Palermo: neparastā pilsēta

Manifesta 12. Planetārais dārzs. Izkopjot līdzāspastāvēšanu

19/06/2018

Foto: Ģirts Muižnieks

Pagājušās nedēļas nogalē Palermo tika atklāta vienīgā Eiropas klejojošā mākslas biennāle Manifesta 12, kas skatāma līdz pat 4. novembrim un kuras nosaukums ir The Planetary Garden. Cultivating Coexsistance (Planetārais dārzs. Izkopjot līdzāspastāvēšanu), kam pakārtotas trīs sadaļas: Garden of Flows, Out of Control Room un City on Stage.

Piektdienas, 15. jūnija, rītā biennāles atklāšanas preses konference Svētās Katrīnas baznīcā (Chiesa di Santa Caterina) pulcēja iespaidīgu uzaicināto viesu un preses pārstāvju pūli. Palermo mērs Leoluka Orlando īpaši uzsvēra to, kā pēdējo gadu laikā ir pārvērtusies Palermo pilsēta, no mafijas citadeles kļūstot par kultūras pilsētu. Viņš neaizmirst pajokot – iepriekšējā dienā esot jautājis Chiesa di Santa Caterina mācītājam, vai nevarētu aizlūgt, lai piektdienas rītā nelīst, taču svētais tēvs problēmu atrisinājis, piedāvājot rīkot preses konferenci baznīcā. Šķiet, šī pavisam noteikti ir viena no visu laiku vizuāli iespaidīgākajām preses konferencēm pēdējo desmitgadu mākslas ainā – pateicoties dievnama greznajam barokālajam fonam, tā pārvērtās savveida performancē. “Nedomāju, ka jelkad esmu bijusi preses konferencē tik satriecoši skaistā telpā,” tā savā uzrunā atzinās Manifesta direktore Hedviga Fijena (Hedwig Fijen).

Eiropas Laikmetīgās mākslas biennāles Manifesta direktore Hedviga Fijena

Manifesta 12. Parks Giardino dei Giusti . Sadarbībā ar: Džuzepe Barbera, Antonio Motīzi, Manfredi Leone, Valentīna Mandalāri (Palermo Universitāte), Gaetāno Kašīno (Libera), Pjero D’Andželo (Uditore parks).

Savā ziņā preses konference iezīmēja arī Manifesta 12 vispārējo noskaņu, kur Palermo palaco, baznīcu un citu namu telpas ir biennāles sociālpolitiskā stāsta vizuālā čaula. Tādējādi vēstījums – mūsdienu pasaules krīzes un ģeopolitiskās transformācijas, kas atrodas šīs biennāles uzmanības fokusā, – iegūst negaidīti krāšņu formu un vienlaikus ir ceļojums pilsētas vēsturē, tradīcijās un arhitektūrā. Sicīlijā dzimušais arhitekts Ipolito Pestellīni Laparelli (jau daudzus gadus viņš ir arī viens no Roterdamā bāzētā Office of Metropolitan Architecture jeb OMA arhitektu biroja partneriem), vadot ekskursiju pa biennāli (kopumā tā dislocēta 20 dažādās vietās), saka, ka, redzot, cik milzīgas platības Palermo ir pamestas un neapdzīvotas, tā bijusi loģiska izšķiršanās – izmantot nevis eksistējošo mākslas infrastruktūru, bet apdzīvot tukšās pilis un baznīcas. Ipolito Pestellīni Laparelli ir arī viens no Creative Mediators grupas pārstāvjiem (līdzās holandiešu žurnālistei un dokumentālā kino pārstāvei Bregtjei Vanderhākai, Ņujorkā dzīvojošajam spāņu arhitektam un zinātniekam Andresam Hakvo, šveiciešu laikmetīgās mākslas kuratorei Mirjamai Varadinisai), kas ir šīs biennāles jauninājums un alternatīva līdz šim ierastajam vienam kuratoram. Līdzās izmaiņām kuratoru institūcijā, jauninājums ir arī pilsētvides pētījums Palermo Atlas, kas pēc biennāles direktores Hedvigas Fijenas pasūtījuma vairāku gadu garumā tapis jau pieminētajai OMA grupā un nākotnē varētu kalpot par pamatu pilsētas tālākai attīstībai. “Es, patiešām, uzskatu, ka mūsdienās biennālēm ir jābūt kam vairāk par izstāžu sēriju summu,” nedēļu pirms oficiālās atklāšanas Fijena teica Arterritory.com. Šai biennālei raksturīga vēlme darboties arī aiz laikmetīgās mākslas robežām, tā par vienu no saviem mērķuzdevumiem izvirzījusi vēlmi ietekmēt pilsētas dzīvi, aizsākt kaut ko paliekošu, veicināt starpnozaru sadarbību. “Šīs biennāles organizēšanas process ir bijis kardināli atšķirīgs no visām iepriekšējām reizēm,” Fijena uzsvēra preses konferencē. “Pelermo nav parasta pilsēta.” Ir virkne projektu, kuru mērķauditorija ir nevis laikmetīgās mākslas interesenti, bet gan vietējie Palermo iedzīvotāji.

Pilsētas mērs Leoluka Orlando, kas biennāles atklāšanas dienās teica vairākas uzrunas (vienu no tām arī leģendārajā Teatro Massimo pirms Bintou were, a Sahel opera, kas bija pirmā reize, kad Itālijā tika izrādīta afrikāņu opera), teju katrā no tām uzsvēra – mums nav migrantu, visi, kas šajā pilsētā nokļuvuši, kļūst par palermiešiem. Palermo – vieta, kas vienmēr bijusi krustceles, kur satiekas Eiropa, Āfrika un Austrumi, – ir ideāls fons sarunai par šodienas Eiropas sāpīgākajām aktualitātēm – migrāciju un klimata izmaiņām.

Palaco Forcella de Seta

Erkans Ezgens. Sārtais muslīns. Palaco Forcella de Seta

Patrīcija Kārsenhauta. Sāls dvēsele. Palaco Forcella de Seta

Džons Džerards. Bez nosaukuma (netālu no Parndorfas Austrijā). Palaco Forcella de Seta

Palaco Forcella de Seta bezgalīgi skaistajās mauru stila zālēs Manifesta sadaļas Out of Control Rooms ietvaros līdzās skumji traģiskajiem imigrantu videostāstiem, kuru veidotāju vidū ir Kaders Atija, Džons Džerards, Erkans Ezgens u.c., slejas Patrīcijas Kārsenhautas “Sāls dvēsele” – milzīgs balts sāls kalns, kurā saspraustas mazas lāpstiņas un līdzās novietotas papīra turziņas – tiem, kas vēlas paņemt sāli līdzi, lai izšķīdinātu ūdenī un tādējādi tiktu galā ar pagātnes ciešanām un sāpēm. Šis ir viens no vizuāli iespaidīgākajiem objektiem Manifesta 12 ekspozīcijā, kura pamatā ir skumjā leģenda par melnajiem vergiem – viņiem neļāva lietot sāli, jo tika uzskatīts, ka sāls varētu padarīt viņus vieglākus un viņi varētu aizlidot atpakaļ uz Āfriku.

Maikls Vangs. Nogrimusī pasaule (Zilzaļā jūra). Botāniskais dārzs

Žaņs Bo. Pteridofīlija. Botāniskais dārzs

Viens no Manifesta 12 sākotnējiem koncepta balstiem (un arī telpām) ir 1795. gadā publikai atklātais Palermo Botāniskais dārzs (Orto Botanico) – teritorija, kas kļuvusi par mājvietu bezgala daudziem eksotiskiem augiem. Izmantojot dārza metaforu, Manifesta 12 pēta jaunas politiskās formas, kas balstās savstarpējā mijiedarbībā un līdzāspastāvēšanā.

Manifesta vienmēr tiekusies ieņemt izteikti aktīvu sociālo pozīciju. Iespējams, raugoties no pragmatiska skatpunkta, pārliecība, ka māksla spēj kaut ko mainīt un ietekmēt pasaules globālajā lietu kārtībā, ir naiva un ideālistiska. Taču, norobežojoties no racionāliem apsvērumiem, – vēlme paust savu pozīciju, tiekšanās ietekmēt šķietami neiespaidojamus procesus vienmēr bijis viens no cilvēces virzītājspēkiem.

MASBEDO (Nikolo Masaca un Jakopo Bedonji). Protokols nr. 90/6. Palermo Valsts arhīvs: Sala delle Capriate

Viens no Manifesta darbiem atrodams arī Palermo Valsts arhīva telpās – tā ir mākslinieku grupas MASBEDO (Nikolo Masaca un Jakopo Bedonji) vides instalācija “Protokols nr. 90/6”, veltījums itāliešu kinorežisoram Vitorio de Setam. Savas dzīves laikā viņš daudzas reizes tika pakļauts varas iestāžu kontroles mehānismiem (arhīvs līdzās viņa nopratināšanas protokolam glabā virkni citu – mākslinieku, kultūras darbinieku, žurnālistu – iztaujāšanas liecību). Pār pieputējušu dokumentu kalniem, kas ir īstenas liecības Palermo dzīvei gadsimtu garumā, slejas lielformāta videoekrāns, uz kura kustas gigantiska lelle – tās balss nav dzirdama, taču tā ir klātesoša – kā simbols māksliniekam, kas, neraugoties uz centieniem “viņu” kontrolēt un ietekmēt, runā par sev svarīgo.

Renato Leota. Dārzs. Palaco Butera

Organizācija Fallen Fruit. Saules teātris. Palaco Butera

Rajane Tabets. Tērauda gredzeni. Palaco Ajutamicristo

Lidija Ourahmane. Trešais koris. Palaco Ajutamicristo

Palermo ir kinematogrāfiska pilsēta – gan tiešā nozīmē (te tapusi virkne hrestomātisku kino darbu, tostarp arī Viskonti “Gepards”), gan asociatīvā – kā dzīves fona faktūra. 16. jūnija rītā vienā no Palermo hrestomātiskākajiem arhitektoniskajiem punktiem – Quattro Canti laukumā – notika arī mākslinieces Matildes Kasāni performance “Visi” (Tutto), kas simbolizē šodienas dažādo kultūru līdzāspastāvēšanu Sicīlijas galvaspilsētā. Ar krāsainiem izšūtiem svētku samta karogiem izdekorētajā laukumā, dārdot bungām, gaisā tika izšauts krāšņs konfeti salūts – milzīgs daudzums krāsainu zīmīšu, kas lidoja pār pūļa galvām, noklājot ielu, cilvēkus un iekļūstot katrā spraugā. Svētki kā kolektīvās atmiņas simbols, kā sociālās, politiskās un kultūras izpausme.

Matilde Kasāni. Visi. Performance Quattro Canti laukumā