Atdzīvinot spoku māju
Par Vāgnera nama vēsturi, gaidāmo rekonstrukciju un nākotnes iespējām
30/10/2017
Foto: Agnija Grigule
Ja es kādam palūgtu nosaukt savu iecienītāko komponistu un atbildē saņemtu Riharda Vāgnera vārdu, visticamāk uz mirkli apmulstu. Protams, šāds jautājums pats par sevi ir mulsinošs, un es noteikti uz to nevarētu atbildēt. Taču reakciju, kuru izraisa Riharda Vāgnera vārds, visticamāk rada ne vien viņa mūzika un dramaturģija, bet arī Vāgnera kā romantisma laikmeta ideologa un savulaik avangardiska mākslinieka statuss, kā arī visa tā mitoloģija, kas apaugusi viņa darbus vēl mūsdienās. Pieļaujams, ka vairumam cilvēku viņš vienkārši apzīmē spilgtu talantu pasaules mūzikas vēsturē. Citu skatījumā Vāgners bija ģēnijs, kura ieguldījums Eiropas kultūrā sniedzas pāri viņa paša mākslinieciskajai darbībai. Ne velti vesela virkne mākslinieku, kuriem arī nereti piedēvē ģenialitāti, citē Vāgneru kā vienu no saviem nozīmīgākajiem iedvesmas avotiem. Tādēļ, saskaroties ar īsteniem Vāgnera mīļotājiem, rodas sajūta, ka esi saskāries ar īpašu cilvēka tipu. Apliecinājums tam ir kaut vai tas, ka pasaulē esot reģistrēta 131 Vāgnera biedrība.
Šaubos, vai visus, kas 3. oktobrī devās gājienā no Doma laukuma līdz Vāgnera zālei, dziedot “Svētceļnieku kori” no “Tanheizera”, varētu saukt par pārliecinātiem vāgneristiem. Taču lielajā pūlī varēja identificēt vairākus. Piemēram, Rīgas Riharda Vāgnera biedrības priekšsēdētāju Māri Gaili un Vāgnera nama patronesi Evu Vāgneri-Paskjē. Akcija tika rīkota, lai vērstu uzmanību uz gaidāmo Vāgnera nama rekonstrukciju. Rīgas Riharda Vāgnera biedrības iniciatīva sola izsludināt projektu konkursu, aicinot gan latviešu, gan ārzemju arhitektus izstrādāt projekta pieteikumus ēkas rekonstrukcijai. Rezultātā gaidāma daudzfunkcionāla ēka, kura vienlaikus varētu darboties kā kamermūzikas koncertzāle, veltījums hrestomātiskajam komponistam un telpa mākslinieciskai jaunradei.
Ēkas fasāde pēc arhitekta Jūlija Hāgena projekta. Materiāls no arhīva
Teātra nama oriģinālā fasāde. Materiāls no arhīva
Nedaudz par ēkas vēsturi. Pēc mākslas mecenāta Oto fon Fītinghofa iniciatīvas 1782. gadā tika uzcelts nams, kas šobrīd tiek dēvēta par Vāgnera zāli. Tas celts kā pirmais Rīgas teātra nams (iepriekš teātra izrādes uzveda īpaši būvētā koka celtnē starp Pils un tagadējā Jēkaba laukumiem). Par ēkas autoru uzskata Latvijas klasicisma arhitektu Kristofu Hāberlandu, lai arī nevienu rakstisku apliecinājumu tam līdz šim nav bijis iespējams atrast. Ēkas oriģinālā fasāde tika pārbūvēta arhitekta Jūlija Hāgena projektā 1887. gadā, iegūstot savu šībrīža izskatu.
Koncertzāles oriģinālais plānojums. Materiāls no arhīva
Rihards Vāgners šajā ēkā strādāja divus gadus – no 1837. līdz 1839. gadam viņš tajā bija teātra diriģents. Viņš šo teātra namu redzēja tā oriģinālajā veidolā, pirms fasādes pārbūves un visiem citiem ēkas pielietojumiem – pirms tajā ierīkoja autosalonu, tad bibliotēku un beidzot restorānu. Tobrīd Vāgneram bija nepilni trīsdesmit gadi, un viņš vēl nebija sarakstījis savu pirmo nopietno operu jeb muzikālo drāmu “Rienci. Triumfs un sakāve”. Hronoloģiski skatoties uz Vāgnera daiļradi, ir pieļaujams, ka šo operu viņš sācis rakstīt tieši Rīgā. Katrā ziņā Rīgas teātra namā pieredzētais uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu, jo iegremdētā orķestra bedre, kas arī novērojama Vāgnera zāles telpu plānos, izmantota arī Vāgnera projektētās Baireitas operzāles plānojumā. Līdzīgi arī telpas pieticīgais apgaismojums izrāžu laikā esot mudinājis Vāgneru Baireitas zāli aptumšot.
Ēkas garengriezums. Materiāls no arhīva
Ēkas plānojums skaitījās neparasts vēlīnā 18. gs. standartiem – pats teātris esot bijis iebūvēts noliktavā zemesgabala dziļumā. Zālē esot bijuši trīs līmeņi, tostarp arī balkons un galerija. Vēl viena zāles īpatnība bija stāvparkets, kurš bija ievietots tās priekšā. No stāvvietām izrādi vēroja kritiķi un literāti, kamēr svarīgāki cilvēki sēdēja ložās. Šobrīd iekštelpās oriģinālo plānojumu var saskatīt tikai vietām. Tas, ko daļa publikas saprot ar vārdiem “Vāgnera zāle”, visticamāk būtu greznā biedrības Musse deju telpa. Tā saglabājusies kā Vāgnera kamermūzikas zāle. Citviet gan redzama mūsdienu ietekme – izteikti tas atspoguļojas ēkas iekšpagalmā, kur deviņdesmitajos gados tika ierīkots “Skonto” zivju restorāns, un tam pa virsu uzlikts stikla jumts.
Pagājušogad, kad Vāgnera namā norisinājās Tēlniecības kvadriennāle, ziņu reportāžu virsraksti vēstīja, ka šis pasākums pamesto ēku “atdzīvina”. Es gan gribētu to visu salīdzinātu ar mākslīgo elpināšanu vai ko tamlīdzīgu – varbūt vienīgi cilvēku klātbūtne īslaicīgi šīs telpas atdzīvināja.
Kaspars Groševs tepat Arterritory par to bija uzrakstījis īsu rakstu, trāpīgi uzsverot, ka pastaiga pa kvadriennāles izstādi ir kā ceļojums pa spoku māju. Gari, ēnaini gaiteņi, čīkstošas grīdas un vispārējā ēkas pamestība nepameta domas.
Līdzīgi pieredze gadās arī laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit organizētajās izstādēs. Apmeklētājiem allaž patīk teikt, ka telpās ievietotie darbi tām no jauna piešķir dzīvību, bet ātri vien šī iluzorā “dzīvība” attiecīgo ēku pamet. 2015. gadā Survival Kit bija iemājojis gan bijušajā tekstilfabrikā “Boļševička”, gan Vāgnera zālē. Apmeklētāju bija daudz un notika dzīva kustība. Spriežot pēc tā, kurā virzienā vairums apmeklētāju skatījās, lielu daļu vairāk uzrunāja Musse biedrības deju zāles greznība – selfijiem izcili piemērotie spoguļi, apzeltītās griestu dekorācijas, vecā skatuve u.c. Neizbēgami pēc izstādes novākšanas Vāgnera namu publikai slēdza, un tas atkal atgriezās savā “spoku mājas” statusā.
Materiāls no arhīva
Iepriekš sabiedrībā izskanējuši vairāki centieni asociēt Rīgu ar pasaulē pazīstamu kultūras cilvēku vārdiem. Rīgu ir gribējuši pozicionēt kā Sergeja Eizenšteina un Jesajas Berlina pilsētu. Lai arī šie centieni ir rezultējušies, piemēram, ar ikgadējās Jesajas Berlina dienas izveidi un Dāvja Sīmaņa filmu Escaping Riga, abas personas radoši realizējušās citviet, tādēļ nevaru atturēties no domas, ka viņu saistība ar Rīgu ir vairāk vai mazāk aiz matiem pievilkta. Turpretī Riharda Vāgnera saistība ar Rīgu liekas daudz konkrētāka – teātra namā Vecrīgā viņš strādājis, Rīgas pilsētas arhīvos atrodami attēli ar māju, kurā viņš dzīvojis, un Rīgā viņš esot saņēmis pirmos impulsus savām tobrīd radikālajām idejām.
Vāgnera nama rekonstrukcija ir iespēja ne vien radīt jaunu telpu kvalitatīvas kamermūzikas atskaņošanai, bet arī jaunu kultūras centru. Ēkas vēsturiskā piesātinātība ļautu atteikties no vajadzības veidot garlaicīgas un sīkumainas muzeja ekspozīcijas. Pati ēka jau funkcionē kā pašpietiekams muzeja objekts, šādā veidā arī atbrīvojot telpu jaunradei. Tā vietā, lai to pieblīvētu ar informatīviem stendiem, interaktīvām planšetēm un visādiem 19. gadsimta reliktiem, tajā varētu notikt, piemēram, laikmetīgās mākslas izstādes, performances un teātra izrādes. Proti, ēku vajadzētu gan atdzīvināt, gan turēt to pie dzīvības ar laikmetīgās mākslas palīdzību.
Šis gadījums apliecina Vāgnera ideju rezonansi mūsdienās. Galvenais būtu nesašaurināt šajā ēkā realizējamo iespēju loku. Pieņemu, ka Rihards Vāgners būtu gribējis, lai pēc viņa nāves mākslinieki veltītu savus darbus viņam, bet tajā pašā laikā Vāgners visticamāk būtu arī vēlējies vērst uzmanību uz laikmetīgo jaunradi. Viņš, savulaik noliegdams Eiropā ierastās mākslinieciskās tradīcijas, joprojām rāda, manuprāt, “labu” piemēru mūsdienu māksliniekiem.
Rakstot šo tekstu, domas nepamet Anzelma Kīfera darbu sērija “Parsifāls”. 1973. gadā tapušā četru lielformāta gleznu sērija noskaņas ziņā atgādina Vāgnera vārdā nosaukto namu Vecrīgā. Kīfers to gleznoja, iedvesmojoties no Vāgnera pēdējās operas ar tādu pašu nosaukumu. Gleznās redzami vecu guļbaļķu māju interjeri. Telpu noskaņa ir biedējoša, un to centrā ir kāds objekts. Darbā “Parsifāls I” tā ir zīdaiņa gulta, kas apzīmē dzimšanu. Atmetot daudzās atsauces uz mitoloģiskiem tēliem un scenārijiem, Kīfers šajā darbā pauž samērā vienkāršu ideju – vecā, noputējušā vidē, kas ir vēstures piesātināta, var rasties vieta arī kam jaunam.
