Sapņi un drāmas: Porats Solomons
Iepazīstinām ar Izraēlas laikmetīgās mākslas izstādes “Sapņi un drāmas” māksliniekiem
07/09/2017
No 7. oktobra līdz 5. novembrim topošajā mākslas centrā ZUZEUM būs skatāma Izraēlas mākslas izstāde “Sapņi un drāmas”. Sagaidāms, ka tā būs līdz šim vērienīgākā Izraēlas laikmetīgās mākslas reprezentācija Baltijā. Ekspozīcija iekļaus 14 izraēļu mākslinieku – Porat Solomon, Dor Guez, Nir Hod, Guy Zagursky, Noa Eshkol, Avner Ben-Gal, Sagit Mezamer, Erez Israeli, Keren Yeala Golan, Marik Lechner, Daniel Kiczales, Eitan Ben-Moshe, Sigalit Landau, Yehudit Sasportas – darbus, tostarp, gleznas, grafikas, video un skulptūras.
Viens no tiem – Porats Salomons – ir izraēliešu mākslinieks, kura darbības jomas ir glezniecība, fotogrāfija un video. Salomons ir arī Pardes mākslas skolas Izraēlā dibinātājs un direktors. Pats viņš beidzis Otnielas un Tekoas ješivas (reliģisko studiju institūti), kā arī ieguvis bakalaura un maģistra grādu mākslā Becalēla Mākslas un dizaina akadēmijā Jeruzalemē. 2016. gadā viņš saņēma Izraēlas Kultūras un sporta ministrijas Jaunā mākslinieka balvu. Porata Salomona darbi bijuši izstādīti gan Izraēlā, gan ārpus tās.
Kādas ir galvenās tēmas, kurām jūs pievēršaties savā mākslā?
Savā mākslā es jūtos saistīts ar brīvajām reliģijas šķautnēm, ar anarhistisko sadursmi starp garīgo un konkrēto realitāti, kur prieka ekstāze un izmisuma dzīles rodas no viena un tā paša punkta.
Kāda jūsu skatījumā ir mākslinieka loma šodien?
Mākslas, tāpat kā pravietojuma, mūžības moments rada jauna veida tagadni. Tagadne nav vairs pārejošs brīdis starp pagātni un tagadni, taču tā nav arī no pagātnes un nākotnes konteksta noslēgts burbulis. Šī tagadne ir laika tunelis, lifta šahta, kur nākotne un pagātne ir plaši atvērtas un uzskatāmas. Tās ir klātesošas. Iznīcība un atpestīšana ir pastāvošas realitātes, tās ir vitālas, tās realizē savu mūžības efektu tagadnes iekšienē.
Ielūkoties acīs pravietojumam nozīmē tikt ierautam šajā mūžības momentā, skatīties bezgalīgajā tagadnē, kas nepārtraukti darbojas laika un realitātes iekšienē. Apstāties ielas vidū, pievienoties pravietim laiktelpā, kuru tas rada ar saviem darbiem un vārdiem. Ieiet ar viņu kopā tukšā telpā, ieskatīties šahtā, pavērties lejup un augšup. Pabūt iznīcībā, pabūt atpestīšanā, tad atgriezties ielas burzmā, turpināt iet ar apziņu par tās iekšienē esošo kodolu: “neviens cits, izņemot viņu”.
Kāda būtu jūsu ideālā pasaule?
Pasaule, kurā māksla vairs nebūtu vajadzīga.
