Aptauja: 2017. gada iedvesmojošākais mākslas un kultūras izdevums
Arterritory.com
05/01/2018
Pēdējā laika māksla nenoliedzami māca tehnoloģiskās revolūcijas laikmetā pievērst uzmanību pagātnes relikvijām un patiesi taustāmām vērtībām. Turpinot 2017. gada mākslas un kultūras aptauju, atklājam, kas ir bijuši aizvadītā gada iedvesmojošākie mākslas un kultūras izdevumi.
Kristians Ērentrauts, galerijas EIGEN + ART (Leipciga/Berlīne) vecākais direktors
Kristofa Rukhēberles izdevniecība Lubok Verlag dara satriecošu darbu – viņi ne vien publicē oriģinālas mākslas grāmatas visdažādākajās iespiedtehnikās, bet drukā arī muzeju un galeriju izdevumus atbilstoši visaugstākajiem ražošanas standartiem sadarbībā ar lieliskiem jaunajiem māksliniekiem, autoriem un dizaineriem. Grāmatas ir skaistas, taču arī nopietns avots mākslas profesionāļiem un mīļotājiem. Viņi piedalās arī visos nozīmīgajos starptautiskajos grāmatu tirgos, veido izstādes un vada kinoteātri Leipcigā…
Džuljens Robsons, fondu Great Meadows un INhouse vadītājs, Ela Šendsa kolekcijas kurators
Uzskatu, ka Collectors Magazine ir ārkārtīgi skaisti izveidots izdevums. Tas parāda daudzu kolekcionāru patieso seju pretstatā muļķīgajam “slavenību” Top 200, ko publicē Art News. Collectors Magazine ļauj patiešām kaut ko uzzināt par šiem cilvēkiem, tas atklāj katra šī kaislīgā mākslas mīļotāja individuālo subjektivitāti un jutīgumu, kā arī viņa vēlēšanos dalīties priekā, ko viņš gūst no mākslas. Jaunajā izlaidumā man īpaši patika intervija ar mākslinieku Bernāru Venē, viņa stāsts un apņēmība padarīt savu kolekciju publisku. Un, protams, man bija prieks ieraudzīt žurnālā savu labo draugu Elu Šendsu, kolekcionāru, kurš pēc nāves visu savu kolekciju novēlējis vietējiem muzejiem. Tik iedomājieties! Tas ir žurnāls, kurā var lasīt nopietnas intervijas, nemeklējot tās starp simtiem galeriju, muzeju un patēriņa preču reklāmām.
Marks Gisborns, mākslas vēsturnieks, kritiķis un kurators
Man patīk skaisti mākslas izdevumi, un pēdējais, kas aizķēra manu skatienu, bija Saimona Ingliša My Big Self Decoy Justin Bieber, ko šogad izdevis apgāds Black Dog Publishing. Katra lappuse sniedz baudījumu un provokāciju, atklājot mākslinieku ar elastīgu iztēli un intuitīvu laikmeta izjūtu.
Hedviga Fiena, Eiropas laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta dibinātāja un vadītāja
Arhitektu biroja OMA izdevums Palermo Atlas – pirmā urbānās izpētes publikācija, sagaidot Manifesta 12, kas notiks Palermo.
Marija Aruso, kuratore, Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra direktore
Nesenākais izdevums, kam veltīju daudz laika, bija Kvinnas Latimeras eseju un dzejas krājums Like a Woman. Arī Latimeras rediģētais South Magazine ir projekts, kam pēdējos gados sekoju.
Bet visaizraujošākais darbs pagājušajā gadā bija Hannas Blekas un Džulianas Haksteiblas [zinātniskās fantastikas] grāmata Life: A Novel.
Viktors Miziano, kurators
Šajā gadā manās rokās pirmo reizi nonāca žurnāla Afterall veidotā projekta Exhibition Histories ietvaros izdotās grāmatas. Tās mani tik ļoti iespaidoja, ka nolēmu pats darīt kaut ko līdzīgu ar pēcpadomju mākslas materiālu.
Valentīns Klimašausks, kim? Laikmetīgās mākslas centra programmu direktors
Vai jūs pārsteigtu, ja es minētu Facebook un e-flux (We are not surprised)?
Olga Temnikova, galerijas Temnikova & Kasela līdzīpašniece un vadītāja
Atkal jau jānosauc vairāki… Apgādā Lugemik izdotais Flo Kasearu izstādes katalogs, Olgas Černišejevas katalogs-grāmata Subway for Kids, Nēmes Kilma, Kristas Melderes un Tāvi Talves izstādes Between the Archive and Architecture (KUMU mākslas muzejs) katalogs.
Milena Orlova, laikraksta un portāla The Art Newspaper Russia galvenā redaktore
Man ir grūti izvēlēties kaut ko vienu. Man liekas, ka Krievijā tagad ir sācies pilnīgs mākslas grāmatu bums. Pievienoju saiti uz mūsu izdevuma autoru sastādīto sarakstu: theartnewspaper.ru.
Tur ir arī aizraujošais Viktora Peļevina romāns Ifuck 10, arī Andreja Hlobistina grāmata “Šizorevolūcija” par Pēterburgas mākslas scēnu 20. gadsimta otrajā pusē, arī Rozalindas Polijas Bleikslijas The Russian Canvas: Painting in Imperial Russia 1757–1881 – pirmā tik nopietnā grāmata angļu valodā par hrestomātiskajiem krievu 18.–19. gadsimta māksliniekiem.
Ivars Grāvlejs
Džona Higsa grāmata The KLF: Chaos, Magic and the Band who Burned a Million Pounds.
Helēna Demakova
Pārlapot var Demjena Hērsta apjomīgo katalogu, kurā ir tikai dažas lappuses teksta. Pārlapošana kļuvusi par mūsu laika “slimību”, kad grāmatas un katalogus vairs nelasa, piedevām jaunieši neprot lasīt krieviski. Līdz ar to viņi nevar pilnībā izbaudīt patiešām iedvesmojošo 2017. gada izdevumu “Anzelms Kīfers – Veļimiram Hļebņikovam. Tautu likteņi”, kuru izdevusi Ermitāža un kura zinātniskais redaktors ir Dmitrijs Ozerkovs. Teksti lasāmi arī angliski, taču Hļebņikova dzejas skanējums nav adekvāti pārtulkojams.
Vents Vīnbergs
Pateicoties augošajām jūtām pret Low galeriju, tie šogad bija Maijas Kurševas zīni un Popper Magazine izdevumi, kuriem, ja godīgi, iepriekš nebiju pievērsis pienācīgu uzmanību.
Ivars Drulle
Katru reizi apmeklējot lielās pilsētas, viens no obligātajiem pieturas punktiem ir mākslas grāmatu veikali. Šī gada nozīmīgākais atklājums ir grāmata This Brutal World. Manā mākslas skolā starp pasniedzējiem un studentiem tā jau kļuvusi par pilnīgu hītu.
Šajā saitē ir vairāk par grāmatu: hyperallergic.com.
Laima Slava
“Rīgas Laiks” un joprojām Pētera Fišli un Dāvida Veisa grāmata Will Happiness Find Me?
Māris Vītols
Visu ar mākslas izdevumiem saistīto notikumu vidū vēlos izcelt mākslas izdevniecību “Neputns”, kas šogad nosvinēja savu 20 gadu darbības jubileju. Novēlu izdevniecības radošajai komandai neizzūdošu enerģiju turpināt savu veiksmīgo darbību arī turpmāk.
Solvita Krese
South as a State of Mind – gudrs un atraktīvs izdevums, kas uz laiku bija arī kļuvis par documenta 14 oficiālo žurnālu un, atsaucoties uz specifisko dienvidu garu, ko nosaka reģiona mentālās un kultūras atšķirības, aicināja domāt par aktuālām un vēsturiskām sociālpolitiskajām norisēm un kontekstiem, kas būtiski ietekmē un maina mūsdienu pasauli.
Krišs Salmanis
Šogad beidzot nonācu līdz Kārļa Vērdiņa krājumam “Tētis” un Ingas Gailes “Vai otrā grupa mani dzird?”. It kā jau sen zināms, ka labas bērnu grāmatas ir vērts lasīt arī pieaugušajiem. Bet pārsteigums ikreiz ir par to, kādas līdz tam nepamanītas iespējas noķer to autori. Vēl ļoti patika Rīgas Starptautiskā kinofestivāla izdevumu noformējums.
Sniedze Kāle
Mans dzīves ritms pašlaik ir vairāk piemērots elektronisko mediju lasīšanai, un šajā gadā esmu atklājusi platformu Artsy.net, kurā allaž atrodu kādu interesantu rakstu, kas domāts plašai auditorijai. Teksti ir viegli lasāmi jebkurā diennakts laikā (pāršķirot lapu tie nečaukst, un tos var lasīt pašizgaismotā telefona ekrānā), un tie intriģējošos kontekstos aplūko pasaules mākslas ikonas un ne tikai tās.
Alise Savicka, Valsts Laikmetīgās mākslas centra Pievolgas filiāles kuratore (Ņižņijnovgoroda)
Mans mīļākais 2017. gada izdevums – izstādes The Boat is Leaking. The Captain Lied katalogs. Kuratora Udo Kitelmana, fotogrāfa Tomasa Demanda, kinorežisora un rakstnieka Aleksandra Klūges un mākslinieces Annas Fibrokas sadarbības rezultātā tapusī liela mēroga dekorācija bija pilna vizuālu alūziju un politisku citātu, kā rakstīts katalogā “vieta, kur piedzīvot un sastapties”. Izstādes uzsvars uz kopīgi veidoto formu daudzveidību un starpdisciplinaritāti ieguva turpinājumu divsējumu izdevumā. Viens sējums ir tradicionāls izstādes katalogs ar projekta sagatavošanas hroniku, rakstiem un ekspozīcijas fotofiksāciju, otrs – Klūges stāstu krājums, ko ilustrē Demanda grafikas un Fibrokas fotogrāfijas.
Dmitrijs Bulatovs, Valsts Laikmetīgās mākslas centra Baltijas filiāles kurators
Tā ir grāmata no “mediju arheoloģijas” jomas, kas saucas Allah’s Automata. Artifacts of the Arab Islamic Renaissance (800–1200) un vienlaicīgi ir enciklopēdija un ZKM mākslas un mediju tehnoloģijas centrā Karlsrūē notikušas izstādes (2016) katalogs. Grāmatu uzrakstījis atzīts jauno mediju “arheologs”, profesors Zigfrīds Zeļinskis, un tā veltīta tiem izgudrojumiem, ko radījuši mākslinieki, zinātnieki un inženieri islāma arābu renesanses laikmetā. No šī izdevuma top skaidrs, ka islāma pasaules gudrajie bijuši labi pazīstami ar grieķu, indiešu, ķīniešu un persiešu kolēģu darbiem. Starp viņu izgudrojumiem bija strūklakas ar noteiktos laika intervālos mainīgu strūklu augstumu, viltīgs pulkstenis un dzērienu padeves automāts. Un vēl viņi radīja flautistu, kurš, iespējams, ir viens no visagrīnākajiem ieprogrammējamu iekārtu paraugiem. Izstādē ar šādu pašu nosaukumu gudrinieki no ZKM centra daļu no šiem objektiem bija rekonstruējuši, ņemot par pamatu rasējumus no arābu zinātnieku un mākslinieku grāmatām – neko labāk nemaz nevar iedomāties!
Valentīns Djakonovs, mākslas kritiķis, kulturologs
Visu gadu esmu pavadījis ar grāmatu Art of the First Cities, kas ir tāda pašas nosaukuma izstādes katalogs. Izstāde notika Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā, un tajā bija apkopota māksla no Vidus un Dienvidrietumāzijas. Tās ir vietas, kur urbānisms, tā teikt, ir dzimis. Tādas lietas ir svarīgi zināt ne tikai tāpēc, ka reģionā notiek vienas vienīgas katastrofas, bet arī tāpēc, ka šīs teritorijas kultūras vēstures dzīļu izpēte, novērtēšana un izpratne ir svarīgākas kā jebkad agrāk. Izrādās, ka tieši šeit parādījušies pirmie impēriskās varas simboli, konkrētāk – dievība Imduguds – pa pusei ērglis, pa pusei lauva. Sastapties ar Eiropas impēriju ģerboni un personifikāciju vairākas tūkstošgades pirms Eiropas kā jēdziena paradīšanās ir brīnišķīgs tikšanās mirklis ne ar eksotisko Citādo, bet ar “to pašu” jeb varu kā simbolisku struktūru, kas maz atkarīga no ģeogrāfijas un rases. Kļūst skaidrs, ka iznīcinošā Eiropas mūsdienu mākslas pārdodamības kritika, ko piedāvā documenta 14, nepavisam nenozīmē, ka kaut kur vai no kaut kurienes (piemēram, no Austrumiem, kā 1913. gadā likās Natālijai Gončarovai) parādīsies alternatīva. Tomēr mēs varam (un mums vajag) sapņot par alternatīvām ekonomikām un par ģimeniskāku (taču ne korumpētu) izvēļu parādīšanos (vai atdzimšanu). Saistībā ar to būtiski ir atcerēties pašu aizraujošāko momentu šīgada profesionālās dzīves procesā – Čukotkas mākslas izpēti salīdzinājumā ar postkoloniālo mākslas ainu Kongo izstādē Худпром Конго “Garāžā”. Grāmata “Seno Čukotkas leģendu jaunā dzīve” (Magadana, 1987) lielā mērā palīdzēja izprast, kā mīti veidojušies saistībā ar kaulā iegrieztajiem stāstiem un ikdienu. Protams skaidrs arī, ka grāmatas iznākšanas laikā tautas amatniecība jau bija vien kompleksas kultūras (ko 19. gadsimta beigās aprakstīja lielais trimdinieks Bogorazs Tans) sausais atlikums.
Katerina Gregos, 2018.gada Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles galvenā kuratore
Projekta The School of Missing Studies (izdevējs: Sternberg Press) izdevums, ko rediģējis mākslinieku duets Bik Van der Pol. Kā mākslinieku un arhitektu iniciatīva šis projekts aizsākās 2003. gadā, pievēršoties “trūkstošajam” kā svarīgai izpētes tēmai. Aplūkojot zaudējuma kā modernizācijas rezultāta pieredzi, izdevumā iekļautas esejas par zaudējumu kā potenciālu iespēju mācīties.
Runājot par mākslinieku katalogiem un grāmatām, kā visoriģinālāko satura un dizaina ziņā varu minēt Somijas pārstāvniecības Venēcijas biennālē izdevumu – The Aalto Natives: A Transcendental Manual (izdevējs: Mousse). Venēcijā Somiju pārstāvēja mākslinieki Nataniels Melorss un Erka Nisinens, un šajā izdevumā tiek stāstīts par viņu darba galvenajiem varoņiem Gebu un Atumu – divām terraformējošām mītiskām būtnēm, kas pārvietojas pa izplatījumu kosmosa kuģī. Šis kuģis pēc formas atgādina Ālto paviljona struktūru Venēcijas “Dārzos”. Tāpat arī jāmin Annaīkas Lū Pitelū izdevumi “Portfolio” un “Dosjē” (izdevējs: Fink), kas pārstāv mākslinieces darbu divas dažādas monogrāfiskas kompilācijas. Sekojot stingram sistēmai, katram mākslinieces darbam tiek veidots dosjē, kur minēts darba satura veids, nosaukums, mākslas darba apraksts, piezīmes, dokumentāli attēli un teksts. Atsevišķo darbu perforētās lapas sašūtas kopā tā, lai vēlāk būtu iespējams tās izjaukt, pārkārtot vai papildināt.
