Dot balsi
Erkana Ēzgena izstāde Barselonā
05/02/2019
“Viņš vienmēr saka, ka vēlas cilvēkiem dot iespēju runāt, vēlas radīt telpu, kur cilvēki varētu izteikties,” tā par Erkanu Ēzgenu, kura darbu izstāde Giving Voices (Dot balsi) līdz 17. februārim skatāma kultūras centrā Fundació Antoni Tàpies Barselonā, saka tās kuratore un Hana Nefkena fonda direktore Hilde Tērlnika.
Erkans Ēzgens, lai arī nobriedis un spilgts mākslinieks, plašākai Eiropas auditorijai joprojām nav īpaši pazīstams. Ēzgens dzimis 1971. gadā Turcijas dienvidaustrumos – Derikā, bet šobrīd dzīvo netālajā Dijarbakirā – pārsvarā kurdu apdzīvotā reģionā, ko ilgstoši plosījusi vardarbība un nemieri. Viņš pats atzīst, ka bērnībā piedzīvojis un redzējis pārāk daudz bērna acīm nepiemērotu notikumu. Taču, neraugoties uz iespēju doties prom uz kādu mierīgāku vietu, viņš palicis turpat – konfliktu apdraudētajos Turcijas dienvidaustrumos. Hilde Tērlnika mūsu tikšanās laikā Barselonā citē mākslinieku: “Viņš tā izlēma: “Es vēlos palikt šeit un veidot savu dzīvi šeit. Pat ja tas ir grūti. Mums ir nepieciešama brīvība un mums ir nepieciešama telpa, kur par to runāt; māksla var sniegt šo telpu.” Ēzgens ir pārliecināts, ka arī šim reģionam ir nepieciešama laikmetīgā māksla, turklāt tā ir iespēja nepastarpināti un tieši vēstīt pārējai pasaulei par šodienas Tuvo Austrumu realitāti.
“Vai uzskatāt, ka māksla spēj kaut ko mainīt?” es viņam vaicāju e-pasta sarakstē. “Jūs man uzdodat jautājumu, ko es pastāvīgi uzdodu pats sev, taču neesmu vēl radis atbildi. Es ticu, ka mākslai ir potenciāls izraisīt pārmaiņas, taču ietekmes apjoms ir atkarīgs no katras konkrētās sociāli politiskās vides. Es to traktēju tā, ka māksla veicina pārmaiņas dažādos veidos. Daudzi man ir teikuši, ka mani darbi viņus ietekmējuši ļoti personiskā līmenī. Tāpēc es mākslas potenciālu drīzāk redzu šajā spējā sintezēt personiskos iespaidus kolektīvā pretestībā, nevis iestājoties par kādu noteiktu sabiedrības pārveidošanas vai virzības struktūru.”
Fundació Antoni Tàpies direktors Karls Gerra uzsver, ka Giving Voices norises vieta nav nejaušība – atgādinot, ka arī Antoni Tapiess, kura darbu izstāde The Political Biography (Politiskā biogrāfija) arī šobrīd skatāma fonda telpās, Franko fašistiskās diktatūras laikā izvēlējās palikt Spānijā, neraugoties uz savu ietekmīgo statusu. “Viņš izlēma palikt Spānijā. Nevis tāpēc, ka pakļautos Franko diktatūrai, bet tāpēc, ka vēlējās kļūt par balsi no iekšpuses. Erkanu Ēzgenu un Tapiesu vieno laikmetīgā māksla, kas radusies smagos apstākļos. Pat vēl šodien ir teritorijas un reģioni, kur laikmetīgā māksla nav atļauta.” Savukārt pats Ēzgens, atbildot uz manu jautājumu, cik nozīmīga viņam ir Giving Voices norises vieta, atminas savu tikšanos ar Antoni Tapiesu: “Man bija brīnišķīga iespēja satikt Antoni Tapiesu 2009. gadā Barselonā – izstādē, kas notika Can Xalant [centra] mākslinieku apmaiņas programmas ietvaros. Mūs iepazīstināja, jo viņš vēlējās aprunāties par manu darbu Origin (Sākotne), un mums izvērtās ļoti draudzīga saruna. Diemžēl mūsu ceļi vairs nekrustojās, taču personālizstāde Fundació Antoni Tàpies man šķiet kā mūsu otrā tikšanās, un man tas ļoti daudz nozīmē. Tapiess savu gleznu virsmās atspoguļoja cilvēcisko konfliktu pēdas; kad skatos uz viņa darbiem, es redzu mākslinieku, kuram bijis nepieciešams izpaust pieredzēto vardarbību. Ar šo sajūtu es ļoti identificējos, jo arī manis paša darbi ir veltīti vardarbības izpētei. Tas man ir liels gods, ka Giving Voices notiek zem viena jumta ar Antoni Tapiesa darbu izstādi. Šajā sarunā satiekas mūsu darbi.”
Erkans Ēzgens studējis glezniecību Čukurovas Universitātē, ko absolvēja 2000. gadā, tomēr par savu izteiksmes veidu viņš izvēlējies videoinstalāciju. Viņa mākslas centrā ir kara raisīto ciešanu un vardarbības seku tematika. “Viņš vēlas parādīt realitāti – ko tas viss patiesībā nozīmē. Vardarbība, karš – ko tas izraisa sabiedrībā, mūsu attīstībā,” saka Hilde Tērlnika. Var teikt, ka ekrāns viņam ir kā palielināmais stikls, kas atklāj šausmu pēdas upuru sejās un prātā. TV ziņu lentes atsvešinātība viņa izstādē transformējas tiešā konfrontācijā ar realitāti, un skatītāji piepeši saprot, ka jūt emocionāli cilvēcisku saikni ar darbu varoņiem, kuri no ziņu abstrakcijas pārvēršas dzīvos cilvēkos.
Erkana Ēzgena. Wonderland (fragments). 2016, 3'54'', viena kanāla HD video projekcija
Viens no četriem ekspozīcijas videodarbiem ir 2016. gadā radītais Wonderland (Brīnumzeme), kas bija skatāms arī mākslinieku Elmgrēna & Dragseta kūrētajā 2017. gada Stambulas biennālē. Video redzams trīspadsmit gadus vecs kurlmēms puisēns Muhameds, kurš pieredzēto, ar ģimeni bēgot no ISIS Sīrijā, izstāsta ķermeņa valodā. Savā dramatismā, lai arī cik ambiciozi neizklausītos, šis darbs ir kā mūslaiku “Gernika”. Nepilnas četras minūtes ilgajā video skatītājs nokļūst tādā pašā ellē, kādu brāļi Čepmeni uzkonstruēja savā leģendārajā instalācijā Hell (Elle). Taču Hell ir mākslinieciska šausmu vizualizācija, kamēr Muhameds ir pavisam īsts. Ēzgens, komentējot Wonderland, saka: “(..) ir svarīgi apzināties, ka traģēdija Tuvo Austrumu reģionā turpinās.” Tā ir šodiena, kur Muhameds joprojām mēģina slēpties istabas kaktos, dzirdot lidmašīnas skaņas, un krīt panikā, ieraugot bārdainus vīriešus, jo asociē viņus ar ISIS kaujiniekiem. Mazajā, trauslajā stāvā uzkrātās šausmas laužas uz ārpusi gandrīz kā sprādziens; tas ir kas līdzīgs eksplozijai, kas norisinās viņa ģimenes pagaidu patvēruma zaļajās, aplupušajās sienās uz paklāju klātās grīdas. Ķermeņa valodai nav nepieciešams tulkojums, to saprot ikviens. Wonderland, kas šodienas mākslas pasaulē kļuvis par vienu no Erkana Ēzgena atpazīstamības zīmēm, Fundació Antoni Tàpies izstādē iegūst īpašu spēku, jo kļūst par daļu no plašāka naratīva – ar to sasaucas blakus zālē skatāmais videodarbs Purple Muslin (Sārtais muslīns) par jazīdu minoritātes sievietēm, kas bijušas spiestas pamest mājas savas reliģiskās pārliecības dēļ. Ašti bēgļu nometnē Irākas ziemeļos viņas sarunājas ar mākslinieku par dzīvi un sajūtām pēc notikušā. Viņas nekoncentrējas uz notikušā detalizētu izklāstu, bet runā par to, kāda ir dzīvē pēc tam. Purple Muslin videodarbā sievietes atklāj pieredzētās brutalitātes nospiedumus, kas nekad neizzudīs. “Mēs zaudējām prātu. Es lamājos. Es jaucu vārdus. Es vismaz reizes desmit saucu savus bērnus, es saucu mazāko vecākā bērna vārdā. Es laikam esmu sajukusi.” (..) “Es trīsreiz dienā dzeru zāles. Tagad man zāles ir beigušās, bet psihiatrs no Suleimānljas man atvedīs vēl. Es tās dzeru no rīta, pēcpusdienā un vakarā. Ja es tās neiedzeru, šis zēns nedrīkst izdvest ne skaņas, citādi es viņu, iespējams, nogalināšu.” Viņas lūkojas skatītājam acīs – jaunas un vecas – stereotipiem atbilstošu austrumniecisku lakatu, šaļļu, audumu, spilvenu un paklāju košo un sulīgo krāsu ielenkumā. Tēli un sejas uz lielformāta ekrāna – plaknes vizuālā estētika ir valdzinoši skaista un perfekta. Kam gan ir jānotiek ar māti, lai viņa aizmirstu savu bērnu vārdus? “Ko mēs nodarījām? Ko mēs viņiem atņēmām? Ko sliktu mēs izdarījām?” jautā viena no sievietēm. Šīs sarunas – precīzāk interviju atbildes – visā sāpju un bēdu spektrā atklāj to, ko ar indivīdiem un kopienām izdara karš un vardarbība.
Aesthetics of Weapons (fragments), 2018, 4'50'', viena kanāla HD video projekcija, Han Nefkens Foundation veidots video
Šo divu darbu kontekstā Ēzgena jaunākais videodarbs Aesthetic of Weapons (Ieroču estētika) ir šokējošs pretstats. Vēstījums par vīrieša un viņam piederošā revolvera attiecībām; par to, kā ieroči kļūst par leģitīmu personiskās drošības un brīvības instrumentu. Skatītājs nevienu mirkli neierauga šī cilvēka – policista – seju, vien revolveri un rokas, kas to satver. Viņa rokas teju ar maigumu pieskaras ierocim, vienlaikus viņa balsī sajūtama tīksme par varu, ko tas viņam dāvā. Vīrietis dalās atmiņās par to, kā viņš ieguvis ieroci, par to, kāda bijusi apkārtējo reakcija. Videokadri, nomainot cits citu, rāda, kā ierocis tiek pārlādēts, notēmēts, izjaukts un atkal salikts kopā. Kamēr kaut kur fonā skan Muhameda šausmu stāsta neartikulētie kliedzieni un jazīdu sieviešu skumjas, šis vīrietis atzīstas mīlestībā vienam no nāves instrumentiem. Tādam pašam kā lielgabali izstādes ievadošajā un arī noslēdzošajā darbā (apmeklētājam nākas ar to sastapties, arī ejot no izstādes laukā).
Erkans Ēzgens. GIVING VOICES: The Memory of Time, 2018, 12'22'', viena kanāla HD video projekcija. Skats no izstādes
The Memory of Time (Laika atmiņa), kas tapis, māksliniekam uzturoties Safe Haven Helsinki mākslinieku rezidencē Suomenlinā Somijā 2016. gadā. 18. gadsimtā būvētais Suomenlinas cietoksnis, kas iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, ir populārs tūrisma galamērķis. Tur izvietotā artilērija ir centrālais apskates objekts – cilvēki iemūžina sevi uz vēsturisko pieminekļu fona. Ēzgens, kurš pieredzējis, kā tanki un lielgabali parādās kādā citā UNESCO kultūras mantojuma sarakstā iekļautā objektā – Dijarbakiras cietoksnī Turcijā, sarunājas ar sastaptajiem tūristiem un uzdod viņiem provokatīvus jautājumus. Šo darbu pavadošajā tekstā izskan retorisks jautājums – vai arī tie lielgabali, kas bija Dijarbakirā, kādreiz nonāks UNESCO aizsardzībā?
Ideja par šo izstādi pieder Hana Nefkena fondam, kas arī producējis divus no izstādītajiem videodarbiem. Purple Muslin pagājušajā vasarā pirmo reizi tika demonstrēts nomadiskās mākslas biennāles Manifesta ietvaros Palermo, savukārt Aesthetic of Weapons Barselonā piedzīvo pirmizrādi. Mākslas kolekcionārs Hans Nefkens izstādes katalogā raksta: “Noskatoties Purple Muslin, šīs jazīdu sievietes ienāk mūsu dzīvē, un man grūti iedomāties kādu citu, kas būtu pelnījis mūsu uzmanību vairāk par viņām.”
Kāda ir mākslinieka loma mūsdienu sabiedrībā? “Es domāju, ka mēs dzīvojam laikā, kad mākslinieki neuzņemas atbildību ar tiešām sociālām aktivitātēm. Patiesībā mākslas pasaule liekas kā tāda atbalss kamera – telpa, kur var apspriest dažādas problēmas un kur var radīt darbus par noteiktiem jautājumiem, taču bez jebkādas atbildības par to, vai tam būs kāds efekts arī ārpus “burbuļa”. Ir pavisam neliels skaits mākslinieku, kas rada tādu politisku mākslu, kam ir kāds iespaids “burbuļa” iekšienē. Taču, neskatoties uz to, mākslas darbi, šķiet, spēj savā veidā sekmēt vispārējās kultūras paradigmas izmaiņas, kas galu galā noved arī pie sociālām izmaiņām,” saka Erkans Ēzgens.
