Vai Latvijā pastāv mākslas cenzūra?
Viedokļi un komentāri par aizliegumu izvietot Artūra Žmijevska izstādes plakātu
15/06/2017
Pirms pāris dienām sabiedriskajā telpā izskanēja ziņa par Veselības ministrijas lēmumu neatļaut Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam uz ārsienas izvietot reklāmas plakātu poļu mākslinieka Artūra Žmijevska izstādei “Neredzamās zonas”. Iemesls – plakāts, kurā redzami divi kaili vīrieši un vienam no viņiem ir amputēta kāja, ir provokatīvs un neviennozīmīgi vērtējams. Saskaņā ar izstādes kuratora Māra Vītola teikto, saņemtajā vēstulē no Veselības ministrijas nekādā veidā netika nedz pamatots, nedz argumentēts šis lēmums nesaskaņot sākotnēji plānoto izstādes fasādes plakātu (šobrīd uz ēkas fasādes atrodas vienīgi tekstuāla informācija – red.). “Manuprāt, problēma šajā situācijā ir Veselības ministrijas atbildīgo ierēdņu neiedziļināšanās projekta koncepcijā un izstādes saturiskajā vēstījumā. Domāju un ļoti ceru, ka, ja būtu notikusi rūpīga iepazīšanās ar nosūtītajiem izstādes materiāliem un informāciju, lēmums būtu bijis citādāks. Jāsaka gan, ja argumenti no ministrijas puses tika pausti vēlāk – publiskajos komentāros, taču arī tie neliecina par, ka cilvēki, kam par šo jautājumu jālemj, būtu iepazinušies ar Artūra Žmijevska vēstījumu,” secina Māris Vītols.
Likās, jau esam aizmirsuši padomju laika politisko cenzūru, kas iejaucās radošajos procesos un veica informācijas ierobežošanas uzraudzību. Vai tomēr mākslas cenzūra valsts līmenī eksistē arī mūsdienās?
Pasaules pieredze rāda, ka mākslinieku mestais izaicinājums politikai, reliģijai un sabiedrības ētikai nereti kļūst par pamatu sīvai polemikai, protestiem un pat varas darbiem. Dažkārt ar nolūku, dažkārt pašiem negribot māksliniekiem izdevies iekaisīt provokācijas sāli noteiktu sabiedrības grupu smeldzošākajās brūcēs, izraisot šoku un protestu. Tostarp arī Artūra Žmijevska darbi bijuši starp tiem, kas savulaik raisījuši nesapratni un tikuši aizliegti.
Artūra Žmijevska izstāde “Neredzamās zonas” plakāts
Lūgts raksturot izstādes koncepciju un Artūra Žmijevska radošajai darbībai raksturīgo skatījuma veidu, Māris Vītols atklāj:“Attēls, kas izmantots publicitātes mērķiem ir ļoti cieši saistīts ar Žmijevska radošajiem centieniem caur mākslu mainīt sabiedrības attieksmi pret invalīdiem. Viņa skatījumā, ierobežojumi invalīdiem rodas ne vien no pašas invaliditātes, bet arī no sociālajām barjerām, kuras sabiedrība ceļ tiem iepretim, balstoties uz dažādiem aizspriedumiem. Žmijevskis savos darbos pēta šos izslēgšanas mehānismus, aplūko invaliditātes problēmu minoritāšu diskursa kontekstā un cenšas pretoties invalīdu izslēgšanai vai to marginalizācijai, kas notiek, balstoties uz sociāliem vai estētiskiem kritērijiem. Darbs izstādes plakātā tiešā veidā aicina pārvērtēt mūsu attieksmi pret invalīdiem un lomām, kuras parasti tiem piešķiram. Tas sasaucas ar Žmijevska priekšstatiem par to, ka mākslai ir jābūt sociāli ietekmīgai, un, ka ar tās palīdzību jācenšas mainīt sabiedrībā valdošās vērtības. Un attieksme pret invalīdiem ir viena no tām lietām, kas šīs vērtības raksturo.
Arguments, ko lieto Veselības ministrija, sakot, ka Artūra Žmijevska māksla ir neviennozīmīga un provokatīva, – patiesībā atbilst vienai no laikmetīgās mākslas definīcijām. Būtu ļoti skumji, ja visa laikmetīgā māksla būtu viennozīmīga un nekādā veidā neprovokatīva.”
Artūra Žmijevska izstāde “Neredzamās zonas”. Foto: Kristīne Madjare
Uz jautājumu, vai, pēc viņa domām, valstī pastāv cenzūra attiecībā uz laikmetīgās mākslas izpausmēm, kurators atbild: “Jāsaka, ka šis konkrētais tomēr ir cenzūras gadījums. Ja tāds pastāv, tad tam ir iespēja atkārtoties arī nākotnē, tāpēc ir būtiski turpināt aizsākto diskusiju. Pirmkārt, lai kopīgi panāktu Veselības ministrijas attieksmes maiņu šī plakāta jautājumā (ļoti ceru, ka līdz izstādes beigām – 24. septembrim – mums izdosies saskaņot ar ministriju šo sākotnējo izstādes plakāta izvietošanu. Otrkārt, par šo ir jādiskutē, lai šādi cenzūras gadījumi neatkārtotos nākotnē.”
Nākamnedēļ Vītols plāno nosūtīt Veselības ministrijai vēstuli, kurā piedāvās visiem ieinteresētajiem ierēdņiem organizētu ekskursiju Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, kuru pats ir gatavs vadīt un skaidrot. “Ceru, tādā veidā panākt attieksmes maiņu gan pret šo izstādes plakātu, gan invalīdiem kā sabiedrības daļu kopumā.”
Artūra Žmijevska izstāde “Neredzamās zonas”. Foto: Kristīne Madjare
Latvijas Kultūras ministrija no komentāra par Veselības ministrijas lēmumu neatļaut izvietot Artūra Žmijevska izstādes plakātu uz Medicīnas vēstures muzeja uz ārsienas atturas, savukārt veselības ministre Anda Čakša TV3 ziņu raidījumā pauž savu nostāju: „Man grūti pateikt, kas notiktu, ja plakātu izliktu. Tad jūs man jautātu, kāpēc esam tik provokatīvu plakātu izlikuši. Svarīgāka ir māksla, un es aicinu cilvēkus gan iet uz Medicīnas muzeju, gan skatīties šo izstādi.“
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā Juris Salaks notikumu komentē: “Mani mierina fakts, ka sabiedrībā rosās diskusija par šiem jautājumiem, un tas ir mākslas spēks, kas šo diskusiju ir izraisījis. Šajā gadījumā plakāts noteikti nav pašmērķis. Es pievienojos veselības ministres viedoklim, ka neizpratne varētu arī rasties, ja plakāts būtu izlikts. Mēģinu respektēt visas puses. Galu galā Žmijevska darba attēls ir redzams gan uz izstādes kataloga vāka, ko var iegādāties muzejā, gan uz žurnāla “Rīgas Laiks” vāka. Tomēr gribu piebilst – katru dienu šo Rīgas pilsētas daļu apmeklē lielas tūristu grupas. Kā likums, viņi apstājas pie Medicīnas muzeja un fotografē. Tagad viņi bildē blakus esošo Krievijas vēstniecības ēku un mājās aizvedīs šādas atmiņas, bet, ja mums būtu izlikts plakāts, iespējams, viņi saprastu, ka šajā ēkā atrodas muzejs, jāpiezīmē – viens no trijiem lielākajiem medicīnas vēsturei veltītajiem muzejiem Eiropā. Bet, piemēram, vakar izstādi apmeklēja tūristi ratiņkrēslos. Viņi speciāli atbrauca uz šo notikumu.
Katrā ziņā izstāde ir ļoti emocionāla un liek daudz ko pārdomāt un pārskatīt. Slikti, ka visi tagad jautā par plakātu un neviens nejautā par izstādi. Starp citu, kad māksliniekam Žmijevskim izteicu domu, ka izstāde ir diezgan provokatīva, viņš man atbildēja: “Par ko tu runā! Paskaties, kas tev ir muzejā!”
Artūra Žmijevska izstāde “Neredzamās zonas”. Foto: Kristīne Madjare
Savukārt ABLV Charitable Foundation Mākslas programmu vadītājs Kaspars Vanags uzskata, ka “Artūra Žmijevska izstādei ir perfekti izraudzīts nosaukums. Izskatās, ka neredzamās zonas daudzi labprāt gribētu paturēt neredzamas arī turpmāk. Piemēram, cilvēkus ar īpašām vajadzībām, jeb ierastajā valodā – “invalīdus”, kas tulkojumā nozīmētu “nederīgos”. Incidents ar Veselības ministrijas neapstiprināto plakātu liek domāt ne tikai par konkrēto gadījumu, bet arī par veselu rindu blakusfaktoru. Pirmkārt, par stereotipiem, kas joprojām valda attiecībā uz mākslai uzlikto pienākumu būt skaistai un sagādāt estētisko baudījumu. Tas, ka skaistuma diktatūra būtībā ir nežēlīga un netaisna, parasti tiek ignorēts. Iespējams, tā ir norāde, ka joprojām neesam tā īsti izvērtējuši ideoloģisko režīmu sarūpēto vēstures mantojumu. Jūsma par “ulmaņlaika” vai padomju glezniecības skolu, fokusējoties vienīgi uz kolorītu, kompozīciju un tīkamiem sižetiem, atstāj aizkadrā tā laika nomenklatūras neiecietību pret citādajiem un sociālajām reālijām. Otrkārt, notikušais apliecina ierēdniecības nevēlēšanos saskatīt mākslā potenciālu risināt sociālās problēmas. Šobrīd publiskajā diskusiju telpā atkal jau tiek runāts par “kultūras pārfinansējumu”, mudinot daļu no šai jomai atvēlētā budžeta pārvirzīt, piemēram, veselības aprūpei. Manuprāt, mūsdienu mākslu raksturo prasmes un rīki, lai veicinātu izpratni gan par vides aizsardzību un ilgtspējību, gan par personīgo atbildību un iesaisti rūpēs par savu un līdzcilvēku labklājību, tostarp veselību. Ja ļoti vajag, var taču ņemt talkā vispārzināmu statistiku, kas norāda uz korelāciju starp iedzīvotāju izglītības līmeni, veselības rādītājiem un vienmērīgāku sociālo integrāciju. Te gribētos pieminēt, ka ABLV Charitable Foundation, kas savas mākslas grantu programmas ietvaros ir atbalstījusi izstādi “Neredzamās zonas”, vienlīdz aktīvi darbojas arī sociālajā jomā, piemēram, sniedzot atbalstu vājdzirdīgiem bērniem. Fonda ikdienas darbā mēs redzam, ka finansējums nepieciešams ne jau tikai dzirdes aparātiem. Tikpat svarīgi ir arī kliedēt sabiedrības ignoranci pret tiem, kurus tā aizbildnieciski dēvē par likteņa pabērniem, kā arī celt šo “pabērnu” pašapziņu, motivējot sekot saviem sapņiem un iecerēm par spīti apkārtējās vides nelabvēlīgajai attieksmei. Treškārt, mani pārsteidz, ka Veselības ministrijai, kas nav spējusi visus šos gadus atrisināt nedz jautājumu par obligāto veselības apdrošināšanu, nedz novērst veselības aprūpes valsts sektorā pastāvošo “ēnu ekonomiku”, atliek laika nodarboties ar tādām lietām kā izstādes plakātu cenzūru. Valsts ierēdņiem tādos gadījumos būtu jāatsaucas uz noteiktiem likuma pantiem, nevis par argumentu aizliegumam plakāts jāraksturo kā “provokatīvs un neviennozīmīgi vērtējams”. Atsaucoties uz šādu argumentu, tiklab jau sen būtu varēts aizliegt arī pašu Veselības ministriju.”
Artūra Žmijevska izstādē “Neredzamās zonas”. Foto: Kristīne Madjare
Artūrs Žmijevskis ir viens no šībrīža spēcīgākajiem poļu laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, kurš guvis arī plašu starptautisku atzinību. Mākslinieks ir bijis vairāku Venēcijas mākslas biennāļu dalībnieks, piedalījies Sanpaulu, Stambulas un Gvandžū biennālēs, kā arī Manifesta 4, documenta 12 un documenta 14 lielizstādēs. Viņa darbi atrodas nozīmīgākajās mūsdienu mākslas kolekcijās pasaulē – Teita Modernās mākslas galerijā Londonā, Ņujorkas Modernās mākslas muzejā, Parīzes Modernās mākslas muzejā u.c.
Izstādē “Neredzamās zonas” apvienoti mākslinieka darbi no viņa daiļrades dažādiem periodiem. Lielformāta fotogrāfijās un video darbos – tie integrēti Medicīnas vēstures muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā – tematizētas invalīdu iespējas iekļauties mūsdienu sabiedrībā. Žmijevskis iesaista invalīdus dažādās praksēs, tostarp, organizē kora nodarbības kurliem vai gleznošanas darbnīcas akliem cilvēkiem, tā ne vien iedrošinot tos pārsniegt ikdienas pieredzes robežas, bet vienlaikus arī aicinot skatītāju pārvērtēt lomas, kādas parasti tiek atvēlētas sabiedrībā cilvēkiem ar invaliditāti.
Izstāde “Neredzamās zonas” tika atklāta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā Rīgā 2. jūnijā un būs skatāma līdz 24. septembrim.
