Gaistošais ķermenis
Pārdomas par Helēnas Heinrihsones izstādi “Lidojumā”
15/08/2017
Nav pārāk daudz mākslinieku, kuri spēj sīkas, varbūt pat nenozīmīgas, ikdienā sastopamas lietas it kā palikt zem palielināmā stikla un izcelt to, kas tās padara pievilcīgas. To Helēna Heinrihsone dara bieži – arī šobrīd skatāmajā akvareļu izstādē galerijā “Māksla XO”, kur viņa gleznojusi ziedus mazās antīkās vāzītēs.
Man radies iespaids, ka viņu neierobežo nedz dziļi personīgie notikumi, no kuriem viņa iedvesmojas, nedz arī viņas modeļu personības spēks. Ikdienišķā atainojums viņas glezniecībā sabalsojas ar spēju vienlīdz izteiksmīgi parādīt to, kas jau pats par sevi ir spēcīgs. Izstādē “Lidojumā” MVT Vasaras mājā viņa gleznojusi Andra Grinberga portretu.
Lidojums, uz kuru norāda izstādes nosaukums, vairāk līdzinās brīvam kritienam. Gleznā no krusta krīt mākslinieces modelis – aizvērtām acīm un harmonisku sejas izteiksmi. Gan krustu, gan Grinbergu ieskauj koši krāsas laukumi. Varētu pat teikt, ka tie apskauj Grinbergu, jo viņa siluets uz to fona vietām izgaist. Viņa torsu un rokas iezīmē tikai daži izteiksmīgi krāsas triepieni.
Šī ir otrā reize, kad Heinrihsone gleznojusi Grinbergu. 1988. gadā tapušais darbs “Kazanova. Andra Grinberga portrets” šobrīd skatāms Zuzānu kolekcijas izstādē “TOP no top” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tas iedalīts kategorijā “Seksistiskākie darbi”.
Izvēle šādi iedalīt Grinberga portretu sākotnēji manī raisīja mulsumu, bet, apskatot nupat tapušo Heinrihsones gleznu, šķiet, ka abi portreti ar mulsinošo iedalījumu Zuzānu kolekcijas izstādē sāk sabalsoties. Ja 1988. gadā tapušais portrets ataino graciozu un pat maskulīnu modeli, tad Vasaras mājā redzamais darbs ir tam pilnīgs pretstats. Tajā Grinbergs nevis stalti pozē, bet nepretojoties krīt pretī nezināmajam. Šis portrets nav reprezentatīvs, bet izteikti estetizēts. Par spīti tam, ka Grinbergs krīt lejup, es te nesaskatu arī bezcerību.
Helēnas Heinrihsones glezna izstādē “Lidojumā”. Foto: Paulis Jakušonoks
Klasiskajā mākslā bieži aplūkota tēma ir “Kristus noņemšana no krusta”. Helēnas Heinrihsones gleznā Grinbergs neliekas nomocīts. Viņš patvaļīgi un mierpilni atbrīvojas vai tiek atbrīvots no sloga. Tādēļ es vēlētos izvairīties no izteikti reliģiskām konotācijām, rakstot par šo gleznu, tomēr darbs neizbēgami raisa asociācijas ar baznīcu altārgleznām un mākslas vēstures grāmatās redzētiem vecmeistaru darbiem. Vienlaikus nepamet pārliecība, ka krusts šeit nav tikai reliģisku dogmu piesātināts objekts, bet arī iztukšots, tīrs simbols. Un tā simboliskais spēks padara ainu vēl asāku.
