Aptauja: Neparastākā vieta, kur 2017. gadā sastapties ar mākslu

Arterritory.com
03/01/2018

Lai gan ierasts mākslas procesus novērot muzejos un galerijās, mūsdienās aizvien aktualizējas jauna avangarda tradīcija – mākslu nepiesaistīt konkrētai videi un apstākļiem. Tas nozīmē atteikšanos no stereotipiem un gaidām, un galvenais būt gatavam mākslu ieraudzīt jebkur. Aptaujas dalībniekiem vaicājām, kura ir neparastākā vieta, kur aizvadītajā gadā bija iespējams sastapties ar mākslu.

Viktors Miziano, kurators

Diemžēl profesionālā rutīna nepiedāvā negaidītus maršrutus. Tāpēc, ja arī man ir gadījies redzēt laikmetīgās mākslas izstādi ne gluži parastā vietā – pussabrukušā padomju laika sanatorijā pie Sevana ezera –, to gluži nevar uzskatīt par pilnībā negaidītu pieredzi. Jo izstāde tur tika veidota pirmās Armēnijas Laikmetīgās mākslas triennāles ietvaros. Apdzīvot neparastas vietas – tā vispār ir iemīļota laikmetīgās mākslas taktika.

Valentīns Klimašausks, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmu direktors

Es atdodu balsi par daudzajām izstāžu dokumentācijas vietnēm tiešsaistē, kas rada izmaiņas veidā, kā mēs organizējam un piedzīvojam izstādes.

Milena Orlova, laikraksta un portāla The Art Newspaper Russia galvenā redaktore

Instalācijā pārvērsts metro vilciens Jaunās Tretjakova galerijas reklāmas kampaņas ietvaros. Publicitātes foto. © «Интенсив ХХ»

Man bija neliels šoks, kad savas Maskavas metro stacijas “Kultūras parks” zālē ieraudzīju milzīgu tantamaresku – bildi-vairogu, pie kā var nofotografēties. Tas bija mūsu pazīstamā konceptuālista Viktora Pivovarova 1974. gada darba atveidojums. Savukārt spilgti citu viņa kolēģu objekti – Maihaila Roginska “Sarkanās durvis”, Igora Šelkovska “Piena paka” – planēja virs eskalatoriem; instalācijā bija pārvērsts arī viens metro vilciens. Izrādījās, ka Tretjakova galerijas reklāmas kompānija “Intensīvs XX” šādā veidā aicina skatītājus uz Jauno Tretjakova galeriju Krimas valnī, kur eksponēts muzeja 20. gadsimta un mūsdienu mākslas krājums.

Ivars Grāvlejs

Neparastākā vieta, kur šogad sastapos ar mākslu, bija manas studentes naba. Uzdevuma PokemonGo ietvaros visu vasaras semestri viņa nabā kolekcionēja sakrājušos putekļus. Diemžēl neveiksmīgi, jo pokemonu tur nebija.

Helēna Demakova

Rīgas Svētā Pētera baznīca Rīgā, kur vēl arvien redzams Imanta Lancmaņa uzgleznotais monumentālais, modernais, dusmīgais Kristus. Labais tonis prasa, lai piesauktu visādas padrupušas telpas, kas uz laiku pielāgotas izstāžu norisei, taču drupu estētika man vairs nav tuva.

Vents Vīnbergs

Kristīnes Vītolas brīvdabas izrāde “Endijs V.” MVT Vasaras mājas pagalmā bijušās fabrikas “Melodija” teritorijā. Publicitātes foto

Performances Mutivana tēls Kurmis igauņu mākslinieku performanču nakts maratona Turbulent Mole ietvaros Tallinā. Foto: Epp Kubu

Tā laikam ir, ka māksla ir visur. Bet ar diviem noteikumiem – parasti vajag kādu, kas paņem pie rokas un aizved parādīt, un pašam vajag gribēt ieraudzīt. Negaidīti patīkama pieredze bija Visjaunākā Rīgas teātra un Kristīnes Vītolas brīvdabas izrāde “Endijs V.” bijušās fabrikas “Melodija” teritorijā jūlijā un igauņu mākslinieku performanču nakts maratons Turbulent Mole kādā Tallinas vecpilsētas pagrabā oktobra sākumā.

Ivars Drulle

Man ieteica apskatīties freskas kādā viduslaiku baznīcā Horvātijā. Vietu kartē bija grūti atrast, jo ciematiņš ar dīvaino nosaukumu Beram ir mazs un nenozīmīgs. Kādu sestdienu tomēr nolēmu turp aizbraukt ar riteni. Miesta centrā ir skaista baznīca, pieslēdzu riteni pie kādas sētas centrālajā laukumā un devos skatīt mākslu. Kādu brīdi pagrozījos ap slēgto baznīcu, līdz ievēroju, ka no sētmales, kur bija pieslēgts ričuks, man māj kāds pensionārs. Viņa teikto bija grūti saprast – varbūt tāpēc, ka vīruks runāja tikai horvātu valodā, vai tāpēc, ka protēzes viņam bija vienu izmēru par lielu, bet tik daudz es nojēdzu, ka viņš norāda uz mazu ceļu meža virzienā, kur esot šis tas interesants. Mežā pabraucu garām būdai, bet, kad bija jāsāk mīties nejēdzīgi stāvā kalnā, ar aizdomīgām bažām sāku apsvērt, vai tik tā būda nebūs bijusi īstā. Pie būdas atradu telefona numuru, uz to piezvanot, var palūgt, lai kāds atnāk un atslēdz durvis, bet sakarā ar to, ka būda ir mežā, ātrāk par pusstundu neviens nebūs. Tomēr, kad šķēršļu zona ir pārvarēta un ieej viduslaiku baznīciņā palielas istabas izmērā, kur visas sienas ir klātas ar 1474. gadā veidotām freskām un kur attēlota Dance Macabre jeb Nāves deja, elpa nevis vienkārši aizraujas – tu aizmirsti elpot. Tā notiek, kad saskaries ar kaut ko pa īstam Lielu.

Laima Slava

Oranžas pilsētas amfiteātris.

Solvita Krese

© Sisters Academy

Lai gan Den Frie laikmetīgās mākslas centrs Kopenhāgenā ir tradicionāla mākslas procesu norises vieta, šoreiz tā sagādāja negaidītu pārsteigumu, jo bija pārvērsta līdz nepazīšanai. Visa ēka, ieskaitot institūcijas biroja telpas, uz mēnesi tik nodota performanču grupas Sisters Academy lietošanā. Skatītājiem tika piedāvāta ekskluzīva iespēja pavadīt ne mazāk kā diennakti Harija Potera burvju skolas cienīgā atmosfērā. Apšaubot mūsdienu izglītības sistēmas metodes un principus, mākslinieces drosmīgi un vērienīgi dekonstruēja ne tikai ierasto izstāžu telpu, bet arī izstāžu veidošanas prakses ietvaru.

Krišs Salmanis

Aleksandram Lielajam veltīts 15. gs. gobelēns (fragments) Dženovas Prinča pilī. © Villa del Principe, Genova

Māksla cenšas iespraukties neparastās vietās, līdz ar to man pārsteigumi gadījušies, to ieraugot parastajās. Iespaidu atstāja divi Aleksandram Lielajam veltīti 15. gs. gobelēni Dženovas Prinča pilī. Katra daļa ir ap 40 kvadrātmetru liela, diedziņš pie diedziņa. Tos apdzīvo neskaitāmi tēli, kas slaktē mošķus un viens otru ar mulsinoši rezignētām sejas izteiksmēm.

Un iepriecina epifāniskie grafiti, kas parādās dažviet Rīgā.

Sniedze Kāle

Neparastākā vieta, kur sastapties ar mākslu, ir muzejs vai galerija! Jā, jo, dodoties uz dažādām alternatīvām ne-vietām kā, piemēram, fabrikām, festivāliem vai lielveikaliem, mēs esam gatavi pieņemt “ārpuskārtas” nosacījumus, savukārt rūdītu kritiķi ir daudz grūtāk pārsteigt muzejā vai galerijā, kur pastāvīgi tiek izlikts labu un profesionālu autoru veikums, bet likmes ir augstākas. Taču es negaidīti sastapos ar mākslas pārdzīvojumu pie sava datora ekrāna, skatoties Deivida Linča seriāla “Tvinpīka” turpinājumu. Lai arī ir zināms, ka kino un seriālu vēsturē mazs procents turpinājumu ir kaut necila atblāzma no pirmā izlaiduma, manu uztveri neglābjami ietekmēja saasinātas gaidas, kuras līdz pat astoņpadsmitajai sērijai tika aplaimotas – pabarojot pēc apbrīnas un aizrautības izsalkušās mākslas baudītāja jūtas.

Alise Savicka, Valsts Laikmetīgās mākslas centra Pievolgas filiāles kuratore (Ņižņijnovgoroda)

Inteliģences muzeja ēka, Ņižņijnovgoroda, Maksima Gorkija iela 127. Foto: Artjoms Filatovs

Visneparastākā tikšanās vieta ar mākslu atgadījās manā dzimtajā Ņižņijnovgorodā. Ielu mākslinieks Artjoms Filatovs, kurš pēdējos gados aktīvi attīsta jaunu darbības virzienu attiecībās ar pilsētas un arhitektūras mantojuma problemātiku, bija iznomājis bijušo pilsētas Inteliģences muzeju – pamestu koka ēku, ko šī institūcija bija pirms vairākiem gadiem atstājusi. Sadarbībā ar vietējiem, kā arī ar no Maskavas un Tallinas uzaicinātiem māksliniekiem Artjoms izveidoja izstādi “Atpakaļ mājās”, kuras ietvaros tika attīstīta māju tēma – no personiskiem dalībnieku stāstiem līdz īpaši šai vietai radītām instalācijām, kas tiešā veidā saistījās ar muzeja pagātni.

Šobrīd muzejs atkal ir aizvērts, taču tā aktualizācija pilsētas kultūrtelpā, attiecību “pārstartēšana” ar reģionālajiem varas pārstāvjiem un vietējo vēsturnieku ēkas aizstāvībai no sabrukšanas veltītās publiskās aktivitātes dod cerību, ka nākamajā, 2018. gadā, mākslinieki varēs “atgriezties mājās”.

Dmitrijs Bulatovs, Valsts Laikmetīgā mākslas centra Baltijas filiāles kurators

Ekrānšāviņš no GoogleMaps

Esmu jau pieradis, ka laikmetīgo mākslu var sastapt visur. Tas apliecina tikai to, ka tā jau sen ir izgājusi ārpus muzeju un galeriju telpām, sakoncentrējusies pilsētvidē un ieguvusi digitālu formu. Taču, neskatoties uz to, dažreiz izdodas piedzīvot lielu pārsteigumu, kad sastopies ar negaidītām mākslas parādībām. Man šāda saskare ar to, ko varētu ievietot laikmetīgās mākslas darba kategorijā, bija mežs milzīga uzraksta “ĻEŅINS” formā, ko ieraudzīju Tjukaļinskas nomalē Omskas apgabalā. Kad divarpus desmitgades esi strādājis laikmetīgās mākslas jomā, liekas, ka tevi vairs nekas nevar pārsteigt. Taču ne šajā reizē. Es nezinu šī meža vēsturi, taču to joprojām var redzēt no satelīta – koordinātas ir 55.847721 un 72.171105. Man tas nebija vienkārši lendārta darbs Roberta Smitsona, Pītera Hatčinsona vai Ričarda Longa garā. Tā bija varena kolektīvās zemapziņas (darbs ir anonīms) izpausme, orientēta uz komunisma ideju iesakņošanu bezgalīgā telpā, kur tās nonāk savā vaļā, pakļautas vien dabas spēku iedarbībai. Tā, lūk, ir necilvēciska māksla.

Valentīns Djakonovs, mākslas kritiķis, kulturologs

Sakarā ar termina agency izplatību plašā organisku un neorganisku procesu kontekstā, ir grūti runāt par to, ka mākslas kaut kur nav. Vien humanitārās katastrofas – Ukrainas austrumi, Tramps – slāpē daiļrades vienmērīgo skaņu.