle vienkārši nav īstā platforma, kur par šo problemātiku runāt? Tā teikt, vēsturiski pasaulē lielākais un prestižākais mākslas notikums vairāk ir pārtapis lielā saviesīgas kopā būšanas un iznešanās aktā ar mākslu fonā. Ne telpā, kurā nonākušie, patiešām, vēlas ieraudzīt, lai aizdomātos, un sadzirdēt, lai ieklausītos. Un, ja tas ir tā, kāds būtu visefektīvākais veids, kā mūsdienās izmantot mākslas valodu un spēku, lai tas tiktu sadzirdēts?

Lūk, atbildes, kuras saņēmām no Olafura Eliasona un Ernestu Netu, un kuras publicējam pilnā apjomā.

Ernestu Netu. Um Sagrado Lugar. Foto:

Ernestu Netu:

“Šī negatīvā kritika attiecībā uz mūsu piedāvāto “um sagrado lugar” (svēto vietu – spāņu val.) ir saprotama. Mākslas kritika un žurnālistika ir iestrēgusi konkrētā mentālā līmenī – līdzīgi kā lielākā daļa cilvēces, kuras prāts ir saistīts ar varas struktūrām/instrumentiem un materiāliem konceptiem. Savā cilvēcisko būtņu trajektorijā mēs, protams, esam iemīlējuši šo mentālo dimensiju, tā ir daļa no mūsu kā kosmisku būtņu evolūcijas, bet ir laiks doties tālāk. Tā, ko mēs ar šo projektu centāmies ienest, ir spirituālā dimensija, kurā iezemieši, šajā gadījumā hunikuini cilts, ir daudz sekmīgāki par mums. Jā, viņu klātbūtne piesaista, taču vienlaikus tā arī izraisa bailes no nezināmā, apjukumu un pārpratumus.

Foto: Agnija Grigule

Venēcijas biennāles atklāšana ir cilvēku lavīna, kuriem ļoti īsā laikā ir jāredz ļoti daudz mākslas un arī cilvēku, un lielā mērā tā iemieso tieši šo izsalkumu un patērētāja garu, kas dominē mūsdienu sabiedrībā. Būtībā tas, ka iezemiešu klātbūtne ģenerē šo izteikti negatīvo reakciju, manī rada šķietamību, ka Rietumu medicīnair pārņēmusi cilvēku garu, un, iespējams, pēc kāda laika viņi sāks paši sev uzdot jautājumu – kāpēc iezemiešu klātbūtne izraisa viņos dusmas? No otras puses, bija arī ļoti daudz cilvēku, kuri caur šo rituālo hunikuini klātbūtni viņu idejas sajuta ļoti cieši, un tas piepilda manu sirdi ar mīlestību un prieku.

Eliasona “Zaļās gaismas” projekts man šķiet līdzīgs. Tā ir šī vēsturiski nekomfortablā situācija, kurā dzīvo Eiropa, un migrantu klātbūtne to it kā reproducē. Taču šie cilvēki tikai strādā, un šajā biennālē ir ļoti daudz cilvēku, kas strādā. Man šī sastapšanās ar Olafura darba metodoloģiju bija ļoti interesanta. Arī Āfrikas spēka klātbūtne. Iespējams, šo divu spēku deja (saspēle) var ļoti daudz ko darīt šīs planētas ārstēšanā. Tāpat kā ticu hunikuini cilts, iezemiešu garīgo zināšanu un Rietumu gara spēka saskarsmes iedarbīgumam. Manuprāt, šobrīd pasaulē notiek daudz kas lielāks par šīm paviršajām recenzijām un tam ir nepieciešams laiks, lai augtu.

Foto: Agnija Grigule

Mākslas institūcijas ir mūsdienu tempļi un māksla ir tilts. Mazākās vietās, kā tas bijis mūsu iepriekšējās izstādēs ar hunikuini klātbūtni, šī savstarpējā kontakta un sapratnes iespēja ir ievērojami lielāka nekā lielā grupas izstādē, kāda ir Venēcijas biennāle. Bet Venēcija ir lielas sastapšanās platforma, gigantisks laikmetīgs salons, kurā, parādoties avangardam, ir šoks, un tas ir tikai labi!

Māksla joprojām ir ceļš, un Rietumu objektivitātes zemē māksla ir tas subjektīvais pavediens, kas palīdz mums noaust garīgo sociālo tīklu. Taču šis ceļš nav mentāls, mēs varam par to lasīt un runāt, bet tikai pieredze spēj atvērt portālus (vārtus). Hunikuini cilts garīgums ir vieni no vārtiem, bet ir vēl daudzi citi. Visapkārt.

Ar mīlestību un prieku,

Ernestu Netu”

Foto: Ģirts Muižnieks

Olafurs Eliasons:

“Tā ir taisnība – projekta “Zaļā gaisma – mākslinieciskā meistardarbnīca” atrašanās šī gada Venēcijas biennāles Centrālajā izstāžu paviljonā ir provocējusi dažādas reakcijas. Dažas no tām ir bijušas pozitīvas, citas – skeptiskas, vairākas – izteikti negatīvas. Daudz jautājumu bijuši arī pašā meistardarbnīcā un ārpus tās. Vai cilvēki, kuri ieradušies kā bēgļi no dažādām valstīm – Nigērijas, Ganas, Mali, Somālijas, Irānas, Irākas, Sīrijas, Afganistānas un Ķīnas –, ir tikuši “priekšmetiskoti” piedaloties starpnacionālā meistardarbnīcā pašā biennāles sirdī? Vai izstādes apmeklētāji spēj aktīvi līdzdarboties, nevis palikt ārpusē, vien no attāluma noraugoties uz tās dalībniekiem? Tas, kas man ir skaidrs – reakcijas uz “Zaļo gaismu” neizbēgami ir kļuvušas par daļu no šī projekta sociālā auduma.

“Zaļās gaismas” projekts nepārprotami aicina vispārējo publiku pievienoties patvēruma meklētājiem meistardarbnīcā – tas tic saskarsmes nozīmīgumam, mudina uz savstarpēju mijiedarbību un kopīgu darbošanos. Atrasties “Zaļās gaismas” telpā un saprast savu lomu – kā skatītājam vai kā dalībniekam, ir daļa no šī projekta, neatkarīgi no tā, vai šim cilvēkam ir bēgļa pagātne vai nav. Tiesa, domāju, ne visi redzēja vai gribēja redzēt šo uzaicinājumu.

Prezentēt “Zaļās gaismas” projektu biennālē nozīmē strādāt zem mākslas pasaules “lupas” un vienlaikus izstādes platformā, kas piedāvā lielu redzamību. Man bija ļoti svarīgi visā pilnībā izmantot šo redzamību, lai pievērstu uzmanību migrācijas problēmām. Ne tikai uzrunāt tos, kas par tām jau interesējas un ir iesaistīti to risināšanā, bet ikvienu, kas dodas cauri paviljonam, jo šī brīža politiskajā ainā tie ir temati, kurus nedrīkst ignorēt. Vienlaikus tas nozīmēja arī iespēju radīt platformu “Zaļās gaismas” projekta dalībniekiem, kuras ietvaros viņi var runāt par savām bažām.

“Zaļā gaisma – mākslinieciskā meistardarbnīca” nepiedāvā risinājumu vai vieglu “visu salabosim” stratēģiju. Tā ir pieticīgs mēģinājums caur sadarbību, kopīgas telpas veidošanu un individuālu iesaistīšanos pievērst uzmanību piespiedu migrācijas un pārvietošanās problemātikai.”

Kad šīs diskusijas sakarā jautājumu, vai viņš kā mākslinieks jūt atbildību ar savu viedokli iesaistīties politiskos un sociālos procesos, uzdevu biennālē (tiesa, satelītprojekta ietvaros) klātesošajam beļģu māksliniekam Janam Fabram, viņš (gan piebilstot, ka Eliasona “Zaļās gaismas” projektu nav redzējis) atbildēja: “Protams. Man tas ir neticami, ka Eiropa (arī Nīderlande un Francija) un eiropieši acīmredzami aizmirst, ka Ādolfs Hitlers tika izvēlēts demokrātiskā ceļā. Cilvēkiem ir īsa atmiņa. Tas, kas šodien notiek Eiropā, ir ļoti bīstami, un mums ir jānāk pie prāta pirms ir jau par vēlu. Es domāju, ka mums (māksliniekiem) ir jāatbalsta un jāvirza sabiedrība izvēlēties saprāta ceļu.”

Varbūt “zaļās gaismas” lampai paralēli jārada arī sarkana SOS boja?