Vorhols pēc pusgadsimta
Mulsums un pašrefleksija, atskatoties uz 1968. gadu
23/11/2018
No 15. septembra līdz 9. februārim Moderna Museet Stokholmā apskatāma izstāde, kas veltīta citai izstādei – pirms 50 gadiem Moderna Museet notikušajai Warhol 1968. Tas ir atskats uz Endija Vorhola pirmo soloizstādi Eiropas muzejā, kas 1968. gada sākumā notika tieši Stokholmā. Kurators Jons Pēters Nilsons (John Peter Nilsson) izstādē iekļāvis gan fotogrāfijas no “tā laika”, pirms piecdesmit gadiem rakstītas kritikas citātus un fiksētas reakcijas, gan arī Vorhola darbus, kas atrodas muzeja īpašumā, piemēram, Brillo Boxes (1964), Chelsea Girls (1966), Electric Chair (1967) un Mao (1973). Moderna Museet vēlme atzīmēt šo savā vēsturē nozīmīgā notikuma apaļo gadskārtu ir saprotama, bet tā nebūt nav vienīgā kādam 1968. gada notikumam veltīta retrospektīva, ko šogad steigtos sarīkot kāds Eiropas muzejs. Londonas Tate Modern no maija līdz decembrim apskatāma 1968. gada studentu un strādnieku protestiem veltīta izstāde, GAM galerijā Turīnā gada pirmajā pusē varēja skatīt Renato Gutuzo revolucionāro glezniecību, Brno mākslas namā bija sarīkots veltījums pirms 50 gadiem notikušai agrīnās datormākslas izstādei... Šķiet, katra sevi cienoša mākslas institūcija uz Rietumiem no Oderas mēģina atrast kaut ko, kam tieši šogad apritētu piecdesmit gadu. Šāda sinhrona skatīšanās pagātnē nav skaidrojama ar izdomas trūkumu, bet gan ar vēlmi pievērst uzmanību īpašajai nozīmei, kas mūslaiku vēsturē piemīt gadskaitlim 1968. Noteiktas četru ciparu kombinācijas, piemēram, 1789, 1914 vai 1939 mums loģiski asociējas ar dažādiem lieliem notikumiem, kurus šķiet vērts paturēt atmiņā un mēģināt labāk izprast. Neviens no atsevišķajiem 1968. gada notikumiem varbūt nav tik ievērojams kā Franču revolūcija vai Pasaules kara sākšanās, bet visi kopā tie šķiet esam redzamās izpausmes kādiem seismiskiem dzīļu procesiem, kuri tieši 1968. gadā acīmredzot vairs nevarēja palikt tikai dzīlēs. Vai šos procesus tagad, pēc 50 gadiem, ir izdevies labāk saprast, droši vien ir jēgpilnākais jautājums, ko var uzdot ar visādu retrospektīvu un atskatu palīdzību.
Skats no Endija Vorhola pirmās soloizstādes Moderna Museet 1968. gadā. Foto: Moderna Museet
Un patiešām – ir, uz ko atskatīties. 1968. gada sākumā vairāku pretrunīgu un medijos plaši atspoguļotu Vjetnamas kara kauju dēļ vienlaikus kļuva skaidrs, ka šis karš tik drīz nebeigsies, un arvien neskaidrāka kļuva tā jēga, kā rezultātā strauji pieauga ASV publikas neapmierinātība. To vēl vairāk pastiprināja fotožurnālista Edija Adamsa 1. februārī uzņemtā slavenā fotogrāfija, kur redzams Vjetkonga virsnieka nāvessoda izpildes brīdis. ASV vienlaikus kulminēja afroamerikāņu pilsoņtiesību kustība, kuras līderis Martins Luters Kings Jaunākais tika nošauts 4. aprīlī. 5. jūnijā tika sašauts un dienu vēlāk no ievainojumiem mira ASV prezidenta amata kandidāts Roberts Kenedijs, piecus gadus iepriekš noslepkavotā prezidenta Džona Kenedija jaunākais brālis. Augustā sociālistisko valstu koalīcija vardarbīgi apsprieda “Prāgas pavasari”, apgriezienus uzņēma “Otrā viļņa” feminisms, cilvēku vadīts kosmosa kuģis pirmoreiz aplidoja apkārt Mēnesim, notika pirmais Led Zeppelin koncerts un klasisko kinofilmu “Oza zemes burvis” (1939) pirmo reizi rādīja televīzijā. Gan Eiropā, gan ASV strauji plauka sociālistu kustības un cīņa par sieviešu un minoritāšu tiesībām. Tomēr visvairāk 1968. gads asociējas ar protestiem: no Riodežaneiro līdz Parīzei, no Čikāgas līdz Belgradai milzīgas cilvēku grupas – visbiežāk studenti un strādnieki, tomēr ne tikai – devās protesta mītiņos un pauda “pilsonisko nepaklausību” iepriekš un arī vēlāk nepieredzētos apmēros. Lai arī dažādās pasaules vietās protestētāju mērķi atšķīrās, tā lielākoties bija vairākuma sacelšanās pret eliti – valdošo, kapitālistisko, birokrātisko vai militāro. ASV pilsoņi protestēja pret valdību, kas viņu līdzpilsoņiem liek karot bezjēdzīgā karā, Polijā vardarbīgi apspiestu studentu protesti drīz pārauga valstiska mēroga politiskā krīzē, Brazīlijā milzīgas cilvēku masas devās protesta gājienos pret militāro diktatūru. Vasaras olimpisko spēļu laikā Mehiko konflikts starp studentiem-protestētājiem un policiju beidzās ar vairākiem simtiem nāvju. Romā studenti ieņēma universitātes telpas un paralizēja tās darbību uz 12 dienām. Francijā visa maija garumā studenti iestājās par universitāšu reformu, un drīz viņiem pievienojās arī miljoniem franču strādnieku, radot vispārēja streika situāciju. Dažās kritiskākajās dienās protestētāji bija ļoti tuvu valdības gāšanai.
Ārskats Endija Vorhola izstādei Moderna Museet 1968. gadā. Foto: Moderna Museet
Protams, slepkavības, protesti un citi notikumi ir tikai, marksisma terminoloģijā runājot, virsbūve. Bāze jeb tas, ko iepriekš saucu par dzīlēm, ir sociālās, ekonomiskās un psiholoģiskās attiecības, kas jau gadiem vai gadu desmitiem ilgi bija briedušas dažādās pasaules sabiedrībās. Šie procesi un to eskalācija 1968. gadā veido Endija Vorhola darbības kontekstu, palīdz to labāk izprast, kā arī otrādi – tie kļūst labāk izprotami ar Vorhola mākslas palīdzību. Izstāde Stokholmā varbūt nobāl uz pārējo tā gada politisko un kultūras notikumu fona, un lielu daļu savu “būtiskāko” darbu Vorhols bija paveicis jau dažos iepriekšējos gados. Diskusija, ko viņš aizsāka ar savām “Brillo kastēm” un tomātu zupas bundžām, pirmkārt, bija diskusija ar (neseno) mākslas vēsturi, bet arī tajā atbalsojas plašāks 60. gadu sociālais noskaņojums, ko raksturo neapmierinātība ar doto, elitāro, jau iepriekš iekārtoto spēles laukumu. Mākslas vēsturnieki labprāt uzsver arī Vorhola homoseksualitāti (par kuru viņš bija pilnīgi atklāts jau 60. gados) kā būtisku faktoru viņa pretrunīgās identitātes veidošanā, bet diskusija par popārta statusu iepretim modernismam diez vai būtu mazāk interesanta arī bez tā. Filozofs un mākslas kritiķis Arturs Danto, kurš uzrakstījis grāmatu par Vorholu un piedāvājis publikai vairākkārtēju ļoti smalku “Brillo kastu” interpretāciju, norāda, ka Vorhola daudzdimensionālajā personībā nav noliedzams arī izcila mākslas filozofa aspekts – ar “Brillo kastu” palīdzību viņš apgāza ikdienā pēc noklusējuma pieņemto spriedumu, ka tas, kas mākslas darbu padara par mākslas darbu, ir caur maņām uztveramas materiālas īpašības. Iepakojuma kastes, kas nereprezentē neko citu kā vien sevi pašu un nav arī mākslinieciskas ekspresijas rezultāts, ne ar ko neatšķiras no tādām pašām kastēm veikalā – ciktāl mēs varam tās uztvert ar maņu palīdzību. Bet Vorhola kastes, atšķirībā no veikalā atrodamajām, ir mākslas darbs, jo tās liek mums pārskatīt līdzšinējās mākslas teorijas un definīcijas un izgaismo trūkumus tajās. Vorhols parādīja, ka mākslas darbs, pirmkārt, eksistē kā ideja, nevis materiāls objekts. Jaunu meklējumu garu iemiesoja arī Vorhola slavenā Ņujorkas studija The Factory – gan caur tajā notiekošo, gan caur publiku, kas tur apgrozījās.
Endijs Vorhols. Fotoalbums 1. 1968. Endija Vorhola dāvinājums 1968. Foto: 108 no 236. © 2018 Andy Warhol Foundation for the Visual Arts / ARS, New York / Bildupphovsrätt 2018
Gluži negaidīti arī Vorholam 1968. gads izvērtās par savādu pagrieziena punktu dzīvē. 3. jūnijā ne pārāk prominenta, tomēr regulāra “Fabrikas” apmeklētāja, rakstniece Valērija Solāna ieradās studijā un sašāva Vorholu. Mākslinieks gandrīz neizdzīvoja: ārstiem izdevās izglābt viņa dzīvību, tikai atverot viņa krūškurvi un veicot manuālu sirds masāžu, lai atkal piedabūtu to darboties. Šis atgadījums ne tikai uz atlikušajiem 19 dzīves gadiem būtiski ietekmēja Vorhola veselību, bet arī mainīja viņa attieksmi pret dzīvi un mākslu. Tāpat tas nozīmēja būtiskas izmaiņas “Fabrikas” līdzšinējā pastāvēšanas režīmā, jo tika būtiski paaugstināta drošība. Vorhols sāka pievērst daudz lielāku uzmanību savas prakses komerciālajam aspektam.
Endijs Vorhols. Brillo ziepju kaste. 1968. © 2018 Andy Warhol Foundation for the Visual Arts / ARS, New York / Bildupphovsrätt 2018
Atcerēties un atzīmēt mums svarīgu notikumu apaļas jubilejas šķiet tik pašsaprotami un cilvēcīgi, ka bieži pat neaizdomājamies, kāpēc to darām. Varbūt vienkāršākā atbilde ir – lai pārliecinātos, ka neaizmirstam ko būtisku un lai atcerētos mācīties no pagātnes. Pavisam nesen visa pasaule atzīmēja 1. Pasaules kara beigu simtgadi, un vairumam cilvēku ir diezgan skaidrs, kāpēc ir vērts to pieminēt. Neesmu tik drošs par to, cik labi saprotam, kāpēc šogad daudz kur dažādos veidos aicina pieminēt kaut kādas piecdesmitgades – vai tās saistītos ar atentātiem, konceptuālistu izstādēm vai studentu protestiem. Varbūt šis ir ļoti nejaušs piemērs, bet dienā, kad rakstu šo rakstu, Rīgā sākas zinātniska konference par godu Simonai de Bovuārai – vēl vienai pēckara un arī 60. gadu kultūras ikonai, vienai no mūsdienu feminisma pamatlicējām. Dīvainā kārtā tas man lika atcerēties neveiksmīgo Vorhola slepkavu Solānu. Vēl šobaltdien dažāda veida literatūra, kas apraksta šo gadījumu, labprāt steidzas uzsvērt, ka Solāna bijusi radikāla feministe (kas viņa tiešām bija), lai gan nav skaidrs, cik tiešs ir viņas politisko uzskatu sakars ar motivāciju nogalināt Vorholu un cik lielā mērā to varbūt tomēr veicināja viņas paranoidālā šizofrēnija. Bet tas ir vēl viens dziļūdens process, kurš kaut kādu kritisku brieduma pakāpi sasniedza 1968. gadā. Šo procesu daudzveidība, neparedzamība un arī dažādās izpausmes nerada pārliecību, ka tagad, pēc 50 gadiem, mēs būtu tikuši kaut kur īpaši tālāk – un jo sevišķi pēdējo gadu pasaules notikumi liek vaicāt, vai procesi, kas “radīja” 1968. gadu, nav dzīvi joprojām. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc Vorhols joprojām ir tik fascinējošs un nesaprasts vienlaikus – viņa ideju un darba dziļums mums atklāj daudz ko klātesošu, ko nebijām pamanījuši. Un varbūt arī negribam pamanīt.
Endijs Vorhols. Pašportrets. 1967. Foto: Åsa Lundén/Moderna Museet. © 2018 Andy Warhol Foundation for the Visual Arts / ARS, New York / Bildupphovsrätt 2018
