Par labo kritiku
Pārdomas pēc Normunda Naumaņa nakts
Tomass Pārups
10/01/2018
8. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī pie Dzemdību nama notika trešā gadskārtējā Normunda Naumaņa nakts. Svinīgās ceremonijas laikā par īpašas nopietnības auru parūpējās dūmu mašīna, aktieri, kuri citēja mirušos, un ambientā mūzika Toma Auniņa izpildījumā.
Runāt par to, kas tad īsti ir laba kritika, ir līdzīgi, kā diskutēt par labu gaumi vai toni. Pārmērīgi uztraukties par “labu gaumi”, lai kas tā arī nebūtu, liekas diezgan bezgaumīgi. Par to, protams, var iegrimt garās sarunās, un katrs var piedāvāt savas versijas. Taču paiet laiks un, ja nu gribas šo sarunu turpināt, būtu jāpiedāvā arī alternatīvas nošķīrumam laba/slikta. Atgādinājumi, ka labam kritiķim jācenšas būt objektīvam pēc otrās vai trešās reizes jau kļūst nogurdinoši. Un rodas iespaids, ka iepriekšējās sarunas ne pie kā nav novedušas.
Normunda Naumaņa naktī labās kritikas postulāti manī radīja asociācijas ar pseidogarīgo literatūru. Piemēram, ar populārā autora Paulu Koelju atziņām. Gundara Āboliņa “Dullā Daukas” lasījuma intonācija lika atminēties tādas it kā dziļdomīgas frāzes kā “dažreiz jāceļo tālu, lai noskaidrotu, kas ir tuvu”.
Laikam visprecīzāk šo ceremoniju raksturotu kā frāžainu. Vēsturnieks Gustavs Strenga ceremonijā teica, ka “mūsdienās arhitektūras kritiķis var būt arī grafiti mākslinieks, kurš uzpūš stencilu uz sienas”, kas liekas kā izvilkums no anarhistisku pusaudžu manifesta. Te būtu vietā pieminēt trāpīgu Pētera Bankovska ceremonijas laikā nolasītu tekstu par lapeņputniem. Proti, lapeņputnu tēviņi, lai piesaistītu mātītes, atdarina dažādas skaņas un būvē izteiksmīgas ligzdas. Gluži kā mākslinieki, cenšoties pievērst sev kritiķu uzmanību, atdarina citus mākslas darbus. Šo domu varētu šķetināt vēl tālāk, jo vakara gaitā radās sajūta, ka sarunas par kritiku līdzinās oriģinālu domu atdarināšanai.
Piekritīšu balvas nominantei Santai Mičulei, kura izvairījās atbildēt uz jautājumu “Ko jūs meklējat mākslā?”, sakot, ka frāžainības Latvijas kritikā jau tā ir par daudz. Var arī piekrist balvas laureātei Andai Baklānei, ka, noklausoties visu aktieru lasītos citātus, rodas šaubas, vai vēl vajadzētu kaut ko rakstīt.
Te iezīmējas lielākā vakara problēma — kritikai veltītā ceremonijā vairāku stundu garumā tika mētātas frāzes, nesniedzot tām nedz kontekstu, nedz jaunus papildinājumus vai izvērsumus. Tā vietā, lai šajā pasākumā vērstu uzmanību uz to, kas bijis, varētu sākt domāt par to, kas varētu būt. Tā galu galā ir kritikas veicināšanas balva! Sarunā ar Tomu Treibergu režisore Krista Burāne gan piedāvāja savas idejas Latvijas valsts simtgadei. Kā Nellija Ločmele bez jebkādas ironijas rakstīja tviterī, samīt pašam savu hūti patiešām ir “spica ideja”!
Lapeņputns. Wikimedia, GNU Free Documentation License, Foto: benjamint444
