Māksla cirkā, cirks mākslā
Cirka tēmas atspoguļojums septiņos mākslas darbos
Agnese Pundiņa
22/08/2017
Cirks ir savdabīga instance, kuru ne vienmēr ir iespējams nodefinēt. Dažkārt cilvēki par to runā kā par mākslas formu, citkārt – kā izklaides iespēju. Bet kādas īsti ir cirka attiecības ar vizuālo mākslu? Informācija par cirku bieži vien pārklājas ar personisko pieredzi, cirka atspoguļojumu populārajā kultūrā un filmās, kā arī ar informāciju sociālajos medijos. Tas ir sava veida unikāls veidojums, par kuru zina ikviens, pat ja ne reizi dzīvē tur nav bijis.
Par vizuālās mākslas attiecībām ar cirku varam spriest pēc tā, kā cirks un ar to saistītie tēli parādās vizuālās mākslas darbos. Turklāt ir diezgan daudz mākslinieku, kuri izvēlējušies tieši cirku par savu iedvesmas avotu un tēmu – kā realitātes atspoguļojumu vai arī kā dzīves absurda metaforu. Jau no šodienas līdz pat 25. augustam Rīgā norisinās Starptautiskais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls “Re Rīga!”, piedāvājot savu skatījumu uz dažādām cirka mākslas formām. Festivāla noskaņās arī Arterritory.com apkopojis vairākus mākslas piemērus, kuros sastopams cirka atspoguļojums.
Anrī de Tulūzs-Lotreks “Fernando cirkā; jātniece uz balta zirga” (1887–1888). Pastelis, notecināta eļļa, koka dēlis. 60 x 79,5 cm. Nortona Saimona mākslas fonda kolekcija. © Norton Simon Art Foundation
Cirks kā iedvesma
Francūzis Anrī de Tulūzs-Lotreks ir viens no zināmākajiem māksliniekiem, kurš cirkā smēlies iedvesmu saviem darbiem. Laikā no 1886. līdz 1898. gadam Tulūzs-Lotreks dzīvoja Parīzes bohēmas epicentrā – Monmartrā. Mūlenrūžas kabarē, kafejnīca Le chat noir un Fernando cirks bija populārākās Monmartras izklaides vietas, kurās satikās mākslinieki. Darbā “Fernando cirks, jātniece uz balta zirga” redzama jauna meitene uz balta zirga cirka arēnā. Šis ir tikai viens no daudzajiem darbiem mākslinieka daiļradē, kur atspoguļoti cirka priekšnesumi. Sēžot teātrī vai cirkā, Tulūzs-Lotreks vienmēr esot skicējis aktieru un artistu uzstāšanos. Līdzīgi kā impresionisti, arī viņš deva priekšroku darbam uz vietas – motīva priekšā, sākot un pabeidzot kompozīciju vienā piegājienā. Dziedātāji, dejotāji, akrobāti un prostitūtas, ar kuriem viņš ikdienā komunicēja un pats identificējās, mākslinieka darbos kļuva par izteikti spilgtiem tēliem.
Ernsts Ludvigs Kirhners “Cirkus jātnieks” (1914). Audekls, eļļa. 200,7 x 151 cm. Sentluisas Mākslas muzeja kolekcija. No Mortona D. Meja novēlējuma
Cirks un laiks
Vācu mākslinieku Ernstu Ludvigu Kirhneru (1880–1938)) piesaistīja cirka bohēmiskā atmosfēra, kas savā ziņā arī reprezentēja tā laika Berlīnes mākslinieku dzīvi. Darbs “Cirka jātnieks” (1914) attēlo Kirhnera skatu uz Berlīni – aizraujošu un valdzinošu, bet reizē virspusēju un haotisku pilsētu. Tiek uzskatīts, ka tādas anonīmas tēmas kā kafejnīcu ainas, cilvēki uz ielām vai cirkus jātnieku uzstāšanās ļāva Kirhneram brīvi izpētīt savas identitāte veidošanos Berlīnē. Cirks bija arī vieta, kur cilvēki no dažādām sociālām grupām un vidēm sanāca kopā, lai izklaidētos, sniedzot Kirhneram iespēju atklāt visdažādākos tēlus.
Pīters Bleiks “Tetovētais vīrs”. No 1974.–1978. gada Saidšova kolekcijas. Koka bloku apdruka, japāņu ar rokām darinātais Tonosavas papīrs. Mākslinieks parakstījis un numurējis ar zīmuli. © Paul Stolper Gallery
Cirks kā bērnības atmiņas
Sers Pīters Bleiks (1932) ir mūsdienu britu mākslinieks, kurš pazīstams kļuva ar saviem popārta darbiem. 2014. gadā Bleika personālizstādē, kas notika Paul Stolper galerijā ar nosaukumu Side Show, bija eksponētas litogrāfijas, zīmējumi un fotogrāfijas no mākslinieka personīgā arhīva. Darbu sēriju ar bērnībā apbrīnotiem cirka tēliem un varoņiem, cīkstoņiem un populāriem izklaidētājiem mākslinieks bija radījis jau laika periodā no 1974. līdz 1978. gadam. Izstādes tekstā mākslinieks norāda: “Tam visam ir jēga, taču patiesībā tā ir strādnieku šķiras lieta. Kad biju mazs, šīs bija manas intereses – gadatirgi, cirki, rokenrols.”[1] Līdz ar to šie darbi ir diezgan autobiogrāfiski un atspoguļo vidi, kurā mākslinieks uzaudzis.
Brūss Devidsons “ASV. Palisādes, Ņūdžersija. 1958. Punduris. Džimijs Ārmstrongs” (1958). Sudraba želatīna fotokopija. © Bruce Davidson/Magnum Photos
Dzīve cirkā
Brūss Deividsons (1933) ir amerikāņu fotogrāfs un fotožurnālists, kurš galvenokārt strādā klasiskajā melnbaltā dokumentālisma stilā. Mākslinieks izdevis grāmatu, kurā apkopotas fotogrāfijas par trīs dažādu cirka trupu dzīvi desmit gadu garumā. Fotogrāfiju sērija fokusējas ne tik ļoti uz ārēji spožo šovbiznesa pusi, bet gan uz cirka darbinieku dzīves prozaisko realitāti. Šāds piemērs skatāms arī fotogrāfijā “ASV. Palisādes, Ņūdžersija. 1958. Punduris. Džimijs Ārmstrongs”, kur mēs redzam ikdienišķo cirka realitātes skaudrumu.
Anrī Kartjē-Bresons “PADOMJU SAVIENĪBA. Krievija. Maskava” (1954). Maskavas cirks. © Henri Cartier-Bresson/Magnum Photos
Skatoties cirka priekšnesumu
Domājot par cirku, galvenā uzmanība tiek pievērsta māksliniekiem un priekšnesumiem, bet kas tajā brīdī notiek ar skatītājiem? Varbūt arī skatītāji kļūst par daļu no priekšnesuma? Izcilais franču fotogrāfs Anrī Kartjē-Bresons (1908–2004), kurš 1954. gadā bija devies uz Maskavu fotografēt Padomju Savienības ikdienas dzīvi, iemūžinājis šādu mirkli Maskavas cirkā. Vienā no fotogrāfijām redzami tieši cirka skatītāji – visi aizrautīgi skatās augšup, gaidot, kas notiks. Cilvēki, izbaudot priekšnesumu, kļūst par daļu no tā. Un par daļu no fotogrāfiju sērijas. Var jau teikt, ka PSRS kontekstā fotogrāfija, visticamāk, nebija nekas sevišķs, taču tolaik šāds Rietumu fotogrāfa skatījums šķita īpaši nozīmīgs, atklājot padomju cilvēka dzīvē notiekošo.
Ugo Rondinone “Vienatnes vārdnīca” (2014–2016). Frēzētas putas, epoksīda sveķi, audums, 45 detaļas. Dažādi izmēri. Privātkolekcija. Foto: Sibila Savage, Courtesy Frahm & Frahm
Cirks mākslas izstādē
Šveiciešu mākslinieks Ugo Rondinone (1964), kuram raksturīgas spēles ar realitāti un fikciju, savos darbos bieži izmantojis klauna tēlu. Balansējot uz eiforijas un depresijas robežas, viņš darbojas kaut kur starp instalāciju, psihodēlisku gleznu un lielizmēra zīmējumu. Darbs “Vienatnes vārdnīca” ir 45 klaunu skulptūras dabiskā izmērā. Katrai figūrai dots nosaukums no darbības vārdu tagadnes formas, piemēram, ‘elpo’, ‘atceries’, ‘sajūti’. Rondinones klauni atspoguļo 24 stundas cilvēka dzīvē, atklājot dažādus eksistences aspektus. No vienas puses, klaunu figūras šķiet ļoti spilgtas pretstatā galerijas telpas baltajam bezpersoniskumam, taču vienlaikus tās arī rada skumju, apnikuma un vientulības sajūtu. Te neparādās tas prieks un aizrautība, ar kādu asociējas klauna tēls cirka izrādē. Taču ne vienmēr lietas, kas asociējas ar izklaidi, patiesībā ir izklaidējošas.
Ieva Epnere. No sērijas "Rīgas Cirks". 2006. Fotogrāfija
Cirks latviešu mākslā
Arī Latvijas mākslā dažkārt iespējams atrast cirka atspoguļojumu. Piemēri meklējami ne vien klasiskajā mākslā – Romana Sutas zīmējumos un scenogrāfijas metos vai Birutas Baumanes gleznās –, bet arī laikmetīgajā mākslā, tostarp – cirka tēmai veltītas Ievas Epneres fotogrāfiju sērijas “Ceļojošā cirka piezīmes” un “Rīgas Cirks”. Tēma aizsākās ar ideju fotografēt cirka māksliniekus mirkli pirms viņu iziešanas arēnā. Vēlāk māksliniece pievienojās ceļojošā cirka trupai “Allē” tūrē pa Latvijas mazpilsētām, domājot par jautājumiem: kādēļ cilvēki joprojām nodarbojas ar cirka mākslu? Vai cilvēki vēl arvien tic cirka brīnumam. Intervijā žurnālā “Studija” māksliniece norāda: “Es nesāku fotografēt cirku tādēļ, ka tas mani interesēja kā mākslas veids. Rīgas Cirks ir viens no vecākajiem cirka namiem Eiropā, tam piemīt īpaša atmosfēra. Mani fascinē noskaņa, kas valda cirka ēkā un aizkulisēs mēģinājumu laikā.”[2]
[1] paulstolper.com/exhibitions
[2] Laine Kristberga. Spunde ir vaļā! Saruna ar mākslinieci Ievu Epneri // Studija – 2012, Nr. 2(83)
