Mākslas dienasgrāmata 2018. 12. Apkārt ir iespējams dzīvot
07/12/2018
2018. gada 7. novembris
Reiz vistautas paģiru eņģelis ir lidinājies arī pār šīm vietām šajā pašā dienā, bet tagad vispār nekā – pelēcīgums, migliņa, tas ir, dūmaka, dūmaka ož pēc oglēm, kreozota, nez kādēļ arī pēc gumijas, nu, viss ir gluži kā septiņpadsmitajā gadā, un arī vairums šejienes namu, liekas, kopš tā laika nav īpaši mainījušies. Protams, automašīnu kļuvis daudz un tās ir citādākas, plus virs jumtiem slejas antenas. Tomēr vispār – ja dodies paklaiņot, kā to šodien daru es, starp Vagona, Valmieras un Bruņinieku ielām – liekas, ka mēs dzīvojam industriālajā laikmetā, Augstajā Modernitātē, ka vienā no šiem pelēkajiem, aplupušajiem, nokvēpušajiem namiem sēž savā istabiņā Augstā Modernisma Ģēnijs un lipina kopā savu Šedevru. Eh, ja vien tā būtu. Viss ir daudz vienkāršāk un – garlaicīgāk.
Atgriezos pie teju jau par rada gabaliem kļuvušajiem Grīziņkalna dzērājiem pēc divu mēnešu ceļojuma, pēc trīspadsmit lidojumiem, pusotru reizi aplidojis ap zemeslodi. Atgriezos absolūti izjauktā stāvoklī, puskurls no vairākkārtējās pacelšanās un nolaišanās, pa 24 stundām izplūduša džetlega stāvoklī. Šodien pastā, kurp atnācu pēc sūtījuma, vienkārši aizmigu ar taloniņu rokās, gaidīdams, kad izsauks pie lodziņa. Kauns.
Tādēļ it kā būtu īstais laiks pārcilāt redzēto un dzirdēto, taču patiesībā jau nav teju nekā, ko pārcilāt. Tas bija senāk, kad Odisejs atgriezās, telpas un laika pilns; tagad savukārt tu atgriezies no gariem braucieniem, pilns tukšuma un vienaldzības. Apnicis – tas, kas dažādās vietās ir atšķirīgs. Vai arī saplūdis kopā – tas, kas dažādās vietās ir vienāds. Teiksim, lidmašīnas un lidostas, tirdzniecības centri un hipsterīgas kafejnīcas, pat daļēji muzeji. Jo sākumā tak, Ķīnā, bet pēc tam Amerikā, es moži skraidīju pa vizuālā patērēšanas vietām, taču atlika vien nokļūt no Sentluisas līdz Sanktpēterburgai, bet pēc tam Ņižņijnovgorodai, bet pēc tam Krasnojarskai, un jelkāda vēlēšanās pagaisa. Velti tā, protams. Krievu muzejā bija apskatāma – laikam jau interesanta – izstāde par Marksa tēlu mākslā, parastu un neparastu. Lai gan jau no paša sākuma zini, kas tur būs – tad kādēļ vispār turp iet? Paņirgt? Patiesi, tā ir pēdīgākā lieta – bārstīt iesmakušus perestroikas laika jociņus “Kirla-Mirla” sakarā (bet tādus bārsta taču! bārsta! mīlīgi, izglītoti liberāli cilvēki bārsta; viņiem acīmredzot nav nekā cita, ko darīt, kā liekas). Tāpat neaizbraucu uz dacanu iepretim tiltam uz Jelagina salu, lai gan ikreiz, nonācis Pēterburgā, to esmu apmeklējis. Tur blakus ir nams, kurā divdesmitajos gados izmetināja padomju orientālistus – no turienes pēc piecpadsmit gadiem viņus arī padzina nolāpītais NKVD. Uz šo namu gājuši daudzi, piemēram, Harmss. Kas attiecas uz dacanu, tad uzpeld tas “Vecenē”, tajā vietā, kur galvenais varonis vilcienā ved izmest čemodānu ar negodājamo dāmu. Labi, dacanu atstāsim nākamajai reizei, lai gan nav labi. Esmu radis tā pagalmā griezt tibetiešu cilindrus; bet tagad vēl ilgi un ilgi netikt vaļā no grēkiem.
Templis savukārt ir ļoti skaists, mongoliskā un Art Nouveau sajaukums, viena no manām mīļākajām ēkām pašā – kā tagad atkal esmu sācis saprast – man mīļākajā apdzīvotajā vietā bijušajā Krievijas impērija. Starp citu, velti šo apdzīvoto vietu es saucu par “Pēterburgu” – man taču tā uz mūžīgiem laikiem būs Ļeņingrada; tas, kas tajā atrodams no pirmsļeņingradas laika, vienalga ir nolasāms, bet vairums tā, kas uzradies pēc Ļeņingradas, man ne pārāk interesē. Apmēram tā: Harmss lielāko dzīves daļu pavadīja Ļeņingradā, Dobičins metās Ļeņingradas ūdeņos, Lidija Ginzburga rakstīja Ļeņingradas blokādes laika cilvēka dienasgrāmatu; šeit viss man tuvais ir ļeņingradiskais, no Sendija Konrada un Leona Bogdanova līdz agrīnajam Grebenščikovam. Ļeņingradā mūsu voldzinieks Uļjanovs izauga par revolucionāro sēni Ļeņinu.
OK, Ņižņijnovgorodā es vienkārši kaut kādā ziņā mitinājos muzejā – “Arsenāla” rezidencē, tā ka izstādes varēja arī neskatīties: tagad saprotu, ka velti es tā, tur bija viena par šelkogrāfiju un pat neliels konceptuālistu, tostarp Jurija Alberta, projekts. Un tiešām varēja taču pārskriet uz pretējo māju, apgabala mākslas muzeju, un izbaudīt lielo izstādi par godu komjaunatnes simtgadei. Tagad atliek vien iztēloties šīs apkaunojošās šausmas, kas nez kādēļ tik daudzos rada sajūsmu. Vispretīgākais mūsu pasaulē nav pat Tramps ar Putinu, un ne prātā jukušie visu mastu dievbijīgie slepkavas, bet gan mode uz socreālismu un padomisko vispār. Vēl viens vēzis, kas izēd cilvēci no iekšpuses.
Krasnojarskā vispār negribējās iziet no viesnīcas, ja nu vien uz gastronomu pēc vegāniskās pārtikas. Gastronomā jauniņa korejiete no stikla letēm bija uzcēlusi kaut ko līdzīgu Tālo Austrumu ēdmaņu redutei – vai pat bastionam; šis jaukais darinājums paglāba mani no bada nāves muksunu un brieža gaļas ēdāju dzīves areālā. Vietējos muzejos esmu bijis iepriekš, tie ir lieliski – katrs savā veidā, protams, – tomēr diezin vai tie sniegtu kādas jaunas zināšanas. Saša K. apmeklēja Surikova muzeju un pēc tam man ziņoja, ka tur uzgājis pēdas no iepriekšējās dienas tematiskās Jack Daniels ballītes. Vai tas būtu paticis Vasīlijam Ivanovičam, grūti teikt. Man liekas, būtu paticis gan. Viņa laikos mākslinieki iztika bez untumiem – un no alkoholiskajiem dzērieniem nevairījās.
Lai gan, protams, Krasnojarskā es apmeklēju izstādi – turklāt katru dienu, jo notika taču grāmatu mese; izstāžu zālē stiepās garas rindas ar letēm, lielākoties apkrautām ar neizturamiem, raibiem vākiem, ar kuriem par nožēlu dzimtene ir izslavēta. Izņēmumi ir, protams, tomēr postpadomju raibumā minimālistiskie un švītīgie “Gileja”, “Novoje izdatelstvo”, Ad Marginem (šie, tiesa gan, kaut kā sākuši nosvērties pretī raibumam, lai arī ne tik spilgtam) un vēl dažas labas izdevniecības izdevumi iet pa burbuli. Tā nu mesē nācās kaut vai reizi vai divas dienā bēgt pie Francijas institūta stenda un pilināt acīs Gallimard estētiski ideālo vāku balzamu, pēc kura vairs nekas nav vajadzīgs, pat ne tajos iepakoto tekstu lasīšana.
2018. gada 8. novembris
Un vispār es pārstāju saprast, kāpēc vispār būtu jāiet uz muzejiem un galerijām. Jo taču viss mums apkārt – gan muzeju sienās, gan ārpus tām – ir vienlīdz interesants. Un vienlīdz neinteresants. Mūsdienīgajos rietumu muzejos man kādreiz patika tīrība, baltās sienas, tukšums, reizē lietišķā un dīkā atmosfēra. Nu, kurš gan, teiksim, Demoinas pilsētā, Aiovas štata galvaspilsētā, dosies uz mākslas centru vienkārši pastaigāties pa zālēm. Vai pat ne vienkārši, bet lai apskatītu Neo Rauha grafikas izstādi, par kuru šeit, izņemot pāris mākslas profesoru un aspirantu trijotni, neviens pat nav dzirdējis, visticamāk? Tomēr cilvēki iet un skatās; bet Neo Rauhs bez konteksta, bez toponīma “Leipciga”, bez abreviatūras “VDR”, bez vārda “Gerhards Rihters”, bez vārda “Kaspars Dāvids Frīdrihs”, bez domīgā vācu romantisma un septiņdesmito gadu vācu žurnālu vākiem vispār nepastāv. Pēc mana prāta, inteliģentam Demoinas iedzīvotājam labākais variants būtu šāds: sestdienā pēc jogas apmeklējuma sēsties mašīnā, doties uz mākslas centru, ātrā, pārliecinātā solī iziet cauri pusmuzejam, pienākt pie dižā amerikāņu mākslinieka Edvarda Hopera dižās amerikāņu gleznas “Automat” (1927), palūkot tajā attēloto domīgo, skumīgo meiteni dzeltenā cepurītē ar nolaistām malām, kura dzer draņķīgu kafiju, pēc tam tikpat raitā solī doties uz mākslas centra kafejnīcu, tajā daļā, ko cēlis nevis kurš katrs, bet gan dižais Ričards Meijers, pasūtināt tasi draņķīgas kafijas – taču, atšķirībā no 1927. gada, draņķīgas kafijas ar pretenzijām – izdzert to klusējot, ik pa brīdim pametot skatu sev apkārt, pāršķirstot muzeja bukletu, un pēc tam atgriezties mašīnā un doties iepirkties uz tirdzniecības centru. Bet tirdzniecības centrs Demoinā ir gana ievērojams! Tajā es nopirku jaunu čemodānu, lai aizvietotu veco, ko sakropļojuši Krievijas un Ķīnas krāvēju konsekventie pūliņi. Tiesa, atpakaļceļā, kaut kur starp Sentluisu un Ļeņingradu, arī šo Demoinas autletā pirkto pabojāja. Ak, niecīgs ir cilvēks.
Neo Rauha izstādes ekspozīcija. Foto: Kirils Kobrins
2018. gada 9. novembris
Izskatīju maisiņu ar drukāto produkciju, kas iekrājusies ceļa no Čengdu uz Kransojarsku un Rīgu, atlidojis es to noliku malā un piemirsu. Bet tajā, nu gan, pavisam izkrita no galvas – lielisks katalogs no izstādes, kas pirms pieciem gadiem notika Grinnelas koledžas galerijā. Katalogu es paķēru sev līdzi no pansijas Grinnelā; tas nevienam nevajadzīgs mētājās kaudzītē starp veciem The Des Moines Register un Poweshiek County Chronicle Republican numuriem. Būs gana man izgāzt žulti pār Ameriku; sakiet, lūdzami, kur gan vēl citur provinciālā koledžā kukurūzas lauka vidū rīkotu kaut ko šādu: From Wunderkammer to the Modern Museum, 1606—1884. An Exhibition Drawn from the Collection of Florence Fearrington??? Bet tur bija viss – gan Bazila Bezlera Continuatio rarorium, gan Musaeum Kircherianum, un pat gravīra, kas attēlo Pēteri Pirmo apmeklējam Jakobu de Vildi, lai apskatītu viņa kolekciju, kura tika arī iegādāta, un sekoja tās izrādīšana cienījamai publikai izslavētājā pilsētā Sanktpēterburgā tam īpaši celtā ēkā, sauktā par Kunstkameru.
Amerika ir diža valsts, lai arī gadās tajā pa kādam idiotam oranžiem matiem un sarkanu kaklasaiti. Lieku katalogu plauktā blakus ievērojamajam britu izdevumam Cabinets of Curiosities, ko sacerējis un sagatavojis drukai Patriks Morjē. Vecā Pasaule nav sliktāka par Jauno Pasauli, lai gan pašlaik tās abas ir nogrēkojušās.
2018. gada 9. novembris
Nejauši nokļuvu – precīzāk, pēc lekcijas nejauši ieskrēju – Ievas Jurjānes izstādes atklāšanā Nacionālajā mākslas muzejā. Tajā izstādīti sirmgalvju un bērnu portreti; pirmie dzimuši Pirmajā brīvvalstī, otrie – pavisam nesen, tuvu tās dibināšanas simtgadei. Izstāde nosaukta nedaudz dīvaini – End & Beginning (“Gals & sākums”); dīvaini no valsts institūtu vēstures skatpunkta, no kura to būtu vajadzējis nosaukt Beginning & Continuity. Tomēr Ieva Jurjāne vēsta par cilvēkiem, nevis režīmiem, lai gan politiskais konteksts te ir acīmredzams un netiek apstrīdēts. Tamdēļ arī pretruna, kas rodas, kad kā privāta iecerēta māksla tiek ievietota valstiskos rāmjos. Tiesa, jebkura māksla ir politiska, vai ne tā? Tas taču ir jautājums par to, kā tiek nolasīts privātais, kas to veido. Savukārt “politiskais” galvenokārt ir “vēsturiskais” – vai nu tieši vēsturiskais, vai nu vēsturiskais nākotnes perspektīvā. Tamdēļ visprivātākās lietas mākslā kļūst – ja paraugās no atbilstoša skatpunkta – vispirms par pašreizējās politikas marķieri, bet pēc tam – ja rokas dziļāk – arī par retrospektīvā sabiedrībā pieņemtā vēstures naratīva marķieri. Jurjānei marķieris ir šāds – spilgti latviešu nacionālie paklājiņi, kas pārmesti melniem biroja krēsliem, kuros sēž personāži gados, kas personificē kā neatkarīgās Latvijas Sākumu (Beginning), tā arī – diemžēl – nepielūdzami tuvojošos jebkuras atsevišķās cilvēka dzīves Galu (End – es gan tomēr izmantotu vārdu Ending). Tas ir tradicionālisms, kas cenšas apropriēt tehnisko progresu; nacionālais, kas vēlas aizklāt internacionālo. Ja tā nav “politika”, tad kas gan cits? Ja ne “ vēsture”, tad kur gan to meklēt?
Tāpat arī ar stilistisko intenci – “Sākumā & Galā” Holbeins/Dīrers sajaukušies ar Deivida Hoknija mūslaiku perioda portretu industriju. Popārta plastikāta paklājiņš, kas pārmests pamatīgam, kokgriezumiem rotātam karaļa Henrija VIII un imperatora Maksimiliana I laika krēslam.
2018. gada 10. novembris
Astoņdesmit gadu kopš Kristāla nakts, bet, tā kā nav televizora, bet ziņās mans no saaukstēšanās iekaisušais skats visu palaiž garām, tad par šo faktu es uzzināju Tviterī. Tur kāds izlicis fotogrāfiju, atrastu – neatceros, vai nu tēva vai vectēva, kurš dienējis īpašā amerikāņu vienībā, kas vākusi nacistu noziegumu liecības, – arhīvā. Attēlu ir daudz, tajos redzami grautiņi. Tiek dauzītas vitrīnas, dedzinātas sinagogas, redzami upuri ar pārsaitētām galvām, sejas zilumos un pušumos, skumji skatieni. Taču galvenais foto ir šāds: kaut kādi resni cūkas smagos, briesmīgos šineļos, apaļās cepurītēs ar nagu, apmierināti, nes smagas kaudzes ar vecām lielformāta grāmatām. Nes uz ugunskuru, visticamāk, no sinagogas. Tas, kurš priekšplānā, skatās sānis ar pārsteigtu izteiksmi, sakniebis lūpas, savilcis pieri grumbās, vientiesīgās smadzenes ķērusi apskaidrība: “Redz, kā paveicies! Nekad pat nedomāju, ka tas izdosies! Nu, beidzot! Pienācis žīdiem gals.” Pa kreisi jau pavisam apmierināts tips, dubultzoda akurāto pusmēnesi atbalstījis pret uzšuvēm rotātā šineļa apkakli; vēl pāris gadu tikpat pastiprinātas barošanas un tauku krokas sāks aizklāt skaitli 15 uz apkakles. Paveicies čalītim. Trešais, nedaudz aiz pirmā, skatās prom caur apaļām brillēm, kādas nēsāja Benjamins, Kurts Veils, Bābels, uz piedurknes – saite ar svastiku. Liekas, tas ir viņš, kurš izmetis jociņu, par kuru ierēc pirmais. Pārējie nav tik laimīgi; varbūt tādēļ, ka nav iekļuvuši pirmajā plānā. Viens no viņiem vispār tāds inteliģents, nes tikai trīs paplānas grāmatiņas, tās noliktas uz apakšdelma, pieturētas ar gariem pirkstiem. Vāgnerietis, visticamāk, pilda kulturāla ārieša grūto pienākumu, citādi kurš gan cits? Arī apaļas brilles. Skolotājs? Jebkurā gadījumā, tādus Nabokovs reiz aprakstījis stāstā par mākoni, ezeru, torni: “padzīvojis pasta ierēdnis brillēs ar sarainu zilpelēku galvaskausu, apakšzodu un augšlūpu, gluži vai kā šim braucienam par godu viņš būtu nodzinis kādu neparastu, bagātīgu apmatojumu (…) Kāda četrotne, ko vienoja darbs vienā un tajā pašā celtniecības firmā, bārstīja smagsvara jociņus (…) Vēl bija jaunietis, tumšs, bez mirdzuma acīs, ar uzvārdu Šrams, kaut kādā ziņā nenoteikts, samtaini pretīgs izskatā un manierēs.” Esmu pārliecināts, ka tie no viņiem, kas izdzīvoja 1945. gada 10. maiju (if any), ar tādiem pašiem purniem tirgojās ar amerikāņu cigaretēm melnajā tirgū vai arī otrā barikāžu pusē draudzīgi dzēra šnapstu uz biedra Ulbrihta veselību.
2018. gada 10. novembris (nedaudz vēlāk)
Tas stāsts, starp citu, tapis Marienbādē, tagadējā Mariānske Lāžņe. 1937. gads. 1938. gadā pēc Minhenes to varētu pārdēvēt par “Pērnvasar Marienbādē”.
2018. gada 10. novembris (vēl vēlāk)
Tiesa, nav skaidrs, kāpēc es tā uzēdos tieši šiem vāciešiem. Melnīgsnēji pakistāņu skaistuļi ar plašu skatu un krekla apkakli vaļā pašlaik klaigā ielās, pieprasīdami saplosīt nelaimīgo, kas dzērusi no nepareizās akas, nav patiesi ticīgā, kristiete, steidzami vajag pakārt, sadedzināt, saplosīt, nodauzīt līdz nāvei ar akmeņiem un nūjām. Šajā pūlī, starp citu, arī ir ne mazums inteliģenta paskata ļaužu, visticamāk, arī skolotāji sastopami viņu vidū. Brilles, tiesa gan, tagad nēsā citi – apaļās iegājušās starp mākslas kuratoriem un progresīvākajiem hipsteriem.
Bet ir taču vēl arī krietnas padomju vecmāmuļas ar Staļina portretiem, braši neonaciķi no Austrumcentrālās Eiropas, mīloši ģimenes tēvi no Teksasas ar iespaidīgu šaujamieroču arsenālu īpašā šķūnītī pie mājas, ir radiopārraižu vadītāji no Ruandas, kas pilnā mierā devušies pelnītā atpūtā, – tie paši, kas pirms 24 gadiem ar degsmi aicināja beigu beigās tikt galā ar netīrīgajiem svešajiem, kas ieperinājušies viņu lieliskajā valstī. People just ain't no good / I think that's well understood / You can see it everywhere you look / People just ain't no good. Jautājums tajā, vai šis apstāklis dara iespējamus jelkādus estētiskas dabas spriedumus?
2018. gada 15. novembris
Tīmeklī uzdūros ērmīgam mākslas projektam ar nosaukumu derivetv.org. Nosaukums, skaidra lieta, cēlies no franču vārda derive plus tv, kas apzīmē TV, ko gan citu. Derive – tas ir no franču valodas, šajā gadījumā, visticamāk, atsauce uz situacionistiem un viņu praktizēto urbāno dreifēšanu. Tas ir, it kā mūsu priekšā ir “dreifēšana”, ko nofilmējusi – vai rāda – nosacīta televīzija. Kaut kas līdzīgs TV kanālam, kas – tāpat kā Discovery rāda dabu un tamlīdzīgi – raida vienīgi psihoģeogrāfu pārvietošanos. Ja viss aprobežotos vienīgi ar to, vienalga būtu interesanti. Taču te ir kas cits: derive ir drošsirdīgi aizgūts, līdzīgi kā Debors un viņa brašā kompānija veica detournement, bez sirdsapziņas pārmetumiem aizgūdami vārdus, tēlus un pat skaņas no sev svešiem kontekstiem un tos ievietodami citos – viņiem tikpat svešos, tomēr nu jau arī aizgūtajām lietām svešos kontekstos. Tas ir zināms paņēmiens, populārs mākslā vēl vairāk nekā pirms simts gadiem, tomēr revolucionāri teorētisko pamatojumu tas guva līdz ar situacionistiem (skat. A User’s Guide to Detournement, 1956. gads, kad Situacionistiskās Internacionāles nemaz vēl nebija). Īsāk sakot, dreifēšanas ideju derivetv.org radītāji ir iznomājuši vai pat piesavinājušies – tomēr citiem mērķiem, nevis tiem, kādus savam politbirojam izvirzīja jautrais dzērājs Debors. Situacionisti klaiņoja pa pilsētu, cenzdamies nokļūt situācijās (variants: nonākt situācijās), kurās iespējams sajust īstenības pārdzīvojuma pilnīgumu, sakonektēties ar to līdz galam un līdz ar to satricināt buržuāzisko, patērniecisko lietu kārtību. Interesanti, ka viņu Parīzes un citu pilsētu klaiņojumu gados tajā pašā Parīzē mītošais Kortāsars raksta romānu par internacionālu frīkainu burta kalpu bariņu, kas kā reiz arī cenšas sakonektēties ar pasaules eksistences patieso realitāti – un, kas īpaši svarīgi romāna varonim Oliveiram, – ar citu cilvēku eksistences realitāti. Citiem vārdiem sakot, runa ir par cilvēciskās solidaritātes meklējumiem, pats sev es to dēvēju par “antropoloģisko solidaritāti”. Meklējumi noris lēnām un nepareizi, to gaitā notiek daudz kas skumīgs un pat pretīgs, pats Oliveira nonāk Buenosairesā, fināls paliek atvērts. Tikpat atvērts ir arīdzan Debora personiskā stāsta fināls, neraugoties uz to, ka viņš pats it kā tam esot pielicis punktu. No tālaika Parīzes varoņiem starp dzīvajiem palikusi tikai Mišela Bernštaina, situacionisma ģenerālsekretāra pirmā sieva (kā gan aizmirst viņas smaidu tikšanās laikā ar duci Londonas fanu South Bank Centre pirms pieciem gadiem? Arī es tur biju, arī es skatījos uz viņu ar mīlas pilnu skatienu) un vēl Rauls Vaneigems, tas pats, kurš sacerējis “Traité de savoir-vivre à l’usage des jeunes générations”, kas ir patiesi pamācoša lasāmviela tiem, kas sākuši pārdomāt prasīgu mūllāpu dzīvi. Vai viņi ko atrada, vai ar kaut ko rekonektējās – teikt grūti. Mišela, domāju, jā, taču, acīmredzot, ne ar tām metodēm, kuras viņai piedāvāja pirmais vīrs.
Tad lūk, “derivotelevīzijas” darboņi savus klejojumus translē tiešraidē savā lapā, bet arhīvā nekā nav. Tukšs. Tas ir, dreifēšanas māksla ir šajā brīdī notiekoša, nekādu ierakstu, montāžas, nekādu atmiņas kruķu. Bet atmiņas ir tikai tiem, kas redzējuši, un, protams, tiem, kas gājuši.
Man šeit rēgojas kas ļoti svarīgs, ārkārtīgi svarīgs, neskatoties uz ieceres diezgan vieglprātīgo raksturu. Tā saucas 27 Steps of Robert Walzer (interesanti, vai kļūda rakstnieka uzvārdā ir apzināta vai arī tā ir tikai paviršība?), un ideja ir tāda: katrs dreifs ir viens nelaimīgā vājprāša Valzera solis, kurš pēdējās desmitgadēs sēdēdams – diezgan liberālā, jāsaka, – trakonamā, ikdienu devās garās pastaigās. Vienā no šādām pastaigām viņš arī nomira, nokrita sniegā, par ko liecina slavenā fotogrāfija. Jā, viņš ne tikai izraibināja Alpu sniegu ar saviem soļiem, viņš izraibināja ar šifrētu stenogrāfiju avīžu malas – tā viņš pierakstīja savus romānus, kas savukārt ir klejojumi – nesistemātiski, nejauši, neracionāli – sižeta-fabulas apgabalos. Valzers vienlaikus aizpildīja pasaules tukšumu ar saviem soļiem – fiziskajiem un kaligrāfiskajiem –, tomēr šie soļi it kā pastāvēja vien tajā brīdī, kad tie tika veikti, nepalikdami atmiņā. Valzers vispār ir antiatmiņas, antimnemonisks rakstnieks, viņš cenšas izstāstīt pusduci stāstu vienlaikus, zaudē pavedienu, pārlec pāri un pēc tam iet vēl kaut kur citur savā jukuša strazda gaitā. Izlasījis “Laupītāju”, tu neatceries neko, pavisam neko, izņemot to, ka šī grāmata pastāv un šī grāmata ir mainījusi tavus priekšstatus par mākslu, tas ir, par pasauli. Laikam jau māksla tamdēļ vispār arī pastāv.
Viktora Pivovarova zīmējums pēc slavenās Robertta Valzera nāves vietas fotogrāfijas. Tapis kā ilustrācija Kirila Kobrina grāmatai “Pārvietošanos grāmata”.
Visā visumā derivetv ir projekts ar putniem galvā, virspusīgs, viegls, labsirdīgs – kā Valzera proza. Benjamins, liekas, rakstījis par viņa personāžu neapdomīgo, necilvēcisko virspusību.
2018. gada 22. novembris
Šodien London Review of Books lasīju recenziju par Tomasa Kromvela biogrāfiju. Nevis Olivera Kromvela, zvērīgā XVII gadsimta puritāņa, Anglijas karalistes “lorda-protektora”, kurš sarīkoja genocīdu kaimiņu salā, bet gan cita diezgan zvērīga Reformācijas darboņa biogrāfiju, kurš dzīvojis apmēram simts gadus agrāk. Tomass K. guva slavu ar katolicisma iznīcināšanu Anglijā; kā sievu slepkavas Henrija VIII labā roka viņš tam palīdzēja izšķirties ar vienu no sievām, rezultātā izšķīra viņu pašu (un visu valsti, turklāt līdz pat šai baltai dienai) no “Bābeles padauzas” Romas. Laikam jau tajā laikā Breksits nozīmēja tieši to. Cieta neveiksmi mūsu T. Kromvels arīdzan karaļa sieviešmīlas dēļ; Henrijs VIII palūdza viņam sameklēt jaunu laulāto draudzeni izbijušās (un padomā tik – bez viņa palīdzības!) vietā. Tomass steidzās, palūdza Hansam Holbeinam jaunākajam uzgleznot līgavas kandidātes, vācu princeses Annas no Klēvas portretu, nogādāja portretu karalim, kurš to novērtēja un pavēlēja, sak, OK, lai ved viņu šurp uz Londonu uzreiz uz precībām. Tomēr oriģināls Henrijam VIII patika daudz mazāk par attēlojumu; jāsaka, pavisam nepatika. Tik ļoti, ka karalis vai nu atteicās, vai nu nespēja izpildīt laulātā pienākumu, bet pēc tam vispār nolēma laulību anulēt tās, tā teikt, fiziskās nerealizēšanās dēļ. Anna, acīmredzami saprātīga un ar praktisku domāšanu apveltīta sieviete būdama, piekrita dāsnai atkāpšanās naudai un nozuda sev piešķirtajā muižā. Tiesa, viņa pamanījās saglabāt draudzīgas attiecības ar netīrīgo kretīnu Henriju, kurš viņu pat godāja par “mīļoto monarha māsu”. Paralēli tam Henrijs VIII sev atrada vēl vienu līgavu, Katrīnu Hovardi, un apprecēja viņu tajā pašā dienā, kurā – pēc viņa pavēles un bez tiesas – izpildīja nāvessodu Tomasam K. Diena padevās pagalam neveiksmīga. Bende nespēja nocirst Kromvelam galvu ar pirmo reizi, un efektīgā izrāde pārvērtās par asiņainu teāteri. Nepaveicās Henrijam arī ar Katrīnu: viņa diezgan ātri atrada jauneklīgu mīļāko, pēc tam visus saķēra un noslaktēja. Tomēr Katrīnai paveicās vairāk nekā Tomasam Kromvelam divus gadus iepriekš, bendei vajadzēja tikai vienu cirtienu. Kas attiecas uz Henriju VIII, tad mūsu neatlaidīgais ģimenes cilvēks apprecējās vēl vienu reizi, paldies Dievam, pēdējo – ar Katrīnu Parru, kas tolaik jau bija pārdzīvojusi divus vīrus; nedaudz vēlāk karalis kļuva par trešo viņas sēru sarakstā. Ceturto vīru, kurš, tiesa, bija par viņu jaunāks, viņa pameta pati, aiziedama tai saulē.
Stāsts ir zināms, briesmīgs un komisks vienlaikus. Tomēr divas lietas tajā ir ļoti interesantas. Pirmā – tas, ka Tomasa Kromvela karjera un pati dzīve kļuva par mākslas un dzīves mūžīgās sacensības upuri. Otrā – tas, ka London Review of Books recenzijā Stīvens Alfords neatlaidīgi iesaka lasītājam ielūkoties Kromvela portretā, ko gleznojis neaizstājamais Holbeins jaunākais. Sak, te atklājas visa šī noteiktā vēsturiskā perioda cilvēka būtība. Alfordam ir taisnība: vien ielūkodamies šajā gleznā, tu kaut ko saproti, taču ne tik daudz par Tomasu Kromvelu un viņa laiku, cik par mūsdienām. Lai gan portrets nav pārāk izdevies: piemēram, kaut kā savādi uzgleznota kreisā roka. Tomēr runa ir par ko citu. “Portrets” kā vēsturisks rietumu žanrs radies ilgas cilvēka vērošanas, viņa dabas, rakstura, ieradumu un darbības pētīšanas rezultātā. Portretējamais no plakanā audekla atklājās pilnā apjomā ar visu savu sociālo statusu, emocijām, prātu un ko tik vēl ne. Kaut kādā ziņā tieši portrets – lai arī ne ilgi, vien divarpus gadsimtus – Eiropas kultūrā spēlējis to lomu, ko XIX gs.-XX gs. sākumā sāka spēlēt psiholoģiskais romāns ar detalizētu un smalku sociālo izstrādi. Tagad ne viens, ne otrs nav iespējami. Portretu vietā – selfiji; reizēm tie ir interesanti, tomēr, visbiežāk, atspoguļo vai nu kopējo narcistisko laikmeta garu, vai nu konkrētu garāmskrienošu selfija autora emociju (vienu no trijām četrām mentālajā vokabulārijā). Vēl pat vairāk, nebūtu pareizi cerēt, ka, savākti vienkopus, viena un tā paša cilvēka selfiji rezultātā veidos viņa “portretu”. Kvantitāte nepāriet citā kvalitātē. Šodien Anna no Klēvas apbērtu Henriju ar saviem smaidiem dzimtās Dīseldorfas fonā vai ar foodporn no viņas tētuka, hercoga Klēvas Johanna III, galma galdiem. Nu, un to, ko pats Henrijs snapčatā sūtītu savai līgavai, kādus skatus un ar ko, zināms vienīgi Dievam. Un Tomass Kromvels šādos apstākļos tiktu sveikā – un žēl gan. Par izpostītajiem katoļu klosteriem un kādreizējo ticības brāļu ciešanām jāatbild.
Un grāmata. Pierakstīšu te grāmatas datus, lai, nonācis Šķīstītavā, pasūtītu to Debesu Amazon.com un palasītu, kavēdams tūkstošgades pirms pārcelšanas uz tālākām instancēm: Diarmaid MacCulloch. Tomas Cromwell: A Life. L.: Allen Lane, 2018. 752 pp.
2018. gada 28. novembris
Šodien pēkšņi atcerējos, kā pirms nedēļas ar A.V, V.S. un A.Z. braucām uz apdzīvotajām vietām ar nosaukumu Strenči un Seda. Palūkoties, kā tur noris dzīve un vai tā kurp nebūt ved. Kaut kā jau tā noris un neved nekur. Strenčos ir lielisks trakonams, bet tajā lieliska ēdnīca, liekas, vienīgi tur mēs redzējām vietējos iedzīvotājus, precīzāk, divas iedzīvotājas. Abas strādā par pārdevējām/apkalpotājām. Pats trakonams ir apvienots ar parku un ugunsdzēsības torni, ļoti skaistu; šāds apvienojums ir ideāls, ja aizdomājas. Vājprāts jāārstē ar pastaigām; ja ne jāārstē, tad jāuztur noteiktā stadijā, neļaujot tā ugunij dedzināt dvēseli. Bet pastaigāties vajag parkā – ja neesam Šveicē kā Roberts Valzers. Uguns un koki, koki un uguns, Dievs un Daba, Daba un Dievs. Būtu es de Kiriko vai Magrita epigonis, tiešām gleznotu metafiziskas, no cilvēkiem brīvas ainavas, nogriezies no dvēseles maģistrālās alejas. Tukši parki un vientuļi ugunsdzēsības torņi.
Vēl Strenčos ir lieliska baznīca ar Art Deco stilā ierāmētām ieejas durvīm (kā to sauc? apmale? vajadzētu apgūt terminoloģiju, nav tak labi) un, protams, pirts, kā runā, celta pēc Latvijā izplatīta staļinlaika projekta (A.Z. paskaidroja, viņš zina visu). Pirts ir balta, svaigi remontēta, savāda, kaut kāds mājiens uz vācu romāniskā stila pusi, bet kolonnas apmaldījušās kaut kur starp konstruktīvismu un atkal jau Art Deco. Pirts ir slēgta, pie pirts neviena nav, sēdēja vien grūsna kaķene ar fotomodeles manierēm; kad V.S. sāka fotografēt, viņa grozījās riņķī un vilka purniņu piemīlīgās grimasēs. Nācās viņam to pafotografēt. Šķīrās abi, pilnībā apmierināti viens ar otru.
Kūdras ciematā/pilsētā Sedā atrodas svinīgs Staļina laika dzīvojamo namu komplekss ar perspektīvu uz kultūras namu. Kultūras nama fasāde ir nokrāsota spilgti, pārāk spilgti šādiem laikapstākļiem un šīm vietām. Iegājām iekšā, bet tur bija tik aizraujoši, ka es ņēmos – no aukstā mitruma sastingušiem pirkstiem – veikt aifonā piezīmes. Lūk, šādas:
“Livonijas ideja par Krāšņajiem Dienvidiem un Austrumu Despotiju. Zālē ar vārtiem, kas gluži vai nākuši no senās Ninīves – bet tā taču ir skatuve, pataisīta bijušajā foajē. Mazā zāle, it kā. Lielā zāle ir pamesta, neapkurināma, tumša. Tajā ar viedtālruņa lukturīšiem izgaismojām vēlīnas padomju freskas – it kā provinciāls gruzīnu modernists būtu te nejauši ieklīdis 1977. gadā, iebraucis uz vienu dieniņu aiz garlaicības vai arī noklīdis no brālīgās republikas jauno mākslinieku delegācijas, pasācis romāniņu ar vietējo un tā nu aizķēries uz gadiem kā Kastorps Šveices sanatorijā. Lai kaut kā izdzīvotu, pasācis gleznot ideoloģiski izturētu, tomēr progresīvu fresku Latīņamerikas murālistu un Ležē garā, ko arī izdarījis, tajā pa virsu vēl iestūķēdams dienvidnieciskus Kaukāza motīvus. Eh, kādu gan valsti p.!
Turpat arī kabinets, piebāzts – turklāt labprātīgi – ar atbaidošiem padomju krāmiem.”
ARHĪVS:
Mākslas dienasgrāmata. Dziļa ziema, 2018
Mākslas dienasgrāmata 2018. Pārāk agrie pārāk lēnīgā pavasara priekšgājēji
Mākslas dienasgrāmata 2018. 4. Ne Pavasara, ne Daiļā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 5. Dzīves piepilsētā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 6. Dzīve un māksla
Mākslas dienasgrāmata 2018. Dzīvības un nāves pilsētas
Mākslas dienasgrāmata 2018. Laikmetīguma (ne)apmierinātība
Mākslas dienasgrāmata 2018. 10. Kristenas Stjuartes miklā skatiena pavadībā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 11. Pilsētu un nepilsētu ainavas
