Jaunieguvumi no diskusijas
31/01/2018
Pagājušās ceturtdienas pievakarē (25. janvārī) izstāžu zālē Arsenāls notika ilgi gaidītā diskusija “Latvijas māksla 21. gadsimtā. Nacionālais krājums”. Rakstu “ilgi gaidītā”, jo diskusija bija saistīta ar izstādi “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts”, kas turpat Arsenālā bija skatāma jau kopš 17. novembra un diskusijas nedēļas noslēgumā jau beidzās. Interesanti, ka diskusijā, kas ilga apaļas divas stundas, neviens saistību ar izstādi īsti nepieminēja. Varbūt es nesadzirdēju, jo Arsenāla foajē akustika nav pati labākā. Par spīti tam, diskusiju klausīties sanākušo bija krietns skaits – ar tas ir apliecinājums, cik diskusija, kuras mērķis bija “rosināt domu apmaiņu par aktuālā laikmeta mākslas liecību iekļaušanu Nacionālajā muzeju krājumā” (no informācijas presei) bija gaidīta.
Sākumā ar vispārīgiem ievadvārdiem uzstājās sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns, pēc tam sekoja mākslas zinātnieces Ievas Astahovskas īss ieskats Latvijas mākslas tendencēs 21. gadsimtā. Viņa gan jēdziena “tendences” vietā izvēlējās runāt par “plūsmām”, kas bija īsti vietā, jo mēs varētu iedomāties, ka tendences virzās no kaut kurienes uz kaut kurieni, bet kā gan lai mēs zinām, kurp plūst māksla? Pēc tam sākās vakara gaidītākā daļa (es tā pieļauju, vērojot klausītāju sastāvu), jo paneļdiskusijā bija aicinātas izteikties LNMM direktore Māra Lāce un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese, kā arī jauno mediju kultūras centra RIXC līdzdibinātāja un māksliniece Rasa Šmite. Intrigu kāpināja fakts, ka ceturtā diskusijas dalībniece Kultūras ministrijas Valsts sekretāra vietniece Dace Vilsone nesen kā bija izvirzīta Valsts sekretāra amatam, kā arī tas, ka diskusiju vadīja nepārspējamais orators, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs Kaspars Vanags. Viņš visai ātri atklāja savas kārtis – aicināja Māru Lāci pastāstīt par Laikmetīgās mākslas centru un Solvitu Kresi – par muzeju, respektīvi apmainīties lomām. Tā kā abas dāmas ir diezgan pieredzējušas sadarbībā, bet Rasai Šmitei un Dacei Vilsonei mainīties nenācās, diskusija tālāk devās kā ar vienu kāju klibojot – starp institucionāla žargona grāvi un otru – vispārīgu noskaņu, ka nupat nupat kaut kas jādara, citādi būs slikti.
Uzrakstījis šo atstāstu ar visiem tituliem un personībām, es patiešām sāku justies sliktāk – no apziņas vien, ka latviešu mākslas vākšanā un glabāšanā ir iesaistīts tik daudz institūciju, ka vēl piebilst kaut ko par mākslu vairs nav spēka. Tomēr pamocīsim sevi un jūs, cienījamo lasītāj, vēl mazliet: sarunā tika pieminēti nebūt ne visi spēlētāji, kuriem ir sava loma atbilstoši tēmai: ja vēl var palikt nepamanīts, ka ABLV Charitable Foundation ir cieša saistība ar jaunā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecību (šobrīd – sadarbībā ar Borisa un Ināras Teterevu fondu, kā arī jau minēto ministriju), tad pavisam nepārstāvētas bija privātkolekcionāra Jāņa Zuzāna plaši anonsētās ambīcijas izveidot Zuzeju (faktiski muzeju), kur nonāktu viņa īpašumā esošais prāvais latviešu laikmetīgas mākslas krājums. Savukārt teorijas un pētniecības aspektā, kas arī sarunā tika pieminēta, kaut kas varētu būt sakāms Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas institūtam, kā arī informācijas centram. Vēl atzīmēsim, ka augstskolu ar mākslas programmām, dažādu tematisku un reģionālu muzeju un citu institūciju mums ir vēl vesels lērums. Atgādināsim, ka diskusijas tēma nebija formulēta kā Latvijas nacionālā mākslas muzeja krājuma politika, bet gan plašāk – šī gadsimta Latvijas māksla Nacionālajā krājumā. Bez birokrātiskas nozīmes šim formulējumam ir arī kāda ideālistiska, mazliet patētiska pieskaņa. Pilnīgi pievienojoties Kaspara Vanaga diskusijas laikā attīstītajai domai, ka institūcijas varētu labāk sadarboties savā starpā, tomēr jāsecina, ka darba lauks, kas atbilstoši valsts simtgades noskaņām tiek iztēlots kā kopus lieta, patiesībā ir sīki sadalīts starp interešu grupām, pavisam atšķirīgiem mērķiem un uzdevumiem. Arī nevar nepamanīt – cik liess šis lauks ir, vai vismaz – cik maz tā nesto augļu gan mums tiek!
Foto: Valters Lācis
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs neizbēgami nokļuva diskusijas krustugunīs, jo bija atļāvies savus jaunieguvumus izstādīt. Kaut gan, atkārtojos, izstāde nekādu viedokļu apmaiņu neizraisīja – tā bija piedienīga mūsdienu mākslas skate, kādas nereti atceļo pie mums arī no citām valstīm, īpašu rezonansi neizraisot. Toties visiem klātesošajiem, pieļauju, ir savs priekšstats par latviešu mākslu pēdējos septiņpadsmit gados, un, pat iepazīstoties ar izstādes paplašināto versiju – jauniegādāto darbu sarakstu pēc autoru vārdiem, ir nepārvarama vēlēšanās saskaitīt visu, kā tajā trūkst. Par pārējo diskusijā pārstāvēto spēku uzkrājumiem šāda pārskata acu priekšā nav, nemaz neņemot vērā, ka daļa no tiem ir privātas, bet daļa – nevalstiskas organizācijas, kurām gluži dabiski varētu būt sašaurinātas intereses un atbildības, tostarp nevis artefaktu, bet tikai liecību par tiem krāšana. No otras puses, Nacionālais muzejs ir ne tikai atbildīgā, bet arī priviliģētā pozīcijā – pat nedarot vairs neko, tas tomēr nepārstās būt. Par pārējiem iesaistītajiem to nevar tikpat droši apgalvot.
Ja runas par sadarbošanās iespējām, atbildības lauka nemitīgu paplašināšanu un pārskatīšanu, kā arī prasības, ka “visam jābūt internetā” ik pa brīdim ieslīdēja paredzamajā argumentā “nav finansējuma”, tad jāatgādina diskusijas tēma: nacionālam krājumam pēc definīcijas ir tik liels finansējums, cik nācija nopelna un ir ar mieru atvēlēt. Nav runa tikai par nodokļu veidā iekasētiem un centralizēti pārdalītiem līdzekļiem. Ja pieļaujam, ka nācija ir kaut kādās proporcionālās attiecībās ar mākslu, tad jāsecina – mazs mākslas krājums nozīmē mazu nāciju, lai ko kurš ar to domātu. Vai nu nācija ir nabaga, vai mākslu maz skatās, vai netur nekādā vērtē. Par spīti izplatītajam uzskatam, ka mākslu Latvijā mīl, es uzsvaru liktu uz pēdējo: neraugoties uz it kā ieinteresēto personu lielo skaitu un attiecīgi institūciju daudzumu, pārāk daudz darījumu ar mākslu notiek, pavisam neiesaistoties kapitālistiskās attiecībās: to vienkārši parāda un aizvāc (izstādēs), rada un iznīcina vai atstāj mantojumā pēcnācējiem kā nedefinētus krāmus. Par to liecināja šī pati izstāde, kuras noslēgumā visi tik gudri apspriedās: līdzās par “nepietiekamo finansējumu” iegādātajiem darbiem bija izstādīt dāvinājumi. Tomēr nedomājiet, ka dāvinātāji bijuši turīgi pilsoņi, nācijas zieds: dāvinātāji ir mākslinieki, kas simboliski pateicas par izrādīto uzmanību, arī to, kas, iespējams, gaidāma tikai nākotnē, ja darbi atradīsies muzejā. Vai arī, retākos gadījumos, mantinieki. Tātad māksla nav kaut kas tāds, ko ir vērts par lielu naudu nopirkt, lai dāvinātu muzejam, izrādot turību un nesavtību (vienalga, liekuļotu vai īstu). Dižmanību labāk izrādīt, dāvinot muzejam, hm, lieveni vai kolonnu. Māksla tikmēr ir kaut kas, ko pēc nelielas stīvēšanās var vienkārši noplūkt no mākslinieka kā lapu no koka, kurš to nobriedinājis pats no sevis. Liesajā laukā, kuram tik daudz kopēju.
