Par mākslu bez kara
Diskusija: Laikmetīgā māksla Latvijā un pasaulē. Jauniešu viedoklis
26/04/2018
Foto: Agnija Grigule
Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju”
Kādā vējainā pavasara dienā Arterritory.com aicināja satikties četrus ar mākslu saistītus jauniešus, lai nedaudz parunātu par mākslu. Redakcijas pārstāvju – Helmuta Caunes un Augustes Petres – vadībā mākslas interesenti Alise Podniece un Georgs Sīlis, kā arī jaunie autori Aksels Bruks un Elizabete Džeina Rubene dalījās savos atklājumos, pārdzīvojumos un iespaidos par laikmetīgo mākslu Latvijā un pasaulē.
Helmuts Caune: Man ir liels prieks jūs visus redzēt Arterritory.com rīkotajā diskusijā, kurā vēlamies uzzināt vairāk par jauniešu viedokli par laikmetīgo mākslu. Es domāju, ka mēs varētu sākt ar to, ka jūs, dārgie viesi, katrs īsi iepazīstiniet ar sevi. Galvenais, neaizmirstiet piebilst, kā ikdienā izpaužas jūsu saistība ar un interese par mākslu.
Aksels Bruks: Sveiki! Mani sauc Aksels Bruks, es pārstāvu mākslas sabiedrību GolfClayderman, tā ir sabiedrība par mūziku, mākslu un sportu ar neierobežotu atbildību. Es esmu mākslinieks.
Elizabete Džeina Rubene: Mani sauc Elizabete, es esmu fotogrāfe un veidoju vizuālās identitātes dažādiem cilvēkiem. Principā mani interesē mode, māksla un mūzika. Rīgā es bieži apmeklēju kim? Laikmetīgās mākslas centru, kā arī galeriju Low... Regulāri braucu arī uz Venēcijas mākslas biennāli.
Alise Podniece: Es neesmu māksliniece, strādāju sabiedriskajās attiecībās. Bet es draudzējos ar cilvēkiem, kuri nodarbojas ar mākslu, un es līdz ar viņiem interesējos par to. Man arī ir ļoti paveicies ar vecākiem, kas jau kopš bērnības mani ir veduši uz muzejiem gan Latvijā, gan ārzemēs.
Georgs Sīlis: Arī man, līdzīgi kā Alisei, ir nācies apbraukāt Eiropas lielākos muzejus un galerijas. Mana vecākā māsa Elza Sīle ir māksliniece, vecāki ir arhitekti, tā kā mākslas pasaule man vienmēr ir bijusi tuva. Es gan ikdienā mazāk interesējos par pašu mākslas materiālo formu, bet vairāk par sabiedrību, kas tai ir apkārt.
Helmuts: Šī diskusija lielā mērā ir Agnijas iniciatīva.
Agnija Grigule: Jā, man šķiet, ka pēdējā laikā ļoti uzkrītoši novērojama dažādu paaudžu viedokļu nesakritība, kad tiek runāts par laikmetīgo mākslu. Šādu diskusijas tēmu izvēlējos, arī ņemot vērā to, kādu ažiotāžu nesen sacēla Augustes un Tomasa recenzijas, kad no vidējās paaudzes izskanēja viedoklis, ka “jauniešos jau nemaz nav vērts klausīties.” Man tas šķiet aizvainojoši, jo galu galā mēs būsim nākamie, kas organizēs vietējo kultūras un mākslas dzīvi.
Auguste Petre: Vai tev ir izveidojies priekšstats par to, kāpēc paaudžu starpā viedokļi atšķiras?
Agnija: Man šķiet, ka jaunieši ātrāk uztver informāciju. Iespējams, tādēļ pēdējā laikā ir izveidojusies tāda “kara” situācija.
Aksels: Es gan nepiekrītu, ka būtu izveidojusies kara situācija, bet viedokļu atšķirība ir jūtama. Bet vienkārši jāpieņem, ka ir cilvēki, kas saprot, un cilvēki, kas nesaprot, laikmetīgo mākslu.
Elizabete: Noteikti jārunā par to, ka mūsdienās jaunieši ir daudz atvērtāki visam nezināmajam un arī nebaidās skaļi izteikt savu viedokli. Cilvēki, kas ir mūsu vecāku paaudze, vairāk aprēķina savus komentārus un to, vai pateiktais viņiem nāks par labu. Bet jaunieši vairāk riskē, un tas veido pilnīgi citu skatījumu uz lietām. Liela daļa gan nosoda jauniešus, jo bieži viņi uz izstāžu atklāšanām ierodas tikai, lai iedzertu...
Aksels: Es tajā nesaskatu neko sliktu – tas ir savs veids, kā ievilināt jaunieti mākslas pasākumā (smejas).
Helmuts: Vai kāds pie šī galda var godīgi pateikt, ka nekad nav apmeklējis izstādes atklāšanu tikai, lai iedzertu?
Georgs: Nu, tas noteikti nav iemesls, kāpēc es eju uz izstādēm...
Alise: Es pārāk bieži neapmeklēju izstāžu atklāšanas, bet zinu, ka daudzi sāka regulāri apmeklēt kim? pasākumus, lai tiktu pie bezmaksas kokteiļa.
Elizabete: Es piekrītu tam, ko Aksels saka, – ka alkohols pievērš uzmanību. Tomēr es zinu arī cilvēkus, kas sākumā paņem trīs dzērienus, un tikai tad “mēģina saprast” mākslas darba jēgu. Tas liek domāt par to, kāds ir mūsu jauniešu izglītības līmenis. Arī, runājot par laikmetīgo mākslu, izglītības iespējas šajā nozarē ir diezgan vājas. Labi, mums ir VKN nodaļa Latvijas Mākslas akadēmijā, bet arī tur netiek sagatavoti mākslinieki ar, tā teikt, pamata zināšanām.
Aksels: Man gan šķiet, ka tas viss šobrīd mainās. Piemēram Glezniecības katedras vadītājs ir Andris Eglītis, viņš tur visu ir pamatīgi atdzīvinājis.
Auguste: Kā, jūsuprāt, var izdalīt to, kas ir vai nav laikmetīgā māksla? Piemēram, Elizabete saka, ka to var apgūt tikai VKN studenti, bet – kā mums skatīties uz šodienas glezniecību?
Aksels: Glezniecība var būt laikmetīga. Piemēram, Georga māsa ir gleznotāja, un viņas darbi ir ļoti aktuāli.
Georgs: Man šķiet, tas ir tāpēc, ka viņa darbojas starpdisciplināri. Viņa mēģina savienot glezniecību ar pilsētplānošanu un arhitektūru. Tas ir interesanti, jo tādā veidā tiek izmainīta paradigma – ka glezniecība ir divdimensionāla mākslas forma, ierāmējama un piekarināma pie sienas. Bet ja mēs turpinām par to paaudžu karu... tad es neesmu izjutis īpašas sarunu tematu atšķirības starp “jaunajiem” un “vecajiem”.
Alise Podniece
Alise: Mana interpretācija par to, ko minēja Agnija, drīzāk ir tāda, ka vecākā paaudze ir daudz kategoriskāka savā vērtējumā par izstādēm. Vienkārši ir jācenšas pareizi izvēlēties cilvēkus, ar kuriem iesaistīties sarunā.
Helmuts: Varbūt jūs katrs varētu raksturot, jūsuprāt, labāko un sliktāko laikmetīgās mākslas izstādi, kas redzēta pēdējā laikā?
Elizabete: Man ļoti patika Brektes izstāde “Arsenālā”. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš bija kvalitatīvi piepildījis tik lielu telpu. Vēl kā savu favorītu es varu izcelt Reičelas Rosinas izstādi “Mana mazā zaļā lapa”, kas pagājušā gada beigās bija skatāma kim?. Kā sliktāko pārdzīvojumu es minēšu 2017. gada Venēcijas biennāli, kas nebija tik spēcīga kā citus gadus. Man arī šķiet, ka mākslinieki, kas pārstāv Latviju, ar katru gadu kļūst arvien blāvāki.
Auguste: Ļoti interesanti, ka tu tā saki. Man personīgi šķita, ka 2015. gada biennāle bija salīdzinoši garlaicīgāka nekā pēdējā. Toreiz izstādi spēcīgi caurstrāvoja politiskās interpretācijas.
Alise: Es togad (2015. gadā – red.) Venēcijas biennālē biju pirmo reizi, un tas politiskais konteksts mani tracināja. Otra lieta, kas man nepatika, bija tādi ļoti mākslīgi izveidotie koncepti vai teksti, kas mākslas darbu ideju padarīja neskaidru. Man šķiet, ka visi mākslas darbi vienkārši nav domāti tam, lai tajos saskatītu kaut ko sev interesējošu. Bet labo iespaidu gan man ir diezgan daudz. Pēdējā laikā man ir ļoti iepatikusies Daigas Grantiņas daiļrade, arī Andrejs Strokins ļoti labi pārvalda savu mediju. Viņš ar savu darbu būtībā pierāda to, ka ir tāda profesija – fotogrāfs.
Aksels: Ivara Grāvleja izstāde “Nezināmā latvieša fotogrāfija” bija kaut kas baigi labs un asprātīgs. Vēl man patīk arī gleznotājas Elīnas Vītolas darbi. Viņa man šķiet tāda svaiga un pozitīva. Es vairs īsti nespēju uztvert tādu pārāk nopietnu mākslu, jo tie, kas cenšas būt mākslīgi nopietni, vienkārši... kļūst smieklīgi. Bet ja mākslinieks ir smieklīgs speciāli, tas jau ir interesanti!
Alise: Tu vari nosaukt kādu pārāk nopietnu izstādi vai mākslas darbu?
Aksels: Jā, tikko Rīgas Mākslas telpā bija tā “Cilme”. Man radās tāds iespaids, ka visi vienkārši ir paņēmuši kaut kādus latviešu rakstus tā vietā, lai radītu kaut ko jaunu un asprātīgu. Man no tās izstādes nepatika pilnīgi neviens darbs. Galu galā latviešu identitāte nav tikai Lielvārdes josta.
Georgs: Man laikmetīgā māksla nereti izraisa pilnīgu apātiju. Ja konkrētais mākslas darbs man nepatīk, tad tas arī nekādā ziņā mani neaizskar. Un parasti man nepatīk tad, ja es kaut ko nesaprotu. Pēdējā laikā visu ļoti sabojā teksti – tādi pseido-intelektuāli žargonu savārstījumi. Man ļoti patika Frančeskas Kirkes pēdējā izstāde galerijā “Māksla XO”. Tur bija ļoti viegli uztverams politiskais komentārs, kas netraucēja darbus uztvert arī vienkārši estētiski.
Aksels Bruks
Aksels: Man daudz sliktāk šķiet, ja viss uzreiz tiek pateikts priekšā. Ja mākslas darbs tev liek domāt un nonākt pie saviem secinājumiem, tad jau ir interesanti. Starp citu, YouTube meklētājā ierakstot “how to look at contemporary art?”, var atrast video ar padomiem, kā to darīt (visi smejas).
Helmuts: Auguste un Alise pirms brīža izteicās, ka viņām nepatika 2015. gada Venēcijas biennāle, jo tur bija daudz politisko komentāru. Kas tieši tajā sociālpolitiskajā kontekstā ir tik slikts?
Auguste: Man absolūti netraucē māksla, kas interpretē politisko situāciju vai to komentē. Man traucēja tas, ka salīdzinoši nelielā telpā ir šāda konteksta darbu pārblīvējums. Un tas vēl notiek laikā, kad mediji šāda formāta informāciju tev tāpat jau uzspiež ikdienā.
Alise: Man šķiet ļoti līdzīgi. Turklāt liekas, ka bieži kaut kāds plašāks konteksts tiek ņemts par pamatu tikai tāpēc, lai tas mākslas darbs tiktu ievērots. Galu galā neviena liela ideja vai nozīmīgs sociāls konteksts nevar izglābt sliktu mākslas darbu...
Helmuts: Tad kādiem vajadzētu būt tiem kritērijiem, kas nosaka mākslas darba kvalitāti?
Alise: Viens būtisks kritērijs mākslas vērtēšanai... man laikam tā būtu mākslinieka paškritika. Ja māksliniekam piemīt paškritika, tad viņš pats arī spēs izvērtēt, kas ir slikti un kas ir labi, un arī skatītājiem tad būs vieglāk to saprast. Vispār pagājušā gada vasarā es biju ArtVilnius mesē, un tur mani uzrunāja Igaunijas Laikmetīgās mākslas centra pārstāvji, kuri šobrīd cenšas ieviest Art Index Project, kas vienlīdzīgi darbotos Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Respektīvi, tā ir kalkulācija, pēc kuras iespējams noteikt mākslas darba cenu. Algoritms tiek veidots, ņemot vērā mākslinieka izglītību, vecumu, izstāžu skaitu un tehniku, kādā viņš strādā. Bet tā shēma pieprasa, lai mākslas tirgū valdītu pilnīgs caurspīdīgums, kas Latvijā šķiet utopiski.
Auguste: Latvijā ļoti iztrūkst tāda lieta kā mākslas menedžments.
Elizabete: Jā, ārzemēs ir menedžments, kas strādā, un mākslinieks var vienkārši radīt. Latvijā viens cilvēks dara 10 lietas vienlaicīgi.
Helmuts: Varbūt visi varētu nedaudz pakomentēt pēdējo izstādi, kas notika kim? Laikmetīgās mākslas centrā.
Elizabete: Man ļoti patika Toma Harjo izstāde. Viņš ļoti iedziļinās tēmā un sniedz skatītājam savas emocijas par pasauli. Kādā sarunā viņš minēja, ka, lai gan pats nesmēķē, vēlas pavadīt laiku ar tiem, kas to dara... (Akselam) Kāpēc tu smejies?
Aksels: Tāpēc, ka es esmu ar viņu kopā uzpīpējis. (Visi smejas.)
Georgs Sīlis
Georgs: Es neizlasīju, kurš mākslinieks tas bija, bet tai izstādē bija viens darbs ar tādām latviešu jostām... es tajā telpā pavadīju aptuveni trīs sekundes. Iegāju, apstulbu un uzreiz izgāju.
Auguste: Šeit atkārtoti izskan viedoklis, ka tiklīdz mākslas darbā ir izmantoti tradicionālie vai tautiskie elementi, tā gribas no tā distancēties.
Aksels: Es jau iepriekš teicu, ka tautiskos elementus var izmantot, tikai gribētos redzēt, ka tas tiek darīts svaigā veidā. Un, godīgi sakot, par to, kas bija kim?... Es nespēju to adekvāti novērtēt, jo jau sajūtu līmenī gribas novērsties.
Auguste: Tad, no vienas puses, rodas sajūta, ka nekvalitatīva tradicionālo elementu izmantošana ir it kā ņirgāšanās...
Georgs: Bet nevajag arī teikt “ņirgāšanās”, it kā tā būtu mūsu kultūrvēsturiskā mantojuma zaimošana.
Aksels: Vajadzētu iemācīties, ka latviešu identitāte nav pagātne, bet gan tagadne. Un tā ir sanācis, ka neviens tomēr nespēj tagadni attēlot bez rakstu zīmēm.
Georgs: Jā, es piekrītu. Piemēram tas, ko tu šobrīd dari ar GolfClayderman, ir kaut kas visnotaļ jauns. Jūs nerunājat par 150 gadu senu pagātni, bet atsaucaties uz daudz nesenākiem fenomeniem un interpretējat to interesantā veidā. Netiek likts akcents uz ciešanām un skumjām tautasdziesmām. Visu laiku ir pastāvējis jautājums – kas, pie velna, ir latviešu laikmetīgā māksla bez kultūrvēsturiskā mantojuma? Manuprāt, Latvijas kontekstā Aksels pārstāv šo unikālo latviešu perspektīvu.
Aksels: Vienīgais, ko es vēl varētu piebilst, ir, ka GolfClayderman iestājas par draudzību un mīlestību.
Helmuts: Labi, man šķiet, gana GolfClayderman reklāmas šajā sarunā...
Elizabete Džeina Rubene
Elizabete: Man liekas, ka latviešiem vienkārši ir apnikuši tautiskie raksti, jo tie tagad ir sastopami it visur. Tādu elementu izmantojumu veiksmīgi var izvērtēt tikai ārzemju kritiķi.
Alise: Man gan nešķiet, ka tas būtu kaut kas tāds īpaši raksturīgs latviešu mākslai.
Auguste: Mums ir vēl kāds diezgan būtisks jautājums, kas gan vairāk būs adresēts Akselam... Vai tu kā mākslinieks izjūti nepieciešamību sevi attaisnot publikas priekšā? Vai, radot darbu, tu domā par to, kā komunicēt ar skatītāju?
Aksels: Es domāju par skatītāju, radot mākslu pilnīgi visiem. Es negribu ne attaisnot, ne uzspiest savu viedokli, vēlos, lai katrs pats izdomā, ierauga un saprot. Es iestājos par domāšanu un to, lai būtu vairāk interpretācijas. Tā taču ir vienmēr, kaut vai lasot grāmatu, klausoties jebkuru dziesmu – beigās katram ir sava versija par to. Jārēķinās, ka viedokļi atšķirsies, bet mani neuztrauc tas, ko citi padomās.
Georgs: Tev sāp slikta kritika?
Aksels: Nē, ak, Dievs! Arī slikta kritika galu galā ir reklāma. Ja es pats esmu pārliecināts par to, ko daru, tad es arī varu pieņemt kritiku. Tas tikai nozīmē, ka es spēju uz sevi paskatīties no malas.
Georgs: Tad tu esi viens no retajiem, jo pārsvarā cilvēki ļoti spēcīgi reaģē uz kritiku.
Helmuts: Elizabete, vai mēs varam tev pāradresēt šo pašu jautājumu?
Elizabete: Mākslu es izmantoju kā sava veida psihoterapiju. Fotografējot man galvenais ir izveidot stāstu jeb pārdzīvojumu, kas saista mani. Protams, ir svarīgi tas, kādu vēstījumu tu nodod cilvēkiem – mākslā tas ir unikāls brīdis, kad tu spēj sniegt maksimālu pārdzīvojumu.
Auguste: Kā ir no skatītāju viedokļa? Vai jūs gaidāt attaisnojumu no mākslinieka puses?
Alise: Nu, kaut kādas zināmas gaidas noteikti ir. Lai gan ne tik primitīvā izpratnē – “ja VKKF piešķīra finansējumu, tad es gribu, lai mana nodokļu maksātāja nauda ir iztērēta vērtīgi”. (Visi smejas.)
Helmuts: Vai jums šķiet, ka mākslai ir jāpilda kāda funkcija?
Alise: Ne visiem māksliniekiem manā dzīvē ir jābūt kādai funkcijai.
Aksels: Nevienam māksliniekam nav jāpilda nekāda funkcija! Ja tu esi mākslinieks, tu tikpat labi vari norobežoties no sabiedrības, nevienam nerādīt, ko tu dari, vienkārši strādāt.
Helmuts: Bet tas ir izteikti mūsdienīgs skatījums, ka mākslinieks var būt nošķirts no visas sociālās hierarhijas.
Georgs: Mēs apjukām tajā brīdī, kad mēģinājām atbildēt uz jautājumu: “kas ir laba, skaista, neglīta māksla”. Tieši tajā brīdī arī mākslinieks zaudēja savu atbildību. Visa tā materializēšana, konceptualizēšana un abstrahēšana par mākslu padarīja jebko, ko mākslinieks par tādu pasludina. Absurds, manuprāt.
Aksels: Man ir jautājums – kā var sagaidīt jebkādu atbildību no Visvalža Ziediņa? Savas dzīves laikā viņš nekur neizstādījās, un tikai pēc viņa nāves Ieva Kalniņa sarīkoja viņa personālizstādi “Arsenālā”. Mākslā nevienam nav nekāda pienākuma pret kādu citu.
Georgs: Mākslinieks gluži vienkārši vairs nav amats, bet gan dzīvesveids.
Helmuts: Kas ir tas, ko jūs gribētu sagaidīt no laikmetīgās mākslas tuvākajā nākotnē?
Aksels: Naudu! (Visi smejas.) Godīgi sakot, man liekas, ka šeit Latvijā viss ir diezgan labi. Varbūt citur ir lielāks mākslas tirgus, bet brīvība ir mazāka.
Georgs: Es gribētu, lai mākslinieki vairāk padomā par to, kas viņi ir tieši kā Latvijas mākslas pārstāvji mūsdienās. Bez tā kultūrvēsturiskā fona. Teiksim, viena gada nogrieznī padomāt par to, ko nozīmē būt Latvijas māksliniekam.
Elizabete: Negribētos, lai ir tik liela aizplūšana. Man šķiet, ka šeit uz vietas jābūt vairāk cilvēkiem, kas iespaido citus. Es arī domāju, ka, ja būtu laikmetīgās mākslas muzejs, būtu daudz vairāk cilvēku, kas brauktu pie mums un iepazītos ar latviešu laikmetīgo mākslu.
Alise: Es novēlētu, lai cilvēki vairāk izlūkotu un iegādātos mākslu. Tad vēl es māksliniekiem novēlētu mazāk pašmērķības. Un to, lai tiktu veicināta sabiedrības izglītošana. Vēl man ļoti gribētos, lai mūsu muzejs kļūtu par starpdisciplināru kultūras vietu, tādu, kā ir, piemēram, Tate Modern. Lai tā ir vieta, kur cilvēki dodas socializēties.
Aksels: Es domāju, ka viss būs labi.
