Salons un fabrika
01/08/2017
Andra Eglīša gleznās “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā redzams tieši tas, par ko liecina viņa izstādes nosaukums – “Draugi, radi, paziņas”. Tie ir cilvēki, kuri māksliniekam kaut ko nozīmē vai ir nozīmējuši šo darbu tapšanas laikā. Darbu neregulārais izkārtojums pie sienām atgādina mākslinieku darbnīcu, kurā izlikti darbi atlasīšanai topošai izstādei.
Izstādes nosaukums mani rosina veidot sasaisti ar Andri Grinbergu, kura portrets arī redzams pie sienas. Vārdu virknējums – draugi, radi, paziņas – sabalsojas ar to, kas veidojis Andra Grinberga mākslu. Tajā nedominē noteikta mākslinieciska amata prasmes, bet gan cilvēku klātesamība. Klātesamība Grinberga organizētajos notikumos, kas ļāvusi cilvēkiem uz noteiktu brīdi sajusties brīviem, piebiedrojoties nesankcionētai andergraunda scēnai. Tāda brīvība bija redzama arī Kristīnes Vītolas izrādē/performancē “Endij Vorhol, tas tu?”, kas nesen bija skatāma Vasaras mājas pagalmā.
Izrādes laikā tukšajā pagalmā iezīmējas telpa, kurā aktieri, komplektā ar no malas piesaistītiem performances dalībniekiem, izpludina robežšķirtni starp performanci un teātra izrādi. Šis notikums funkcionēja kā ilustratīvs veltījums gan Vorhola personībai, kuru viegli kariķējoši, bet ne kaitinoši atveidoja Andis Strods, gan abu mākslinieku – Vorhola un Grinbega – daiļradēm.
Tādēļ neizbēgami rodas vēlme atsaukties uz notikumiem dzīvoklī Ūnijas ielā 5–1, kas septiņdesmitajos gados darbojās kā pulcēšanās vieta cilvēkiem, kuri kļuva par daļu no Grinberga hepeningiem un performancēm. Arī šis dzīvoklis, kuru VDK savulaik dēvēja par “salonu”, ļauj vilkt paralēles ar kādu citu mākslas procesu vietu – Endija Vorhola studiju The Factory Ņujorkā. Par spīti informācijas vakuumam, Andra Grinberga veikums var tikt pielīdzināms tam, kas tajā pašā laikā notika citā kontinentā, neatkarīgi no tā, vai viņš pats to apzinājās.
Grinberga un Vorhola līdzība iezīmējās amata nepārvaldīšanā. Abi mākslinieki, darbojoties ārpus ierastajām mākslas konvencijām, bija spējīgi ap sevi sapulcēt gan sava laika perspektīvākos radošos prātus, gan spilgtus personāžus, kuriem iepriekšējas saistības ar mākslu vispār nebija. Arī šobrīd MVT Vasaras mājā skatāmās izstādes autors, piedaloties Grinberga filmas “Pašportrets. Testaments” veidošanā 2003. gadā, ir bijis šīs sava veida kustības dalībnieks.
