Vairāk nekā L-O-V-E

30/05/2018

Aizpagājušajā nedēļā astoņdesmit deviņu gadu vecumā mūžībā devās mākslinieks, popārta klasiķis Roberts Indiana. Vairāk nekā četrdesmit gadus dzīvodams teju vai pilnīgā vienpatībā senā Viktorijas laikmeta savrupnamā, Indiana reti kad parādījās sabiedrības acīs. Toties viņa darbi iekļauti vadošo pasaules muzeju krājumos, kā arī neskaitāmās privātkolekcijās.

Indiana reiz teica, ka jaunībā viņš vēlējies, lai viņa darbus varētu iegādāties cilvēki, kuriem nav pārāk daudz lieku finansiālu līdzekļu. Šī vēlēšanās māksliniekam atspēlējās visai nelāgā formā. Indianas slavenākais darbs ir lielformāta skulptūra vārda L-O-V-E formā no četriem krāsainiem burtiem. Ja neesat redzējuši to oriģinālajā, paša mākslinieka izpildījumā, tad noteikti ko līdzīgu būsit pamanījuši katrā otrajā suvenīru bodītē. Hrestomātiskais LOVE pārtapis par iecienītu interjeru, dažādu priekšmetu un apģērba “izdaiļošanas” simbolu. Indiana vairākkārt apgalvojis, ka tas ir visbiežāk plaģiarizētais darbs divdesmitā gadsimta vēsturē. Iespējams, tieši šis fakts Indianu vedināju pamest glamūrīgo Ņujorkas mākslas scēnu, lai nodotos savrupam dzīvesveidam savā īpašumā Vinelheivenas salā netālu no Meinas piekrastes.

Dzimis ASV 1928. gadā, Ņūkāslas pilsētā, Indianas štatā, Roberts Indiana uzauga kā Roberts Klārks, tikai vēlāk savu dzimto štatu padarot par savas identitātes sastāvdaļu. Viņa bērnība un jaunība lasās kā aizkustinošs Lielās depresijas laika veiksmes stāsts. Finansiālo grūtību un viņa mātes savdabīgo uzstādījumu dēļ ģimene regulāri mainīja dzīvesvietu. Indianas māte Karmena Votersa esot jutusi nepieciešamību pārvākties vismaz reizi gadā. Savukārt Indianas tēvs Ērls Klārks bija visnotaļ tipisks amerikāņu patriots, kurš strādāja kompānijā Western Oil līdz brīdim, kad viņu atlaida un viņš bija spiests pieteikties darbā benzīntankā.

Roberts Indiana neesot izjutis aicinājumu savu dzīvi pavadīt tādā rutīnā kā viņa tēvs. Viņa mākslinieciskās dotības pavīdēja jau agrā vecumā – pirmajā klasē. Savus vecākus viņš neuzskatīja par domubiedriem, taču būtisks pieturas punkts Indianas daiļradē ir 1963. gadā tapušais diptihs “Māte un tēvs” (Mother and Father), kurā attēloti abi viņa vecāki. Zem mātes tēla rakstīts: A Mother is a Mother, zem tēva: A Father is a Father. Lasot paša mākslinieka teikto par šo darbu, ātri vien var secināt, ka viņš tajā cenšas risināt attiecības un atmest aizspriedumus pret saviem vecākiem. Viņš saka: “Mana māte nekad tā arī nenoklausījās Bizē operu “Karmena”, kuras vārdā viņa bija nosaukta. Viņai, visticamāk, tā nebūtu patikusi.” Par savu tēvu viņš piebilst: “Manu tēvu sauca Ērls, un viņš bija tik bezkrāsains, cik viņa vārds un pelēkie toņi, kuros viņu attēloju.”

Svarīgs lūzuma punkts Roberta Indianas dzīvē notika, kad viņš beidza dienēt armijā un iestājās Čikāgas Mākslas institūtā. Absolvējis to 1954. gadā, viņš nolēma pārvākties uz Ņujorku, lai meklētu iespējas pilnvērtīgi realizēt savu māksliniecisko potenciālu. Strādādams mākslinieku preču veikalā, viņš nejauši satika tobrīd vēl nezināmo Elsvortu Kelliju, kurš pirms neilga laika bija atgriezies no Francijas – tur viņš sešu gadu laikā bija pārdevis tikai vienu gleznu. Drīz vien abi mākslinieki kļuva par pāri, un Indiana pakāpeniski iepazinās un iedraudzējās ar tādiem māksliniekiem kā Agnese Mārtina un Sajs Tomblijs.

Tieši šajā laikā, dalot darbnīcu ar Tombliju, visaktīvāk attīstīja Indianas radošais rokraksts. Liela daļa viņa darbu nosaukumu sastāv no vienzilbes vārdiem. Neskaitot slaveno LOVE, var pamanīt arī EAT, DIE, HE, SHE utt. Šādā veidā viņš vērsa uzmanību uz pašu būtiskāko savos darbos – vārdu, kas izrunāts, pārtop par skaņu un, uzlūkots izstāžu zālē, pārtop par zīmi.

Roberts Indiana. LOVE. 1967. 18 karātu zelts. 2,9 x 2,5 x 1,9 cm. Diānas Venē kolekcija

Lai arī Indianu labprāt pieskaita popārta virzienam, pats mākslinieks sevi uzskata par “zīmju mākslinieku”, un viņa daiļrade sniedzas krietni vien tālāk par vārdu Love. Viņš veidojis skulptūras, daudz strādājis grafikā, tostarp darinājis logotipus un reklāmattēlus. Apjomīgākā Roberta Indianas darbu retrospekcija notika 2013. gadā Vitnija mākslas muzejā Ņujorkā, kur deviņdesmit piecos eksponātos tika akcentēta mākslinieka spēja vienlaikus operēt vairākos medijos un skart krasi atšķirīgas tēmas un idejas. Starp izstādītājiem darbiem bija arī slavenais LOVE – darbs, kas nostiprināja Indianas vietu pasaules mākslas vēsturē un savā ziņā arī sabojāja viņa karjeru.

Kad 1970. gadā pie Centrālparka ieejas Ņujorkā tika uzstādīta pirmā LOVE skulptūra, tā uzreiz kļuva par pieturas punktu gan Indianas pazinējiem, gan tūristiem un apkaimes iedzīvotājiem. Ātri vien šie četri burti sāka cirkulēt presē un parādījās arī uz pastmarkām un citur. Sabiedrība, tostarp arī vadošie mākslas kritiķi, labprāt spekulēja par paša autora attieksmi pret savu “firmas zīmi”, sekojot zibenīgajam tempam, kādā tā ieguva slavu. Lai arī Indiana mēdza izturēties nievājoši pret savu slavenāko darbu, viņš pats piedalījās tā popularizēšanā. Balstoties uz burtu izkārtojumu šajā skulptūrā, Indiana sāka veidot dažādas tā variācijas. 1978. gada vēlēšanu laikā pēkšņi uzplaiksnīja vārds VOTE Indianas izpildījumā. 2008. gadā, kad ASV demokrātiskā partija izvirzīja Baraku Obamu par oficiālo prezidenta amata kandidātu, Indiana radīja skulptūru HOPE, balstoties oriģinālajā LOVE formātā. Taču par šīs skulptūras bezgalīgajām interpretācijām gan ir atbildīgi citi, ar Indianu nesaistīti entuziasti.

Roberts Indiana kopā ar Diānu un Bernāru Venē.

Patiesībā ir diezgan grūti runāt un rakstīt par šo darbu, kas manifestējies tik daudzos un dažādos veidolos – tas rotā krūzītes, t-kreklus, naģenes utt. Visdrošāk to būtu uzlūkot nevis kā izolētu gadījumu, kas padarīja Robertu Indianu pasaulslavenu, bet gan ievietot to viņa daiļrades kontekstā. Šādi skatoties uz LOVE, ir iespējams nonākt pie atklāsmes, ka viņa darbi nav nedz popsīgi, nedz sekli.

Roberta Indianas aiziešana sakrita ar vēl divu 20. gadsimta otrās puses kultūras simbolu došanos mūžībā. Nule kā izsludināts, ka Endija Vorhola lolojums, žurnāls Interview, vairs neiznākšot. Pagājušajā otrdienā nomira arī amerikāņu rakstnieks Filips Rots. Lai arī Indiana jau bija attālinājies no popārta scēnas, kad iznāca pirmais Interview numurs un, visticamāk, neuzturēja kontaktu ar antisociālo Rotu, viņš bija vienlīdz spēcīga laikmeta parādība, kuru diemžēl traumēja pārmērīga sabiedrības sajūsma par veiksmīgu darbu.