Zināmais nezināmajā
Mākslinieka portrets. Daina Riņķe
Auguste Petre
25/01/2018
“Nost ar ārīgi latvisko: to formu, kādā domā lielinieki nostādīt Latviju. [...] Lai dzīvo latviešu varenais gars!” avangardists, viens no konstruktīvisma aizsācējiem Kārlis Johansons 1918. gadā rakstīja vēstulē Niklāvam Strunkem. Lai gan Latvijas nacionālā glezniecības skola jau kādu laiku bija iedibināta un nostabilizējusies atbilstoši 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma mākslas tendencēm, tikai tuvākajā desmitgadē pēc šīs vēstules sarakstīšanas dzimusi tā mākslinieku paaudze, kuru nereti dēvē par latviešu klasiķiem (šeit nekādā gadījumā nejaukt ar vecmeistariem). Gandrīz simt gadu vēlāk – 2016. gada nogalē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs uzsāka jaunu izstāžu ciklu, ar zīmīgu nosaukumu “Paaudze”, kura ietvaros uzmanība pievērsta 20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslai un tiem autoriem, kuru radošā darbība ietekmējusi vietējās mākslas ainas virzību. Trešā izstāde, laika posmā no 26. janvāra līdz 31. martam, būs gleznotājas Dainas Riņķes vizuālais stāsts par piedzīvoto.
Daina Riņķe. Pavasara darbi zvejnieku kolhozā, 1982. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Autori, kas dzimuši laikā ap pagājušā gadsimta 30. gadiem ir īpaša paaudze, kas piedzīvojusi gan okupācijas un kara briesmas, gan sastapusies ar ilgstoši kontrolētu mākslinieciskās valodas estētiku. Padomijas diktētie noteikumi un tas, ko visbiežāk saprotam ar jēdzienu totalitārisma māksla, proti – sociālistiskā reālisma atblāzmas, caurvija arī vietējo mākslas ainavu. Lai gan Latvijas mākslā izdevies izvairīties no masveida hiperbolizēta optimisma un patosa par naturālo, taču bezkaislīgo, formas brīvība akadēmiski reālistiskā glezniecībā novērojama tikai sākot ar 1960. gadiem. Pareizāk sakot, pēc 1956. gada, kad notiek pirmā republikas jauno mākslinieku izstāde. Tajā sevi pārliecinoši piesaka mākslinieki, kas nu saucami par vietējās mākslas vides grandiem – Edgars Iltners, Džemma Skulme, Boriss Bērziņš, Indulis Zariņš. Arī Biruta Baumane, kurai veltīta iepriekšējā cikla “Paaudze” izstāde (pirmā izstāde bija veltījums gleznotājai Felicitai Pauļukai). Abas šīs dāmas ir personības, kuras pieminot, prātā acumirklī ataust ainas ar māksliniecēm raksturīgiem, gleznieciskiem motīviem. Pauļukas psiholoģiskais portrets un bālais akts uz biezu krāsu laukumu fona; Baumanes spilgtie toņi – rozā, sarkanais, zaļais – un netiekšanās pēc kompozicionālas noteiktības, dažbrīd atgādinot atraktīvā beļģu simbolista Džeimsa Ensora (James Ensor) garadarbus.
Daina Riņķe. Pašportrets, 1979. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Arī Daina Riņķe nereti tiek dēvēta par vienu no savdabīgākajām pagājušā gadsimta vietējās mākslas figūrām, kuras darbība saistāma ar jaunu, neierastu reālisma manieres traktējumu. Neskatoties uz to, vismaz jaunākajai paaudzei viņas vārds ir mazāk zināms un īpaši nostalģiskas prāta ainas neuzbur. Varbūt tāpēc, ka pēdējo 10 gadu laikā nav bijusi iespēja novērot mākslinieci aktīvā darbībā (neskaitot personālizstādi “Darba diena” izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā, 2007. gadā un dalību grupas izstādē “Zelta gadi”, Mūkusalas Mākslas salonā, 2017. gadā). Runājot par aktuālo izstādi LNMM 4. stāva zālē, šur tur pat pavīdējuši tādi jautājumi kā: “kas ir Daina Riņķe?”, netieši vedinot uz pārdomām par to, vai tik pēdējā laika muzeja izstādes nevēršas pret interneta paaudzi kā minoritāti.
Daina Riņķe ir dzimusi 1941. gadā, Rīgā, mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un 1965. gadā, vienlaikus ar spilgto figurālisti Liju Būmani, profesora Eduarda Kalniņa vadībā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Izstādēs Riņķe sāk piedalīties teju pēc akadēmijas absolvēšanas, tomēr par īpaši nozīmīgu uzskatāma viņas radošā darbība 1970. un 80. gados. Kādu laiku viņa strādājusi arī par pasniedzēju LMA sagatavošanas kursos, kur ar īpašu pietāti un meistarību apmācījusi jaunos studentus, kā arī vadījusi kultūras pils VEF glezniecības studiju.
Daina Riņķe. Ūdens cisterna ganībās, 1984. Preskartons, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Darbs – kā akadēmijā, tā glezniecībā – vienmēr bijusi viena no viņas galvenajām tēmām. Riņķes mākslā tiek atspoguļota vide – industriālā/pārblīvētā un šķietami tukšā lauku ainava, kas ierauj metafiziskā telpas un sajūtas izpētes procesā. Pašportretos un cilvēku tēlojumos atklājas dvēseles caurspīdīgums, eksistenciāls spēku izsīkums darba dienas vidū. Tomēr netiek pieļauts pilnīgs atslābums, kā no skatītāja, tā no pašas autores puses. Lielākoties, šo pasīvo ekspresivitāti Daina Riņķe panāk ar krāsu izmantojumu. Kā 2007. gadā žurnālam “Studija” raksta mākslas zinātniece Baiba Sprance: “Viņa [D. Riņķe] glezno ļoti pareizi: ēnas – plānas, bet gaismas – biezas. Līdz ar to katra veido aktivitāti savā virzienā – gaismas ar spēku nāk uz āru, bet ēnas atkāpjas dziļumā, it kā pašas sevī.” Daina Riņķe savā glezniecībā tiecas atspoguļot it kā reālo, klātesošo, nepastarpināto, izmantojot filozofisku skatījumu par lietu būtību un, līdz matemātiskai precizitātei apzinātu audeklu. Parastā lietu kārtība tiek izjaukta, tikai tāpēc, ka māksliniece tā vēlas. Reālismu vairs nespēj ierobežot politiski vai sociāli pieņēmumi, izteikti nostrādātas līnijas un “iepriekš kaut kur jau redzētas” kompozīcijas. Par reālo var kļūt jebkas, kas robežojas ar mākslinieka izpratni par esošo.
Daina Riņķe. Vecas lauku mājas pagalmā, 1981. Preskartons, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
Protams, nav precīzi zināms, ko Kārlis Johansons domājis ar ārīgi latvisko, rakstīdams Strunkem (to var tikai nojaust, salīdzinot abu mākslinieku radošo darbību), tomēr šķiet, ka viņš vēlējies vērst uzmanību subjektivitātes meklējumiem, mēģinājumiem nacionālo identitāti apstiprināt tieši ar mākslas palīdzību. Diezin vai Daina Riņķe tiecas ko apliecināt vai atrast, taču īpatnā veidā, caur savu iekšējo pasaules skatījumu viņas daiļrade par attiecīgo vidi un laiku atklāj daudz vairāk nekā klaji “reāli” mākslas darbi. Drīzāk, viņa nodarbojas ar realitātes izzināšanu un pētīšanu ar mākslas palīdzību, sasniedzot iekšējās un ārējās pasaules saplūsmi.
D. Riņķe un viņas laikabiedri – tādi spilgti mākslinieki kā Imants Lancmanis, Pēteris Postažs un Lolita Zikmane – ir ļoti atšķirīgi mākslinieki, kuri vienotā (pat kanonizētā) kultūras kontekstā spējuši atrast un attīstīt katrs savu, ļoti spēcīgu vīziju par faktisko. Dainai Riņķei tā ir skrupulozā pieeja pretstatiem, taustāmajam, dabiskajam, skaistajam un nostrādātajam. Viņas daiļradi varētu saukt par “dizaina mākslu”, taču tas nenozīmētu to nonivelēt vai kritizēt, tieši pretēji – neapzinātās likumsakarības ir tās, kas Dainu Riņķi padara par personību. Ne vienai paaudzei vien.
Daina Riņķe. Darba diena tramvaju un trolejbusu trestā, 1980. Audekls, eļļa, LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš
