Miglainā realitāte
Mākslinieka portrets. Līga Purmale
Auguste Petre
13/02/2018
Ir tāds ļoti aizdomīgs izteiciens, pareizāk sakot, paruna, ka pasaule bez mākslas nekas nebūtu. Sociālajos tīklos itin bieži parādās fotogrāfijas un mākslas darbu reprodukcijas ar parakstu “Earth without art is just eh” jeb nosacītas melanholijas un dīvainas grūtsirdības piepildītu atziņu, ka bez mākslas pasaule būtu tik vien kā nopūta. Gandrīz tikpat bieži nākas sastapties ar izteikumu, ka “mākslai nav robežu” un “jebkas var tikt uzskatīts par mākslu”. Šādas mūslaiku duālās vārdu spēles netieši velk paralēles ar pagājušo gadsimtu mākslas definīciju interpretācijām un liek aizdomāties par vācu dzejnieka un teorētiķa Frīdriha Šlēgela (Friedrich Schlegel) 1800. gadā iedibināto jēdzienu bezrobežu reālisms (grenzenloser Realismus). Šis nojēgums 19. gadsimta sākuma Vācijas dzejā tika lietots nosakot ideālā un reālā harmoniju, ar tiešo funkciju būt par iedvesmas avotu. Arī pagājušā gadsimta latviešu mākslā novērojamas dažādas pieejas vēlamā un esošā līdzsvara meklējumiem. Sociālā realitāte neizbēgami diktēja savus noteikumus un māksliniekiem atlika tikai divas iespējas – pakļauties vēlamajam vai radīt to no jauna, rekonstruējot reālo. Viena no spožākajām gleznotājām, kura laika lokos neatteicās (un joprojām nav atteikusies) saglabāt savu autonomo esību ir Līga Purmale. 31. janvārī, galerijā Daugava, atklāta viņas jaunāko darbu izstāde “Kas dārzā?”.
Līga Purmale. Dārzs 1, 2015. Audekls, eļļa, 130x150
GLOBĀLAIS REĀLISMS
1960. un 70. gadu mijā Amerikas Savienotajās Valstīs uzplauka jauna mākslas kustība –fotoreālisms jeb superreālisms/hiperreālisms. Fotogrāfijai līdzīgās glezniecības mērķis bija radīt naturālu atveidotā iespaidu, atklāt jaunu realitāti. Pievērst uzmanību detaļām un precizitātei, veikt laika fiksāciju. Eiropu fotoreālisms sasniedz pateicoties Kaselas documenta 5 galvenajam kuratoram Haraldam Scēmanam (Harald Szeemann) un viņa “individuālo mitoloģiju” izstādes konceptam. Pēc viņa ieceres, šīs subjektīvās pārdomas tika pretstatītas globāliem pasaules procesiem – politiskajai propagandai, kičam, produktu un reklāmas estētikai. Lielākoties, realitātes daudzpusību atklāja performances (piemēram, Jozefa Boisa “Büro für Direkte Demokratie durch Volksabstimmung”), taču nenoliedzami būtiska documenta 5 ekspozīcijas daļa bija arī amerikāņu fotoreālisma glezniecība. Izstādē to pārstāvēja tādi autori kā Čaks Klouss (Chuck Close), Roberts Behtls (Robert Bechtle) un Ričards Estess (Richard Estes). 
Čaks Klouss. Kent, 1970_1971. Audekls, eļļa
Nepagāja ilgs laiks, kad fotoreālisma tendences sasniedza arī Latvijas teritoriju. 70. gadi bija laiks, kad mākslā ienāca jauna mākslinieku paaudze, kuru tik daudz neinteresēja normu ievērošana, cik pretošanās tai un intīmas pieejas attīstīšana mākslinieciskās izpētes procesam. Subjekta apzināšanas rezultātā māksliniekiem pastiprinājās interese par cilvēku, viņa iekšējās un apkārtējās pasaules portretējumu. Šajā neviennozīmīgajā laikā, kad Latvija atradās Austrumu un Rietumu kultūras izpausmju sadursmes, fotoreālisms nāca gluži kā izaicinājums beidzot atklāt sev vēlamo realitāti. Tā bija iespēja paspēlēties ar visiem zināmo “ideoloģisko mākslu” jeb sociālistisko reālismu, fiksējot un pasaules norises brīvi – bez zemtekstiem.
Līga Purmale. Pašportrets, 1974. Zuzānu ģimenes kolekcija
Šī žanra pionieri Latvijā ir gan, tā sauktās, franču grupas pārstāvji Imants Lancmanis un Bruno Vasiļevskis, gan arī tādi neatkarīgi mākslinieki kā Guntis Strupulis un Līvija Endzelīna. Tomēr mākslas zinātniece, galerijas Daugava vadītāja Anda Treija uzsver, ka tieši ar L. Purmales radošajiem meklējumiem Latvijas mākslā sākas fotoreālisms – viņas glezniecība realitātei pietuvina pat vairāk nekā fotogrāfija. Mākslinieces tēma ir daba, kas vienlaikus liek sajust mūžīgo un apjaust, ka mūsu klātbūtne ir tikai mirklis: “Māksliniekam ir priekšrocība pietuvināt šo mirkli mūžībai.”
INDIVIDUĀLAIS REĀLISMS
Šķiet, ka Līga Purmale ir starp tiem pagājušā gadsimta paaudzes latviešu māksliniekiem, kuras vārds liekus komentārus nepieprasa. 1970. gadu sākumā, tandēmā ar Miervaldi Poli, viņa paver lokālās mākslas durvis tiešām Rietumu ietekmēm. Aizsākums gleznotājas interesei par fotoreālisma mākslu saistāms ar, jau minēto Kaseles documenta 5 izstādi. Vienā no retajiem vērtīgajiem Latvijas auditorijai pieejamajiem mākslas izdevumiem - poļu žurnāla “Projekt” 1973. gada numurā bija iekļauta Čaka Klousa darba reprodukcija, kas mākslinieci ārkārtīgi iespaidoja. Jau gadu vēlāk, Poligrāfiķu Centrālajā klubā (leģendārā fotokluba “Rīga” izstāžu zālē) tika atklāta Purmales un Poļa kopīgā personālizstāde, kas kļuva par skaļu pieteikumu jaunajai glezniecības manierei – multimediālas ievirzes mākslai. Fotogrāfiju kolāžas, to pārnesumi uz audekla, protams, nav gluži multimediāli mūsdienu izpratnē, tomēr būtiski uzsver dažādu tehniku un tehnoloģiju sadarbību tēlotājā mākslā.
Līga Purmale. Absinta dzērāji, 2007. Audekls, eļļa
Mākslas zinātnieki vienmēr uzsvēruši, ka Līga Purmale ir viena no spilgtākajām 20. gadsimta vietējās mākslas parādībām, kas savās gleznās pievērš īpašu uzmanību gaismēnām, dabas parādībām (miglai) un urbānajai videi. Savu stilu Līga Purmale gadu gaitā ir attīstījusi, skatītājam piedāvājot dažādas interpretācijas. Mākslas zinātniece Laima Slava raksta, ka Līgas Purmales glezniecībā būtiska ir tieši individuālā pieeja stilam. It kā vēsā pieeja objektu fiksācijai patiesībā norāda uz mākslinieces attieksmi pret krāsu.
Nospiedumus Rīgas mākslas dzīvē atstājušas gan viņas izstādes Ivonnas Veihertes galerijā, gan Ineses Riņķes vadītajā “Rīgas Galerijā”. Pievēršoties ikdienas dzīves iztēlotai vai novērotai fiksācijai, māksliniece (iespējams neapzināti) spēlējas ar bezrobežu reālisma jēdzienu. Gleznu ciklos “Garāmgājēja dienasgrāmata” (2005), “Tā pati ainava” (2008) un “City Tour” (2009) sakāpinātie noskaņu meklējumi it kā idealizē situācijas, kurās nonākuši gleznu tēli. Inese Riņķe stāsta, ka Līgas Purmales gleznas ir kā apstādināti dzīves kadri, kuros cilvēki pat nenojauš, ka tiek novēroti: “Māksliniece gleznojusi pilnīgi nejaušas situācijas, attēlojot acumirklīgus iespaidus. Tā ir apstādinātā realitāte, kurai mēs noticam, taču patiesībā tās ir pašas mākslinieces aranžētas un inscenētas situācijas.” Lai gan no fotoreālisma principiem māksliniece nav atteikusies pilnībā, šī posma – un arī pēdējo gadu – darbus grūti raksturot kā fotogrāfiskus vai jaunu realitāti atklājošus. Tie drīzāk skatāmi kā vides un sabiedrības gleznieciski dokumenti, pierādījums šī te vēlamā un esošā meklējumiem ārpus laika dimensijas. Arī Vilnis Vējš 2004. gadā izdotajā izstādes “Redzamā pasaule” katalogā raksta, ka reālisma un tradīcijas attiecības Purmales mākslā raksturo apliecinājums un noliegums, atzīmējot, ka mākslinieces darbos jaušama uzticība dabai, tiekšanās uz patiesību un skaistumu. Noteiktība un precizitāte ir jēdzieni, kas raksturo Purmales glezniecību, savukārt, viņai pašai varētu piedēvēt vienpates-novērotājas statusu. Aicinot skatītāju pievienoties saviem vērojumiem viņa it kā parāda kāda mākslas acīm izskatās pasaule un, kā pasaule saredz mākslu.
REALITĀTES NOSPIEDUMI
Jaunākajā izstādē “Kas dārzā?” galerijā Daugava, Līga Purmale pievērsusies tuvplāniem, atspīdumiem un gaismēnu spēlēm, kuras, cik noprotams, novērojamas mākslinieces dārzā. Galerijas informatīvajā materiālā vēstīts, ka brīnumi ir mums visapkārt un visbiežāk tos iespējams saskatīt lietās mums apkārt. Viss atkarīgs no gaismas. Tāpat atzīmēts, ka apskatāmie darbi tapuši laikā no 2015. gada, kad galerijā bija skatāma mākslinieces iepriekšējā personālizstāde “Kurzeme”.
L. Purmale. Izstādes "Kas dārzā?" ekspozīcijas skats
Gaismas nozīme atklājas visos izstādē skatāmajos darbos, jo ar tās palīdzību māksliniece mudina skatītājus pievērst uzmanību parasti neredzamajai laika dimensijai. Pietuvinājumos un miglas ainavās atklājas L. Purmales spēja noturēt ieinteresētību konkrētos tematos, uzticība analītiskai glezniecības pieejai. Reiz kādā intervijā gleznotāja atzinusi, ka ārpus gleznošanas viņa nepastāv. Glezniecība, māksla ir visa viņas dzīve – tajā fiksēti gan apkārtējie cilvēki un emocijas, gan lietas un to būtība.
Iepriekš minēju, ka Līgas Purmales vārds komentārus neprasa, tomēr grūti spriest vai bez padziļināta vēsturiska izklāsta, jaunākajai paaudzei šīs gleznotājas estētika daudz ko spēj izteikt. Fotoreālismu, kurš cita starpā nākamgad atzīmēs savu 50. jubileju, vairs grūti nosaukt par progresīvu vai nepieradinātu mākslas stilu. Jaunatnei, kas (lielākoties) tiešos iespaidus gūst skrollojot cauri sociālajiem portāliem un ar “fotoreālistiskām” izdrukām sastopas CopyPro kopētavā, miglas atspīdumi un fokusa meklējumi ainavās jau teju kļuvuši par ikdienu.
L. Purmale. Izstādes "Kas dārzā?" ekspozīcijas skats
Līga Purmale ir viena no tām māksliniecēm, kura pierāda spēju stāvēt pāri laikam, pareizāk sakot, spēju laikam diktēt savus noteikumus. Kā atzīst Anda Treija, L. Purmales pieeja neatbilst “ne 21. gs. ātrumiem, ne mūsdienu gleznotāju tempiem, kuriem ik pēc pāris mēnešiem top izstāde. Līga Purmale ir Līga Purmale, viņai nekāds laiks nediktēs noteikumus, jo viņai ir savējie.” Daži to varētu nosaukt par spītu, citi – par rakstura iezīmi. Manuprāt, tas ir veids kā Līga Purmale rada savu realitāti. Diezin vai jaunajā izstādē redzamie darbi spēs kādu par šo realitāti pārliecināt, taču tie noteikti atgādinās, ka mākslas un pasaules starpā valda beznoteikumu attiecības.
Līga Purmale. Privātā ainava, 2008. Audekls, eļļa
