Aptauja: Kas jums mākslā ir visvairāk apnicis?
Aptauja: Kas jums mākslā ir visvairāk apnicis?
04/01/2019
Pieredzot savu laikmetu tieši dotā veidā, mums trūkst retrospekcijas priekšrocību, kas būs mūsu pēctečiem, kuri rakstīs šodienas mākslas vēsturi. Mēs nezinām (vai nevaram būt droši) to, ko zinās viņi, proti – kuri no vēl šodien aktuālajiem mākslas virzieniem, stiliem, fenomeniem, tradīcijām vai tendencēm jau pēc īsa brīža vairs nebūs nozīmīgi un būs kļuvuši vien par mākslas vēstures faktu. Tomēr, ja šo procesu kaut nedaudz nosaka mūsu emocionālā attieksme, tajā ir vērts ieklausīties. Šķiet ticami, ka mākslas pasaulei kaut kas kļūst nevajadzīgs brīdī, kad pietiekoši liela publikas daļa pret to sākusi izjust apnikumu. Tāpēc mēģinājām no Arterritory.com aptaujas dalībniekiem izdibināt, vai viņiem 2018. gadā laikā kaut kas mākslā ir pēdīgi apnicis – un kas tieši.
,%20I%20will%20not%20make%20any%20more%20boring%20art%20(1971).jpg)
Amerikāņu mākslinieka Džona Baldesari darbs "I will not make any more boring art". 1971. © 2018 John Baldessari / John B. Turner Fund
Zane Onckule
kim? programmas direktore
Apnicis īsti nekas nav, jo pat tas, kas pats par sevi izraisa pretreakciju, var vedināt arī uz kaut kādām rosinošām pārdomas. Bet nu labi. Uz salīdzinošā fona noteikti vairāk ir apnikuši vienmuļi, saturiski tukši un garlaicīgi vingrinājumi instalāciju laukā.
Māris Vītols
kurators un kolekcionārs, biedrības “Latvijas kultūras projekti” vadītājs
Tas pats, kas citās dzīves jomās – cilvēku paviršība, neiedziļināšanās, ignorance un nespēja pieņemt citādo, atšķirīgo.
Līna Birzaka-Priekule
kuratore
Cīņa, ar kādu norisinājās radošo personu likumprojekta pieņemšana Latvijā, atgādināja, ka kultūrā ieinteresētie dzīvo savā mazajā burbulī un ka mēs pagaidām vēl esam tālu no tā, ka mākslinieks tiks uzskatīts par tikpat svarīgu profesiju kā citas.
Inga Lāce
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore
Mākslā ne, bet mākslas vidē man ir apnikuši sīki strīdi un ķildas par minimālām pozīciju atšķirībām brīdī, kad mūs visus aizvien ciešāk apņem labējā populisma un jaunā konservatīvisma vilnis, kas ir daudz bīstamākas parādības visai sabiedrībai. Būtu jādomā, kā mēs varam runāt ar plašāku sabiedrību par tēmām, par kurām kopumā viens otram šajā vidē jau piekrītam.
Raida Kalniņa darbs
Ivars Drulle
mākslinieks
Visvairāk ir apnikusi klišejiska un stīva pieeja, kas bieži vien rodas no bailēm, ka tik nenoiet greizi. Varbūt ir citi iemesli stīvumam, bet kad, piemēram, gāju uz lielo LNMM izstādi “Portrets Latvijā. 20. gadsimts”, pie sevis klusībā cerēju – kaut nu nebūtu nebeidzama lielu un mazu galvu parāde. Kā muzeja draugam man bija diezgan sāpīgi redzēt, ka tieši šāda arī lielā portretu izstāde ir sanākusi. Esmu pārliecināts, ka bieži vien citas lietas par autoru vai portretu pasaka vairāk nekā uzgleznota galva ar septiņiem caurumiem. Piemēram, Ivara Heinrihsona glezna, kur melns ērzelis kāpj virsū baltai ķēvei, noteikti nav atmiņas par redzēto kādā romantiskā piknikā pie dabas krūts. Portrets var būt uzgleznots akmens, putna kaka uz ietves vai gailis ar pārgrieztu rīkli. Tas man pietrūka portretu izstādē.
Un tad vēl tā sadalīšana pa žanriem – sakarā ar to, ka fotogrāfija nav māksla, bildes ir izliktas ar dažu cm atstarpi “Arsenāla” foajē pie mēteļu pakaramajiem un tuvāk tualetēm, kamēr “īsta manta” ir apskatāma izstāžu zālē. Samulsināja izstādes nobeigums par mūsdienām – starp vairākām premjerministru karikatūrām zaigo Miervalda Poļa izlaizītie prezidentu tēli un Rituma Ivanova gleznotā Jāņa Zuzāna galva. It kā tikšana pie pasūtījuma gleznot miljonārus un prezidentus būtu mākslinieka karjeras augstākais punkts. Lai atgūtu līdzsvaru, mājās paskatījos Raida Kalniņa zīmējumus.
Vita Liberte
VV Foundation dibinātāja un mākslas mecenāte
Pagaidām nekas.
Karina Vissonova
dizaina pētniece un inovāciju stratēģe
Vai mākslā kaut kas var apnikt? Katrā nozarē ir sava daļa augstprātības, liekulības un uzpūstas kvalitātes ātru produktu izstādīšanas un sava daļa ģenialitātes. Mākslas nozarē tāpat. Bet mēs, cilvēki, nevērtējam lietas viennozīmīgi – kādam vajadzīgs “ātrs” rezultāts un kādam ilgstoša vērtība. Man nekad nav šķitis pievilcīgs ātrs rezultāts, tas varētu arī būt tas, kas man ir “apnicis” mākslā šobrīd – nepārtraukta ātrā rādīšana, lai tikai būtu produkts.
Artūrs Analts
dizainers
Es nevarētu teikt, ka ir apnicis vai ka tas būtu tieši mākslā, bet es reti redzu jaunas idejas un risinājumus. Pēdējo gadu laikā tieši jaunie mākslinieki piedāvā drošus un jau
redzētus risinājumus, līdz ar to nesaprotu, vai izglītības iestādes ir tās, kas apcērt spārnus, vai arī paši mākslinieki baidās riskēt.
Anna Lora Šambuasjē, kuratore
CHAMProjects
Māksla kā komunikācijas instruments starp cilvēkiem. Un laika trūkums padomāt par projektiem specifiskās situācijās.
Gils Bronners
mākslas kolekcionārs
Tas, ka tik daudz cilvēku pērk vienus un tos pašus zīmolus. Uzvārdi šķiet svarīgāki par kvalitāti.
Žozefs Kulī
mākslas kolekcionārs
Tas pats, kas iepriekš. Tikai tas piemeklē daudz ātrāk.
Džeimss Bekets
mākslinieks
Ziedošanās trūkums un iešana pa drošu ceļu. Mēs visi, arī es, dzīvojam diezgan kalvinistiskos laikos, kur cilvēki neuzņemas saistības. Uzskatu, ka būtu jābūt vairāk tādiem, kas gatavi uz galējībām, lai jēgpilnāk pieslēgtos apkārtējai pasaulei, kā arī radītu integrālākus mākslas darbus. RIBOCA laikā es atklāju Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša video kopdarbu, kas, manuprāt, bija solis pareizajā virzienā.
Marko Mētams
mākslinieks
Lielākā daļa laikmetīgās mākslas izskatās tā, it kā to būtu radījis viens cilvēks. Tu paskaties uz darbu – tas ir profesionāli uztaisīts, inteliģents un gudrs, taču šķiet uzkonstruēts. Un liekas, ka tu jau to kaut kur esi redzējis. Tātad visvairāk man apnicis laikmetīgajā mākslā ir unikalitātes trūkums un drosmes trūkums runāt tieši no sirds.
Mākslinieka Benksija (Banksy) darbs "Meitene ar balonu" pēc 2018. gada 5. oktobrī "Sotheby’s" izsolē notikušās pašiznīcinās ticis pie jauna nosaukuma - "Love is in the Bin"
Viktors Miziano
kurators, žurnāla “Hudožestvennij žurnal” galvenais redaktors (Maskava)
Man apnikusi pati laikmetīgā māksla. Nevis māksla kā tāda vai māksla, ko šodien rada mākslinieki.
Bet apnicis tas, ko pieņemts saukt par laikmetīgo mākslu.
Šī institūta laiks ir pagājis!
Milena Orlova
The Art Newspaper Russia (Maskava) galvenā redaktore
Vakariņas, ballītes, vip-vip-vip atklāšanas un ne to veiksmīgāko darbu labdarības izsoles. Jokoju!
Agnija Migorodska
Rīgas laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) komisāre
Domāšanas seklība, stereotipiskums un epatāža.
Aļisa Savicka
Valsts laikmetīgās mākslas centra Pievolgas filiāles (Ņižņijnovgoroda) kuratore
Apnicis tematisko standartu kopums (piemēram, migrācija), kas tiek atstrādāts bez gala kuratoru un mākslas projektos. Pasaules uzbūve ir daudz sarežģītāka, un problēmu tajā ir daudz vairāk, tomēr tās paliek izveidojušās konjunktūras ēnā. Uzskatāms piemērs darbam pēc standartiem bija Manifesta 12 Palermo, kas bezgala novienkāršoja sarežģīto lokālo kontekstu un iedzina to vidējas Eiropas kultūras dienaskārtības dzelzs rāmjos.
Stepans Subotins, mākslas grupas ZIP (Krasnodara) dalībnieks
Standarta izstādes un biennāles, kas vairojas pēc viena un tā paša parauga.
Olga Temņikova
galerijas Temnikova & Kasela (Tallina) līdzīpašniece un vadītāja
Tas, cik mums ir maz laika.
Oļesja Turkina (Krievija)
kuratore, mākslas zinātniece
Mēs dzīvojam tik aktīvi kūsājošā sociālajā un politiskajā kontekstā, ka nebeidz pārsteigt neticami mazā kritiskā diskursa daļa laikmetīgajā mākslā, infantilisms, paļāvība uz Lielo Citu, vai nu tā būtu ministrija, fondi vai valsts.
