Rotko precedents

Rotko precedents

27/03/2019

Mākslas vēstures muzejā Vīnē līdz 20. jūnijam skatāma vērienīga Daugavpilī (toreizējā Dvinskā) dzimušā amerikāņu mākslinieka Marka Rotko (1903–1970) retrospekcija. Tā zīmīga ne tikai kā pirmā tik apjomīgā viņa mākslas skate Austrijā, bet arī kā pirmais precedents, kad šāda mēroga izstādes atbalstītāju vidū izskan arī Latvijas mākslas scēnas mecenātu vārds. Līdztekus korporatīviem uzņēmumiem kā viena no trim privātpersonām izstādi atbalstījusi arī advokāte un viena no fonda VV Foundation dibinātājām Vita Liberte. Kopumā izstādē eksponēti vairāk nekā 40 Marka Rotko darbi, tās kurators ir Džespers Šārps (Jasper Sharp) un tā tapusi ciešā sadarbībā ar Marka Rotko bērniem – Keitu un Kristoferu Rotko, kuri ekspozīcijai aizdevuši arī virkni ģimenes kolekcijā esošu darbu.

Kurators izstādes norises vietu nav izvēlējies nejauši, Džesperu Šārpu ar Vīnes Mākslas vēstures muzeju saista jau ilgstoša sadarbība – 2012. gadā viņš kopā ar muzeju aizsāka īpašu programmu, kuras fokusā ir modernā un laikmetīgā māksla, kā arī sarunas par to. Viņa pārziņā ir arī izstāžu cikls, kur spilgtas mūsdienu kultūras personības tiek aicinātas izvētīt caur personisko prizmu vairāk nekā četrus miljonus lielo muzeja objektu krājumu, izceļot no tā savu individuālo esenci. To vidū bijis gan mākslinieks Eds Ruša (Ed Ruscha), gan britu rakstnieks Edmunds de Vāls (Edmund de Waal), pagājušā gada nogalē plašu rezonansi izsauca izstāde, kuras kuratori bija kinorežisors Vess Andersons (Wes Anderson) un viņa dzīvesbiedre, rakstniece un ilustratore Džūmana Malūfa (Juman Malouf).

Ņemot vērā fonu – muzeja vēsturisko kolekciju, kas sniedz ieskatu cilvēces radošajās izpausmēs, sākot no Senās Ēģiptes līdz barokam –, viens no izstādes fokusa punktiem ir Marka Rotko padziļinātā interese par mākslas vēsturi, filozofiju un arhitektūru. Kā arī laiks, kad viņš kā students apmeklēja Metropolitēna muzeju Ņujorkā, kur pirmoreiz sastapās ar Rembrantu, Vermēru u.c., un viņa braucieni uz Eiropu, iepazīstot baznīcu arhitektūru, kā arī vecmeistaru kolekcijas Parīzē, Londonā, Venēcijā, Romā un Florencē.

“Izstāde tapa četrus gadus, un Džespera Šārpa sadarbība ar Rotko ģimeni, īpaši Rotko dēlu Kristoferu, bija ļoti cieša. Liela daļa darbu atceļojusi arī no Nacionālās mākslas galerijas Vašingtonā. To vidū ir arī tādi, kas muzeja sienas atstājuši pirmo reizi, piemēram, 1958.–1959. gadā tapušās lielformāta gleznas, kuru sākotnējie pasūtītāji savulaik bijuši Seagram ēkas attīstītāji Ņujorkā.

Izstādē skatāma arī virkne Rotko agrīnā perioda darbu no 1930. gadiem, kad mākslinieka rokraksts vēl bija izteikti figurāls. Šie darbi ir mākslas vēstures atsauču piesātināti un, iespējams, daudziem varētu būt pārsteigums. Dzīvodams Ņujorkā, Rotko kādu savas dzīves periodu gandrīz ik dienu devās uz Metropolitēna muzeju, kur studēja un pētīja Rembranta pašportretu. 1949. gadā viņu burtiski apbūra Modernās mākslas muzejā ieraudzītā Anrī Matisa glezna “Sarkanā studija”, sarkanajai krāsai vēlāk kļūstot arī par viņa paša darbu neatņemamu sastāvdaļu. Kā zināms, multiformām Rotko sāka pievērsties tikai 40. gados, un darbi, ko pazīstam kā Rotko “zelta fondu”, tapuši vien viņa karjeras pēdējos 20 gados,” saka Vita Liberte. Atzīstot, ka, klātesot izstādes tapšanas procesā, viņu pārsteigušas divas lietas – pats izstādes veidošanas procesa pamatīgums, kā arī veids, kā tajā tikuši iesaistīti tās atbalstītāji. “Daudz tikos un runāju Kristoferu Rotko, atbalstītājiem tika piedāvāta iespēja būt klāt gan pie darbu atlases, gan izstādes iekārtošanas. Es, protams, apzinos, ka mans viedoklis diezin vai tiktu ņemts vērā, taču šo procesu redzēt bija ļoti vērtīgi. Uz izstādes atklāšanu ieradās vesela Rotko sabiedrība – viņa pētnieki, rakstnieki, mākslas zinātnieki, kuratori.

Izstādes katalogā publicēti arī Rotko paša savulaik rakstīti teksti – viņa vēstules un piezīmes.

Piemēram, kāda vēstule, kuru viņš kopā ar Ādolfu Gotlību 1943. gadā rakstījis The New York Times kritiķim, kurš bija nokritizējis viņu kopīgo izstādi. Vēstuli caurvij krietna deva ironijas un cita starpā tajā teikts: “Mēs necenšamies aizstāvēt savas gleznas. Tās savu aizstāvību veic pašas. Mēs uzskatām tās par skaidriem vēstījumiem. Jūsu nespēja tos noraidīt vai atspēkot ir pirmā pazīme, ka tiem piemīt komunikatīvs spēks. (..) Gleznotāju vidū plaši akceptēts ir pieņēmums, ka nav nozīmes, kas tiek gleznots, ja vien tas ir izdarīts labi. Tā ir akadēmiskuma esence. Nav tādas lietas kā laba glezna par neko. Mēs uzskatām, ka tēma ir izšķirīga, un nozīme ir tikai tam, kas ir traģisks un mūžīgs. Tāpēc mēs izjūtam garīgu saikni ar primitīvo un arhaisko mākslu. Līdz ar to – ja mūsu darbs iemieso šos uzskatus, tam ir jāatgrūž ikviens, kuru garīgi vilina interjera dekorēšana, bildes mājām, bildes kamīnam, attēli ar amerikāņu dzīves ainiņām, skaidrība mākslā, godalgoti haltūristi, Nacionālā akadēmija, Vitnija akadēmija, banalitātes u.c.”

Diemžēl tieši dziļums un pamatīgums – arī izstāžu iekārtošanā, darbu atlasē – ir vērtības, kas man ļoti pietrūkst šī brīža Latvijas mākslas vidē, māksliniekos un kuras, cik iespējams, mēs gribētu veicināt sava fonda darbības ietvaros.”

Vasarā vairāki no šobrīd Vīnē redzamajiem Marka Rotko darbiem atceļos uz Marka Rotko mākslas centru Daugavpilī, kur būs skatāmi kā daļa no kopā ar Rotko ģimeni veidotās mainīgās muzeja ekspozīcijas.